Viesis no bezgalības

TREŠĀ NODAĻA 1.

Atkal izplatījums, atkal melnā bezgalība, kur vis­apkārt mirdz neskaitāmas tālu zvaigžņu uguntiņas.

Darba kuģis devās uz mērķi.

Šeit nebija, kā lielajos pasažieru raķetoplānos, mākslīgās gravitācijas, kura neitralizētu jebkuru pa­ātrinājumu, kas kuģa iekšpusē nemitīgi radīja pār­slodzi.

H-76 trūka daudzu ērtību. Lidojoša ierīce aste­roīdu iznīcināšanai — un viss! Starp daudzajām mašī­nām un ierīcēm trim komandas locekļiem un to vie­sim atlika nedaudz vietas pie vadības pults. Un vēl mazāk pie tīkliem īsai snaudai. Šeit dzīvoja saspringtā un nepārtrauktā darba ritmā.

Starta laikā vajadzēja iepazīties ar amortizācijas sēdekli, ar nepatīkamo pārslodzes sajūtu, kad ķerme­nis ar milzīgu spēku spiežas pret sēdekļa atzveltni, kad nevar pacelt roku, bet galva šķiet it kā ar svinu pielieta, izjust nepatīkamās sajūtas, kas slēpās aiz neskaidrajiem vārdiem «inerces pārslodze».

Bet, kad paātrinājums izbeidzās un kuģis sāka lidot ar nemainīgu ātrumu, pārslodzes sajūta izzuda, un Volgins saprata, ko nozīmē bezsvara stāvoklis, par kuru viņš daudz bija domājis ne tikai tagadējā dzīvē, bet arī agrāk. Tas nepavisam nebija briesmīgs. Bija viegli un patīkami.

Taču Volgins zināja, ka kuģis mainīs lidojuma vir­zienu un ātrumu, dzīdamies pakaļ sīkiem asteroīdiem un pa ceļam tos iznīcinādams. Tātad nāksies vēl ne vienreiz vien pārdzīvot to pašu, ko paceļoties gaisā.

Domājot par to, Volgins sāka nožēlot, ka viņi bija atteikušies no Hermaņa padoma (par Hermani sauca vienu no iznīcinātāju vienību vadītājiem), kurš, uz­zinājis par viesu nodomu piedalīties asteroīda 0-277 iznīcināšanā, ieteica lidot nevis ar darba kuģi, bet ar nelielu (viņš teica tieši tā) pasažieru raķetoplānu.

— Tajā jūs ne jutīsiet nekādas pārslodzes, nekādas neērtības, — Hermanis teica. — Redzēsiet visu no malas un pietiekami tuvu.

— Cik cilvēkiem paredzēts tāds neliels raķeto­plāns? — Vtorovs jautāja.

— Simt cilvēkiem, bet tas lai jūs nemulsina.

Taču Volginu, Vtorovu un Križevski Hermaņa

priekšlikums tomēr satrauca. Aizņemt simtvietīgu kuģi, likt kādam to vadīt, lai tikai apmierinātu triju cilvēku ziņkāri, atraut cilvēkus no darba — tas viss, no viņu viedokļa, nebija nekādi aptverams, nebija iedomājams. Un viņi atteicās, motivēdami savu at­teikšanos ar vēlēšanos redzēt tieši iznīcinātāju darbu, nevis šā darba rezultātus.

Ēriks, darba kuģa komandieris, ar kuru viņi bija iepazinušies, lidojot šurp no Zemes, ieradās pie vi­ņiem, kad viesi ciemojās uz Marsa jau trešo dienu.

Uzzinājis, ka viņi nav savu lēmumu mainījuši, Ēriks ļoti nopriecājās.

— Visa mūsu eskadriļa gaida jūs ar nepacietību, — viņš teica. — Mēs lūdzam, lai katrs lidotu savā kuģī. 2ēl, ka jūs esat tikai četri, nevis divpadsmit.

Vajadzēja viņu sarūgtināt un teikt, ka viesi būs nevis četri, bet trīs: Meļņikova bija nolēmusi doties kopā ar Mēriju uz Vestu.

— Tas būs tikpat interesanti, — Marija Aleksan­drovna teica. — Era mums apsolījās parādīt, kā strādā viņas darba kuģis. Mērija arī nekad to nav redzējusi.

Vladilens nolēma palikt uz Marsa.

— Nu labi, — Ēriks teica, — ja trīs, tad trīs. Katrs pats izvēlēsies sev kuģi. Bet es ceru, ka jūs, — viņš pagriezās uz Vtorova pusi, — lidosiet ar mani. Es taču pirmais jūs uzaicināju.

— Protams, es lidošu kopā ar jums.

Tādējādi Vtorova izvēle bija izšķirta iepriekš. To­ties Volginam un Križevskim vajadzēja veikt grūtu uzdevumu — izvēlēties kuģi, nevienu neapvainojot. Viņi labi saprata, ka no visiem vienpadsmit kuģiem katra komanda neatlaidīgi aicinās viņus pie sevis.

Križevskis atrada vienkāršu izeju.

— Kā saucas jūsu kuģi? — viņš pajautāja.

— Tiem nav nosaukuma. Tikai numurs. No H-71 līdz H-82.

— Bet kāds ir jūsu kuģim?

— H-80.

— Lozēsim, — Vsevolods ierosinaja. — Lai izšķir nejaušība, nevis mēs.

— Ļoti labi! — Volgins atsaucās. — Mums būtu grūti izvēlēties.

Volgins izvilka 76., Križevskis — 71. numuru.

— Tā arī pasakiet saviem biedriem, — Volgins sacīja.

— Kerijs un Molibdens būs ļoti priecīgi, — Ēriks teica. — Toties pārējie — sarūgtināti.

— Kad paredzēts starts?

— Pēc trim stundām, — Ēriks negaidīti atbildēja.

Šie vārdi neradīja nevienā izbrīnu. Pagājušā laika

cilvēki bija pieraduši pie tā, ka šādām ekspedīcijām tagadējie cilvēki nepievērsa sevišķu uzmanību un, tās izvadot, nepulcējās.

— Labi, — Vtorovs teica. — Kur mums jāierodas?

— Deviņi kuģi startē ārpus pilsētas. Bet mēs trīs, Kerijs, Molibdens un es, paņemsim jūs šeit, laukumā. Tas nav tālu no šejienes. Kāpēc jums jāuztraucas, jāliek galvā ķiveres …

— Vēl jo vairāk tāpēc, — Vtorovs ieminējās, — ka priekš mums nevarēs atrast ķiveres.

— Nē, ne tāpēc. Kāpēc jašķiež laiks, tas mek­lējot? …

Muncijs iepriekšējā dienā bija aizlidojis uz savu darba vietu, kas atradās uz Marsa otrās puslodes. Volgins izsauca viņu pa teleofu un pastāstīja par izlidošanu.

— Kerijs? — Muncijs jautāja. — Es viņu pazīstu. Tas ir pavisam jauns iznīcinātājs. Šķiet, viņš lido otro reizi. Pasveicini viņu no manis.

Noteiktajā stundā viņi ieradās laukumā. Pēc Vladi­lena ieteikuma, Volgins, Križevskis un Vtorovs uz­vilka ādas kombinezonus, ko Vladilens viņiem atnesa no tuvākās noliktavas.

— Bet nepieciešamā izmēra ķiveru, — viņš sacīja, — tiešām nav. Būtu vajadzējis tās izgatavot. Ēriks pareizi darīja, startēdams no šejienes.

Trīs darba kuģi jau atradās laukumā. Būdami pil­nīgi vienādi pēc formas un krāsas, tie atšķīrās cits no cita tikai ar lieliem numuriem, kas bija uzkrāsoti uz to sāniem. Pēc ārējā izskata kuģi atgādināja resnus lēcu graudus.

— Vai ievērojāt? — Meļņikova teica. — Neviena ziņkārīgā. Savādi, vai ne?

Šai laikā pilsētā bija maz cilvēku, taču arī retie gājēji, kas devās pāri laukumam, nepievērsa kuģiem nekādu uzmanību. Bez šaubām, tie Marsa iedzīvotā­jiem bija labi pazīstami.

Katrā kuģa komandā bija trīs iznīcinātāji. Tie prie­cīgi sagaidīja savus pasažierus.

Kerijs, gara auguma, ļoti skaists, jauns cilvēks, teica, stingri spiezdams Volgina roku:

— Nekad neaizmirsīšu, kā man laimējies!

— Kāpēc tikai tev? — iebilda viņa biedrs ko sauca par Vladimiru. — Bet mums? …

Trešo M-76 komandas locekli sauca par Cārliju. Viņš bija vēl jaunāks nekā Kerijs, iededzis gluži melns, šmaugs kā meitene.

— Mūsu kuģim laimējies! — viņš teica.

— Kāpiet iekšā! — Kerijs aicināja. — Jāpasteidzas. Eskadriļa jau ir tālu no Marsa. Vajadzēs to panākt.

… Bija aizritējušas jau trīs stundas.

Marss palika tālu aiz muguras, un to vairs nevarēja redzēt. Kuģa pakaļējā siena nebija caurspīdīga, un uz tās trūka ekrāna. Toties priekšā pavērās plašs redzes lauks. Likās, ka tūlīt aiz pults sākas tukšums — priek­šējo sienu nemaz nevarēja redzēt.

Aparātu bultas, apļi un cipari mirdzēja gaišzilā vizmā, kaut kas vienmuļi dūca, reizēm atskanēja kāds sprakšķis. Tur Vladilens pārbaudīja izstarojuma agre­gātus.

Kerijs un Čārlijs bija noliekušies pār lokācijas ekrānu, kas kā gara, melna josla horizontāli stiepās pār visu pulti tās ieslīpā vairoga priekšā. Viņu sejas bija nopietnas un koncentrētas. Tikai retumis viņi apmainījās īsām frāzēm.

Vēl retāk atskanēja balsis no citiem kuģiem.

Jautājums, vienzilbīga atbilde, un atkal ilga klu­sēšana.

Volginu apsēdināja pie pašas pults vidējā sēdeklī. Viņš jutās neveikli, likās muļķīgi sēdēt šeit, nekā nedarot un pat ne visai labi saprotot, ko dara citi. Šī vieta acīm redzami bija paredzēta komandierim.

Bet uz visiem saviem protestiem Volgins saņēma atbildi: «Jūs esat mūsu dārgais viesis,» un no tā, kā

tas tika pateikts, bija skaidrs, ka atteikties ir bez­cerīgi.

Vajadzēja pakļauties — palikt goda vietā un tikai censties nevienu netraucēt.

Eskadriļas kuģi nebija ar parastu aci saskatāmi. Tie lidoja cits no cita krietnā atstatumā, plašā frontē tu­vodamies vietai, kur patlaban vajadzēja būt astero­īdam 0-277, kura orbīta atradās tuvu Marsa orbītai.

Līdz mērķim vajadzēja vēl lidot stundas divas.

Tomēr Kerijs un Čārlijs saspringti raudzījās ekrānā, it kā gaidīdami kaut ko, un viņu sejas izteiksmē bija . skaidri samanāms meklēšanas azarts.

Volgins zināja, ka iznīcinātāju uzdevumos ietilpa arī iznīcināt visus pa ceļam uz galveno mērķi pama­nītos sīkos ķermeņus, kuru asteroīdu joslā bija ne­aprēķināms daudzums.

Tas atgādināja dzinēj medības, kad gaida iznākam zvēru, bet nezina, kur un kad tas pēkšņi var pa­rādīties.

Bet par medību suņiem noderēja ātrie un jutīgie lokatoru stari. Un, tāpat kā mednieki vēro suņu iztu­rēšanos, tā arī M-76 komanda vēroja ekrānu, gaidot mirkli, kad varēs sākt rīkoties.

Kerijs un Vladimirs bija mierīgi, Čārlijs uztraucās, un viņa uztraukums neviļus pārgāja uz Volginu. Viņš arī sāka raudzīties ekrānā, nezinādams, ko ieraudzīs tā tumšajās dzīlēs.

Gaidīt nevajadzēja ilgi.

Ekrāna kreisajā malā pēkšņi iedegās sīks punktiņš. Tas ātri slīdēja uz leju un nozuda.

— Uzmanību! — Kerijs teica.

Volgins bija brīdināts, ka, atskanot šim saucienam, viņam jāatlaižas pret sēdekļa atzveltni, jāieņem pus­guļus stāvoklis un jāatslābina muskuļi.

Kuģis tikko manāmi nodrebēja, un Volginu pie­spieda pie labējā mīkstā roku balsta. Viņš ieraudzīja, ka atkal ekrānā parādās tas pats punkts un lēnām virzās uz tā centru.

Smagums, kas bija radies, kuģim pagriežoties, iz­zuda, atkal kļuva viegli, un Volgins iztaisnoja augumu.

Čārlijs norādīja Volginam uz vienu no aparātiem, kura nozīmi tas nezināja, un īsi izmeta:

— Seši!

Kas bija seši? Seši kilometri, seši objekti vai seši metri diametrā!? Volgins nevaicāja, pacietīgi gaidī­dams, kas būs tālāk.

Kerija vārdi, kurus tas acīmredzot adresēja citam kuģim, noskaidroja Volginam stāvokli:

— M-71, H-71! Uzmanību! Esmu pamanījis astero­īdu, kura diametrs nav lielāks par sešiem metriem. Koordinātes …

— Atrodos neērtā stāvoklī, — atskanēja Molib- dena atbilde.

— Kerij! — Volgins pazina Ērika balsi. — Redzu tavu objektu. Tuvojos.

— Vai tad viens kuģis netiek galā? — Volgins jautāja.

— Būs ilga noņemšanās, — Čārlijs atbildēja. — Nedrīkst aizturēt visu eskadriļu. Ja sadarbosies divi kuģi, tad tiksim ar šo akmeni galā dažās minūtēs.

Punkts uz ekrāna kļuva lielāks, pārvērzdamies par neregulāras formas plankumu.

— Skatieties uz priekšu, — Kerijs teica.

Volgins pacēla galvu, ielūkodamies melnajā tuk­šumā, kas pletās kuģa priekšā. Tomēr nekādu astero­īdu viņš neredzēja, tikai bezgalīgi daudz zvaigžņu.

Pa labi no izplatījuma tumsas iznira Volginam pa­zīstamais darba kuģa siluets ar ciparu 80 uz sāniem. Tur droši vien tādā pašā goda vietā kā Volgins sēdēja Igors Vtorovs.

H-76 palēnināja lidojuma ātrumu. Acīmredzot Ēriks rīkojās tāpat; H-80 nevirzījās tuvāk, bet palika iepriekšējā atstatumā.

Bremzēšana sagādāja Volginam dažus nepatīkamus mirkļus. Ķermenis atdalījās no sēdekļa, gar acīm sa­plūda varavīksnes krāsu migla.

Droši vien viņš uz brīdi bija zaudējis samaņu, jo neatcerējās, kad beidzās bremzēšana.

«Vai tiešām ar tagadējās tehnikas līdzekļiem neva­rēja panākt, lai darba kuģi būtu ērtāki?» Volgins nodomāja. «Tādas pārslodzes cilvēkam ir kaitīgas.»

Bet viņš tūdaļ arī aptvēra, ka tagadējo cilvēku veselība ir tāda, ka pārslodzes tiem acīmredzot ne­kaitē. Likās, ka Kerijs, Vladimirs un Čārlijs nejūt nekādas neērtības un, visticamāk, pat nepievērš uz­manību tam, ka kuģis bremzē. Volgins atcerējās, kā viņi izturējās starta laika un pēc tam, kad kuģis at­tīstīja arvien lielāku ātrumu, bet viņš pats gulēja, nespēdams pakustēties; viņš pieķērās šai domai.

«Ja jau tā,» Volgins domāja, «tad viņiem ir prātā nevar ienākt, ka man tas sagādā grūtības. Būtu Lūcijs kopā ar mums, viņš nebūtu man ļāvis piedalīties šai lidojumā.»

— Sākam! — atskanēja Ērika balss.

Tūlīt pat no abiem kuģiem izšāvās garas, tievas gaismas strēles. Tālu priekšā tās saplūda vienā

punktā, un Volginam likās, ka viņš tur redz nelielu klints gabalu. Tas strauji tuvojās.

Tas arī bija atrastais asteroīds.

Kuģa iekšienē atskanēja spēcīga dūkoņa.

Pirmajos mirkļos it kā nekas nemainījās. Kuģi lidoja klints gabalam pretī tik lielā ātrumā, ka šķita, nupat tie sadursies.

Milzīgais akmens jau bija skaidri redzams.

Bet ar to notika kaut kas dīvains. Tā virsmas sting­rās līnijās salīgojās, izplūzdamas viļņos. Acu priekšā akmens zaudēja iepriekšējo formu, izplūda, kļuva blāvs, it kā granīts (vai metāls) pārvērstos šķidrumā. Prožektoru staru kūļi tagad šķēla līgojošos masu gluži kā brūnganu ūdeni vai gāzi.

Šā skata aizrauts, Volgins ar visu ķermeni padevās uz priekšu.

Asteroīds, kam nebija vairs nekā kopēja ar iepriek­šējo, strauji virzījās tieši virsū kuģim. Bet vēl strau­jāk viela, no kā asteroīds sastāvēja, pārvērtās reti­nātā gāzē, kas tagad mirdzēja zaļganā krāsā.

Dažas sekundes — un H-76 izšāvās cauri šim mā­konim, aiztraukdams izplatījumā tā lēverus.

— Trīsdesmit astotais! — Kerijs sacīja.

— Bet mums septiņdesmit piektais, — Ēriks atbil­dēja.

— Nekas! — pavisam zēniskā tonī teica Čārlijs.

— Mēs jūs panāksim.

Šī frāze Volginā uzvēdīja kaut ko aizmirstu, bet labi pazīstamu.

— Vai patika? — viņš izdzirda Vtorova balsi.

— Vai nav tiesa, lieliski?

— Interesanti! — Volgins atbildēja. — Bet pārāk vienkārši.

Kerijs pasmaidīja.

— Atgriežos savā vietā, — Ēriks paziņoja. — Uz redzēšanos! Veiksmīgas medības!

Un PĪ-80 siluets izzuda izplatījumā.

Kerijs un Čārlijs atkal noliecās pār ekrānu, raudzī- dāmies tajā ar tikpat saspringtu uzmanību. Viņu mednieku kaisme ar šo uzvaru vēl acīmredzot nebija apmierināta.

Kuģis atkal sāka palielināt ātrumu, taču tas notika tikko manāmi, vienkārši radās parastais svars, kā uz Zemes, kad nav aplikta antigravitācijas josta.

— Mēs esam tuvu mērķim, — Vladimirs atbildēja uz Volgina jautājumu. — Pie 0-277 vajadzēs gandrīz pavisam apstāties. Nav jēgas attīstīt pilnu ātrumu.

— Bet vai mēs neatpaliksim no pārējiem?

— Tam nav nozīmes. Nokļūsim tur mazliet vēlāk.

— Vai ir izredzes sastapt vēl kādu akmeni? — Volgins jautāja.

— Mazas, — Kerijs neapmierināti atbildēja. — Mēs atrodamies pie ārējās, pareizāk sakot, pie iekšējās asteroīdu joslas malas, skaitot no Saules. Asteroīdu ir daudz tur tālāk, tuvāk pie Jupitera orbītas.

— Bet Ēriks taču novēlēja jums veiksmīgas me­dības.

— Vai tad jūs nedzirdējāt, kādā tonī viņš to teica? Ēriks labi zina, ka šāsdienas gadījums ir rets gadī­jums. Bet viņam jau ir asa mēle.

— Vai jūs savā starpā sacenšaties?

— Protams. Katra komanda cenšas iznīcināt pēc iespējas vairāk asteroīdu.

«Bet viņi taču nesaņem par to nekādas prēmijas,» Volgins nodomāja. «Tā nu ir īsta sacensība.»

— Kāpēc gan tādā gadījumā, — viņš jautāja, — jūs

saucāt Ēriku palīgā? Būtu rīkojušies vieni paši, tagad jums būtu trīsdesmit astoņi, bet viņiem septiņdesmit četri, nevis septiņdesmit pieci.

— Tā nedrīkst, — Čārlijs teica. — Mēs būtu aiz­kavējuši visu eskadriļu. Vienam kuģim vajadzīgs daudz ilgāks laiks. Taču, jāatzīstas, mēs negribējām aicināt H-80. Kerijs aicināja Molibdenu, un jūs dzir­dējāt, ka viņš nevarēja mums palīdzēt. Ērika komanda mūsu eskadriļā ir vislabākā. Neviens kuģis nav iznī­cinājis vairāk par četrdesmit asteroīdiem, bet viņi otrtik. Taču es teicu un atkal atkārtoju — mēs viņus panāksim. f

— Jāpiebilst: «… un pārspēsim,» — Volgins iesmē­jās. — Manā laikā teica tā.