Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

ASTOTĀ NODALA

Toraks pamodās pirms rītausmas. Ugunskurs bija gan­drīz izplēnējis. Pārējie vēl bija aizmiguši. Rena, izstiepusi vienu roku, gulēja uz sāniem. Finkedīns bija saviebies, it kā viņam sāpētu pat miegā. Abi izskatījās satriecoši neaizsargāti.

Toraks klusītēm izlocījās no guļammaisa un izlīda no mītnes.

Zemāk kalna nogāzē uz pakaļkājām pieslējās āmrija, saoda Toraku un aizlēkšoja projām. Tas nozīmēja, ka Vilks devies medībās. Ja viņš būtu tuvumā, āmrija turētos pa gabalu. Torakam uzmācās bažas par to, kas vēl viņiem varētu būt pielavījies.

Lejā Melnupes ieleja tinās miglā. Mežā skanēja putnu dziesmas, un kraukļi bija aizlidojuši.

Uz kalna nekas nebija redzams, izņemot kailo klinti. Toraks uzrāpās tās virsotnē. Nekā. Vienīgi uz kraujas rie­tumu pusē vecs koka stumbenis, kas joprojām ar saknēm turējās dēmonu apsēstajās plaisās. Toraks iedomājās par

tēvu, kas bija izraisījis notikumus, kuri viņu atveda uz šo vietu. Zēns pārsteigts atklāja, ka tik tikko spēj atcerēties tēta seju.

Kad debesis kļuva gaišākas, viņš rasā pamanīja pēdas, kuras bija atstājušas zābakos ieautas kājas. Izvilcis nazi, viņš sekoja pēdām, kas aizveda uz pārkāri virs viņu mītnes. Pašā malā To raks atrada mazu kaudzīti smalku, pelēku pelnu. Viņš sarauca pieri. Kāds tos rūpīgi bija izbēris kā ziedojumu. Kāds, kas naktī bija viņus vērojis.

Miglā pie upes Toraks pamanīja kustību. Viņam no­trīsēja sirds.

Kāds stāvēja krastmalā un viņu vēroja. Seja bija nesa­skatāma, mati gari un gaiši. Pacēlās roka. Pirksts norā­dīja uz Toraku. Viņš tika apsūdzēts.

Toraks pieskārās ārstniecības augu somiņai, kas karā­jās viņam uz gurna, un sataustīja tajā ragu. Izvilcis no maksts nazi, viņš devās lejup no kalna. Puisis baidījās sastapties aci pret aci ar Beila spoku. Bet varbūt tas ar viņu runās? Varbūt viņš varēs tam lūgt piedošanu?

Putni bija apklusuši. Abās takas malās miglā peldēja balti sunburkški.

Torakam tuvojās soļi.

No miglas iznira cilvēks ar mežonīgām acīm un uzmeimuroja viņam virsū.

- Palīdzi! tas noelsās, sagrābdams Toraku aiz virsjakas un mezdams skatienu pār plecu.

Grīļodamies no viņa svara, Toraks ieelpoja asiņu un baiļu smaku.

- Palīdzi! vīrs lūdzās. Tie… tie…

- Kas? Toraks jautāja.

- Dziļajā mežā! Kad viņš pavēcināja savas rokas stumbeni, Torakam sejā trāpīja asins lāses. Viņi nocirta man plaukstu!

- Tu esi traks, ja gatavojies doties uz turieni, vīrs nosprauslājās, kad Rena beidza apsaitēt viņa stumbeni.

Viņš bija pārstājis trīcēt, taču, kolīdz nosprakšķēja ogles, sarāvās.

Viņa vārds esot Gaups, un viņš esot no Lašu ģints. Ar dubļiem notašķītā vīrieša virsjaka un stulpiņi bija paga­tavoti no zivs ādas un apdarināti ar vāverādu, un uz viņa vaigiem bija redzami izliekti ģints piederības tetovējumi. Kaklā viņam karājās no sviedriem nomelnējusi lašādas lente, un gaišajos matos Gaups bija iepinis sīkas asaciņas, kas Torakam atgādināja par Beilu.

- Un tu saki, ka to izdarīja Dziļā meža iemītnieki? Finkedīns jautāja.

Viņš sēdēja, ar muguru atspiedies pret klinti, un ar mokām elpoja caur sakostiem zobiem.

- Viņi zvērēja: ja ieraudzīšot mani vēlreiz, tad nocirtīšot galvu.

- Šie parūpējušies par to, lai tu izdzīvotu, Rena sacīja. Tie piededzinājuši ievainojumu ar karstu akmeni, lai tu nenoasiņotu.

- Vai man viņiem par to būtu jāpateicas? Gaups jau­tāja.

- Kā būtu, ja tu pateiktos Rēnai par tava stumbeņa apkopšanu? Toraks jautāja.

Gaups uz puisi pikti paskatījās. Viņš pat nebija patei­cies Torakam par to, ka tas viņu atveda uz nometni un pabaroja un padzirdīja. Un Torakam nepalika nepamanīti pelni uz viņa zābaka papēža.

Taču skaļi Toraks jautāja:

- Kad biji Dziļajā mežā, vai neredzēji vīru vienkocī? Lielu, ļoti stipru vīru.

- Kāda man gar to daļa? Gaups atcirta. Es mek­lēju savu bērnu! Četras vasaras vecu meiteni, kuru šie aizveduši!

Toraks uzmeta skatienu Rēnai. Viņa domāja par to pašu. Dvēseļēdāji zog bērnus, lai iemitinātu tajos dēmo­nus. Lai izveidotu tokorotus.

Finkedīns pagrozījās. Toraks manīja, kā joņo Kraukļu vadoņa domas.

- Nocirst plaukstu, viņš teica. Tas ir sods, kas bija izplatīts grūtajos laikos pēc Lielā viļņa. Ģintis to sen jau ir aizliegušas. Kas tev to nodarīja?

- Vīri no Sumbru ģints.

-Ko? Finkedīns negribēja ticēt savām ausīm.

- Sākumā es domāju, ka viņi grib man palīdzēt. Viņi mani pabaroja. Ļāva atpūsties pie ugunskura. Pēc tam viņi teica, ka es esot uz vienu roku ar Meža Zirgiem. Apsūdzēja mani par to, ka es esot nozadzis bērnu viņiem.

"Vēl kāds nozagts bērns," Toraks nodomāja. Tiazi traukšanās uz Dziļo mežu sāka izskatīties pēc kaut kā cita.

- Viņi sacīja, ka to esot sākuši Meža Zirgi, Gaups turpināja. Meža Zirgi iesprauduši lāstamietu un paziņo­juši, ka apgabals starp Melnupi un Vējupi pieder viņiem. Sumbri mietu sadedzināja. Pēc tam saslima un nomira Meža Zirgu burvis, un jaunais burvis mirušā miesā atrada šautriņu. Tagad ģintis ir nostājušās cita pret citu. Visiem jāvalkā pieres apsēji: Sumbriem un Lūšiem tie ir zaļi, bet Meža Zirgiem un Sikspārņiem brūni.

Viņš ar aizdomām pašķielēja uz Toraka briežādas apsēju.

- Kad tu biji pie Sumbriem, Toraks tincināja, vai neredzēji starp viņiem milzīga auguma vīru?

- Kāpēc tu neliecies mierā? Gaups nevarēja saprast. Viņš neveikli rāpās uz izejas pusi. Esmu izniekojis pie­tiekami daudz laika. Man jāatved mana ģints. Mēs viņus piespiedīsim atdot meiteni!

- Gaup, pagaidi! Finkedlns pavēlēja. Mēs brauksim kopā. Tu un es.

Rena un Toraks uz viņu paskatījās. Tāpat kā Gaups.

- Mēs atradīsim tavu ģinti, Kraukļu vadonis sacīja, un atradīsim manējo. Mēs atgūsim tavu meitu bez turp­mākas asinsizliešanas.

- Kādā veidā? Gaups vēlējās zināt. Viņi neklausīs, vini nav tādi kā mēs.

- Gaup! Finkedīns sacīja stingrā balsī. Mēs rīkosi­mies tieši tā, kā es teicu.

Gaupam saguma pleci. Pēkšņi viņš bija vienīgi ievai­nots cilvēks, kuram vajadzīgs kāds, kas izlemtu viņa vietā.

Pēc tam viss notika ātri. Toraks atnesa vienu no smai­lītēm un kopā ar Renu palīdzēja Finkedīnam nokļūt līdz upmalai. Rena tēvoci iekārtoja laivā pēc iespējas ērti un iedeva viņam līdzi vītola lūkus, kurus pakošļāt pret dru­dzi, un lazdu riekstus, lai viņš nezaudētu spēku. Toraks redzēja, ka viņa ir noraizējusies līdz nelabumam.

- Kā tu to spēsi? meitene jautāja Finkedīnam, kad Gaups viņus nevarēja dzirdēt.

- Mēs laidīsimies lejup pa upi, viņš atbildēja. Strau­me mūs aiznesīs.

- Un ja nu Gaups savārgst un vairs nespēj paairēt?

- Ar viņu viss būs kārtībā, sacīja Toraks. Tu esi labāka dziedniece, nekā spēj iedomāties.

- Tu tā saki vienīgi tāpēc, ka gribi, lai Finkedīns aiz­brauc, Rena atcirta. Tāpēc, ka tad tev nekas netraucēs medīt Tiazi.

Toraks neatbildēja. Viņai bija taisnība.

Rena uzmeta viņam skatienu un soļoja uz laivu.

- Es braukšu kopā ar jums, viņa teica Finkedīnam.

- Nē, audžutēvs sacīja. Torakam tu esi vajadzīga vairāk.

Puisis bija pārsteigts.

- Tu ļauj viņai palikt ar mani? Pēc tam kad es nepa­manīju lamatas un jūs manis dēļ gandrīz aizgājāt bojā?

- Tu pieļāvi kļūdu, Finkedīns teica. Turpmāk esi piesardzīgāks.

- Bet tu taču tik tikko vari paiet! Rena iesaucās. Ja nu kaut kas atgadās! Ja nu… Viņa nespēja sevi piespiest turpināt.

- Rena, Kraukļu vadonis sacīja. Vai tad tu neredzi, ka uz spēles tagad likts kaut kas vairāk nekā es, tu vai Toraks? Tiazi neslēpjas Dziļajā mežā vienkārši tāpat viņam kaut kas ir padomā. Toraka sūtība ir to pārtraukt. Viņam būs vajadzīga tava palīdzība.

Viņš runāja tonī, kas necieta iebildumus, un Rena nestrīdējās. Nespēdama noskatīties, kā tēvocis aizbrauc, viņa drīz vien aizskrēja.

- Ko tu darīsi? Toraks jautāja audžutēvam, kad viņa bija prom.

- Centīšos novērst karu, Finkedīns atbildēja.

Karš. Toraks nemaz īsti nezināja, kas tas ir.

- Tu domā, ka ir jau tik slikti?

- Vai tad ne? Dziļā meža ģintis pēc sērgas un dēmo­niskā lāča plosīšanās vairs neuzticas Skrajā meža ģintīm. Ja Lašu ģints dosies uz Dziļo mežu, tā būs kā dzirkstele, kas aizdedzina posu. Finkedīnu pārņēma sāpju lēkme, un viņš satvēra smailītes malu. Uzklausi mani, Torak! Atrodi Staltbriežu ģinti. Viņi tev palīdzēs tavas mātes dēļ. Ja nevari atrast viņus, sameklē Sumbru burvi. Viņa ģints ir rīkojusies mežonīgi, taču esmu pārliecināts, ka tas nav darīts ar viņa ziņu. Es viņu pazīstu. Sumbru burvis ir labs cilvēks.

Atgriezās Gaups, kas dega nepacietībā doties ceļā, un Toraks palīdzēja viņam ierausties laivā.

- Atrodi savas mātes ģinti, Finkedīns atkārtoja. Līdz tam laikam slēpies. Ja vari, rāpies kokos; Dziļajā mežā cilvēki ir kā brieži tie reti skatās augšup. Un nedari pāri melnajiem meža zirgiem. Melnie ir svēti. Tiem aizliegts pat pieskarties.

Pēc tam viņš izdarīja kaut ko tādu, ko nebija darījis nekad agrāk. Finkedīns satvēra Toraka roku.

Puisis nespēja parunāt. Tāpat bija rīkojies tētis, kad gulēja uz miršanu.

- Torak… Zēnu durstīja zilās acis. Tu vēlies atrieb­ties. Taču neļauj atriebībai pārņemt garu.

Gaups ar airi atstūmās no krasta, piespiezdams Toraku palaist vaļā audžutēva roku.

- Atriebība dedzina, Finkedīns teica, kad upe nesa viņu projām. Tā izdedzina tavu sirdi. Tā padara sāpes vēl stiprākas. Neļauj tam atgadīties ar sevi.

Rena bija skrējusi augšup pa nogāzi uz apmetnes pusi. Viņa nespēja noskatīties, kā Melnupe aiznes tēvoci.

Pēc tam viņa pārdomāja un skrēja atkal lejup. Viņa nokavēja. Finkedīns jau bija gabalā.

Rena apjukusi atgriezās miteklī. Viņa uzmeta plecos guļammaisu, loku un bultu maku un nobradāja uguns­kuru. Meitene centās sev iedvest, ka Gaups Finkedīnu bez sarežģījumiem nogādās atpakaļ pie ģints. Taču patie­sībā viss kas varēja gadīties. Finkedīns varēja nomirt no drudža, vai arī viņam varēja sākties iekšēja asiņošana. Gaups varēja viņu pamest. Tad Rena tēvoci nekad vairs neredzētu.

Kad viņa sasniedza upi, Toraka tur vairs nebija droši vien viņš bija aizgājis pēc otras smailītes. Rena nespēja nostāvēt mierā, tāpēc ar troksni nometa guļammaisu un sāka klumburot pa taku, kas veda uz Dziļo mežu.

Meitene apstājās netālu no lielajām, robainajām klin­tīm. Migla bija izklīdusi, un tās mirguļoja saulē. Pa kreisi no viņas alkšņi un bērzi uz nogāzes čukstēja noslēpumus. Pa labi viltīgi līkumoja Melnupe. Divdesmit soļus tālāk uz priekšu slējās Dziļā meža egles, kas gainīja viņu atpakaļ. Tās bija garākas nekā to Skrajā meža māsas, un zem egļu sūnainajām rokām nepārtraukti kustējās ēnas.

Toraks jau vienreiz bija sasniedzis Dziļā meža robežu, taču Rena tam tik tuvu nekad nebija nokļuvusi. Tas bija biedējošs.

Dziļajā mežā viss bija citādi. Koki tajā bija modrāki, ģintis aizdomu pilnas; runāja, ka Dziļajā mežā patvērušās būtnes, kas visur citur sen vairs nebija sastopamas. Un vasarā tur pa ielejām kā garš vīrs ar brieža ragiem uz pieres klejoja Pasaules Gars.

Nezin no kurienes, sabiedēdami Renu, metās lejā Reka un Rips. Pēc mirkļa tie, brīdinoši ķērkdami, pazuda debesīs.

Rena nespēja saskatīt neko sliktu, taču visādam gadī­jumam nogāja no takas un apstājās aiz kadiķa krūma.

Dziļā meža malā zem eglēm saplūda ēnas, kas kļuva par cilvēku. Pēc tam par vēl vienu. Un vēl vienu.

Rena aizturēja elpu.

Mednieki parādījās bez skaņas. To pītais apģērbs bija izraibināts ar zaļiem un brūniem lāsumiem, ka izskatījās kā lapas Meža paaugā; Rēnai bija grūti atšķirt, kur bei­dzas cilvēki un kur sākas koki. Katram medniekam ap pieri bija zaļš apsējs viņa nespēja atcerēties, kurām ģin­tīm tāds bija paredzēts, un ikviens bija pārklājis galvu ar smalku, zaļu tīklu. Šiem medniekiem nebija sejas. Tie neizskatījās pēc cilvēkiem.

Viens no viņiem pacēla roku, un viņa zaļi krāsotie pirksti pārējiem rādīja sarežģītu signālu, kas Rēnai nebija sapro­tams. Visi devās augšup pa nogāzi pa kreisi no viņas.

Kāds mednieks pagāja garām dažu soļu attālumā no vietas, kur bija sarāvusies Rena. Viņa redzēja plāno slā­nekļa cirvi un garo, zaļo loku. Viņa saoda tauku un pelnu smārdu un pamanīja zem tīkla gailam acis. Vietā, kur vajadzēja atrasties mutei, tīkls viļņojās.

No Dziļā meža iznira vēl viens mednieks ar aizklātu seju tas nesa pīķi. Apstājies piecus soļus no Rēnas, tas trieca ieroci zemē ar tādu spēku, ka tā nodrebēja.

Galvas augstumā pie pīķa bija piesiets lapu saišķis, un Rena pazina indīgo nakteni. No tā nokarājās kāds tumšs priekšmets plaukstas lielumā.

Mednieks papurināja pīķi, lai pārliecinātos, vai tas ir kārtīgi iesprausts, un iegāja atpakaļ Dziļajā mežā.

Rēnai kļuva nelabi.

Priekšmets, kas karājās pie šķēpa, bija plauksta. Tā bija Gaupa delna.

Lāstamieta nozīme bija nepārprotama. Ceļš slēgts.

Rena nespēja novērst skatienu no plaukstas. Viņa iztē­lojās sevi Gaupa vietā. Dzīvot un nekad vairs neizmantot loku…

Pa labi kaut kas sakustējās.

Viņai salēcās sirds.

Pa taku uz viņas pusi nāca Toraks.