Viesis no bezgalības

4.

Pārrunas ieilga. Bērni neparko negribēja tās pār­traukt. Pēc Elektras pieprasījuma, paziņoja pārtrau­kumu, un viesi paēda vakariņas kopā ar bērniem lielā ēdamzālē, kuras iekārtojums bija līdzīgs tai, kur viņi pusdienoja dienā. Pēc tam visi atgriezās audito­rijā.

Pārrunās piedalījās galvenokārt Meļņikova. Vto­rovs runāja maz un arī tad ar Volgina palīdzību, kurš viņa vārdus pārtulkoja.

Grūtības radās uz katra soļa. Vajadzēja izskaidrot, kādi apstākļi bija agrākajos laikos un cik krasi tie atšķīrās no tagadējiem. Reizēm bērni nespēja saprast visvienkāršākās lietas, kamēr labi saprata daudz sarežģītākas.

Kļuva skaidrs, kāpēc Elektra Volginam biedros bija izvēlējusies tieši Meļņikovu un Vtorovu. Izrādījās, ka visi bērni labi zina kosmosa iekarošanas vēsturi un atceras kosmonautu vārdus. Tie, kas pirmie no Zemes aizlidoja uz kaimiņu planētām, bija vismīļākie topo­šās paaudzes varoņi. Volgins pirmo reizi dzirdēja Gagarina — pirmā kosmosa iekarotāja vārdu.

Un Meļņikovai tūlīt jautāja par viņas vectēvu. Bet, kad Marija atbildēja, ka nekad nav vectēvu redzē­jusi, jo tas nomiris pirms viņas dzimšanas, bērni bija šausmīgi vīlušies.

— Kā tad tā, — Feja neizpratnē jautāja, — viņš taču bija jūsu vectēvs, nevis kāds tāls sencis?

Bērnu apziņā nekādi neiekļāvās tas, ka mazmeita varēja neredzēt savu vectēvu. Pašai Fejai bija dzīvi ne tikai vectēvi, bet ari vecvectēvi un vecvecvec- tēvi. Un tā bija visiem, ar ļoti retiem izņēmumiem, kā, piemēram, Lūcija ģimenē, kurā meita piedzima, kad viņam jau bija apmēram sešdesmit gadu.

Pēc Meļņikovas atbildes Vtorovam vairs nelūdza stāstīt par viņa vecvectēvu — Genadiju Vtorovu.

Kāds atcerējās Volgina vārdus par ierobežotajām pārvietošanās iespējām, un viņam vajadzēja stāstīt par vilcieniem, lidmašīnām, tvaikoņiem.

It kā norunājuši, Volgins un Meļņikova centās attē­lot, ka agrāko laiku transports bijis komfortabls un ērts, taču viņi nevarēja noslēpt, kāds bija kustības ātrums, un tieši tas noderēja par kritēriju viņu stās­tījuma vērtējumam.

Dīvaini! Viņi paši juta, ka sāk brīnīties, kā cilvēki varējuši samierināties ar tik lēniem pārvietošanās tempiem.

Bet tie,* kas viņos klausījās, uztvēra Volgina stās­tījumu par ātrvilcieniem, kas nobraukuši attālumu no Ļeņingradas līdz Maskavai deviņās stundās, tāpat, kā Volgins savā laikā bija uztvēris ceļojumu pa to pašu maršrutu zirgu pajūgos divās nedēļās.

Viņš nebija nodzīvojis līdz tam laikam, kad radās reaktīvās lidmašīnas, bet, ja arī būtu par tām stāstī­jis, tas maz ko līdzētu. Meļņikova, kura stāstīja par divas stundas ilgu ceļojumu lodīšgultņu elektroeks- presī, kas ripojis pa tekni, neguva lielākus panā­kumus kā Volgins. Bērni bija pieraduši pie domām, ka pietiek dažu minūšu, lai atomlidmašīnā aizlidotu līdz Maskavai.

No transporta pārgāja uz sadzīves apstākļiem. Un te bija vēl grūtāk. Klausītājus interesēja viss: dzīvo­jamo telpu iekārtojums, ēdināšana, izpriecas, bet it sevišķi mācības skolā un mājas dzīvē. Un gandrīz katra atbilde izraisīja neizpratni un daudzus jaunus jautājumus. Volgins nodomāja, ka sarunāties ar pie­augušajiem ir daudz vieglāk, jo tie tik sīki neizvaicā.

Visu vajadzēja izskaidrot līdz galam, bērni neap­mierinājās ar daļējām atbildēm. Tikko Meļņikova, runājot par skolu, pieminēja ģeogrāfiju, viņai tūlīt pat jautāja:

— Bet cik laika aizņēma ģeogrāfijas stundas? Jūs taču pati stāstījāt, cik lēns bijis tā laika transports.

— Kāds tam sakars ar transportu? — Marija Alek­sandrovna brīnījās, bet pēc tam saprata. — Mūsu laikā ģeogrāfiju mācījās pēc kartēm un grāmatām.

Daudzi nenocietās, un auditorijā atkal atskanēja smiekli.

— Bet vai tad jūs paši, — Meļņikova pārgāja uz­brukumā, — astronomiju mācāties praktiski?

— Astronomija ir kas cits, — kāds teica, — bet šī taču ir mūsu pašu planēta.

— Mēs nevarējām ilustrēt ģeogrāfijas stundas, ap­ceļojot Zemi. Turklāt, tas aizņemtu pārāk daudz laika, un bez tam starp valstīm pastāvēja robežas, kuras nebija brīvi pārejamas.

Atkal neizpratne — un papildu stāstījums par robežām.

Jo ilgāk turpinājās saruna, jo vairāk Vtorovs, Meļ­ņikova un Volgins juta, ka ar savu stāstījumu tikai pasliktina iespaidu. Lasot grāmatu par divdesmito un divdesmit pirmo gadsimtu, papildinot izlasīto savā iztēlē, bērni, bez šaubām, bija guvuši par pagātni citu iespaidu. Nevēlēdamies, var sacīt, pretēji savai gribai, bijušo laiku dzīvie pārstāvji norāva romanti­kas plīvuru, kas arvien ietin pagātni, aizsedzot sīku­mus, kuri pēctečiem ir sveši. Vēsture saglabā tikai izcilus notikumus, un katra paaudze uztver tos no sava viedokļa, aizmirsdama detaļas.

Pamanījis, ka Elektra jau kļūst nemierīga, Volgins saprata, ka nepieciešams izkliedēt nelabvēlīgo iespaidu, ko izraisīja Meļņikovas stāstījums.

— Jūs pārāk aizrāvāties, Marij! — viņš teica krie­viski. Un turpināja tagadējā valodā, pievērsdamies visiem: — Bērni! Ir jau vēls, un mēs esam noguruši. Jūs, protams, arī. Laiks beigt mūsu sarunu. Nobei­gumā gribu pastāstīt par to, kas notika pēc kara, kurā es piedalījos. Vai gribat paklausīties?

Par atbildi atskanēja piekrītoša balsu dūkoņa.

— Marija jums stāstīja par Komunistiskās ēras otro gadsimtu. Es atgriezīšos par veselu gadsimtu atpakaļ pagātnē. Es taču esmu dzimis gandrīz simt gadu pirms Marijas, — Volgins piebilda. — Karš nodarīja Padomju Savienībai milzīgu postu. Sagrāva simtiem pilsētu, tūkstošiem apdzīvotu vietu …

Viņš attēloja klausītājiem baigu kara nodarīto pos­tījumu ainu.

— Mūsu priekšā izvirzījās uzdevums — sadziedēt brūces, atjaunot sagrauto, drupu vietā uzcelt jaunas, labākas pilsētas nekā tās bijušas agrāk, un visu to veikt, cik iespējams ātrāk …

Ar daiļrunību, kas pārsteidza viņu pašu, Volgins stāstīja par tautas pašaizliedzīgo darbu, par dzīvi, kas pasakainā ātrumā atdzima no pelniem, par visu kopējo tieksmi visīsākajā laikā sasniegt visaugstāko dzīves līmeni.

Volgins pareizi bija nojautis, par ko vajag runāt.

Tas, ko viņš teica, lika šiem bērniem, kas ar mātes pienu bija iezīduši vislielāko cieņu pret cilvēka darbu, tūlīt aizmirst visu iepriekš stāstīto. Volginā klausījās degošām acīm, satrauktām sejām, klausījās, elpu aizturējuši. Tas viss viņiem bija saprotams, dārgs.

Elektra smaidīja. Šāds stāstījums bija tieši tas, kas bērniem vajadzīgs. Tagad viss būs kārtībā, kaut tikai bērni atkal nepavērstu sarunu uz citu pusi.

Kad Volgins beidza, ilgstošais klusums vislabāk liecināja par atstāto iespaidu.

Elektra piecēlās un siltos vārdos pateicās par pār­runām.

— Ja jums atradīsies laiks apciemot mūs vēlreiz, būsim priecīgi, — viņa teica.

— Diezin vai, — Vtorovs klusi piebilda.

Bērni cits par citu piedāvājās viņus nogādāt mājās ar atomlidmašīnu, bet visi atteicās.

— Mēs gribam pastaigāties pa pilsētu, — Volgins teica.

— Vai pavadīt jūs?

— Nē, nevajag. Mēs aiziesim paši.

Bija jau pulksten deviņi vakarā. Virs pilsētas savil­kās mākoņi, laika stacija acīmredzot bija naktī pare­dzējusi lietu. Pret tumšajām debesīm skaidri izcēlās tiltu arkas un spirālveida ceļu līnijas, kas tumsā mirdzēja. Bija redzami neskaitāmi lidaparāti. Cilvēku ielās bija krietni vairāk nekā dienā.

Nekur neredzēja nevienu laternu, bet ielas bija spožas gaismas pielietas. To izstaroja māju sienas, slīdošo trotuāru lentes, maršruta lidaparāti, kas tagad kursēja daudz biežāk. Likās, ka pats gaiss mazliet mirdz, bet varbūt tā arī bija.

Volgins ar saviem pavadoņiem gāja pa ārējo, ne­kustīgo trotuāra joslu, kur cilvēku bija mazāk. Tā­lumā viņi redzēja Borisa Meļņikova pieminekļa aug­šējo daļu un orientējās pēc tā. Statuja, kas dienā likās veidota no granīta, tagad šķita ugunīga, it kā būtu darināta no stikla un piepildīta ar oranžu gaismu.

— Cik labi, ka jums ienāca prātā pastāstīt par darbu, — Meļņikova teica. — Tas atstāja milzīgu iespaidu. Jums bija taisnība, es aizrāvos un aizmirsu, ar ko runāju. Taču viss, ko es stāstīju, man ir tik dārgs…

— Tādas pārrunas, — Vtorovs sacīja, — un jo sevišķi ar bērniem, nedrīkst uzsākt bez ļoti rūpīgas iepriekšējas sagatavošanās. Mēs paši pie visa esam vainīgi. Tas mums turpmāk noderēs par mācību. Un nedomājiet, ka Volgina teiktais notikušo vērsa par labu. Bērni visu iegaumēja, viņiem ir lieliska atmiņa.

— Nav tik briesmīgi! — Volgins iesmējās. — Uzzi­nājuši, kā cilvēki dzīvoja agrāk, viņi labāk pratīs novērtēt to, kas tagad sasniegts. Atcerieties, kā viņi brīnījās, ka mēs esot mācījušies ģeogrāfiju, neapce- ļojot Zemi, bet vēsturi bez hronikālām filmām. Viņu priekšstati un jēdzieni ir citādi, nekā bija mums. Šiem bērniem šķiet pavisam vienkārši jebkurā brīdī doties uz jebkuru zemeslodes malu. Pasaules apceļošana viņiem ir īslaicīgs pasākums. Bet tagadējais kino — tā ir īsta dzīve, es to daudzas reizes esmu redzējis Muncija mājā.-

— Jā, — Meļņikovs domīgi sacīja, — šie bērni ir citādi, nekā bijām mēs. Un cik viņi skaisti! Gluži cita cilvēku suga.

— Dzīves apstākļi, — Vtorovs piebilda, — no paaudzes uz paaudzi maina cilvēka izskatu. Pārmē­rīgs fizisks darbs neveicināja skaistumu. Bet kā tagad izskatās melnās un dzeltenās rases pārstāvji? — viņš jautāja Volginam.

— Nezinu, neesmu tos vēl sastapis. Dzīves apstākļi visur vienādi. Atcerieties Kosmogradu.

— Nu, tas nav izdevīgs piemērs. Kosmograda tieši ir izņēmums.

Volgins atcerējās Lūcija solījumu pastāstīt par Kosmogradu.

— Bet vai jūs zināt, kāpēc šī pilsēta tik neparasta?

— Zinu. Es pajautāju, un man to paskaidroja. Kos­mograda bijusi paredzēta faetoniešiem, tā celta pēc viņu pilsētu tipa. Domājuši, ka faetonieši bieži atli­dos uz Zemi.

— Visu laiku neiziet no prāta vārdi kādos viņus sauca, — Meļņikova pēkšņi teica. — Es runāju par bērniem. Nosaukt meiteni par Feju — cik tas ir poētiski! Bet citas — Diāna, Neja, Palma. Un līdzās — Jeļena, Marija, Mērija, Džuljeta. Pat vārds Elektra skan dīvaini, bet skaisti. Un zēniem tāpat. Nevaru aizmirst Feju. Brīnišķīgs bērns! Es pati biju tāda, — Meļņikova vienkārši piebilda, — neatkarīga, lepna.

— Tas nav lepnums, — Vtorovs iebilda, — bet kaut kas cits. Drīzāk pašcieņa. Bet vai jūs ievērojāt, ka dažreiz vīriešiem ir sieviešu vārdi? Piemēram, vienu zēnu sauca par Nelliju, bet otru par Jo.

— Vai tad Jo ir sieviešu vārds? — Volgins jau­tāja, atcerēdamies savu ārstu.

— Protams. Grieķu mitoloģijā Jo ir dieva Zeva mīļākā, kuru vajā Zeva sieva dieviete Hēra. Galilejs nosaucis sieviešu vārdos trīs Jupitera pavadoņus — Jo, Eiropa, Kallisto.

— Tas, ka viņu vīriešiem ir sieviešu vārdi, bet sie­vietēm — vīriešu, — atcerieties meiteni, kuru sauca par Džeriju, — daļēji izskaidro, kāpēc bērni neva­rēja saprast, ka mēs esot lietojuši tikai tēva vārdu, — Meļņikova teica.

— Viņi daudz ko nesaprata, — Vtorovs nopūtās.

Nonākuši līdz laukumam ar Meļņikova pieminekli,

nācēji bez grūtībām atrada savu ielu. Orientēties pil­sētā vakarā bija vienkāršāk nekā dienā. Viss, ko sedza attāluma dūmaka, mākslīgajā apgaismojumā acij bija viegli saskatāms. Drīz vien viņi nonāca pie savas mājas.

Visi bija sapulcējušies un gaidīja atnācējus. Stāsts par tikšanos ar bērniem izraisīja ilgu strīdu.

— Mēs arī patīkami pavadījām laiku, — Teica Ksenija. — Redzējām daudz ko interesantu. Re, pa­skatieties!

Ksenija parādīja glītu, it kā no ādas darinātu fut­rāli, kurā atradās kāds no stikla un metāla veidots priekšmets, izstrādāts kā dārglieta. Arī citiem bija tādi paši dažādas krāsas futrāļi.

— Mēs iegājām tagadējā veikalā, — Ksenija stās­tīja, — taču viņi to sauc nevis par veikalu, bet par optikas noliktavu. Man ļoti nepatīk šie nosaukumi, lai arī cik «precīzi» tie būtu, kā sava Viktors. Tā bija milzīga telpa, burtiski piekrauta ar visvisādu produk­ciju. Tur ir viss, kas, protams, attiecas uz optiku. Preces ļoti skaisti izkārtotas mākslinieciski noformē­tos stendos, bet pati telpa izrotāta ziediem. Nevis vei­kals, bet dārzs. Vārds «noliktava» nemaz nav pie­mērots. Mēs pa to staigājām stundas pusotras. Un, ziniet, neatradām tur nevienu pāri aceņu. Tas pie­rāda, ka cilvēkiem tās vairs nav vajadzīgas. Ko es

darīšu, kad kļūšu veca? Es taču esmu ļoti tālredzīga.

— Nekas! — Volgins teica. — Viņi atradīs līdzek­ļus, kā uzlabot tavu redzi.

— Tur mēs arī ieraudzījām šos priekšmetus. Tie ir tie paši, ko mēs saucām par binokļiem, tikai izgata­voti pēc cita principa. Un neticami spēcīgi. Es skaidri redzēju seju pilotam, kas lidoja atomlidmašīnā ne zemāk par kilometru. Taču pastiprinājumu var regu­lēt. Mums tie iepatikās, un mēs katrs paņēmām pa vienam. Ļoti laipns, jauns cilvēks pamācīja mūs, kā ar tiem apieties. Tas bija dežurējošais konsultants, izņemot šādus konsultantus, veikalā neviena cita nav, nekādu pārdevēju.

— Un jūs vienkārši paņēmāt, — Volgins jokoja, — un aizgājāt nesamaksājuši?

— Bija mazliet neveikli, — Kotovs sacīja. — Nevi­ļus ienāca prātā: bet vai mums šie binokļi ir vaja­dzīgi?

— Ja jūs jutāties neērti, — Volgins sacīja, — tad varam iedomāties, cik šī izjūta attīstīta tagadējiem cilvēkiem. Patēriņu, ko agrāk ierobežoja katra cil­vēka materiālās iespējas, tagad regulē apziņa. Ne­viens neņems to, kas viņam nav vajadzīgs. Tieši tā, kā jūs teicāt: «Bet vai mums vajag?» Citādi neno­vēršami rastos anarhija.

— Iznāk, ka mēs esam rīkojušies nelāgi?

— Kāpēc gan? Binokļi jums vajadzīgi. Bet jūs taču neņemsiet vēl vienu vai divus? Jums pietiek ar vienu. Tas ir galvenais. Neviens neņem neko lieku.

— Bet pēc tam, — turpināja Ksenija, kas dega ne­pacietībā pastāstīt, ko vēl redzējusi, — Vladilens ierosināja aizlidot uz optikas rūpnīcu, kas piegādā noliktavai produkciju. Tā atrodas no Ļeņingradas

apmēram simt kilometru attālumā, meža vidū. Mēs bijām laukumā, kur atradās simtiem dažāda lieluma atomlidmašīnu un paņēmām vienu no tām, nevie­nam neprasīdami. Turklāt tur arī nebija neviena, kam prasīt. Vladilens teica, ka šīs mašīnas tieši paredzē­tas tādiem gadījumiem. Lidojums ilga apmēram čet­ras minūtes tikai tāpēc, ka mēs nelidojām ar pilnu ātrumu. Neparasts skats atklājās uz rūpnīcu no augšas — šķita, ka apakšā ir gluda ūdens virsma, mežezers. Rūpnīcai viss jumts no stikla, bet tajā atspoguļojas zila debess. Rūpnīca aizņem milzīgu teri­toriju, ne mazāku par divdesmit kvadrātkilometriem. Bet ēka zema, zemāka par apkārtējiem kokiem. Kad mēs nolaidāmies, mūs sagaidīja viens no inženieriem. Kā viņš zināja par mūsu ierašanos?

— Droši vien Vladilens pa kabatas teleofu bija viņu brīdinājis, — Volgins paskaidroja. — Starp citu, kur palikuši Vladilens un Mērija?

Aizrāvies ar interesanto sarunu, viņš tikai tagad ievēroja, ka trūkst veco draugu.

— Viņi aizgāja uz teātri, — Ozerovs atbildēja. — Aicināja arī mūs, bet mēs gribējām sagaidīt jūs un turklāt bijām arī noguruši…

Tas bija pirmais gadījums, kad Mērija un Vladilens devās projām no mājām bez Volgina. Acīmredzot viņi bija nolēmuši: ja jau Volgins tagad nav vairs viens, tad var izklaidēties pēc savas patikas. Nu jā, viņiem bija taisnība. Volgins pat uzreiz neievēroja, ka Mērijas un Vladilena nav.

— Viņi ir jauni, — Kotovs piebilda ar šķelmīgu smaidu.

— Nu, bet ko tad jūs redzējāt rūpnīcā? — Volgins jautāja, labi zinādams, kāda būs atbilde. Viņš bija

lasījis par tagadējam rūpnīcām un redzejis tas uz diktofona ekrāna.

— Neko! — visiem smejoties, atbildēja Ksenija. — Es nesapratu, kāpēc Vladilens mūs tur aizveda. Mums parādīja mašīnas, bet tās bija pilnīgi nosegtas, tā kā neko nevarēja redzēt. Materiālus iegūst tur­pat uz vietas no zemes dzīlēm, bet, kā to dara, — atkal nekas nebija redzams. Viss automatizēts. Gatavā produkcija no mašīnām nāk jau iesaiņota. To nogādā noliktavā ar automātiskām atomlidmašīnām, bez cil­vēka palīdzības. Mūsu vecajās rūpnīcās bija daudz interesantāk.

— Vai rūpnīcā bija daudz cilvēku?

— Vairāk nekā varēja domāt, bet tomēr maz. Tie bija inženieri, mehāniķi, regulētāji, dežurējošie dis­pečeri. Neviena vienkāršā strādnieka.

— To vispār nav.

— Mums tā arī teica. Strādnieku, un tad arī tikai viskvalificētāko, profesija saglabājusies rūpnīcās, kas izgatavo mašīnas, bet vieglās rūpniecības uzņēmu­mos — pilnīga automatizācija. Un kas gan tie arī par «strādniekiem»! Inženieris, kas kopā ar mums stai­gāja pa rūpnīcu, pareizāk sakot, kas kopā ar mums brauca, jo tur visur ierīkoti slīdošie celiņi, teica, ka viņiem vēl nesen bijuši strādnieki. Kā jūs domājat, kas tie tādi bijuši? Mašīnisti, virpotāji? Nē, rasētāji, projektēšanas biroja darbinieki. Un ne jau kopētāji, bet tie, kurus mēs saucām par inženieriem.

— Jēdziens «strādnieks» ir stipri mainījies, — Vol­gins teica. — Man ar to jau ir gadījies saskarties. Tas, kas mūsu izpratnē ir inženieris, viņiem — vienkārši strādnieks bez speciālas izglītības. Agrāko inženiera izglītību tagad nodrošina piecgadīgais kombināts. Tagadējais tehnikas līmenis nav salīdzināms ar agrāko.