Viesis no bezgalības

3.

Atveseļošanās norisa arvien straujāk. Katru dienu Volgina ķermenī notika jūtamas pārmaiņas.

Viņš jau varēja, tiesa, ar pūlēm un ne gluži brīvi, kustināt rokas un kājas. Mēle vēl īsti neklausīja, taču vārdi skanēja pietiekami skaidri, lai būtu saprotami.

Vēl arvien vajadzēja gulēt gandrīz nekustīgi. Or­ganisms fiziski nefunkcionēja — Volginam neko nedeva ēst, bet izsalkumu un slāpes viņš nejuta.

Vairākas reizes ķermenī ievadīja kaut kādu gaišu, acīmredzot barojošu šķidrumu, un viņš. pamanīja, ka kļūst spēcīgāks un pilnīgāks. Cilvēki, kas Volginu aprūpēja, tagad negaidīja, kamēr viņš iemigs, bet nāca iekšā arī nomoda laikā. Tie veica ar viņa ķer­meni dažādas pilnīgi nesaprotamas, bet īslaicīgas un nesāpīgas procedūras.

Taču pa lielākai daļai Volgins gulēja viens, un uz viņu iedarbojās gaisma, kas lēnām un pamazām mai­nīja nokrāsu.

Sākumā Volgins šīm skaistajām krāsu pārejām sekoja ar ziņkāri, bet vēlāk pierada un nepievērsa tām uzmanību.

Bija ļoti garlaicīgi. Vajadzēja nekustīgi gulēt un domāt. Cita nekā nebija ko darīt. Lūgumam iedot grāmatu sekoja atbilde, ka tas pagaidām ir pilnīgi neiespējami.

Viss, kas bija ar viņu noticis kopš atmošanās no nesamaņas, palika Volginam noslēpums. Sarunas ar cilvēku, kuru viņš ieraudzīja pirmo, bija īsas un sa­mērā retas.

Volgins jau zināja, ka nepazīstamo sauc par Lūciju.

Šis dīvainais vārds, kas uzvedināja atmiņā seno Romu, pārsteidza Volginu, bet pēc tam izrādījās, ka arī citiem cilvēkiem te bija ne mazāk dīvaini vārdi. Vienu no viņiem sauca par Cēziju, otru par Jo.[1]kopā ar viņiem nāca divi jauni cilvēki ar parastiem, Volginam labi pazīstamiem vārdiem — Sergejs un Vladilens.

Uz jautājumu, kāda ir šo cilvēku tautība, Lūcijs smaidīdams atbildēja, ka visi esot krievi, taču sav­starpēji viņi sarunājās valodā, ko Volgins saprata ar lielām grūtībām. Pamatā tai, bez šaubām, bija krievu valoda, taču gandrīz puse vārdu nebija pazīstama, kaut arī viņš tajos saklausīja atsevišķas ieskaņas no citām pazīstamām valodām.

Tikai Lūcijs vienīgais sarunājās ar Volginu pa­rastajā krievu valodā, taču ar manāmu akcentu, kura izcelsmi Volgins nevarēja uztvert.

Viņš nespēja ticēt, ka tie ir viņa tautieši. Šo cil­vēku ārējais izskats liecināja pilnīgi pretējo. Tāpat kā Lūcijs, viņi visi nepavisam neatgādināja paras­tos divdesmitā gadsimta cilvēkus. Viņu varenās figū­ras, lielās galvas, neparasti pareizie sejas vaibsti, augums, kustības — viss bija citāds nekā tiem, ko Volgins bija redzējis agrāk.

Viņš neizpratnē jautāja sev, no kurienes radušies- šie milži? Kur tie bijuši līdz šim, ja viņš ne tikai nav ticies ar tādiem, bet pat nav dzirdējis par tiem? Šeit slēpās neatrisināma mīkla, jo Lūcijs acīm redzami iz­vairījās no jebkādiem paskaidrojumiem. Radās iespaids, ka viņš gluži vienkārši baidās no Volgina jautājumiem. Bet kāpēc viņam jābaidās?

Izņemot Jo, visi cilvēki, ar ko Volginam iznāca saskare, acīmredzot bija jauni, bet, kad Volgins kād­reiz iejautājās, cik viņiem gadu, Lūcijs atkal izvai­rījās no tiešas atbildes, pateikdams tikai to, ka viņi neesot tik jauni, kā izskatoties.

Jo bija sirmgalvis, vēl stiprs un spēka pilns, bet ar pilnīgi baltu galvu un dziļām grumbām pierē un uz vaigiem. Augumā viņš bija garāks par visiem pārējiem, un Volgins jutās jocīgi, redzot pie gultas stāvošā cilvēka galvu divu metru attālumā no sevis. Vēl jo vairāk tādēļ, ka pats Volgins gulēja nevis uz grīdas, bet apmēram uz četrdesmit piecdesmit centi­metru augsta «dīvāna».

Acīmredzot Jo bija slavens ārsts, jo, viņam izmek­lējot Volginu, Lūcijs un visi pārējie ar lielu uzma­nību un dziļu cieņu klausījās sirmgalvja vārdos. Taču galvenais Volgina ārsts bija nevis Jo, bet Lūcijs. Tas Volginam kļuva pilnīgi skaidrs dažas dienas pēc iepazīšanās.

Pamazām viņš sāka pierast pie noslēpumaino cil­vēku neparastās ārienes un savdabīgā apģērba, un to ārējais izskats Volginā vairs neizraisīja izbrīnu un ziņkāri.

Viņu savstarpējās sarunās un arī attieksmē pret sevi Volginu nepatīkami pārsteidza tas, ka viņi ne­kad nelietoja vārdu «biedrs», saukdami cits citu vārdā, bet viņu pašu par Dmitriju.

Kādreiz Volgins jautāja Lūcijam, kāds viņam uz­vārds, bet Lūcijs it kā apjuka un neatbildēja nekā.

Tas, ka viņu leksikā trūka vārda «biedrs», Vol­ginu satrauca, un viņš tieši pajautāja Lūcijam, kāpēc viņi, būdami krievi, nelieto šo uzrunu.

Jautājums Lūciju acīmredzot pārsteidza, jo viņš brīdi padomāja, pirms sniedza atbildi.

— Mēs visi, — viņš beidzot teica, — esam tuvi draugi un tāpēc uzrunājam cits citu vārdā. Arī jūs mēs mīlam kā sev tuvu cilvēku.

Atbilde bija ticama, taču Volgins redzēja, ka viņu māna, kaut kāda nesaprotama iemesla dēļ nevēlo­ties teikt taisnību. Aiz tā visa kaut kas slēpās. Vēl varēja noticēt, ka Lūcijs un viņa jaunie draugi uz­runā cits citu vārdā, draudzības jūtu mudināti, taču attiecībā pret veco Jo tas likās savādi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņi visi uzrunāja cits citu ar «jūs».

Pieklājības dēļ Volgins izlikās, ka noticējis, un tikai pajautāja, kādā zemē atrodas. Lūcijs nekavējo­ties atbildēja, ka Padomju Savienībā, bet Volgins pamanīja, ka Vladilens, kas tajā brīdī atradās pavil­jonā, izdzirdis šādu atbildi, ziņkārīgi atskatījās.

Tas viss bija pietiekami dīvaini, lai modinātu ne­mieru.

Drīz vien notika vēl dīvaināka saruna.

— Tātad mani atveda šurp no Parīzes? — Volgins jautāja, kad Lūcijs kādreiz bija atnācis pie viņa viens. — Vai tiešām es tik ilgi atrados nesamaņas stāvoklī, ka pat nejutu pārvešanu?

Viņš redzēja, ka Lūcijs galīgi apjuka.

— Jūs ļoti ilgi neatguvāt samaņu, lai gan tika da­rīts viss iespējamais — viņš atbildēja.

— Kur tagad atrodas mans draugs un kolēģis Mi­hails Petrovičs Severskis? — Volgins vaicāja.

— Mihails …

— Petrovičs, — Volgins piebilda. — Severskis. PSRS Ārlietu ministrijas darbinieks, mūsu vēstniecī­bas pirmais sekretārs Francijā.

— Viņa šeit nav, — Lūcijs atbildēja.

Pēkšņi Lūcijs kļuva steidzīgs un teica, ka nepie­ciešams atjaunot apstarošanu. Procesu nedrīkstot pārtraukt uz pārāk ilgu laiku.

— Šo sarunu mēs pabeigsim vēlāk, — Lūcijs pa­skaidroja, bet viņa acīs Volgins pamanīja mulsumu un apjukumu. — Mēģiniet aizmigt.

— Labi, — Volgins atbildēja.

Palicis viens, viņš iegrima dziļās pārdomās. Lūcija atbildes, tā nepārprotamais apjukums, steiga, ar kādu tika pārtraukta saruna, liecināja, ka Volgina jautā­jumi bija negaidīti un sarunu biedrs nezināja, kā uz tiem atbildēt. Lūcijam acīmredzot nebija ne jaus­mas, kas ir Severskis, un tas bija visdīvainākais. Mi­hails taču nevarēja neinteresēties par Volgina vese­lību. Nē, viņam vajadzēja izjautāt ārstus, un Lūcijs nevarēja nezināt Severska vārdu. Bet tomēr … Kā lai izskaidro dīvainības, kas sekoja cita citai?

Nākamajās dienās Volgins nejautāja neko. Lūcija acīs viņš redzēja saspringtas gaidas un pat neslēptas bailes. Volgins negribēja sagādāt nepatikšanas savam ārstam, kuru bija gandrīz vai iemīlējis tā rūpības un sirsnības dēļ.

Viņš nolēma, un šis lēmums bija pats prātīgākais, ka visiem noslēpumiem agri vai vēlu tik un tā jāat­klājas.

Volgins redzēja un saprata, ka pamošanos no miega, kas bija saistīts ar viņa slimību, tin kāds no­slēpums, ko pagaidām negrib atklāt. Bez šaubām, tam bija nopietni iemesli. Kaut gan viņš tos nezināja, tomēr nolēma pakļauties cilvēkiem, kas tik sekmīgi bija viņu ārstējuši un, kā Volgins bija pilnīgi pār­liecināts, glābuši viņam dzīvību.

Viņš visu gribēja saprast pats.

Ilgajās piespiestās vientulības stundās Volgins centās sasaistīt vienkopus atsevišķos noslēpumainos notikumus, kas bija risinājušies, viņam uzturoties šai kupolveida paviljonā, bet neko sakarīgu un pat da­ļēji ticamu nevarēja izdomāt.

Reizēm viņš atkal sāka šaubīties, vai viss notie­košais tiešām ir īstenība. Vai tas tikai nav viņa sli­mīgās fantāzijas auglis? Kad Volgins izteica Lūcijam šaubas par savām spriešanas spējām, tas tikai iesmē­jās un, laipni noglāstījis viņam plecu, sacīja, ka ar laiku viņš noteikti pārliecināšoties par visa notiekošā realitāti.

Sevišķi bieži Vglgins domās apstājās pie mīklainās frāzes, kuru Lūcijs bija izteicis viņu pirmās sarunas laikā. Viņš labi atcerējās to: «Mums ir hipotēze . .. tiesa, tā ir gandrīz ticama, tomēr. .. visa planēta gaida šā noslēpuma atrisinājumu.»

Ko varēja nozīmēt šie vārdi?

Kāda planēta? Acīmredzot Zeme! Viņš taču ne­varēja nokļūt uz citas . . .

Volgins lā sapinās savos prātojumos, ka sāka pie­ļaut pat tamlīdzīgu fantastisku iespēju, taču tieši jau­tāt par to Lūcijam šķita pārāk muļķīgi. Tomēr viņš nevarēja atturēties un, kad pie viņa guļvietas kār­tējai nesaprotamai procedūrai novietoja kādu pavi­sam savādu aparātu vai mašīnu, it kā jokodams pa­jautāja.

Lūcijs acīmredzot joku nesaprata un nopietni atbildēja:

— Uz Zemes.

To viņš pateica tādā tonī, it kā uzskatītu Volgina jautājumu par pilnīgi dabisku.

«Visa planēta gaida noslēpuma atrisinājumu . . .»

Noslēpums, kas saistīts ar viņa vārdu. Kāpēc tieši vārds varēja tā interesēt visu planētu? Kas izraisījis tik ārkārtīgu visas Zemes interesi par viņu — Vol­ginu?

Uz šo jautājumu viņš nerada atbildi.

Reiz Volgins atcerējās, ka bija lasījis angļu rakst­nieka Velsa romānu «Kad pamostas guļošais», kur tika aprakstīts, kā cilvēks, kas nogulējis divus vai trīs gadsimtus, pamodies, būdams Zemes valdnieks, kuram piederējis viss, kas uz tās atrodas. Romāna varonis bija gulējis letarģiskajā miegā.

Varbūt arī ar viņu, Volginu, bija noticis kaut kas tamlīdzīgs?

Un tūlīt pat no atmiņas dzīlēm uzpeldēja seni notikumi. Pašā slimības sākumā sarunā ar vecu Parī­zes ārstu Volgins bija jautājis, kas ir letarģija un cik ilgi tā var turpināties. Profesors toreiz bija atbildē­jis, ka letarģiskais miegs nevar būt pārāk ilgs un, ja aizmigušais nepamostas, pāriet nāvē.

Bet Volgina «letarģija», ja tāda tiešām bijusi, vil- kusies ļoti ilgi. Citādi nevarēja izskaidrot visas pār­steidzošās pārmaiņas, sākot ar cilvēku ārējo izskatu, it kā tie piederētu pie līdz šim nezināmas «piektās» rases, ar viņu apģērbu, nesaprotamo «krievu valodu» un beidzot ar «paviljona» arhitektūru un ārstēšanas paņēmieniem. Viss liecināja, ka Volgins atrodas pil­nīgi citā pasaulē.

Bet kur tā varēja rasties, šī pasaule? . . .

Ja pat pieļautu, ka Volgins nogulējis vai atradies bezsamaņas stāvoklī ārkārtīgi ilgu laiku, tomēr neva­rēja saprast, kāpēc «visa planēta» cenšas atminēt kādu ar viņa vārdu saistītu noslēpumu.

Volgins labi atcerējās, ka mēmā apstiprinošā at­bilde uz jautājumu, vai viņu sauc par Dmitriju Vol­ginu, bija atstājusi uz Lūciju stipru iespaidu.

Kāpēc hipotēzi, ka viņu sauc tieši tā, Lūcijs apzī­mēja par «gandrīz ticamu»? Ja ilgā bezsamaņas stā­vokļa dēļ Volgina vārds būtu aizmirsts, kas šķita neticami (slimnīcās neaizmirst slimnieku vārdus), kāpēc tad Lūcijs nosauca tieši šo vārdu un nevis kādu citu? Kur viņš toreiz to ņēma?

Volgins paraustīja plecus un atteicās no cerībām kaut ko izprast visā šajā juceklī.

Taču vislielākais noslēpums, bez šaubām, saistījās ar telpu, kurā viņš atradās, ar cilvēkiem, kas bija visapkārt, un ar to valodu. Dažu gadu un pat gadu desmitu laikā uz Zemes nevarēja rasties pilnīgi jauna, agrāk nepazīstama valoda, kas bija dīvains visu Eiro­pas valodu sajaukums.

Lūcijs nevarēja (vai arī negribēja) atklāt noslē­pumu. Atlika pacietīgi gaidīt to pašu «mazliet vēlāk», kam vajadzēja noraut no Volgina acīm neziņas tumšo plīvuru.

Pagāja vairākas nedēļas.

Apaļajā paviljonā, kur gulēja Volgins, nebija die­nas un nakts maiņas. Tajā nepārtraukti valdīja vien­mērīgs, no nezināma gaismas avota plūstošs ap­gaismojums, kas mainīja krāsu. Par laika ritumu sli­mais uzzināja tikai no Lūcija, kas tagad nāca pie viņa katru dienu.

Fiziski Volgins jutās lieliski. No slimības, kas viņu gandrīz bija novedusi kapā, vairs nebija ne miņas, ja neievēroja, kā Lūcijs teica, dabiskās sekas, kas vēl nebija novērstas. Vislielāko izbrīnu Volginā izraisīja tas, ka sirds, kas bija slimības cēlonis, acīmredzot tagad darbojās normāli.

Viņš bieži sev vaicāja: pie kāda brīnumārsta viņš ir nokļuvis? Kas ir šie Jo un Lūcijs, kuri neslēpa, ka tieši viņi izārstējuši Volginu, uzcēluši to no slimības gultas? Kāpēc viņš nekad agrāk nebija dzirdējis par ārstiem ar tik dīvainiem vārdiem? Kur, kādā valstī atrodas šī celtne?

Lūcijs teica, ka Padomju Savienībā, bet Volgins nespēja viņam ticēt.

Vai Lūcijs negrib Volginu tikai nomierināt, zinā­dams, ka viņš ir krievs?

Pilnīga atveseļošanās, tiesa, lēnām, tomēr nemitīgi turpinājās. Tas bija manāms, ja tā varētu izteikties, pat ar «neapbruņotu aci». Kustības spēja bija gandrīz atgūta. Volgins varēja piecelties un staigāt, viņam to atļāva, taču tikai tajos īsajos brīžos, kad griesti un sienas kļuva balti… Tas nozīmēja, ka tie vairs netiek apgaismoti ar īpašiem stariem, un tieši tad pie Volgina nāca cilvēki.

Kad bija apgaismojums jeb, kā Lūcijs teica, slim­nieku apstaroja, tad vajadzēja gulēt zem dīvainā pār­sega, kas mainīja krāsu vienlaicīgi ar kupolu. Vol­gins uzzināja no Lūcija (tikai viņš vienīgais prata parasto krievu valodu, un tikai ar viņu Volgins va­rēja sarunāties), ka pārsegs īstenībā ir pilnīgi bez­krāsains un noder, lai pasargātu no apstarojuma tās ķermeņa daļas, kurām tas nav vajadzīgs. Volginam paskaidroja: ja viņš piecelsies vai nometīs pārsegu, tad sagādās sev lielu ļaunumu, kas var iznīcināt visu iepriekš sasniegto.

Bet neatkarīgi no paša vēlēšanās Volgins to neva­rētu izdarīt pat tad, ja gribētu, jo viņu nepārtraukti novēroja. Kad reiz, gribēdams pārmainīt ķermeņa stāvokli, viņš neuzmanīgi sakustējās, kupola tumš­zaļā krāsa acumirklī kļuva balta. Ienāca Vladilens un rūpīgi sakārtoja pārsegu. Pēc tam noglāstīja Vol­ginam galvu kā bērnam un teica, centīgi izrunādams katru zilbi:

— Esiet uzmanīgs, tas ir bīstami.

Volgins zināja, ka visi apkārtējie cenšas novērst jebkuras neērtības, bet, no kuras vietas viņu novēro, to nespēja uzminēt. Šeit laikam darbojās televīzijas iekārta vai kāda cita optiska sistēma.

Uz Volgina jautājumu Lūcijs atbildēja, ka viņam seko ar ekrāna palīdzību.

— To uzstādīja tad, kad jūs atguvāt kustību spēju, — Lūcijs piebilda. — Agrāk, kad jūs neva­rējāt kustēties, tas nebija vajadzīgs.

Visi, kas atradās Volgina tuvumā («klīnikas per­sonāls», kā viņš domās tos sauca), izturējās pret viņu uzmanīgi un laipni smaidīja. Likās, ka tiem sagādā prieku noglāstīt viņa matus vai plecu. Volgins daž­reiz domāja, ka uz viņu raugās kā uz slimu mīļu bērnu, un tas nebija nepatīkami. Lūcijs izrādīja tādu maigumu, ko varēja salīdzināt tikai ar mātes mīles­tību.

Kādreiz Volgins to pateica Lūcijam.

— Jums taisnība, — tas atbildēja. — Jūs esat mūsu bērns. Bet sevi es varu uzskatīt ja ne par jūsu māti, tad par tēvu gan.

Lūcija vārdi Volginam nelikās ne smieklīgi, ne pretenciozi. Viņš nezin kāpēc tūlīt noticēja, ka Lūci­jam ir tiesības tā runāt.

Volginam bija apnicis gulēt augām dienām, un viņš gandrīz vai katru dienu lūdza Lūcijam atļauju iziet no šejienes kaut uz īsu brīdi. «Es nespēju vairs skatīties uz šo kupolu,» viņš apgalvoja.

Taču ārsts bija nepielūdzams.

Visi Volgina jautājumi, kas bija saistīti ar mīk­lainās «pamošanās» apstākļiem, palika bez atbildes. Noslēpums netika atklāts. «Ar laiku uzzināsiet visu, kas jūs interesē,» — tāda bija stereotipā atbilde.

Laiks kļuva tirānisks un vilkās mokoši vienmuļi.

Par spīti tam, ka Volgins, kā to apgalvoja Jo un Lūcijs, jau bija gluži vesels, viņam stingri noliedza lasīt grāmatas.

— Pagaidām vēl nedrīkst. Lasīšana jums ir kai­tīga.

— Tātad es vel neesmu pilnīgi vesels? — neatlai­dīgi tincināja Volgins.

— Vesels, bet nepieciešami daži ierobežojumi. Piemēram, jūs taču pats zināt, ka jūs vēl baro māk­slīgi.

Tiešām, visu laiku Volgins nebija norijis nevienu kumosu, nebija izdzēris nevienu malku ūdens. To visu aizstāja gaišs šķidrums. Kaut gan Volgina vēders bija gluži tukšs, tas neizraisīja nepatīkamas sajūtas.

— Man būs grūti pierast pie normālas barības, — viņš teica.

— Nē, nekas, — Lūcijs atbildēja, — jūs ātri pie­radīsiet. Pacietieties vēl mazliet.

— Kaut tas būtu ātrāk! — Volgins nopūtās.