Viesis no bezgalības

2.

Volgins beidzot atgāja no «loga».

— Vai beidzi jūsmot, Dmitrij? — Mērija laipni jautāja. — Tiesa, Visums atstāj spēcīgu iespaidu? Tu šo skatu redzēsi vēl daudz reižu. Varbūt faetoniešu tagad nav uz Marsa. Vajadzēs viņus meklēt uz kāda no bāzes asteroīdiem. Turklāt es domāju, ka jūs visi gribēsiet paskatīties, kā strādā iznīcinātāji.

•— Kas tie tādi?

—• Tīrīšanas vienību darba kuģi. Šos kuģus tā sauc tāpēc, ka tiem ir speciāls uzdevums — iznīcināt aste­roīdu joslu.

— Tādā gadījumā, protams, gribēsim. Tas ir ļoti interesanti.

— Vai darba kuģi ir automātiski, vai tos vada cilvēki?

— Cilvēki. Darbs ir tik sarežģīts, ka to nevar uzdot pat elektronu smadzenēm.

Meļņikova ierosināja apskatīt raķetoplānu. Viņas priekšlikumu visi ar prieku pieņēma.

— Vai pa kuģi drīkst staigāt? — Vtorovs jau­tāja.

— Protams, kur vien tīk. Tikai komandpunkta tel­pās nevienu nelaiž.

— Kā tad tā? — Križevskis brīnījās. — Pavisam nesen Vladilens ieteica man tur aiziet un aprunāties ar kādu no komandas locekļiem par paātrinājumu.

— Kas iespējams jums, — Mērija pasmaidīja, — to nedrīkst citi. Jūs atrodaties īpašā stāvoklī. Vēlēšanās jūs redzēt un ar jums parunāt pārspēj jebkuras in­strukcijas.

— Tad nevedīsim nevienu kārdināšanā, — Vtorovs teica. — Šeit daudz kā interesanta arī bez komand­punkta.

Viņi izgāja no kajītes un nokļuva jau pazīstamajā dārzā. Raķetoplāna visu augšējo daļu zem sfēriskā jumta, apmēram astoņtūkstoš kvadrātmetru lielu lau­kumu, aizņēma dārzs, kurā brīvi varēja izvietoties visi kuģa pasažieri. Kajītes no pirmā līdz divdesmit otra­jam numuram, katra paredzēta septiņiem astoņiem cilvēkiem, stiepās rindā gar kuģa ārējo malu, lok­veidā ieskaudamas dārzu. Citas mazākas, pat vienvie­tīgas atradās apakšējā stāvā visapkārt milzīgai ēdam­istabai. Vēl zemāk, pašā apakšējā daļā, atradās kra­vas telpas un mehānismi. Raķetoplāns varēja uzņemt sešsimt cilvēku.

Kupols, tāpat kā iepriekš', bija caurspīdīgs, un pāri dārzam pletās zvaigžņotā debess. Ja nebūtu melnā, necaurredzamā fona, spilgto un neparasti daudzo zvaigžņu, varētu iedomāties, ka atrodies kaut kur uz Zemes un ir nakts.

Iespaidu bojāja arī Saule. Daudzreiz spilgtāka nekā uz Zemes, tā bija zemu pie «apvāršņa» un ar savu mirdzumu neapēnoja zvaigznes. Dārzs bija spoži apgaismots, bet tajā nebija karsti. Kupols brīvi laida cauri gaismas starus, aizturēdams un gandrīz pilnīgi absorbēdams visus pārējos. Dārzā bija daudz cilvēku. Acīmredzot visi vai gandrīz visi raķetoplāna pasa­žieri uzskatīja par labāku īsināt lidošanas laiku tieši šeit. Laukumā cilvēku trīsdesmit dzenāja bumbas.

Elpot bija viegli, gaiss šķita apbrīnojami tīrs; lai gan dārzā ziedēja daudz puķu, to smarža gandrīz nebija jūtama.

Neparastos pasažierus tūlīt pamanīja. Vairāki cil­vēki pienāca viņiem klāt un laipni sveicināja, tā kā mājas ļaudis, sagaidot viesus. Izraisījās nepiespiesta saruna. Pamazām pie soliņa, kur sēdēja Vtorovs un Vladilens, salasījās cilvēku divdesmit. Vēl vairāk pulcējās ap Volginu, Meļņikovu un Mēriju. Križev­skis bija kaut kur nozudis.

Acīmredzot parastās izturēšanās normas ceļojumā zaudēja savu spēku: kā arvien un visos laikos, cil­vēki ceļā nekautrējās iesākt sarunas ar nepazīsta­miem. Paradums bija pārdzīvojis gadsimtus.

Šajā uzmanībā nebija ne ziņkārības, ne uzbāzības. Cilvēkiem vienkārši bija garš laiks, un viņi priecājās par iespēju interesanti pavadīt laiku.

Volgins pamanīja, ka Vtorovam rada grūtības ne­pilnīgās valodas zināšanas, tāpēc viņš piegāja pie tā un pie Vladilena.

Runāja par Marsu un tīrīšanas vienību darbu. Kāds jauns cilvēks ar enerģisku, gribasspēka pilnu seju aicināja Volginu uz savu darba kuģi.

— Jums būs ļoti interesanti iepazīties ar mūsu darbu, — viņš teica. — Es atpūtos uz Zemes, bet ta­gad atgriežos darbā. Pēc plāna pienākusi kārta iznī­cināt vienu no diezgan lielajiem asteroīdiem, kura diametrs — seši kilometri. Izkaisīt izplatījumā tik lielu masu ir sarežģīti un grūti. Vienā sastāvā dar­bosies divpadsmit kuģu. Ticiet man, tas ir ārkārtīgi interesanti.

— Es ceru, ka jūs uzaicināsiet mūs visus trijus? — Volgins teica.

— Protams, visus. Bet ne reizē. Katrs kuģis var uzņemt tikai divas nepiederīgas personas. Tur maz vietas.

— Bet ko jūs darāt ar vēl lielākiem asteroīdiem? — Vtorovs jautāja.

Volgins pārtulkoja jautājumu.

— Seši septiņi kilometri diametrā mums ir galējā robeža, — jaunais «iznīcinātājs» atbildēja. — Visi pārējie asteroīdi tiks iznīcināti pēdējie. Tos novadīs uz Sauli, un tie tur nokritīs. Tas arī viss.

— Cik daudz laika vajag, lai likvidētu asteroīdu, kura diametrs ir seši kilometri?

— Tādu nav daudz. Mēs noņemam virsējo slāni, pārvēršot bezveidīgo masu regulārā sfēriskā ķer­menī — ar četri kilometri lielu diametru. Vai arī ma­zāku, atkarībā no mazās planētas formas. Tam vajaga nedēļas divas, dažreiz trīs. Pēc tam lode tiek novir­zīta aiz Plutona orbītas, otrajā asteroīdu joslā. Šī sta­dija ilgst pusotra gada.

— Mēs nevarēsim uzturēties jūsu kuģos divas nedēļas.

— Tas arī nav vajadzīgs. Jums būtu garlaicīgi. Bet mēs bieži atgriežamies uz Marsa vai Cereras, lai uz­pildītu aparātus. Jūs varat pie mums pavadīt tikai trīs dienas.

— Es nesaprotu vienu, — Vtorovs teica. — Ja uz Sauli var novirzīt lielu asteroīdu, kāpēc gan tāpat nevar rīkoties ar mazajiem un nevis novirzīt tos aiz Plutona orbītas?

— Lai izmainītu kāda ķermeņa orbītu, kaut arī tā diametrs būtu tikai trīs kilometri, jāpatērē kolosāls enerģijas daudzums. Tādu rezervju nav ne uz Marsa, ne Cereras, ne arī citās bāzēs. Ap to laiku, kad mēs ķersimies pie lielo asteroīdu iznīcināšanas, beigs celt lielāko gravitācijas staciju uz Marsa. Tā tiek būvēta Jaunā Faetona vajadzībām, bet to varēs izmantot arī šim nolūkam.

— Bet, lai novirzītu uz Plutona orbītu, arī jāmaina orbīta? Jūs taču neņemsiet planētu tauvā?

— Tā ir cita lieta. Pavājināt Saules pievilkšanas spēka iedarbību uz planētu, mainīt centrtieces kustī­bas spēku nav tik grūti. Un divpadsmit darba kuģu aparāti tiks ar šo uzdevumu galā, ja ķermeņa diametrs nepārsniegs četrus kilometrus un tam būs pareiza lodveida forma. Pārējo paveiks centrbēdzes spēks, un asteroīds pa spirāli attālināsies no Saules. Taču ietek­mēt pašu centrbēdzes spēku, paātrināt vai palēnināt tik milzīgas masas lidojumu ir neizmērojami grūtāk. Pagaidām mēs to nespējam.

— Paldies par paskaidrojumu, — Volgins teica. — Mēs izmantosim jūsu ielūgumu. Kā jūs varēs atrast?

— Mēs paši jūs sameklēsim. Visi zinās, kur jūs atrodaties. Tādi viesi kā jūs mums mēdz būt reti.

— Bet faetonieši?

— Mēs esam paguvuši pie viņiem pierast. Viņi pie mums dzīvo jau vairākus gadus.

— Vai jūs nezināt, vai faetonieši tagad atrodas uz Marsa?

— Divi. Aja un Eija, abi biologi. Starp citu, šie vārdi ir mūsu saīsinājumi. Faetoniešiem visi vārdi sastāv tikai no patskaņiem. Tos grūti izrunāt. Pie­mēram, Eijas pilnu vārdu veido divdesmit viens burts. Mēli var nolauzt.

— Vai tie ir vīrieši vai sievietes?

— Vīrieši. Uz Zemes vēl nav redzēta neviena faeto­niešu sieviete.

Pienāca Meļņikova un Mērija.

— Vai jūs vēl ilgi runāsiet? — Mērija jautāja. — Marija grib nokāpt lejā.

— Bet kur Vsevolods?

— Viņš nekur nav redzams. Es jau sāku uztrauk­ties, — Meļņikova teica.

— Par ko? No kuģa nekur nevar nozust. Staigā kaut kur pa dārzu. Re, kur viņš ir, — Volgins pie­bilda, norādīdams uz spēļu laukumu.

Patiešām, Križevskis bija tur un aizrautīgi spēlēja bumbu, acīmredzot jauniešu vidū juzdamies ļoti labi.

Jaunais mehāniķis apguva tagadējo valodu sliktāk par visiem (ja neskaita Vilsonu, kuram uz valodām nebija nekādu spēju) un vēl nevarēja tajā sarunā­ties". Taču tas viņu droši vien nemaz netraucēja.

Meļņikova devās uz laukuma pusi, un viņai sekoja arī citi.

Spēle bija diezgan primitīva, un šķita mazliet savādi, ka pieauguši cilvēki tā aizraujas ar to. Spēlē­tāju rīcībā bija vairāki desmiti nelielu, daudzkrāsainu bumbu. Viņu uzdevums — trāpīt kādam dalībniekam ar bumbu. Tam, kam bija piecas reizes trāpīts, vaja­dzēja no spēles izstāties. Trāpījumu ar sarkanajām bumbām, kuras bija tikai divas, skaitīja par diviem punktiem. Spēle turpinājās tik ilgi, kamēr laukumā palika viens spēlētājs.

To visu dažos vārdos paskaidroja viesiem.

Tiesnešu, protams, nebija. Katrs pats skaitīja trā­pījumus un, saņēmis piecus, paklausīgi atstāja lau­kumu. Tas, kas bija noķēris bumbu, no sava rēķina atskaitīja vienu punktu, taču saķert bumbu izdevās tikai nedaudziem.

Lai gan spēle bija ļoti bērnišķīga, pat Vtorovs vēroja to ar interesi. Vingrie, labi trenētie jaunieši šaudījās pa laukumu neaptverami viegli. Vairīda­mies no bumbām, kas lidoja no visām pusēm, spēlē­tāji pacēla tās un meta pretiniekiem. Viņu kustības atviegloja antigravitācijas jostas, kuras nēsāja visi. Križevskim klājās grūti, lai gan visi viņu acīmredzot saudzēja. Viņam trūka jaunās paaudzes cilvēkiem piemītošās kaķa veiklības.

Drīz vien, saņēmis piekto sitienu, Križevskis pievie­nojās saviem draugiem.

— Trešo reizi pēc kārtas, — viņš īgni teica, — es izstājos viens no pirmajiem. Šī spēle atgādina laptu.

Drīz vien laukumā palika tikai divi — puisis un meitene. Ilgu laiku viņi nekādi nevarēja trāpīt viens otram. Abi uztvēra bumbu gaisā, reizēm divas uz­reiz — ar labo un kreiso roku. Skatītāji apveltīja viņus ar atzinīgiem izsaucieniem. Pēc minūtēm asto­ņām puisis paspēlēja. Viņš noplātīja rokas un palocī­jās uzvarētājai.

Laukums atkal piepildījās.

— Pietiek, Vsevolod, — Meļņikova teica, satver­dama Križevski aiz rokas. — Nāc mums līdzi lejā.

— Ejam. Tik un tā es atkal drīz vien paspēlēšu. Kaut gan es taču esmu mazāka auguma nekā viņi, man grūtāk trāpīt, bet ej tu sazini.. .

Križevskis bija ļoti sarūgtināts par savu neveik­lību.

— Pat šeit, — Vtorovs klusu teica Volginam, — iz­paužas mūsu bezcerīgā atpalicība. Ne intelektuāli, ne fiziski mēs viņus nevaram panākt.

Volgins sarauca uzacis, taču neko neatbildēja.

Kuģa vidējā stāvā kajīšu bija vairāk un dārza ne­bija. Taču arī šeit visur auga puķes. Pašā vidū atra­dās diezgan liels apaļš baseins, kurā pašlaik neviens nepeldējās. Visapkārt starp puķu dobēm bija izvie­toti nelieli galdiņi un mīksti krēsli.

Bet virs galvas atkal pletās zvaigžņu raksti, un tāpat kā augšējā stāvā mirdzēja Saule. Bet tā vairs nespīdēja caur sienām un griestiem, tā bija optiska ilūzija, ko radīja vai nu ekrāni, vai kāda cita tele- ofam līdzīga sistēma.

Volgins jau bija apradis ar lidojuma sajūtu, tur­klāt tās nemaz nebija, jo kuģis šķita nekustīgs.

Vtorovs viņus uzaicināja kaut ko iebaudīt. Visi labprāt viņam pievienojās.

— Interesanti, — Volgins sacīja, — kā šeit orga­nizēta «ēdināšana»? No kulinārijas rūpnīcām mēs atrodamies diezgan tālu.

Mērija un Vladilens apsēdās pie tukšā galda. Pā­rējie sekoja viņu piemēram. Katrs galds bija domāts četriem cilvekiem, tapec Volgins ar Križevski aiz­ņēma blakus galdu.

Ēdienkartes nekur neredzēja.

— Ko gan mēs ēdīsim? — Meļņikova jautāja.

Galdi nebija apklāti. To pulētā virsma atgādināja

tumšu spoguli, kurā neskaidri atspoguļojās pie gries­tiem mirdzošās zvaigznes. Grūti bija noteikt, no kā šie galdi izgatavoti — no koka, plastmasas vai metāla.

— Sarakstu! — Vladilens skaidri izrunāja.

Volgins tūlīt saprata un šo vārdu atkārtoja.

Tūdaļ uz abiem galdiem zem to virsmas ārējā

slāņa, kas klājās pāri glļiži kā ūdens kārtiņa, parādī­jās to ēdienu saraksts, kurus pasažieriem varēja pie­dāvāt raķetoplāna «virtuve». Sarakstā bija apmēram trīsdesmit nosaukumu.

— Rezerves gribot negribot ierobežotas, — it kā atvainodamies teica Vladilens.

— Pilnīgi pietiekami.

Katrs izvēlējās pēc savas gaumes. Vladilens un, sekojot viņam, arī Volgins nosauca pasūtītos ēdienus.

Pagāja kāda minūte, viņi ar ziņkāri gaidīja, kas notiks tālāk. Vai galda vidējā daļa nozudīs tāpat kā Ļeņingradā, lai atgrieztos servēta, vai arī notiks kas cits, ne mazāk interesants? Visi, izņemot Vladilenu un Mēriju, raudzījās uz galdu.

Taču izrādījās, ka uz kuģa viss ir gluži citādi.

— Paskatieties uz augšu, — Mērija teica.

Pie pašiem griestiem pa gaisu ātri slīdēja kaut kā­das blīvas četrstūrainas plātnes. Neviens nepamanīja, no kurienes tās uzradušās, tomēr nebija grūti uzmi­nēt, kas tās ir. «Paplātes», piekrautas ar ēdieniem un visu nepieciešamo, nolaidās katra uz sava galda.

nosedzot to pilnīgi: paplāšu izmērs precīzi atbilda galdu izmēriem.

— Lūdzu! — Vladilens teica viesmīlīga namatēva tonī.

Plātnes, uz kurām atradās ēdieni, bija ļoti plānas, un nevarēja iedomāties, ka tajās būtu iemontēti kādi mehānismi. Droši vien «gaisa paplāšu» kustību kāds vadīja. Un, protams, automāti, nevis cilvēki.

— Interesanti! — Vtorovs iesaucās.

Pretēji paradumam viņš tūlīt nenoprasīja, kā tas notiek, un Volgins saprata, ka Vtorovs pats to no­jauš.

Tikko viņi saka est, atskanēja kada balss. Ta nebija skaļa, tomēr ļoti skaidra, it kā runātājs atrastos blakus.

— Uzmanību! Mums pretī lido raķetoplāns «Marss—Zeme». Pēc četrām minūtēm mūsu kuģis atradīsies tam blakus. Sastapšanās mirklī abu kuģu ātrums būs piecsimt metru sekundē. Minimālais atsta­tums — divi kilometri. Kuģi var redzēt: augšējā stāva pasažieri — sešpadsmitās kajītes pusē, apakšējā — četrdesmit otrās kajītes pusē. Uzmanību! Līdz sastap­šanās mirklim palikušas trīs minūtes divdesmit sešas sekundes.

Tieši pretī Volginam uz kādas kajītes durvīm iemirdzējās liels cipars «42». Viņš parādīja to pārē­jiem.

— Vai labāk neuziesim augšā? — Meļņikova uz­aicināja. — Mēs vēl paspēsim.

— No šejienes redzams tikpat labi kā augšā, — Mērija viņai atbildēja un piemetināja: — Man ļoti patīk skatīties uz pretī nākošiem raķetoplāniem.

Tas skanēja gluži tāpat kā agrākajos laikos: «Man patīk skatīties uz pretī traucošiem vilcieniem.»

— Kāpēc vajag samazināt ātrumu, — Vtorovs jau­tāja, — un atkal to palielināt? Lieks enerģijas patē­riņš. Vai gan tik nepieciešami redzēt pretī nākošu raķetoplānu?

— Tradīcija! — Vladilens atbildēja. — Sava veida pieklājība.

— Pamēģiniet ievērot tādu laipnību starpplanētu lidojumā, — Igors Zaharovičs iesmējās.

— Tur pavisam cita lieta.

Tieši virs mirdzošā cipara «42» «zvaigžņotajās de­besīs» parādījās balta bulta. Ar savu smaili tā no­rādīja uz tikko pamanāmu, blāvi spīdošu punktu, sīciņu zvaigznīti. Tas arī bija pretī nākošais kuģis.

Punkts kļuva lielāks, pārvērtās par spožu zvaigzni, pēc tam sāka dzist. Dažas sekundes … un tad bija skaidri redzams kosmosa kuģis, kas strauji tuvojās.

Šķita, ka abi kuģi lido viens otram tieši virsū, ka vēl mazliet, — un tie sadursies.

Kad uz mirkli kuģi atradās viens otram blakus, atskanēja balss:

—, Laimīgu ceļu! — pēc tam ātri tika nosaukta virkne ciparu.

— Pirmais teikums attiecas uz mums, — Vladilens teica. — Bet cipari kaut ko ziņo komandierim. Acīm­redzot kāds bojājums uztvērēja aparātā.

— Kāpēc bojājums?

— Tāpēc, ka abi kuģi var noraidīt ziņojumus jeb­kurā laikā, ne tikai satiekoties. Mēs nezin kāpēc dzir­dējām daļu frāzes, kas uz mums, pasažieriem, itin ne­maz neattiecas.

— Es gan nebūtu domājis, ka ari tagad atgadās bojājumi, — Vtorovs piebilda.

Vladilens paraustīja plecus. Viņam bija tik apjucis izskats, ka visi sāka smieties. It kā viņš personiski būtu pie tā vainīgs.

Taču acīmredzot neveikli jutās ne tikai Vladilens. Atskanēja balss:

— Runā raķetoplāna komandieris. Komanda atvai­nojas pasažieriem par paviršību, ko pieļāvis mehāni­ķis Ergs, kura vainas dēļ kopā ar pretī nākošā raķeto­plāna sveicienu jūs dzirdējāt arī blakus raidījumu.

— Kāpēc vajadzēja nosaukt vārdu? — Volgins jautāja.

— Lai sodītu Ergu, — Mērija atbildēja. — Tagad viņš visu mūžu būs uzmanīgs.

— Smags sods! — zobgalīgi piebilda Križevskis.

— Acīmredzot pietiekami smags.

«Ēdamzālē» sāka pulcēties arī citi pasažieri. Droši vien viņi bija zinājuši, ka notiks sastapšanās, un sa­gaidījuši to dārzā. Galdus citu pēc cita aizņēma.

Kad brokastis bija pabeigtas, Volgins jautājoši pa­lūkojās Vladilenā. Tas pasmaidīja un teica:

— Uzmini pats.

Volgins atcerējās pusdienas Ļeņingradā.

— Var nokopt galdu, — viņš teica.

Un paplāte, kas atradās uz viņu galda, pacēlās, strauji nozuzdama kādā no kajītēm, kur acīmredzot bija novietoti «virtuves» aparāti un mehānismi.

Vladilens atkārtoja tos pašus vārdus, un arī viņu galds kļuva tukšs.

Pa gaisu jau peldēja daudzas «paplātes», nekļūdīgi atrazdamas tām vajadzīgo galdu. Kāds no pasažieriem vēroja tās ar neslēptu ziņkāri, kas liecināja, ka šāds

skats nav parasts. Acīmredzot šāds ēdienu pasnieg­šanas veids tika lietots tikai raķetoplānos, un cilvēki, kas lidoja reti, vēl nebija zaudējuši par to interesi.

— Man šķiet, Igor Zaharovič, — Volgins teica, — ka jūs saprotat, kā tas notiek. Paskaidrojiet man.

— Vispārīgos vilcienos nav grūti iedomāties, — Vtorovs atbildēja. — Kibernētikas apvienojums ar vadāmo antigravitāciju. Gan viena, gan otra attīstī­jusies tiktāl, ka tās lieto pat sadzīvē. Acīmredzot kaut kur ir vadošais agregāts, kas uztver, no kura galda pienāk pasūtījums, un novirza uz turieni pilno pa­plāti, regulējot tās svaru. Tas ir viss, ko es varu pateikt. Taču sīkāk, kā tas tiek darīts, kā uzbūvēti šie neiedomājami komplicētie aparāti… Bet varbūt tie ir ļoti vienkārši… Tur es nekā nesaprotu. Un diezin vai kāds mums varēs izskaidrot. Lai saprastu, jāapgūst tagadējās zinātnes un tehnikas pamati. Starp citu, Dmitrij, jūs atkal mani uzrunājāt vārdā un tēva vārdā. Vēlreiz lūdzu, nedariet tā. Uzrunāsim cits citu tāpat kā visi.