Viesis no bezgalības

5.

Atomlidmašīnā, kas, tāpat kā iepriekš, šāvās uz priekšu, bija karsti un smacīgi.

Volgins atbīdīja stiklu, bet spēcīgs vējš tūlīt viņu piespieda to aizbīdīt. Tad Volgins apstādināja ma­šīnu.

Tā sāka šūpoties viļņos. Jūra bija drūma un ne­mierīga. Bet tas Volginu nemulsināja — jebkurā mirklī viņš varēja pacelties gaisā.

Cik ilgi viņš bija gulējis?

Pulksteņa Volginam nebija. To jau sen vairs nelie­toja — cilvēki laiku uzzināja ar teleofa palīdzību.

Pietika mazliet piespiest tā augšējo vāciņu. Auto­māts nosauca stundu un minūti. Viss notika gluži tāpat kā divdesmitajā gadsimtā, kad pa telefonu uz­grieza ciparu 003, tikai teleofs arvien atradās kabatā, pilnīgi atvietodams pulksteni.

Volgins uzzināja, ka ir jau pusvienpadsmit.

Tātad viņš bija nogulējis vairāk nekā piecas stun­das. Volgins labi atcerējās, ka bija atgriezies pie atomlidmašīnas apmēram piecos no rīta.

Kur gan viņš atrodas?

Piecās stundās atomlidmašīna, lidojot ar pilnu jaudu, varēja nokļūt ļoti tālu. Tiesa, ūdenī tās kustī­bas ātrums bija mazāks nekā gaisā, tomēr nesalīdzi­nāmi lielāks nekā visātrākajiem gliseriem.

Pirms iemigšanas Volgins bija pagriezis atomlid­mašīnu uz Kronštates pusi. Kronštate sen bija garām, mašīna, bija automātiski apbraukusi salu. Kurp gan tā traucās pēc tam?

Volgins zināja, ka, atstāta savā vaļā, atomlidma­šīna gaisā lido tieši nospraustajā virzienā. Bet ūdenī tā izturējās kā parasta laiva. Vējš un ūdens straumes varēja mainīt tās kursu.

«Vai tiešām esmu aiznests Baltijas jūrā?» Volgins nodomāja.

Viņš nevarēja pateikt, kur ziemeļi un kur dien­vidi. Sauli sedza smagi mākoņi. Ļeņingradā Volgina dēļ uzturēja skaidru laiku, bet uz šejieni acīmredzot novirzīja mākoņus.

Tie bija zemu. Tātad pacelties un mēģināt palūko­ties uz zemi no augšas nebija jēgas. Uz kuru pusi virzīt mašīnu?

Volgins nejuta satraukumu, bailes. Viņa rīcībā bija droša un gudra mašīna.

Viņš tikai bija noraizējies par Mēriju un Vladilenu. Tie droši vien ļoti uztraucas.,

«Jāpaziņo viņiem un pie reizes jāapjautājas, ko darīt.»

Viņš atkal izņēma teleofu un tikai tad atcerējās, ka nezina ne Vladilena, ne Mērijas numuru. Volginam nebija nācies pirmajam saistīties ar viņiem, līdz šim Vladilens un Mērija bija viņu izsaukuši paši.

Viņam bija teikts, ka ikvienu indeksu un numuru var uzzināt ziņu birojā. Bet kā to izsaukt? Arī to Volgins nezināja.

«Nav liela nelaime! Es pateikšu Lūcijam, bet viņš paziņos Vladilenam un Mērijai,» Volgins sevi mie­rināja.

Teleofs bija pilnīgā kārtībā, taču pagāja minūtes, bet Lūcijs neatsaucās. Un tad Volgins atcerējās to, ko varēja apjaust jau tūlīt. Strādājot savā laborato­rijā, tēvam bija paradums paslēpt teleofu galda at­vilknē, lai kāds nejaušs izsaukums netraucētu ekspe­rimentu. Protams, Lūcijs bija laboratorijā un nevarēja dzirdēt aparāta kluso dūkšanu.

«Nepatīkams gadījums,» Volgins nodomāja.

Viņš enerģiski pacēla mašīnu gaisā. Pagriezis to par simt astoņdesmit grādiem, viņš sāka lidot uz labu laimi.

Atomlidmašīnai neviens Baltijas jūras krasts nebija pārāk tāls. Pēc dažām minūtēm Volginam vajadzēja sasniegt zemi. Bet tur arvien gadīsies kāda māja, kurā dzīvo cilvēki, un viss būs kārtībā.

Volgins nebrīnījās, ka Mērija un Vladilens viņu neizsauc. Droši vien viņi to darīja visu rītu un, nesa­ņēmuši atbildi, iztēlojās diezin ko. Varbūt Ļeņingradā tagad daudzus cilvēkus nodarbina pazudušās atom­lidmašīnas meklēšana.

Volgins sadrūma, domādams par satraukumu, kādu pats bija sacēlis. Nevajadzēja, tik stipri nogurušam, doties jūrā. Kronštati varēja apskatīt, kad vien vēlas. Neviens neliedza atlikt aizlidošanu no Ļeņingradas vēl uz vienu dienu.

Visu iepriekšējo dienu Volgins nebija neko ēdis, tāpēc izsalkums lika sevi manīt. Bet Volginam, pro­tams, iedos ēst jebkurā mājā. «Un nevienam tas ne­būs nekas sevišķs,» viņš smaidot domāja.

Lejā parādījās sala. Pielidojis tuvāk, Volgins sa­prata, ka kļūdījies, tā nebija sala, bet gan kuģis, ļoti liels kuģis, kas nekustīgi stāvēja jūras vidū. Tam nebija ne mastu, ne skursteņu, tāpēc tas sākumā arī izskatījās pēc nelielas saliņas.

Uz klāja varēja saskatīt daudz cilvēku. Tie māja ar rokām, it kā signalizēdami uz viņu pusi lidojošajai atomlidmašīnai. Bet varbūt tikai sveicināja.

Volgins nolēma, ka droši vien viņu sveicina, un lidoja garām.

Bet pēc dažiem mirkļiem 110 kuģa klāja pacēlās lid­aparāts un ātri panāca viņu. Mašīnā sēdošais cilvēks enerģiski un izteiksmīgi žestikulēja, kas varēja nozī­mēt tikai vienu: viņš pieprasīja, lai Volgins griežas atpakaļ. * '

Kas noticis? Vai gan šis cilvēks varēja zināt, ka ķiršsarkanajā atomlidmašīnā atrodas tieši Volgins? Bet, ja arī zināja, kāpēc gan pieprasīja griezties atpakaļ?

Volgins paklausīja. Droši vien bija nopietni iemesli, kāpēc neļāva lidot tālāk.

Sekojot mazajai vienvietīgajai atomlidmašīnai, viņš nolaidās uz kuģa klāja.

Pienāca gara auguma pusmūža cilvēks, ģērbies impregnētās drēbēs, kas atgādināja ādu. Viņa skarbā seja bija drūma.

Līdzko Volgins atbīdīja stiklu, šis cilvēks diezgan skarbi noprasīja:

— Uz kurieni lidojat? Vai tad nezināt, ka šeit nedrīkst lidot ar atomlidmašīnām?

Cilvēks apklusa, vērīgi lūkodamies Volgina sejā, un viņa drūmumu nomainīja galējs izbrīns.

— Kas tad tas? — viņš teica. — Vai jūs neesat Dmitrijs Volgins? — Viņš pasmaidīja tik labsirdīgi, mirdzinādams sniegbaltos zobus, ka tūlīt zaudēja visu savu skarbumu. — Tad redz, kur jūs esat atkļuvis. Bet Ļeņingradā nezina, kā lai izskaidro jūsu pazu­šanu. Kas noticis? Kurp jūs devāties?

Ap atomlidmašīnu drūzmējās visi divdesmit kuģa komandas locekļi.

v — Tas nu gan ir laimīgs gadījums! — kāds naivi un priecīgi iesaucās.

Volgins izkāpa no mašīnas.

— Esmu ļoti izsalcis, — viņš teica. — Ceru, ka jūs man iedosiet paēst.

— Bet kā jūs nokļuvāt šeit?

Volgins izstāstīja savu piedzīvojumu. Pēc viņa stāsta visi sāka smieties. Arī Volgins pats iesmējās. Starp cilvēkiem, kas juta pret viņu patiesas simpāti­jas, kļuva labi un mierīgi. Epizode bija galā, pēc da­žām minūtēm Mērija un Vladilens uzzinās, kur viņš atrodas, un uztraukums pāries. Visi nomierināsies.

— Bet kāpēc jūs nenosaucāt pirmo uz mēles paga­dījušos indeksu un numuru? Arvien varēja atrasties šā numura īpašnieks, un tas būtu jums atbildējis.

— Neienāca prātā.

Un atkal visi iesmējās.

Šajos smieklos nebija nekā apvainojoša. Tāpat viņi būtu smējušies, ja tamlīdzīgs muļķīga notikums atga- dītos ar kādu citu.

Cilvēks ādas drēbēs bija kuģa komandieris.

— Iesim kajītē, — viņš teica. — Es jūs paēdinā­šanu un paziņošu jūsu atrašanās vietu.

Volgins gaidīja, ka šoreiz Mērija un Vladilens nebūs vairs tik izturēti kā vienmēr un vismaz izteiks savu sašutumu. Bet maldījās.

— Kad tevi gaidīt? — Mērija jautāja, it kā nekas nebūtu bijis.

Viņas balss bija mierīga un nosvērta.

— Tūlīt uzzināšu.

Kuģa komandieris uz Volgina jautājumu atbildēja, ka no šejienes līdz Ļeņingradai esot apmēram astoņu minūšu ilgs lidojums.

— Gaidiet mani mājās pēc pusstundas, — Volgins teica. — Ja nu esmu šeit nokļuvis, tad mazliet uz­kavēšos …

— Tu gribēji izlidot uz Maskavu ne vēlāk par vienpadsmitiem, — Mērija piemetināja.

— Ko lai dara! Nedusmojieties uz mani.

Mērija iesmējās, un ar to saruna beidzās.

Pie brokastu galda Volgins uzzināja savas «aiztu­rēšanas» iemeslus.

Kuģis bija Ļeņingradas laika stacijas filiāle. Viena no trijām. Vēl kopā ar diviem tādiem pašiem kuģiem tas veidoja trīsstūri pašā Baltijas jūras vidū, nedaudz uz dienvidiem no bijušā Rīgas jūras līča.

Laiku pa laikam vajadzēja izlādēt atmosfērā uzkrā­jušos elektrību — tās elektrības pārpalikumu, ko izmantoja praktiskiem mērķiem. Šim nolūkam arī bija paredzēti kuģi. l/z tiem atradās lieljaudas ierīces, kas no milzīgas platības sakopoja, sakoncentrēja vienā vietā negaisa mākoņus, un trīsstūra centrā vei­dojās briesmīgi spēcīga vētra. Neviena atomlidmašīna neuzdrošinājās šai vietai tuvoties. Ieraudzījis jūrā laika stacijas kuģi, pilots tūlīt pat griezās atpakaļ un meta bīstamajai vietai pieklājīgu līkumu.

— Jūs lidojāt tieši uz trīsstūra centru, — kuģa komandieris teica (viņš bija arī stacijas vecākais inženieris). — Sākumā mēs domājām, ka pilots ma­šīnā aizsnaudies. Bet, kad atomlidmašīna nereaģēja uz briesmu signālu, sapratām, ka jūs neguļat. Neņe­miet ļaunā, Dmitrij, bet es nodomāju, ka ar mašīnu lido kāds bezprātis.

— Tā tam arī vajadzēja būt, — Volgins atbildēja. — Citādi jūs nevarējāt domāt. Bet kas notiktu, ja es tomēr būtu lidojis tālāk? Es taču varēju lidot virs vai cauri mākoņiem?

— Augstāk briesmas nedraud. Bet mākoņos ma­šīna nevarētu paslēpties no mūsu lokatoriem. Simt kilometru no šejienes notiek izlādēšanās. Jūsu ma­šīna zibeņu ugunīs sadegtu.

Volginu interesēja, kā stacijā rīkojas, ja kādam draud briesmas, un viņš atkal iejautājās:

— Labi. Bet, ja nu es tomēr būtu lidojis tālāk, ko jūs darītu?

Inženieris pasmaidīja.

— Mūsu stacija, — viņš teica, — ir tieši saistīta ar visām enerģētikas ierīcēm, kas izvietotas visapkārt divtūkstoš kilometru lielā rādiusā, Tas ir mūsu rajons.

Mākoņu koncentrēšanas ierīces patērē milzum daudz enerģijas. Kad notiek izlādēšanās, mūsu rokās ir visu enerģētikas staciju vadība. Ja mēs redzētu, ka jūs nemaināt virzienu, vajadzētu vienlaicīgi izslēgt ener­ģijas padevi visā rajonā. Jūsu mašīna būtu nolaidu­sies ūdenī. Tāpat arī visas pārējās, kas atrastos mūsu rajonā, būtu spiestas nolaisties.

Volgins pastiepa savam sarunu biedram roku.

— Paldies par izglābšanu, — viņš teica samulsis. — Un atvainojiet, ka manis dēļ gandrīz vai radās lielas nepatikšanas.

— Bet jūs taču tās nesagādājāt, — inženieris lab­sirdīgi atbildēja.

— Tomēr varēju sagādāt.

— Nē, nevarējāt. Jūs esat karavīrs, tātad discipli­nēts.

Vārdu «karavīrs» viņš pateica krieviski. Tagadējā valodā tāda vārda nebija.

— Vai jūs protat mūsu valodu? — Volgins brīnījās.

— Nē, neprotu. Bet es klausījos, kā uzstājās Mun­cijs, kas stāstīja par jums visiem cilvēkiem, un atce­rējos šo vārdu. Tas ir līdzīgs vārdam «karš». To viegli iegaumēt.

Volgins pirmo reizi dzirdēja par šādu sava «vec­tēva» uzstāšanos.

«Ko lai dara, tas ir dabiski,» viņš nodomāja, «ka viņi tik ļoti interesējas par mani.»

— Bet kā jūs zināt vārdu «karš»? Pie jums taču sen vairs karu nav.

— Tas man pazīstams no vēstures kursa.

>— Un tomēr, — Volgins domīgi teica, — jūs ne­pareizi sapratāt Munciju. Es nebiju pēc profesijas ka­ravīrs. Es par to kļuvu tikai kara laikā. Droši vien es jūs aizkavēju? — viņš piemetināja, atcerējies, ka uz kuģa pašlaik darba laiks.

— Jā, es, labāk atgriezīšos augšā, — ar parasto vaļsirdību atbildēja inženieris. — Es gribētu ar jums par daudz ko parunāt.

— Kādu citu reizi. Es priecāšos, ja jūs mani ap­ciemosiet. Starp citu, es līdz šim nezinu, kā jūs sauc.

— Mani sauc par Dmitriju, tāpat kā jūs.

Viņi iznāca uz klāja.

Visu skatieni tūlīt pievērsās Volginam, tomēr cil­vēki nenāca viņam klāt.

Volgins atcerējās kāda izmestu frāzi, ka viņa iera­šanās uz kuģa esot apkalpei laimīga sagadīšanās. Protams, viņi visi interesējās par Volginu un nebija cerējuši redzēt to tuvumā. Notikušais patiešām bija laimīga sagadīšanās: ne jau katru dienu uz Zemes ierodas no jauna atdzimuši cilvēki.

— Vai nevarētu redzēt, — Volgins jautāja savam pavadonim, — negaisa rajonu, to vietu, kurp es pirmīt lidoju.

— Lūdzu. Dosimies uz novērošanas posteni.

Viņi nokāpa pa citām kāpnēm lejā un iegāja pus- apaļā kajītē, kuras vidū atradās arī pusapaļš galds. Tas bija no vienas vietas nosēts ar neskaitāmām po­gām un ierīcēm. Pie griestiem mierīgi dega vai ne­pārtraukti mirguļoja daudzkrāsainas spuldzītes.

Pie galda saspringtās pozās sēdēja trīs cilvēki. Viņi atskatījās uz ienācējiem, bet tūlīt atkal pievērsās sienai, kur atradās ļoti liels ekrāns. Acīmredzot no darba nedrīkstēja atrauties.

Volginu apdullināja ellišķīgs troksnis. Nevarēja aptvert, kāpēc tas nebija dzirdams ne tikvien uz klāja, bet pat pie pašām kajītes durvīm.

Taču Volgins tūlīt saprata, ka troksnis — tie ir pēr­kona, spēcīga un gandrīz nepārtraukta pērkona grā­vieni, un tie nāk no turienes, kur trakoja vētra — apmēram simt kilometru attālumā no šejienes.

Ekrāns šķita kā atvērums sienā. Tā dziļumā valdīja ūdens un uguns haoss. Negaisam, kas summējās no visiem negaisiem, kurus sakopoja četrtūkstoš kilo­metru lielā rādiusā, nebija nekā kopēja ar visspēcī­gākajām vētrām, ko Volginam kādreiz bija gadījies novērot. Uz zemes un jūrā lija nepārtraukta ugunīgas lavas masa. Zibeņi saplūda cits ar citu, un ūdens straumes izskatījās dzelteni sarkanas.

«Cik daudz gan gaisā ir elektrības!» Volgins no­domāja, atcerēdamies sava vārdabrāļa teikto, ka tas ir tikai atmosfērā esošās izmantotās elektrības pār­palikums.

Volgins pat nodrebēja, atcerēdamies, ka pavisam nesen lidojis tieši uz šo haosu, un, ja nebūtu stacijas personāla …

Viņam gribējās vēlreiz pateikties par izglābšanu, bet šeit runāt bija pilnīgi neiespējami.

Inženieris pieskārās Volgina plecam un ar zīmēm aicināja doties no šejienes prom. Volgins sekoja viņam.

Līdzko durvis aizvērās, troksnis aprima un iestā­jās absolūts klusums. Skaņas izolācija bija pilnīga.

— Tagad es saprotu, kādas briesmas man drau­dēja, — Volgins teica. <— Vēlreiz paldies!

— Ieraudzījis negaisu, — inženieris atbildēja, — jūs būtu pagriezies sāņus. Taču tuvoties tā rajo­nam tomēr ir ļoti bīstami. Kādreiz gadās, ka zibeņu grupas nepakļaujas un izšaujas sāņus. Ko jūs vēl gribētu redzēt?

— Ja iespējams, es gribētu aplūkot jūsu ierīces mākoņu sakopošanai.

— To gan nevar, — inženiera balsī bija dzirdama nožēla. — Ieiet telpā, kur atrodas darbojošās ierī­ces, ir tikpat bīstami kā lidot uz negaisa joslu. Tās darbosies vēl ilgi.

— Tad es došos no jums projām. Cerēsim, ka man vēl būs izdevība tās kādreiz aplūkot.

— Ja ne pie mums, tad jebkurā citā stacijā. Man gribētos, lai jūs atlidotu pie mums.

—- Apsolu, ka atlidošu, — Volgins sacīja.

Viņš nojauta, ka uz kuģa esošie cilvēki gaida kādu uzmanības pierādījumu. Turklāt viņam gribējās per­soniski pateikties cilvēkam, kas bija devies viņam pakaļ atomlidmašīnā un piespiedis griezties atpakaļ. Viņš teica komandierim, ka gribētu iepazīties ar komandas locekļiem.

— Visi ir augšā, — tas atbildēja, — izņemot trijus, kurus redzējāt postenī.

— Pasveiciniet viņus no manis.

Volgins ar visiem stacijas darbiniekiem apmainījās spēcīgiem, draudzīgiem rokas spiedieniem. Trīs no viņiem nenoturējās un apkampa Volginu.

Tā bija viņa pirmā tuvākā saskarsme ar saviem jaunajiem laikabiedriem. No šā brīža Volgins beidzot atmeta savrupību, kas traucēja dzīvot. Viņš kļuva parasts cilvēks, tāds, kāds arvien bija bijis, — mīlēja cilvēkus un sabiedrību.

Viņš iesēdās savā atomlidmašīnā, un inženieris Dmitrijs paskaidroja to, ko Volgins vēl nezināja, — kā orientēties pēc virziena rādītāja. Viņš arī agrāk uz nelielās aparātu pults bija ievērojis mazu, spī­dīgu, zaļu punktiņu, bet nekad nebija pajautājis, kas tas ir.

Pēc inženiera norādījuma, Volgins izsauca pa tele­ofu Mēriju un palūdza, lai nopeilē. Zaļais punktiņš tūlīt iemirdzējās.

— Tagad lidojiet taisni, — kuģa komandieris vi­ņam teica. — Mašīna pati aizvedīs līdz tai vietai, kur atrodas jūsu māsas teleofs un tātad arī viņa pati. Kad jūs būsiet klāt, zaļais punktiņš pārvērtīsies sarkanā. Tad skatieties lejā un izraugieties nolaišanās vietu.

— Uz redzēšanos, draugi! — Volgins teica.

Visu sejās viņš redzēja skumjus smaidus, un viņam pēkšņi kļuva žēl atstāt šos cilvēkus.

Atomlidmašīna slaidi pacēlās augšup.

Drīz vien stacija nozuda skatienam.

Zinādams, ka mašīna lido pareizi un ka tā neprasa viņa iejaukšanos vadībā, Volgins nodevās savām domām.

Viņš domāja par kabatas teleofu. Šai mazajā kār­biņā, kas no ārpuses izskatījās tik vienkārša, atradās ne tikai telefons un pulkstenis, bet vēl arī atomlid­mašīnu peilēšanas ierīce. Kas vēl tajā varētu slēpties?

Vai viņš spēs kādreiz izprast visu šā gadsimta vel­nišķīgo tehniku? Tehniku, kas tā atšķīrās no iepriek­šējās.

«Bet arī agrāk tehniku es gandrīz nepazinu,» Vol­gins satraukts nodomāja.

Zaļais punktiņš kļuva sarkans, kad mašīna jau bija virs Ļeņingradas. Palūkojies lejā, Volgins viegli at­rada savu māju. Nolaižoties viņu pārsteidza tas, ka verandā bija Lūcijs.

Vai tiešām Lūcijs bija pametis darbu un steidzies uz Ļeņingradu, uzzinot par sava dēla pazušanu? Kādu gan jezgu viņš sacēlis ar savu vieglprātību!

Volgins bija gatavs saņemt no tēva vienalga cik stipru bārienu. Krietna galvas mazgāšana bija pil­nīgi pelnīta.

Nolaidies ar mašīnu pie pašas verandas, Volgins izkāpa.

Lūcijs, Vladilens un Mērija metās viņam pretī.

Bet viņiem ir prātā nenāca bārt Volginu. Gluži cits iemesls bija spiedis viņus tik nepacietīgi gaidīt pazu­dušo dēlu un brāli.

Tas, ko Lūcijs viņam tūlīt pateica, bija tik negai­dīti, tik satraucoši neparasti, ka Volgins no sākuma nemaz neticēja. Bet, pārliecinājies, ka viņam stāsta patiesību, juta vētrainu, aizraujošu prieku. Un, ne­spēdams apvaldīt līksmo sajūsmu, saķēra Mēriju un metās ar viņu mežonīgā dejā.

Lūcijs un Vladilens smējās. Viņiem bija prieks par Volginu, viņi saprata Dmitrija izjūtas un dalījās tajās.