Viesis no bezgalības

4.

Par to, kas bija noticis uz H-76, Zemes iedzīvotāji uzzināja tikai nākamajā dienā, pēc tam kad speciālā raķetoplānā uz Marsu aizlidoja Jo un Lūcijs.

Starpplanētu teleofa sakaru aparāta priekšā uz­stājās Jūlijs — iznīcinātāju vienību galvenais ārsts.

— Draugi! — viņš teica. — Man ir lemts paziņot jums bēdīgu vēsti. Jūs jau zināt, kādos apstākļos darba kuģa H-76 komanda sadūrās ar Faetona vielu, ko sauc par «melno mirdzumu». Pirms divdesmit pie­ciem gadiem šāda sadursme izraisīja veselas eskadri­ļas bojā eju, trīsdesmit sešu cilvēku bojā eju. Otrā

sadursme nebeidzās ar tik grandiozu katastrofu. Tas izskaidrojams ar to, ka iznicinātāju komandas zina par draudošajām briesmām. Sakarā ar to risks stipri mazinājies. Taču cīņā ar dabas spēkiem upuri ir gan­drīz neizbēgami, un mēs no tiem nevairāmies, jo darbu vajag pabeigt, lai tur vai kas. Jaunā Faetona orbītai jābūt iztīrītai laikā, un tā tiks iztīrīta.

Kā tagad noskaidrojies, uz asteroīda ®-277, kas acīmredzot ir bijis daļa no bojā gājušā Faetona ārējā slāņa, atradusies viena no lielākajām «melnā mir­dzuma» glabātavām, un tā palikusi neskarta. Vairāk nekā simttūkstoš gadu šī bīstamā viela nogulējusi uz mazās planētas, kamēr to iztraucēja H-76 izstarojums» Nelaimīgas sagadīšanās dēļ darba kuģis atradās tieši pretī apakšzemes glabātavai. Kuģa komandieris Ke­rijs, redzēdams, ka sākas kodolreakcija, mēģināja pa­virzīties sāņus, taču, lai gan viņa lēmums ir pilnīgi attaisnojams, labāk būtu bijis tūlīt lidot atpakaļ. Šeit pieļauta kļūda, saprotama un piedodama, tomēr kļūda, kas būs laba mācība turpmāk. Zaudētajam lai­kam bija liktenīga nozīme. Mēs vēl nezinām, ko no­zīmē oranžās liesmu mēles, par kurām mums stāstīja citu kuģu komandas, taču acīmredzot tieši tās ir cil­vēkiem visbīstamākās. Kas notika uz kuģa H-76, mēs varbūt uzzināsim no vienīgā liecinieka, kas palicis dzīvs, — no Dmitrija Volgina. Taču patlaban viņš vēl atrodas bezsamaņas stāvoklī un viņa dzīvība nepavi­sam nav garantēta. Es varu jums pastāstīt tikai to, ko redzējām mēs, kuri pirmie iegājām kuģī, kad tas bija nogādāts uz Marsa. Aina, kas pavērās mūsu priekšā, ļauj skaidri secināt, ka Kerijs, Vladimirs un Čārlijs bija darījuši visu, ko varējuši, lai glābtu savu pasa­žieri, savu viesi — Dmitriju. Viņu varonīgās rīcības

motīvi skaidri: viņi zināja, kāda ir Dimtrija Volgina nozīme Zemes zinātnē. Mēs redzējām šādu ainu: uz grīdas pie pults gulēja Volgins, ietīts pretizstarojuma auduma, kura viens gals bija sažņaugts mirušā Čār- lija roka. Dmitrija galvā bija ķivere, no kuras stiepās šļūtene uz skābekļa aparātu. Aparāta krāns bija at­vērts, un poza, kādā pie tā atradās Vladimirs, neatstāj šaubu, ka viņš atvēris krānu savā pēdējā dzīvības mirklī. Kerijs atradās blakus, sažņaudzis rokās trīs gabalus pretizstarojuma auduma — sev un saviem biedriem. Turpat gulēja trīs ķiveres. Ir pilnīgi skaidrs, ka Dmitrijs, būdams fiziski vājāks, pirmais zaudējis samaņu un nespējis vairs pats sevi aizsargāt. To darī­juši viņa pavadoņi, ziedodami sevi, jo ietīties audumā un uzmaukt ķiveres viņi paši vairs nav paguvuši. No kā vajadzēja aizsargāties, mēs nezinām, taču briesmas trim bojā gājušajiem acīmredzot bija skaidras. Man ļoti grūti runāt tālāk, bet jums jāzina viss. Bojā gā­jušo tuvinieki jau zina. Mutes dobums, rīkle, plaušas, audi ap plaušām visiem trim burtiski sadeguši. Nav šaubu, ka pēdējos dzīves mirkļos viņi elpojuši uguni. Un, lai gan cietuši tik briesmīgas mokas, visu veikuši līdz galam. Volginam, cik var spriest pēc aparātu no­rādījumiem, iekšējie apdegumi nenozīmīgi. Taču viņš ir pilnīgi paralizēts. Kā beigsies šī paralīze, kuras cē­loņus mēs nezinām, grūti pateikt. Patlaban pie Dmit- rija ir Lūcijs, Jo un vairāki citi lieli speciālisti.

Iznīcinātāju vienību personiskais sastāvs uzdeva man ierosināt vispasaules mēroga apspriešanai priekš­likumu — iemūžināt H-76 komandas trīs locekļu vār­dus. Paziņojiet savas domas noteiktajā kārtībā.

Informācija par Dmitrija Volgina veselības stā­vokli tiks sniegta katru dienu.

Paviljons Kipras salā atkal uzņēma zem sava ku­pola tikpat nekustīgo Dmitrija Volgina ķermeni kā pirms dažiem gadiem. Taču tagad viņš bija dzīvs.

Smagās paralīzes cēlonis vēl joprojām palika ne­skaidrs. Sirds pukstēja lēnām, bet ritmiski un noteikti, elpošana bija sekla, bet mierīga, nebija šaubu, ka paralizēta nervu sistēma. Aparāti rādīja, ka smadze­nēs nerodas pat domu atblāzma.

Vienīgi tikko manāmā krūšu kurvja cilāšanās un dabiskā ādas krāsa liecināja, ka Volgins dzīvs.

Jo un Lūcijs atkal pārcēlās uz Kipru. Šurp atlidoja arī visi Volgina draugi — Vladilens, Mērija, Mun­cijs, kosmonauti no «Ļeņina», Sergejs, Josi, pat Ēriks, kas uz laiku pameta savu darba kuģi.

Atkal visa Zeme bija satraukta, atkal cilvēce ar nepacietību gaidīja ziņojumus no Kipras.

Faetonieši, kas būtībā bija vienīgie katastrofas vai­ninieki, ierosināja izsaukt no savas planētas lielākos speciālistus staru slimībās, un viņu ierosinājums tika ar pateicību pieņemts. Taču faetoniešu zinātnieki va­rēja ierasties ne agrāk kā pēc vairākiem mēnešiem-

Jo un Lūcijs izmēģināja visus viņiem zināmos līdzekļus — mīklainā slimība nepakļāvās nekam. Vol­gina stāvoklis neuzlabojās, taču arī nepasliktinājās, bet tas jau viesa cerības.

Viņu baroja mākslīgi. Paviljonā bija saglabājušies visi aparāti, visas ierīces un iekārtas, ko izmantoja Volgina atdzīvināšanas periodā, — neko nevajadzēja gādāt no jauna. Pat speciālo barojošo šķīdumu rezer­ves bija saglabājušās. Kopš tā brīža, kad Volgins at­stāja paviljonu un aizlidoja uz Muncija māju, bija pagājis tikai mazliet vairāk par. pieciem mēnešiem.

Dienas ritēja, nenesot neko jaunu.

Divas nedēļas pēc Volgina nogādāšanas atpakaļ uz. Zemes, Kiprā ieradās Eija. No viņa puses tas bija ļoti pašaizliedzīgs solis. Uz Zemes vispār, bet Kipras salā jo sevišķi faetoniešiem bija par karstu. Pat uz Marsa viņi jutās tā kā eiropieši tropos. Kopā ar Eiju at­lidoja vienīgais Zemes cilvēks, kurš kaut cik prata runāt faetoniešu valodā, — inženieris Hozē.

— Mēs saņēmām no Faetona radiogrammu, — Eija sacīja, — kurā doti norādījumi, kā apskatīt slimnieku. Atļaujiet man viņu izmeklēt.

Tā šī frāze skanēja Hozē tulkojumā. Bet Eija ne­runāja par radiosakariem. Lai sazinātos ar savu dzim­teni, faetonieši lietoja aparātus, kuru darbības prin­cipi bija gluži citi, uz Zemes vēl nepazīstami. Šo aparātu nosaukums nebija pārtulkojams.

Eiju aizveda pie Volgina.

— Uz Faetona, — Eija teica pēc apskates, — pa­reizi sapratuši notikušo. Šāds stāvoklis radies staru iedarbības rezultātā… — Viņš izrunāja vairākus stieptus patskaņus. — Cietušais ir atradies to iedarbī­bas zonā īsu laika sprīdi. Tas viņu glābis.

— Kas mums jādara? — Lūcijs jautāja.

— Mūsu zinātnieki ieteic nedarīt neko, kamēr viņi atlidos. Barojiet slimnieku pēc iespējas retāk un pēc iespējas ar vieglāku barību. Palieliniet skābekļa dau­dzumu gaisā, ko viņš elpo, par desmit piecpadsmit procentiem salīdzinājumā ar normālo.

— Cik ilgi tas var vilkties?

— Domāju, ka gadu vai pusotra, pēc mūsu laika aprēķina. Taču iespējams, ka arī ilgāk. Es taču esmu biologs, nevis mediķis.

— Vai slimniekam draud briesmas?

Eija noplātīja rokas:

— Uz to es neko nevaru atbildēt. Pagaidiet, kamēr no Faetona atlidos mediķi.

Tika nolemts sekot Eijas padomam. Zemes līdzekļi nepalīdzēja — atlika cerēt uz faetoniešiem. Viņu me­dicīna, tāpat kā visa zinātne, bija priekšā Zemes me­dicīnai vismaz par pusotra tūkstoša gadu.

Eija aizlidoja atpakaļ uz Marsu.

Gaidīšana likās vēl mokošāka. Pie Volgina gultas dežurēja dienu un nakti. Uzmanīgas, mīlestības pilnas acis nepārtraukti sekoja tam, ko rādīja ierīces, kuras reģistrēja vismazākās izmaiņas viņa ķermeņa orgā­nos. Taču nedēļas ritēja, bet Volgins joprojām palika dzīvs mironis.

H-76 komanda tika svinīgi apglabāta tā, kā šajā laikmetā bija parasts. Priekšlikumu, ko bija ierosinā­juši iznīcinātāju vienību darbinieki, visa Zemes cil­vēce pieņēma vienbalsīgi. Panteonā, kur zelta plāk­snēs bija iekalti izcilāko cilvēku vārdi un kur pašā centrā atradās Vladimira Iļjiča Ļeņina mirstīgās atlie­kas, parādījās trīs jaunas rindas:

«KERIJS — iznīcinātāju vienības darba kuģa H-76 komandieris.

ČĀRLIJS — … darba kuģa… stūrmanis.

VLADIMIRS — … inženieris.»

Tas bija Jaunās ēras cilvēkiem lielākais gods. Tā bija nemirstība.

Beidzot pienāca tā diena, kad faetoniešu kosmosa kuģis nolaidās Cereras kosmodromā. Tur jau vairāk nekā divas nedēļas gaidīja speciāli iekārtots raķeto­plāns, kurā bija radīti faetoniešiem pierastie klima­tiskie apstākļi. Četri pavecāki faetonieši atlidoja tajā tieši uz Kipras salu.

Arī šeit viss bija sagatavots. Viņus novietoja mājā, kur bija spēcīgas gaisa atvēsināšanas ierīces, faeto­niešu mēbeles, virtuve, kurā gatavoja faetoniešu ēdie­nus. Viņiem bija paredzēti īpaši apģērbi un galvas­segas, kas atvēsināja ķermeni. Pat daļu dārza, kas piekļāvās mājai, pārsedza ar caurspīdīgu kupolu, kurš vājināja saules-starus. Tikai pašā ārstniecības pavil­jonā, pie Volgina gultas, faetoniešu zinātniekiem va­jadzēja atrasties viņiem neparastos temperatūras ap­stākļos.

Zemes cilvēki darīja visu, lai tie, uz kuriem lika pēdējās cerības izārstēt Volginu, justos uz svešās planētas pēc iespējas labāk.

Zinātnieki pastāstīja, ka Jaunā Faetona iedzīvotāji ļoti interesējas par Zemes neparastā cilvēka likteni, ka pirms aizlidošanas viņi saņēmuši labas veiksmes vēlējumus burtiski no visiem saviem tautiešiem.

Volgins bija četru planētu uzmanības centrā.

Viņu izmeklēja ilgi un rūpīgi. Divpadsmit dienas faetoniešu zinātnieki atteicās kaut ko ziņot cilvēkiem, kas nepacietīgi gaidīja. Faetonieši savu darbu veica klusējot ffh nesteidzoties. Viņu lēnās kustības, bez­galīgās savstarpējās sarunas klusībā kaitināja visus Volgina draugus. Salīdzinājumā ar šiem četriem Aja un Eija likās kustīgi kā dzīvsudrabs.

Taču vajadzēja bruņoties ar pacietību un gaidīt. Neviens nešaubījās, ka Faetons atsūtījis uz Zemi sa­vas zinātnes visizcilākos pārstāvjus. Ja pat viņi ne­spēs glābt Volginu, tad to neglābs neviens.

Zemes cilvēka organisms faetoniešiem bija sen un labi pazīstams, viņiem nevajadzēja konsultāciju, un viņi nevienam neko nevaicāja. Bez ierīcēm, ko faeto­nieši atveda līdzi, pēc viņu norādījumiem tika izgata­voti vēl daudzi uz Zemes nepazīstami aparāti. Tie nomainīja izstarotājus, kurus izmantoja, Volginu at­dzīvinot. Faetoniešu rīkojumus, lakoniskus un pre­cīzus, Zemes valodā pārtulkoja inženieris Hozē. Pā­rējo uzzināja no rasējumiem un shēmām.

Lai arī cik lēnām no Zemes cilvēku viedokļa strā­dāja faetonieši, visam pienāk gals. Trīspadsmitās die­nas rītā Jo un Lūcijs tika uzaicināti noklausīties fae­toniešu konsilija slēdzienu.

Nepanesami garā saruna ilga četras stundas.

Zinātnieku secinājumi bija pilnīgi noteikti.

— No «melnā mirdzuma» stariem cietušais cilvēks nav paralizēts. Tā ir staru slimība, ko uz Faetona sauc … — sekoja nepārtulkojams vārds. — Dzīvībai briesmas nedraud. Bet viņš atradīsies nekustīgā stā­voklī četrus jūsu gadus. Nekāda ārstēšana nav vaja­dzīga. Jāuztur tikai organisma spēki ar tādiem paņē­mieniem, kādus mēs jums norādīsim.

— Vai viņš būs pilnīgi vesels, kad nāks pie sa­maņas?

— Jā, būs pilnīgi vesels. Slimība neatstās nekādas pēdas. Ja tiks precīzi izpildīts mūsu noteiktais režīms.

— Vai būs vajadzīga jūsu klātbūtne?

— Viens no mums paliks uz Zemes.

— Vai jums tagad skaidrs, kāda ir «melnā mir­dzuma» staru iedarbība? — Hozē jautāja faetoniešiem.

— Viss kļuvis ārkārtīgi skaidrs. Mēs tagad zinām, kas ir šis noslēpumainais «melnais mirdzums». Ja šī viela vēl kaut kur palikusi, jūsu cilvēki var nebai­dīties. Uz Marsa ar Eijas lingvistiskās mašīnas palī­dzību mēs jūs sīki iepazīstināsim ar «melnā mirdzu­ma» atomāro un molekulāro uzbūvi. Jūs viegli varē­siet konstruēt ierīci tā atklāšanai no attāluma.

— Brīnišķīgi! — Hozē iesaucās.

Viņam, kas strādāja iznīcinātāju vienībā, tas bija svarīgāks par visu, ko teica faetonieši. Darbā tiks novērstas vienīgās un galvenās briesmas.

Taču- Jo un Lūciju «melnais mirdzums» interesēja vismazāk. Viņi uzdeva faetoniešu zinātniekiem ve­selu virkni jautājumu, cenzdamies noskaidrot Vol­gina slimības cēloņus un tās gaitu. Viņi ļoti nožēloja, ka uz Zemes nav lingvistiskās mašīnas, kas prastu Zemes cilvēku un faetoniešu valodu, jo Hozē tulko­jums nebija visai precīzs. Tomēr viņi spēja izlobīt pašu galveno.

Tagad viņiem vairs nevajadzēja sekot sava pa­cienta stāvoklim, it kā taustoties pa tumsu.

Trīs faetonieši aizlidoja atpakaļ uz dzimteni, viens, ko sauca par Ieiju, palika Kipras salā. Steidzīgā kārtā tika izgatavota lingvistiskā mašīna faetonieša saru­nām ar cilvēkiem. Iemācīties Zemes valodu Ieija ne­varēja: faetoniešu balss saites bija tā izveidotas, ka viņi nevarēja izrunāt vairāk nekā pusi Zemes valodas skaņu.

Mērija nolēma, lai tur vai kas, iemācīties runāt fae- toniski. Viņa palika pie tēva.

Vispārējais satraukums norima. Volgins atkal tiks izslēgts no dzīves, šoreiz uz četriem gadiem, bet pēc tam viņš atgriezīsies pie cilvēkiem. Faetoniešu vārdi nevienā neradīja šaubu — bija skaidrs, ka viss beig­sies labi.

Volgina dzīvībai briesmas nedraudēja — tas bija pats galvenais!