Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

Autores priekšvārds

Toraka pasaule ir seštūkstoš gadus veca: toreiz, pēc leduslaikmeta, vēl nebija attīstīta zemkopība un visa zie­meļrietumu Eiropa bija viens vienīgs mežs.

Cilvēki Toraka pasaulē izskatījās tieši tādi paši kā tu vai es, taču viņu dzīvesveids bija gaužām atšķirīgs. Tie nepazina rakstību, metālus un riteņus, bet viņiem tos nemaz arī nevajadzēja. Cilvēki lieliski prata izdzīvot arī bez tā. Ļaudis zināja daudz par dzīvniekiem, kokiem, augiem un akmeņiem mežā. Ja viņiem kaut ko ievajadzējās, cilvēki apjauta, kur to atrast vai kā izgatavot.

Viņi dzīvoja nelielās ģintīs, un daudzas no tām bija lielas klejotājas: dažas, tādas kā Vilku ģints, palika vienā vietā tikai dažas dienas, bet citas, kā Kraukļi un Vītoli, uzkavējās savā nometnē pat veselu gadalaiku; turpretim Roņu ģints dzīvoja vienā vietā gadiem ilgi. To, cik tālu ģintis bija pār­vietojušās kopš "Izraidītajā" aprakstītajiem notikumiem, tu vari uzzināt, ielūkojoties izlabotajā kartē.

Pirms sāku rakstīt "Zvēresta lauzēju", es apmeklēju vairākus vecus kokus, ar kādiem bagātīgi apveltīta Apvie­notā Karaliste. Pavadīju krietnu laiku lielākajā pirmat­nējā gāršā, kas saglabājusies Eiropā: Belovežas nacionā­lajā parkā Austrumpolijā. Tur novēroju sumbrus (Eiropas bizonu un liellopu hibrīdi), mežacūkas, tarpānus (savva­ļas zirgu paveids), zibens saspertus kokus un tādu skaitu dzeņu sugu, kādu agrāk nebiju redzējusi. Belovežā, sevišķi tālajos klejojumos pa īpaši aizsargājamo nacionālā parka dalu, smēlos iedvesmu, lai aprakstītu dažādus Dziļā meža nostūrus un tā iemītniekus. Man arī bija iespēja izpētīt divus varenus bebru celtus dambjus un šo dzīvnieku mīt­nes, un tās mani iedvesmoja iztēloties Toraka patvērumu.

Lieki piebilst, ka turpināju draudzību ar Apvienotās Karalistes Vilku aizsardzības biedrību. Vērot, kā mazuļi izaug par jauniem dzīvniekiem un sazinās ar saviem uzti­camajiem brīvprātīgajiem kopējiem, man bija pastāvīgs iedvesmas un iedrošinājuma avots.

Es vēlos pateikties ikvienam Apvienotās Karalistes Vilku aizsardzības biedrībā par iespēju iepazīties ar viņu brīnišķīgajiem vilkiem; Mežu biedrībai, kas man, vācot materiālus grāmatai, nodrošināja piekļūšanu dažiem no vecajiem kokiem; Londonas Tauera kraukļu kopējam mis­teram Derikam Koilam, kura plašās zināšanas un pieredze saskarsmē ar kraukļiem man bija nerimtīgas iedvesmas avots; draudzīgajiem un izpalīdzīgajiem cilvēkiem no Belovežas nacionālā parka vadības un Dabas vēstures un meža muzeja Belovežā; nacionālā parka gidiem un īpaši gal­venajam gidam Mečislavam Piotrovskim, kuram es varu pateikties par iespēju apskatīt bebru mītnes.

Un beidzot, kā vienmēr, es vēlos pateikties savam aģen­tam Pīteram Koksam par nerimtīgo entuziasmu un atbal­stu un manai patiesi apdāvinātajai un tajā pašā laikā brī­nišķīgajai redaktorei un izdevējai Fionai Kenedijai par izdomu, uzticēšanos un sapratni.

Mišela Peivere, 2008