Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

DIVDESMIT PIRMĀ NODALA

Rena maldījās pa melnu, izdegušu pasauli.

Mežs bija pagalam. Tā vienkārši vairs nebija. Viņa klai­ņoja starp pārogļotām smailēm, kas reiz bija koki. Rena juta, kā to apjukušās dvēseles drūzmējas kvēpu pilnajā gaisā, taču bija pārāk izmisusi, lai justu pret tām žēlumu. Nebija redzama pat saule: to aizklāja pārdabiska, pelēka pustumsa. Vai tiešām ugunsgrēks iznīcinājis visu Mežu? Arī Skrajo mežu, tāpat kā Dziļo?

No smakas viņa sāka klepot, un skaņa dīvaini atbal­sojās. Kad klepus mitējās, viss, ko Rena spēja sadzirdēt, bija tik tikko saklausāma ogļu sprakšķēšana un būkšķi, ar kādiem šur tur gāzās koki.

"Nāve," viņa nodomāja, "visapkārt nāve. Kur ir Toraks?

Vai viņš ir dzīvs? Vai arī…"

"Nē. Tā nedomā! Viņš ir kopā ar Vilku. Viņi abi ir dzīvi, tāpat kā Finkedīns un Rips, un Reka."

Paberzējusi seju, meitene sajuta raupjus sodrējus. Viņa bija ar tiem klāta caurcaurēm. Arī mutē bija kvēpu garša.

Acis bija uztūkušas un sūrstēja. Viņa bija sarijusies tik daudz dūmu, ka juta nelabumu.

Rena bija arī izslāpusi, taču viņai nebija dzeramtrauka. Vienīgi cirvis, nazis un Staltbriežu dotais pītais bultu maks, kurā bija atlikušas trīs bultas. Un, protams, viņas loks.

Lai sevi uzmundrinātu, meitene noņēma loku no pleca un noberza no tā sodrējus. Zeltainā koksne, kas bija iz­drāzta no cietas koka serdes, spīdēja, un Rena, iedomāju­sies par Finkedīnu, kas ieroci bija izgatavojis pirms dau­dzām vasarām, vairs nejutās tik vientuļa.

Taču slāpes kļuva nomācošas, un ezeru viņa bija pame­tusi pirms ilga laika. Rēnai nebija ne jausmas, uz kuru pusi viņa gājusi. Kur viņa atradās?

Viņai nekad nebūtu izdevies aizbēgt no Staltbriežiem.

Duraina bija sajutusi ugunsgrēku jau gandrīz pirms medījuma, un visa ģints meklēja glābiņu smailītēs, kuras nostiprināja pie saliņas ezera vidū. Rena bija rīkojusies tāpat kā visi pārējie: viņa samērcēja savu apmetni un sari­tinājās zem tā.

Viņa nebija nobijusies vismaz tad vēl ne. Meitene dusmojās uz Toraku par to, ka tas viņu pametis. Visu dienu viņa tika pacietīgi pratināta. "Uz kurieni viņš aiz­gāja?" "Nezinu." "Kurp viņš devās?" Rena bija pārsteigta, ka Staltbrieži to nenojauš, un izskatījās tie uzskata par neiespējamu, ka kāds varētu būt tik drosmīgs un vienatnē doties uz Svēto birztalu. "Torakam būtu laba mācība," meitene dusmīga nodomāja, "ja es būtu šiem pastāstijusi."

Taču, gulēdama viļņojošaja pustumsā, kad visapkart trakoja uguns, viņa par dusmām aizmirsa. Iešņukstējās bērns. Kāda sieviete čukstēja buramvārdus. Rena aizvēra acis un lūdzās par Toraku un par Vilku. "Lūdzu, lūdzu, ļauj viņiem dzīvot!"

Tad liesmas brāzās viņiem pāri un laiva draudīgi sašū­pojās, un cilvēki izkliedza lūgsnas.

Pēc laika Rena saprata, ka ugunsgrēks atstājis ezeru neskartu un aizbrāzies tālāk, atstādams viņus dzīvus. Tad Pasaules Gars sapulcināja mākoņus un palaida brīvībā lietusgāzi, un Rena juceklī pārslīdēja pāri smailītes malai un aizpeldēja.

Meitenei šķita, ka viņa dodas uz dienvidiem, taču dūmos un lietū bija grūti to saprast. Tagad, kad vēja brāzma izklīdināja dūmaku, viņa redzēja, ka stāv šaurā ieplakā, pa kuru kādreiz tecējis strauts. Droši vien tā veda uz upi.

Viņa nebija tālu tikusi, kad aiz muguras nobrīkšķēja krūmi. Rena pagriezās. Mirušie koki izskatījās pēc med­niekiem, kas viņu vajāja.

Viens no tiem sakustējās.

Rena klupdama krizdama metās bēgt pa ieplaku. Viņa skrēja, līdz nācās apstāties un, atspiežot plaukstas pret ceļgaliem, atvilkt elpu.

Ieplakā valdīja klusums. Lai kas tur bija kustējies, tas nesekoja. Galu galā varbūt tas bija tikai koks.

Viņa steberēja starp kūpošām koku smailēm. Aiz atradzes Rena pamanīja zaļumu. Viņa samirkšķināja plakstus. "Jā, zaļšl"

Meitene iekunkstējās un sāka skriet tam tuvāk un Meža zaļums viņu apžilbināja. Rēnas priekšā ar mazliet apsūbējušiem, taču dzīviem zariem slējās pīlādži, dižskā­barži un akmeņozoli.

No atvieglojuma elsodama, viņa noslīga ceļos starp papardēm un strutenēm. Blakus viņas plaukstai gulēja strazda debeszilās olas lauska, kuru no ligzdas bija izgrūdis izšķīlies putnēns. Uz satrunējuša bluķa Rena redzēja jaunu eglīti, tik garu kā viņas īkšķis; tā drosmīgi spraucās caur sūnām. Viņa nodomāja, ka Mežs ir mūžīgs. Nekas to nespēj uzveikt.

Taču no upes nebija ne miņas. Cenzdamās saklausīt ūdens burzguļošanu, viņa klejoja starp kokiem.

Beidzot Rena nonāca pie vējgāzes: kādreiz šeit bijusi raženu priežu audze. Ceļu aizšķērsoja krustām šķērsām sakrituši nokaltuši stumbri un ar zemi aplipušu sakņu kamoli. Viņai būtu vajadzējis griezties atpakaļ, kā cilvēki parasti rīkojas, kad ir apmaldījušies. Taču Rena nespēja iedomāties, ka būs jāatgriežas tukšainē.

Priedes nevēlējās viņu laist savā kapulaukā. Apsūnoju­šie stumbri centās Renu noslidināt zemē, un zari durstīja kā pīķi. Nonākt otrā pusē starp dzīviem ozoliem un liepām bija liels atvieglojums.

Taču arī šie koki Renu negribēja. Uz viņu nikni ska­tījās grumbainas mizas sejas, un zaru pirksti raustīja aiz matiem. Daži stumbri bija dobi. Viņa iedomājās, kāda būtu sajūta, ja viņa tiktu vienā no tiem ieslodzīta, un steidzās tālāk.

Vējš pieņēmās spēkā un pūta viņai sejā sodrējus. Rena iekāsējās un, saliekusies un atbalstījusies pret koku, kle­poja ilgi.

Skatīdamās starp pirkstiem, viņa pamanīja kādas acis.

Meitene iekliedzās un atrāva no sejas plaukstu.

Patiešām acis. Koka stumbrā bija izcirstas niknas, sarkanas acis un kantaina mute pilna ar īstiem cilvēka zobiem.

Kaut ko tādu Rena nekad nebija redzējusi. Viņa minēja, ka tas izdarīts tāpēc, lai koka garam piešķirtu balsi. Bet kāpēc gan vajadzīgi zobi?

Meitene nemierpilna pētīja apkārtni. Liepas, nātres, izmētāti laukakmeņi.

Viņa turpināja ceļu.

Kad Rena paskatījās atpakaļ, koki bija izkustējušies. Pirms tam tie atradās daudz tuvāk kādam lielam akmens bluķim, viņa par to bija pārliecināta. Tagad koki bija vai­rāk izretojušies.

Rena sāka skriet.

Vina aizķērās aiz saknes un nokrita un atradās aci

» »

pret aci ar vēl vienu koka masku, kas bija cieši aizmiegusi acis ar ķērpjiem apaugušajā sejā.

Meitene elsodama piecēlās.

Acis atvērās. No stumbra atdalījās ar mizu klāti locekļi. Koka rokas pastiepās, lai Renu satvertu.

Viņa iebrēcās un bēga.

Kreisajā pusē no stumbra atdalījās vēl viens mizas vei­dojums. Tad vēl un vēl viens. Koka cilvēki ar grumbai­nām rokām un trulām, saplaisājušām sejām centās viņu ielenkt.

Skrienot Rēnai pret gurnu dauzījās aiz jostas aizbāz­tais cirvis. Viņa to izvilka, kaut gan zināja, ka nekādā gadījumā neuzdrīkstēsies ieroci izmantot.

Elpa skrāpēja rīkli. Viņa brida caur čaukstošu lapu kau­dzēm tik lēni kā murgā. Meitene paklupa un noripoja pa nogāzi līdz vēl vienam koku kapulaukam un līkumoja starp kritušajiem stumbriem, bet ar mizu klātie cilvēki tika tiem garām tik ātri kā liesmas un medīja Renu pār­dabiskā klusumā.

Kāds sagrāba viņu aiz pleca un parāva atpakaļ. Aiz zara bija aizķēries loks. Viņa centās to noāķēt.

Ar mizu klātas rokas viņu satvēra un nogāza zemē.

-Kurp jūs mani vedat? Rena sauca.

Mizās tērptie viri neatbildēja.

Lūdzu! Kāpēc jūs nerunājat? Ko es esmu nodarī­jusi?

Viens no tiem iebikstīja viņai ar pīķi. Rena apklusa, lai tas vairs neatkārtotos.

Viņa visu dienu bija gājusi klusējošo mednieku pulkā. Tie viņai bija atņēmuši ieročus, taču pašu vairs nebija aizskāruši. Šķita, ka viņi Renu uzskata par aptraipītu.

Meitene veltīgi centās izlūgties ūdeni. Tie viņu neņēma vērā. Viņa streipuļoja caur slāpju dūmaku un saindētu pīķu mežu.

Rēnai nebija ne jausmas, kur viņa atrodas. Šo Meža daļu lielais ugunsgrēks nebija skāris, taču gaisā jautās deguma smaka, tāpēc viņa lēsa, ka izdegusi zeme atrodas netālu.