Viesis no bezgalības

5.

Ja neizglītotam cilvēkam, kas nekad nav neko mā­cījies, bet visu mūžu nodzīvojis visnostākajā zemes­lodes nostūrī, tālu no civilizācijas, parādītu, kā dar­bojas divdesmitā gadsimta televizors, tad ļaudīm, kas atrastos blakus šādam cilvēkam, būtu ļoti grūti viņam izskaidrot, kāpēc no koka kastes plūst sarunas un mūzika, bet uz plakanā stikla redzamas kustības un dzīves ainas. Mēģinājums stāstīt par radioviļņiem, par raidītājām un uztvērējām antenām, par telecen­triem ar to studijām un ģeneratoriem šādu cilvēku tikai samulsinātu vēl vairāk. Lai izprastu teletehniku, viņam vispirms vajadzētu apgūt pašus tās pamatus, bet vēlāk izlasīt daudz mācību grāmatu: elektroteh­niku, optiku, elektroniku, izprast vakuuma jēgu un nozīmi, fotogrāfijas un radiotehnikas pamatus. Viņam vajadzētu sākt ar elementāro fiziku, un tikai pēc ilgāka laika, pēc smaga un saspringta darba, viņš sāktu saprast dinamikas, kā arī kineskopa darbības principus. Bet arī tad viņam būtu tikai paviršas un vispārīgas zināšanas.

Tā notiks ikreiz, kad cilvēks sev svešā civilizāci­jas pasaulē sastapsies ar kaut ko nepazīstamu.

Parastos apstākļos bērni samērā viegli apgūst zinātnes pamatus tajā līmenī, kādu zinātne sasniegusi līdz viņu piedzimšanai. Viņu smadzenes pēc kvalitā­tes ir it kā sagatavotas pašreizējo zinātņu uztveršanai.

Līdz ar cilvēces progresu mainās un pilnveidojas arī smadzenes. Šīs pārvērtības notiek pakāpeniski un nemanāmi, taču nepārtraukti. Vecāku fiziskās kvalitā­tes un tātad arī smadzeņu kvalitātes iedzimst bērnos. Tāpēc jaunajai paaudzei vairs nevajag šķiest tik daudz laika, lai sasniegtu iepriekšējo paaudžu zinā­šanu līmeni. Zināšanu pārmantojamība virzās uz priekšu dabiski un bez apstājas. Evolūcijas līkne slaidi kāpj augšup.

Taču būtu pavisam citādi, ja starp paaudzēm izvei­dotos pārtraukums laika ziņā.

Normālos apstākļos tāds pārtraukums nevar rasties. Bet ar Dmitriju Volginu bija noticis tieši tā. Viņš «piedzima» trīsdesmit devītajā gadsimtā ar divdesmitā gadsimta cilvēka smadzenēm, kas spējīgas saprast un vieglr apgūt visu to, ko sasniegusi cilvēce deviņpa­dsmit gadsimtos. Taču zināšanu kopums, kas bija uz­krāts nākamajos gadsimtos, viņam bija aizvērta grā­mata. Viņš mēģināja sākt lasīt šo grāmatu, ar lielām pūlēm izurbās cauri.tās pirmajām lappusēm un… bezspēkā apstājās. Viņa smadzenes no dzimšanas ne­bija sagatavotas uztvert šīs zināšanas. Intelekta attīs­tības pakāpe neatbilda zinātnes attīstības pakāpei.

No «pirmās nāves» līdz brīdim, kad viņš otrreiz tika atdots dzīvei, bija aizritējuši deviņpadsmit gad­simti. Šajos gadsimtos uz Zemes bija mainījušās ļoti daudzas paaudzes.

Un kas tie bija par gadsimtiem?

Cilvēku sabiedrības jaunības periodā, kad dzīves apstākļi nemainījās vai mainījās tikko manāmi, vai­rākiem gadsimtiem nebija nozīmes. Pat kristiānisma ēras vidējā posmā, tā saucamajos viduslaikos, starpība, teiksim, starp astotā gadsimta un sešpadsmitā gadsimta cilvēka smadzenēm bija nenozīmīga.

Bet, kad cilvēki pārvarēja pirmo, visgrūtāko dabas izzināšanas posmu, kad izvērsās frontāls uzbrukums tās noslēpumiem, kad cilvēce piegāja gluži klāt zi­nātnes bezgalīgajām un stāvajām kāpnēm un sāka doties pa tām augšup, — vispirms lēnām, bet pēc tam arvien ātrāk un drošāk, stāvoklis mainījās pašos pamatos.

Cilvēkam pavērās jauni, plaši apvāršņi un ar katru kāpienu, ar katru soli tie kļuva plašāki un neaptve- ramāki. Vecais ierocis vairs nederēja, bija vajadzīgs jauns.

Šis ierocis bija smadzenes. Un tās pielāgojās kus­tības tempam, pārgāja uz citu — augstāku attīstības līkni. No slaidas, nolaidenas, kāda tā bija agrāk, šī līkne kļuva arvien stāvāka. Ar katru gadsimtu mai­nījās vectēvu un mazdēlu intelektuālā attīstība. Starp viņiem bija skaidri nojaušama kvalitatīva atšķirība.

Ja Volginam būtu bijis dēls un tā dzimta nebūtu pa šo laiku izbeigusies, viņš varētu sastapties ar savu tālo pēcteci, un, par spīti tiešajai asinsradniecībai, starpība starp viņu smadzeņu svaru un kvalitāti būtu milzīga. Pārtraukums laika ziņā tad būtu pilnīgi acīm redzams.

Volgins to saprata (vai arī domāja, ka saprot) un neprasīja paskaidrojumus, kurus neviens nespētu vi­ņam sniegt. Viņš uzskatīja, ka visu izšķirs laiks. Viņš sāks mācīties no pašiem pamatiem un pamazām visu sapratīs. /

Sākt nodarbības pašlaik nebija laika. Viņu gaidīja pavisam citas «mācības» — vajadzēja izstudēt taga­

dējās sabiedrības dzīvi. Un šī zinātne viņam šķita svarīgāka un vajadzīgāka.

Bija apbrīnojami, kā Muncijs par spīti visai savai bagātīgajai dzīves pieredzei līdz šim laikam nebija sapratis, ka tagadējā zinātne Volginam nav aptve­rama, un no sirds centās iegalvot, ka panākumi atka­rīgi no laika un viņa paša. Taču Lūcijam un Jo sen viss bija kļuvis skaidrž. Un viņi ar bažām domāja par to brīdi, kad Volgins sapratīs savu stāvokli, apzi­nāsies, ka viņam uz visiem laikiem nolemts palikt malā, aprobežoties ar pasīva novērotāja lomu.

Viņiem pašiem tāds stāvoklis būtu nepanesams. Kā pret to izturēsies Volgins? Vai šī apziņa nekļūs par lielāku traģēdiju nekā tā, no kuras viņi baidījās pirms Volgina atdzīvināšanas? Vai šeit neslēpās vientulības briesmas, par kurām Muncijs viņus bija tik neatlai­dīgi brīdinājis?

Jau tagad viņi sāka pārdomāt, kā nodarbināt Vol­ginu pēc viņa atgriešanās no ceļojuma pa Zemi, kurp un kā virzīt viņa uzmanību, lai novērstu domas par atgriešanos pie grāmatām. Kaut vai uz dažiem ga­diem — tālāk būs vieglāk.

Sirds dziļumos viņi loloja cerību, ka Volgins tā ir paliks neziņā.

Bet viņi kļūdījās.

Volgins bieži domāja par nākotni. No Lūcija viņš bija uzzinājis, ka dzīvos ļoti ilgi. Ne gluži tik ilgi, kā tagad dzīvoja citi cilvēki, tomēr krietni ilgāk, nekā varētu nodzīvot pirmajā dzīvē. Un jautājums, kā aiz­pildīt šo dzīvi, viņu nemitīgi satrauca. Viņš arvien bija bijis zinātkārs un darbīgs cilvēks un bija pār­liecināts, ka šīs rakstura īpašības pilnīgi atraisīsies, kad viņš būs iejuties un pieradis pie visa apkārtējā.

Bet ko viņš tad darīs?

Jurista profesija vairs neeksistēja, vajadzēja apgūt jaunu. Šai ziņā bija viens ceļš — mācīties, un Volgins stingri nolēma sākt mācīties pēc iespējas ātrāk, tik­līdz atgriezīsies mājā no pasaules apceļošanas.

Viņš gribēja veltīt sevi radošam darbam, vēl pil­nīgi skaidri neapjauzdams dziļo bezdibeni, ko vaja­dzēja pārvarēt. Volginam vēl likās, ka starpība starp viņa agrāko gadsimtu un tagadējo ir tikai kvantita­tīva, — cilvēki tagad vairāk zina un vairāk prot. Kva­litatīvās pārmaiņas viņš neievēroja.

Iepriekšējā dzīvē komunists Volgins bija izstudējis marksisma-ļeņinisma klasiķu darbus un zināja, kāda galvenajos vilcienos būs nākamā komunistiskā sa­biedrība uz Zemes. Viņš saprata, ka komunisma ap­stākļos jebkurš darbs ir radošs darbs un ka cilvēks, lai ar ko viņš nodarbotos, kalpo visai cilvēcei. Taču sarežģītais un ilgstošais process, kas pakāpeniski bija pārveidojis cilvēku psiholoģiju un viņu attiek­smi pret darbu, bija pagājis Volginam garām. Viņa psihe bija divdesmitā gadsimta psihe un viņa izpratne par tā vai cita darba vērtību bija divdesmitā gad­simta līmenī.

Komunistiskās sabiedrības cilvēks varēja visu mūžu strādāt visvienkāršāko darbu, kas neprasīja sevišķas spējas, un izjust radošu baudu un gūt pilnīgu apmie­rinājumu, apzinoties, ka ir noderīgs. Doma, ka viens darbs augstāk vērtējams nekā cits, viņam nevarēja ienākt prātā. Katrs darbs, ko viņš veica, bija vienādi vērtīgs un vienādi derīgs.

Cilvēki sen bija aizmirsuši darba samaksu atkarībā no tā kvalitātes. Jau pusotra tūkstoša gadu uz Zemes nebija nekādas naudas vai citu cilvēka darba «ekvi­valentu». Lai ar ko cilvēks nodarbojas, viņš saņēma no sabiedrības visu, kas vajadzīgs, neierobežotā dau­dzumā. Tā tas turpinājās gadsimtu pēc gadsimta, un cilvēki vairs nemanīja nekādu starpību starp izpildā­majiem darbiem.

Arī trīsdesmit devītā gadsimta cilvēku psiholoģijai bija maz kopīga ar divdesmitā gadsimta cilvēku psi­holoģiju. Darbs bija viņu dabiska prasība, bet jautā­jums, kas mocīja Volginu, — kādu profesiju izvēlē­ties, likās bezjēdzīgs. Cilvēkam jādara tas, kas viņam patīk, kas ir pa prātam, bet, kas tieši, — pilnīgi vienalga.

Taču Volgins domāja citādi. Veikt gandrīz auto­mātisku darbu, kas neprasa no cilvēka radošu (pēc viņa ieskatiem) domu, viņam nelikās apkaunojoši (Volgins bija pieradis cienīt jebkuru darbu), bet nesa­vienojami ar viņa ārkārtējo stāvokli sabiedrībā. Vol­gins domāja, ka tā gadsimta gods un slava, kuru viņš šeit, jaunajā pasaulē, pārstāvēja, prasa no viņa kaut ko citu. Zemapziņā viņam gribējās pierādīt, ka var darīt visu, ko cilvēki dara tagad.

Un viņš nemaz nešaubījās par gala rezultātiem. Vajadzēja daudz un uzcītīgi papildināt savas zinā­šanas. Viņš bija ar mieru to darīt.

Ar vieglu sirdi Volgins gatavojās ceļojumam, ku­ram vajadzēja noderēt par savdabīgu zināšanu uzkrā­šanas veidu.

Par pagātni Volgins domāja arvien retāk un retāk. Ilgas pēc sava gadsimta radās, tikai lasot tagadējās grāmatas, un viņš bija pat apmierināts, ka var uz laiku atbrīvoties no nepieciešamības lasīt un salī­dzināt. Tiesa, visu laiku, ceļojot pa Zemi, viņš salī­dzinās esošo ar bijušo, bet tas izraisīs citas sajūtas.

Tās viņš pazina pēc saviem agrākajiem braucieniem no Padomju Savienības uz ārzemēm. Ari toreiz viņš salīdzināja svešu dzīvi ar savas zemes dzīvi.

Volgins zināja, ka viss redzētais būs pilnīgāks par iepriekšējo, bet viņš no tā nebaidījās. Psiholoģiski viņš jau bija sagatavojies uz to, ka salīdzinājums ne­nāks par labu bijušajam. No tā izbēgt nevarēja.

Ārējie dzīves apstākļi, cik nu Volgins tos pazina, viņu nemulsināja. Četru mēnešu laikā viņš bija pie tiem pieradis un sāka uzskatīt tos par dabiskiem. Tā bija cilvēkiem raksturīgā spēja piemēroties jebku­riem apstākļiem. Nesaprazdams, uz ko pamatojas ap­kārtējās dzīves komforts un ērtības, Volgins izman­toja tās kā pašas par sevi saprotamas. Viņš pat iemā­cījās pārvaldīt savu smadzeņu biostrāvas — iemācī­jās neapzinīgi, kā bērni iemācās kustināt rokas un staigāt. Jaunās ēras biotehnika, vismaz tā, kas atradās Muncija mājā, netraucēti klausīja viņam, tāpēc ka bija ļoti vienkārša.

Sākumā, piegājis pie durvīm un vēlēdamies, lai tās atveras, Volgins katru reizi sarāvās, kad durvis tie­šām atvērās, tagad viņš nepievērsa tam uzmanību. Viņam neviens nebija paskaidrojis, kā tieši vajag iedarbināt neredzamo mehānismu, šī iemaņa nāca pati no sevis un ātri pārvērtās nosacījuma refleksā. Pie­iedams pie durvīm vai noliekdamies pie krāna, lai nomazgātos, viņš nedomāja par to, ka durvīm jāat- veras, betf ūdenim jātek. Viņš tikai vēlējās to, pat nemanīdams savu vēlēšanos. Pēc attiecīgās vēlēšanās viņa smadzenēs radušos biostrāvu uztvēra sienā iemontētais uztvērējs, pārvērta to citā enerģijas veidā, kura jauda bija pietiekama vajadzīgās darbī­bas izpildei, un ūdens tecēja, bet durvis atvērās.

Tas viņam vairs nelikās dīvaini, bet, gluži otrādi, dabiski, lai gan pagaidām nesaprotami.

Nesasniedzis savu sākotnējo mērķi, Volgins tomēr bija pietiekami sagatavots, lai orientētos pasaulē, kas viņu gaidīja, lai nebrīnītos uz katra soļa par to, ko tajā ieraudzīs.