Viesis no bezgalības

4.

Pēc tā, cik priecīgs kļuva Lūcijs, uzzinājis par dēla lēmumu, pēc sajūsmas, ar kādu Mērija un Vladilens pieņēma ielūgumu atlidot uz Muncija māju, Volgins juta, ar kādu milzīgu nepacietību bija gaidīts šis no­tikums. Muncijam taisnība — visa Zeme gribēja re­dzēt Volginu. Vladilens atzinās, ka jau mēnesi dzīvo pie Lūcija un katru dienu gaida, ka Volgins viņu aicinās. «Darbs nemaz neveicas,» viņš teica.

— Vai tev nebūs iebildumu, ja kopā ar mums pie tevis atlidos Jo? — Lūcijs jautāja.

— Protams, ne, — Volgins atbildēja, — Būšu ļoti priecīgs, viņu sastopot.

Un tā nu četri cilvēki, kuriem bijusi tik liela no­zīme Volgina likteņgaitās, sēž viņam blakus, un viņš redz šo cilvēku acīs patiesu mīlestību pret sevi.

— Man ir bail tikties ar cilvēkiem, — Volgins teica, — taču esmu stingri izlēmis to darīt.

— Pareizs lēmums, — Jo atbildēja. — Jūs varētu sēdēt ieslēdzies vēl vienu gadu, taču tik un tā ar dzīvi nāktos iepazīties pašā dzīves burzmā. Cita ceļa nav.

— Uzrunājiet mani ar «tu», — Volgins lūdza. — Man tas būs patīkami. Un jūs arī, — viņš pie­vērsās Mērijai un Vladilenam.

— Tikai tajā gadījumā, ja jūs darīsiet tāpat, —

Jo pasmaidīja. — Lūcijs jūs uzskata par savu dēlu. Esmu krietni vecāks par viņu, uzskatiet mani par savu otro vectēvu. Bet Mērija būs jūsu māsa.

Muncijs sēdēja turpat līdzās. Volgins apmulsis pa­lūkojās uz viņu. Savas nesmalkjūtības dēļ, kuru Jo, protams, nevilšus pastiprināja, Volgins jutās gluži izmisis. Kā viņš varēja aizmirst cilvēku, kuram bija tik daudz pateicības parādā, kuru pazina labāk par visiem, — Lūcija tēvu! Kāpēc viņš līdz šim nebija iedomājies pasacīt Muncijam to, ko nupat pateica citiem? Ko darīt, kā izkļūt no šā stāvokļa?

Muncijs labi saprata Volgina domas. Viņš labsir­dīgi pasmaidīja un, it kā kaut ko atcerējies, devās pie sava rakstāmgalda. Iedams garām Volginam, Muncijs pieliecās un noskūpstīja viņu uz pieres. Un Volgins saprata, ka vecais zinātnieks nav apvainojies, ka tas saprot visu un piedod.

Viņš juta atvieglojumu un bija dziļi pateicīgs Mun­cijam par tā smalkjūtību.

Neviens, liekas, nebija pamanījis šo īso, mēmo scēnu.

— Bet es būšu jūsu brālis, — Vladilens teica. — Tavs brālis, — viņš izlaboja, un Volginu pār­steidza viņa balss neparasti skaistais, sulīgais tembrs.

Viņš jau agrāk bija ievērojis, ka Vladilena balss atšķiras no citu balsīm ar dzidrumu un sevišķu, it kā metālisku pieskaņu.

— Man šķiet, ka tu labi dziedi, — Volgins ieru­nājās.

— Vladilens, — sacīja Lūcijs, — ir viens no labā­kajiem mūsdienu dziedātājiem. Viņam ir izcili skaista un spēcīga balss.

— Bet viņš taču ir astronoms!

— Nu, un kas par to? — Vladilens neliekuļoti brī­nījās. — Vai tad astronoms nevar dziedāt?

— Es saprotu Dmitriju, — Muncijs teica. — Tu brīnies par to, ka Vladilens, kuram ir tāda balss, nav profesionāls dziedātājs, vai ne?

— Jā.

— Viņš nav izņēmums, bet drīzāk gan parasta pa­rādība. Tavā laikā cilvēki gāja uz teātri, kas atradās pilsētā, kur viņi dzīvoja. Pilsētu bija daudz, bet teātru vēl vairāk. Mākslinieki bija dažādi — vieni vairāk, citi mazāk talantīgi. Izcilie talanti dzīvoja lie­lajās pilsētās, un tiem cilvēkiem, kas dzīvoja tālāk no lielajām pilsētām, vajadzēja apmierināties ar ma­zāk talantīgu izpildījumu. Pie mums stāvoklis ir pa­visam citāds. Izrādē, lai tā būtu opera vai dramatisks uzvedums, piedalās labākie planētas mākslinieki. Un ikviens var noskatīties un noklausīties jebkuru uzve­dumu jebkurā laikā. Tāpēc radies tāds stāvoklis, ka daudzi, tāpat kā Vladilens, dzied kādu partiju tikai vienu reizi. Dabiski, ka māksla nepiepilda visu viņu dzīvi. Viņiem ir cita iemīļota profesija.

— Tātad jums nav teātru?

— Ir. Teātru ir daudz. Tiešas saites starp māksli­niekiem un skatītājiem ir nepieciešamas. Mums ir profesionāli izpildītāji, kuri pilnīgi nododas mākslai. Taču viņu priekšnesumus neiemūžina. Citādi tas ir ar Vladilenu un citiem sevišķi apdāvinātiem. Viņi izpilda to, kas saglabāsies gadsimtiem ilgi. Tas vairs nav teātris parastā izpratnē.

— Vai tu varētu kaut ko nodziedāt? — Volgins uzrunāja Vladilenu.

— Tiklīdz tu vēlēsies. Esmu dziedājis apmēram astoņdesmit lomas divpadsmit operās. Vari noklausī­ties jebkuru no tām. Ja tu vēlēsies, es dziedāšu tikai tev. Duetiem palūgsim Mēriju.

— Vai jūs arī dziedat?

— Kāpēc «jūs»? — meitene iesmējās.

•— Pārteikšanās dēļ, — Volgins nopietni atbildēja. — Es vairs tā nedarīšu. Tātad — tu arī dziedi?

— Es nevaru līdzināties Vladilenam, — Mērija atteica. Taču, ja viņš dziedās pusbalsī, centīšos pārāk netraucēt viņu.

— Tēvs aizbrauc, — Lūcijs teica. — Kur tu sākumā domā dzīvot?

— Man vienalga.

— Visa pasaule ir tavā rīcībā.

— To es zinu. Vispirms es gribētu redzēt pašu šo pasauli.

— Vai tu gribi apceļot visu Zemi?

• — Ja tas iespējams.

— Kāpēc gan ne? Man ļoti žēl, bet es nevaru tevi pavadīt. Man pašlaik jāveic liels un atbildīgs darbs.

— Vai tad mēs nevaram? — sarunu pārtrauca Mērija. — Vladilens tagad nav aizņemts, arī es esmu brīva. Ja Dmitrijam nav iebildumu …

Volgins stiepa viņiem pretim abas rokas.

— Neko labāku nevarēju vēlēties, — viņš saviļ­ņots sacīja.

— Kad mēs dosimies ceļā? — Vladilens jautāja.

— Tiklīdz aizvadīsim Munciju.

— Tas nebūs tik drīz, — Muncijs iebilda. — Man vēl darīšanas uz Zemes. Negaidiet mani un posieties ceļā rīt.

— Bet es taču ilgi jūs neredzēšu.

— Tevi, — Muncijs pārlaboja. — Es atgriezīšos

pēc sešiem mēnešiem. Bet, ja tu sāc pēc manis ilgoties ļoti, brauc uz Marsu.

— Kur nu uz Marsu — tas jau par daudz! — Vol­gins atteica. Viņam šķita par traku dzirdēt tādu uz­aicinājumu. Starpplanētu lidojums Volginam likās kaut kas pārdabisks, vienkāršam mirstīgajam nesa­sniedzams. Viņš nespēja raudzīties uz visu to tik mie­rīgi kā viņa sarunu biedri, kuriem lidojumi uz kai­miņu planētām bija pierasta un ikdienišķa parādība.

Volgins zināja, ka Muncijs atstājis Zemi divdesmit septiņas reizes, ka Vladilens, lai gan gados vēl jauns, krustām šķērsām izbraukājis visu Saules sistēmu, ka pat Mērija paguvusi divas reizes aizlidot uz Marsu un vienreiz — uz Venēru. Mēnesi trīsdesmit devītā gadsimta cilvēki pazina tikpat labi kā Zemi un uzska­tīja par kaut ko līdzīgu Zemes nomalei.

Viņš to uztvēra kā faktu, kā raksturīgu šīs nepa­zīstamās dzīves iezīmi.

Zeme tagad bija tikai dzimtā māja, ne vairāk. Cil­vēki devās no mājas prom un atgriezās tajā, nesaska­tīdami tur neko neparastu.

Bet Volgins vēl arvien bija divdesmitā gadsimta cilvēks. Viņš bija nomiris pirms tam, kad uz Zemes sākās kosmiskā ēra, neko nezinādams par Zemes māk­slīgajiem pavadoņiem, kas tika radīti drīz pēc tam; par tiem viņš izlasīja pēc divtūkstoš gadiem. Viņa acīs visi šie cilvēka pirmie kautrīgie mēģinājumi iespiesties kosmosā saplūda ar nākamo notikumu vēsturi. Ja viņš būtu toreiz nodzīvojis vēl piecpa­dsmit vai divdesmit gadu, viņam būtu vieglāk saprast un apjaust visu to, kas tagad sagādāja tik lielas grū­tības īstenības uztverē.

— Uz Marsu — tas jau par daudz! — viņš atkārtoja,

Neviens nepasmaidīja. Volgina sarunu biedri sa­prata viņu varbūt pat labāk, nekā viņš saprata pats sevi. Taču arī viņi tūlīt neattapa, ko atbildēt šim cilvēkam, kura priekšstati un uzskati bija veidoju­šies bezgalīgā laika tālē.

Ar sievietēm piemītošo iejūtību Mērija atrada pa­reizo toni.

— Vai tu gribi redzēt manu māti? — viņa jautāja. — Mamma atrodas uz Marsa, un es zinu, ka viņa ļoti grib iepazīties ar tevi. Tāpat kā visi. Bet man būs patīkami, ja viņa ar tevi iepazīsies pirmā.

— Vai tas ir iespējams? — Volgins jautāja.

Vilinošā doma «tikties» ar cilvēku, kas atradās

miljoniem kilometru no Zemes, aizrāva viņu ar savu pasakainību.

»— Marsa bāzē ir ierīkots teleofs.

— Ja tā ir, priecāšos par šo tikšanos.

— Tad es tūlīt pieteikšu stacijai, un mūs savienos ar Marsu. — Šos vārdus teikdama, Mērija pieskrēja pie teleofa.

«Vai tiešām,» Volgins nodomāja, «šī sieviete tur uz Marsa ieraudzīs mani un pati parādīsies man, kā līdz šim parādījās Lūcijs?»

Viss notika tieši tāpat.

Gaidīt vajadzēja apmēram pusstundu. Un tad Mērija aicināja Volginu apsēsties krēslā. Diska centrā jau dega sarkanā uguntiņa.

— Tev veicas, — Mērija teica. — Mamma bija bāzē, un nevajadzēja ilgi gaidīt. Izsauc viņu pats.

Volgins nedroši pastiepa roku. Tas, kam tūlīt vaja­dzēja notikt, šķita neticams un vēl noslēpumaināks nekā iepriekš.

— Kāpēc uguntiņa ir sarkana, nevis zaļa kā vien­mēr? — Volgins pajautāja, cenzdamies iegūt laiku, lai nomierinātos.

— Tāpēc, ka tie nav vietējie, bet starpplanētu sa­kari, — Lūcijs atbildēja.

— Kāds šai brīdī ir attālums no Zemes līdz Mar­sam?

— Apmēram deviņdesmit miljoni kilometru, — Vladilens tūlīt pateica.

— Informācija tiek pārraidīta ar gaismas ātru­mu, — Volgins piebilda. — Tātad nāksies gaidīt mi­nūtes desmit?

— Nemaz nebūs jāgaida. Sakari ir jau nodibināti, un Era ir šeit, — Lūcijs norādīja uz tukšo vietu iepretī Volginam. — Tu viņu ieraudzīsi tūlīt. Bet viņa ierau­dzīs tevi tikai pēc piecām minūtēm.

— Nospied taču! — Mērija teica. — Mamma gaida.

Volgins nospieda sarkano punktu.

Pie tā, ka parādās krēslā sēdošs cilvēks, viņš jau bija pieradis, taču tagad sirdi pildīja sevišķas jūtas. Viņa apziņu nospieda milzīgais attālums.

Šī sieviete taču bija uz Marsa!

Pirmajā mirklī viņam šķita, ka tā ir Mērija, tik apbrīnojama bija mātes un meitas līdzība. Tikai vē­lāk viņš ievēroja gadu starpību. Tomēr sieviete izska­tījās pārāk jauna.

«Astoņdesmit gadu, neiedomājami!»

— Mamma, — Mērija teica, — tas ir Dmitrijs Vol­gins. Viņš nolēmis atstāt Muncija māju un iesaistīties sabiedrības dzīvē. Es palūdzu, lai viņš sastopas ar tevi pirmo.

Krēslā sēdošā sieviete pasmaidīja. Viņa skatījās tieši Volginā, un viņš atcerējās, ka nevienu citu Era šās sarunas laikā neieraudzīs, lai gan viņu redzēja visi, kas atradās istabā pie teleofa. Volginam tikko bija pateikts, ka Era ieraudzīs viņu un izdzirdēs to, kas šeit tiek runāts, tikai pēc piecām minūtēm. Tātad viņas smaids atbilda Mērijas vārdiem nejauši. Era pasmaidīja, zinādama, ka viņu jau redz, un šis smaids nebija domāts Volginam, bet vienkārši ikvienam, kas bija viņu izsaucis. Droši vien viņa domāja, ka runās Lūcijs vai Mērija.

— Runā, — Mērija čukstēja.

— Ļoti priecājos jūs redzēt, — Volgins iesāka. Viņa balss aiz uztraukuma aizrāvās. — Lūcijs uzskata mani par savu dēlu, bet Mērija par brāli. Tātad es varu jūs saukt par māti. Lūdzu, izturieties pret mani kā pret dēlu . ..

Viņš bezpalīdzīgi paraudzījās uz Lūciju, it kā lūg­dams pateikt, ko runāt tālāk. Ja sieviete atrastos šeit, šajā istabā, viņš saņemtu tās roku, un vārdi rastos paši no sevis. Bet šāda saruna pāri izplatījuma bezga­lībai, kad starp jautājumu un atbildi jāpaiet desmit minūtēm, laupīja viņam dvēseles līdzsvaru, neļāva koncentrēt domas.

Klātesošie labi saprata Volgina stāvokli un nāca palīgā.

— Vai tev patīk mana mamma? — Mērija jautāja.

Jautājums skanēja gluži bērnišķīgi. Volgins pa­smaidīja. Viņš saprata, ka arī šos vārdus Era izdzir­dēs .tikai pēc piecām minūtēm.

— Ēra ir ļoti līdzīga tev, — viņš teica. — Pareizāk sakot, tu esi līdzīga viņai. Man liekas, viņa ir nevis tava māte, bet gan vecākā māsa.

Visi iesmējās.

— Kā tev tas patīk, mamma? — Mērija jautāja.

Viņa runāja ar mātes attēlu tā, it kā māte patiešām būtu šeit, nemaz nesamulsdama par attālumu, kas viņas šķīra.

Cilvēki arvien uztver dzīves apstākļus, kādos tie piedzimuši, par ikdienišķiem, nevarēdami iedomāties, ka iespējami arī citi apstākļi. Viss, kas atrodas ap viņiem kopš bērnu dienām, šķiet pats par sevi sa­protams. Tehnika nav izņēmums. Vēlāk viņi var ap­brīnot cilvēces ģeniālos sasniegumus, sajūsmināties par jaunajiem izgudrojumiem un atklājumiem, taču tas, kas radies pirms viņiem, nekad neizraisa apbrīnu un sajūsmu. Cilvēkiem liekas, ka tā arī vajag būt.

Tie, kas piedzima deviņpadsmitā gadsimta beigās, pamazām pierada pie elektriskās apgaismošanas, tele­fona, radio, televizoriem, lidmašīnām, bet pēc tam pie starpplanētu raķetēm. Taču tie, kas nāca pasaulē div­desmitā gadsimta otrajā pusē, uzņēma visu to kā pašu par sevi saprotamu.

Teleofs atradās mājā, kur Mērija dzīvoja, kamēr vien viņa atcerējās. Mācīdamās skolā, viņa varēja sajūsmināties ar teleofā izmantoto tehnisko domu, varēja pat apbrīnot to cilvēku ģenialitāti, kuri bija šo ierīci izgudrojuši, bet nekad nespēja raudzīties uz teleofu tā, kā uz to raudzījās Volgins. Teleofs viņai bija pārāk pierasts.

Volgins to saprata un nebrīnījās par meitenes iztu­rēšanos.

Pagāja piecas minūtes.

Viss, kas šeit tika pateikts, bija aizskanējis līdz Marsam. Bet kā uz to reaģēja Era? Volgins varēs to redzēt tikai pēc piecām minūtēm. Bet pēc tam izdzir­dēs viņas atbildi.

Viņš vērīgi aplūkoja savu «sarunu biedreni».

Era nebija ģērbusies parastajā tērpā. Augumam cieši piegula blīvs ādas kombinezons. Rokās viņa tu­rēja ķiveri, acīmredzot tā bija tikko noņemta no galvas. Zeltainie mati brīvi krita uz pleciem. Muncijs bija runājis patiesību: Erai nekādi nevarēja dot vai­rāk par trīsdesmit.

Ķivere pievērsa Volgina uzmanību. Bija skaidrs, ka tā nosedza pilnīgi visu galvu. Acu vietā bija caur­spīdīga plāksnīte.

Astronomija Volginam bija arvien bijusi tāla un abstrakta zinātne. Tomēr viņš šo to zināja. Volgins bija lasījis vai dzirdējis, ka viņa laika astronomi Marsa atmosfēru uzskatīja par nepiemērotu brīvai elpošanai. Viņiem bija taisnība. Un skaidrs, ka cil­vēki, pakļāvuši sev planētu, nebija izmainījuši tās atmosfēras sastāvu. Tā palika tāda pati, un atrasties ārpus bāzes varēja tikai speciālā ķiverē, kas acīm­redzot bija apgādāta ar skābekļa ierīci.

Viņš atcerējās Lūcija vārdus, ka uz Venēras vairs neesot blīvo mākoņu, kas neļāva planētu saredzēt no Zemes. Vai tas nozīmēja, ka uz Venēras veikti lie­lāka mēroga darbi nekā uz Marsa? …

Istabā atskanēja nepazīstama balss un iztraucēja Volginu no domām. Runāja Ēra:

— Man prieks, dārgo Dmitrij, ka jūs esat iekļāvies mūsu ģimenē. Paldies, ka izsaucāt mani un sagādājāt iespēju jūs redzēt. Ceru, ka drīz atgriezīšos uz Zemes un tad apkampšu jūs kā savu dēlu. Domāju, ka at­griezīšos kopā ar tēvu.

«Ar Munciju,» Volgins saprata.

— Mērija teica, ka jūs esot nolēmis iesaistīties sabiedrības dzīvē. Ieteicu jums mazliet paceļot un iepazīties ar cilvēku dzīvi. Esmu pārliecināta, ka jums pie mums patiks. Ņemiet sev līdzi Mēriju. Bet tagad palūgšu atļaut viņai apsēsties jūsu vietā. Gribu uz viņu paskatīties.