Viesis no bezgalības

3.

Jaunās ēras astoņi simt piecdesmitajā gadā pēc sa­vas nozīmes viena no vadošām bija veca zinātne, kuras lomu cilvēces attīstībā saprata un novērtēja jau Komunisma ēras pirmajā gadsimtā, — bioloģija.

Gandrīz divtūkstoš gadu laikā neskaitāmas zināt­nieku paaudzes bija centušās «dzīvībai zinātni» iz­prast līdz pašiem pamatiem, sasniegt tās galējo ro­bežu, aiz kuras vairs nav ko atklāt un pētīt, piespiest visvarenākos dabas spēkus absolūti un pilnīgi kalpot cilvēkam.

Aizritēja gadsimti. Daudz reižu šķita, ka «pamati» jau sasniegti! Bet šķietamais gala punkts atkal un atkal pārvērtās par sākumu. Bioloģija bija neap­tverama, tāpat kā neaptverams ir atoms —- vļsas ne­dzīvās un dzīvās dabas pamats.

Starp citu, astoņi simti piecdesmitajā gadā robeža starp dzīvo un nedzīvo dabu bija gandrīz izzudusi.

Viena problēma izraisīja nākamās, un tā bez gala. Jautājumu skaits, kuri gaidīja atrisinājumu, nesama­zinājās, bet ar katru noieto ceļa posmu palielinājās. Taču bioloģijas nozīme cilvēka dzīvē nemitīgi pie­auga.

«Dzīvības zinātne» izvirzīja saviem adeptiem ar­vien augstākas un augstākas prasības. Jo vairāk zinātnieki iedziļinājās dzīvības un nāves noslēpumos, jo sarežģītāki tie izrādījās. Darbs kļuva arvien grū­tāks. Taču biologu armijas uzbrukums bija sīvs. Mil­zīgās, ar katru gadu pieaugošās zināšanas, neatlai­dīgais darbs bija ieroči nebeidzamajā cīņā par Cil­vēku. '

Noslēpums lēnām, bet nemitīgi atkāpās. Un atkal šķita — galīgā uzvara ir pavisam tuvu. Mūžīgais un jaukais pašapmāns!

Lūcijs bija viens no sava laika izcilākajiem biolo­giem. Būdams slavenā septiņsimto gadu zinātnieka skolnieks un sekotājs, viņš, tāpat kā viņa lielais sko­lotājs, vairāk interesējās nevis par dzīvību, bet par tās pretmetu — nāvi, uzskatīdams: jo tālāk cilvēce iedziļināsies nāves noslēpumos, jo ātrāk tā sasniegs savu mērķi — pagarinās cilvēka mūžu līdz tā dabis­kajai robežai.

Pašreizējā cilvēka vidējais mūža ilgums — divsimt gadu — astoņi simti piecdesmitā gada zinātniekiem biologiem šķita aizvainojoši mazs.

Lūcijs, tāpat kā viņa kolēģi, bija pārliecināts, ka zinātne atrodas uz «lielā atklājuma» robežas un ka pavisam tuvu (pēc zinātnes mēroga, protams) ir laiks, kad skaitli «divsimt» nomainīs vēlamais skaitlis «trīs­simt».

Tieši pēc tā, pēc šā skaitļa, taču bija tiekušās vai­rākas biologu paaudzes daudzu gadsimtu laikā.

«Bet kas būs tālāk?» Lūcijs nereti sev jautāja. «Vai gan zinātne pie tā apstāsies? Mēs domājam, ka trīs­simt gadu — tā ir cilvēka organisma galējā robeža. Tā domāja arī pirms divtūkstoš gadiem. Vai tiešām tas tā ir? Varbūt daudzšūnu organisma vielu maiņas spēja ir bezgalīga? Varbūt paies kāds laiks un skaitli «trīssimt», pēc kura mēs tā tiecamies, atmetīs un no­mainīs ar citu? Bet ja nu šā cita vispār nav?»

Daudzi tamlīdzīgi jautājumi nodarbināja zinātkārā biologa prātu. Atbildi varēja sniegt tikai nākotne un … neatlaidīgs darbs tagad.

Lūcijs prata strādāt un mīlēja darbu. Būdams zi­nātnieka dēls, viņš kopš bērnības bija pieradināts pie neatlaidības un sistemātiska darba. Zinātnes pasaulē viņš aizmirsa visu, un tad, kad izvirzījās jauns, inte­resants uzdevums, gadi aizritēja nemanot.

Jaunās ēras devītajā gadsimtā Lūcijs bija rets izņē­mums — viņš strādāja viens. Tādi recidīvi vēl retu­mis bija sastopami.

Viņa iegūtie rezultāti lika citiem zinātniekiem pār­vērtēt savus iepriekšējos uzskatus, mainīja daudzu pētījumu virzienu, bet Lūcijs pats nedomāja, cik viņa darbs nozīmīgs zinātnei.

Viņa slava auga, visa planēta zināja Lūcija vārdu, bet viņš, strādādams savā mājas laboratorijā, domāja, ka ir tikai maza skrūvīte lielajā zinātnes mašīnā.

Tomēr tā ilgi nevarēja turpināties. Lielā zinātnieka nedabiskajai vientulībai pienāca gals.

Lūciju negaidīti pārsteidza tas, ka viņu ievēlēja par Zinātnes padomes locekli. Viņš ilgi nevarēja attap­ties, kā tas varējis notikt, kas bija pamudinājis zināt­niekus izvirzīt viņu tik augstā godā, kuru tikai ne­daudziem izdevās sasniegt.

Vajadzēja atteikties no pierastajiem apstākļiem, vadīt citus, iedalīt laiku arī pedagoģiskajam darbam.

Mācīt citus! Ne katrs bija šādas uzticības cienīgs!

Pretēji gaidītajam Lūcijs pie jaunā stāvokļa pie­rada ātri. Darba ietvaru paplašināšanās viņam pat patika, kolektīvie pētījumi bija interesantāki un pro­duktīvāki nekā atsevišķie. Taču vecāku pieļautā kļūda — individuālā audzināšana, kas attīstīja da­bisku tieksmi pēc vientulības, — bija likusi viņam sevi uzskatīt par necienīgu strādāt pasaules mēroga institūtos un laboratorijās.

Tagad to durvis Lūcijam plaši atvērās, varētu sa­cīt — pretēji viņa gribai. Viņš nevarēja pa tām ne­ieiet. Un Lūcijs gāja, sākumā neticēdams pats sev, pēc tam — ar prieku un aizrautību.

Bet vecais, iesīkstējušais paradums laiku pa laikam lika sevi manīt, un, lai atrisinātu kādu interesantu atsevišķu uzdevumu, Lūcijs atgriezās savā laborato­rijā. Jaunas domas nezin kāpēc viņam radās galvā tieši tur, mājās.

Biedri jokoja, dēvēdami šīs periodiskās nozušanas par «gliemeža periodiem». Bet Lūcijs drīz vien atgrie­zās, katru reizi izraisīdams zinātnes pasaulē izbrīnu ar jaunu problēmu> pie kuras atrisināšanas vajadzēja nekavējoties ķerties vienoti, pulcējot visas pasaules bioloģijas spēkus.

Laiks ritēja, un «gliemeža periodus» sāka gaidīt ar nepacietību. Tie atnesa kaut ko jaunu. Tie jūtami vir­zīja zinātni uz priekšu!

Lūcijs bija vēl jauns. Astoņi simti piecdesmitā gada cilvēku izpratnē deviņdesmit — simt trīsdesmit gadi bija brieduma laiks, nevis krietns vecums. Bet Lūci­jam bija tikai astoņdesmit.

Neviens vēl uz viņa vārdu nebija attiecinājis apzī­mējumu «nemirstība», taču Muncijs, jau aizmirsis, kad pats ticis ievēlēts par Padomes locekli, redzēja un saprata, ka agri vai vēlu viņa dēla vārds tiks iecirsts

Panteona sienā, — jaunās ēras cilvēkam tas bija vis­lielākais gods.

Cilvēki negaidīja zinātnieka nāvi, lai iemūžinātu viņa vārdu. Tas bieži tika darīts, vēl viņam dzīvam esot.

Kurš gan no zinātniekiem klusībā nesapņoja sa­sniegt tik lielu godu? Cildena godkārība ir cilvēka greznums!

Lūcijs, pašam nemanot, bija kļuvis par ievēroja­māko visas zemes biologu. Jau daudzi atzīti zināt­nieki, kaut arī vēl aizmuguriski, sauca viņu par «sko­lotāju». Bija skaidrs, ka ļoti drīz šis vārds tiks izru­nāts atklāti.

Tajā laikā, kad nokrita bolīds, kas izraisīja visus tālākos notikumus, kuru nozīmi neviens vēl nevarēja pat nojaust, Lūcijam bija kārtējais «gliemeža pe­riods». Bet, lai gan viņa smadzenes nodarbināja ļoti nopietna problēma, zinātnieks nevarēja neinteresēties par ļoti reto Vladilena atradumu.

Senatnes pieminekļi tika glabāti ļoti rūpīgi. Cilvēce neaizmirsa pagātni. Tikai speciāla Zinātnes padomes vēstures sekcijas komisija varēja izlemt jautājumu par kāda monumenta noņemšanu. Tiesa, kapu piemi­nekļi tika noņemti visi reizē pirms daudziem gad­simtiem, kad likvidēja visas kapsētas, bet izcilāko cilvēku vārdus iegravēja zelta plāksnēs, un tās no­vietoja Panteona iekšpusē uz sienām vai apkārt tām. Taču dīvaini bija, ka uz varoņa kapa uzstādītais pie­mineklis laika gaitā varēja sabrukt un iegrimt zemē. Tas šķita neizskaidrojams.

Kad Muncijs aizlidoja, lai Arheoloģijas institūtā rūpīgi izpētītu marmora gabalus un savāktu materiā­lus par varoņiem ar uzvārdu «VOL… I», Lūcijs atsāka pārtraukto darbu. Taču aizmirst, izmest no galvas visu, izņemot savus pētījumus, šoreiz nekādi neizdevās. Viņš visu laiku atcerējās pieminekli un gaidīja ziņas no tēva.

Beidzot Muncijs izsauca dēlu pie teleofa..

Tomēr neko interesantu Lūcijs šīs pirmās sarunas laikā neuzzināja.

Muncijs stāstīja, ka darbs virzoties uz priekšu lē­nām, jo viss, izrādās, esot grūtāk, nekā sākumā licies. Komunisma ēras rašanās vētrainais laikmets bija at­stājis nepārskatāmus arhīvu materiālu kalnus. Kaut gan šie dokumenti tika saglabāti ideālā kārtībā, at­rast šai daudzumā vajadzīgo nepavisam nebija viegli.

Uz Panteona zelta plāksnēm izdevās atrast trīs­desmit divus uzvārdus, kas bija līdzīgi pēc garuma un pirmajiem trim burtiem. Vajadzēja sameklēt ma­teriālus par visiem trīsdesmit diviem un noskaidrot, kurš no viņiem bija apglabāts tajā vietā, kur atrada pieminekļa paliekas.

— Man palīdz septiņi cilvēki, — Muncijs stāstīja. — Bet darbs virzās uz priekšu burtiski bruņurupuča tempā. Pagaidām ir tikai izdevies droši konstatēt, ka brāļu varoņu, kuru uzvārds sāktos ar «VOL …», nav bijis ne pirmajā, ne otrajā Komunisma ēras gad­simtā. Bet, sākot ar trešo gadsimtu, šis nosaukums vispār vairs nav piešķirts. Šeit mēs, liekas, esam kļūdījušies. Kā veicas Vladilenam?

— Pagaidām neko nav izdevies atrast, — Lūcijs atbildēja.

Trūkstošo pieminekļa gabalu meklēšana nevaina­gojās ar panākumiem. Norā un tuvākajos meža iecir­kņos to nebija. Cerības uzzināt varoņu vārdus un tēva vārdus, kas ievērojami atvieglotu meklējumus,

sabruka. Vajadzēja arī turpmāk meklet gandrīz ka ar aizsietām acīm.

— Es sāku pieļaut domu, — Muncijs teica kādā no nākamajām teleofa sarunām, — ka uzvārds uz pieminekļa bijis uzrakstīts nesimetriski. Tādā gadī­jumā burts «I» varētu arī nebūt pēdējais. Uz kādas no Panteona plāksnēm es, piemēram, redzēju Padomju Savienības Varoņa Ivana Arhipoviča Volodniha uz­vārdu. Bet, ja burts «I» nav pēdējais, tad uzvārds uz­rakstīts nevis daudzskaitlī, bet vienskaitlī. Mūsu uz­devums, dabiski, kļūst stipri sarežģītāks. Vēl sliktāk, ja burts «V» nav pirmais un pirms tā bijuši citi. Tad būs jāmeklē nevis pēc uzvārda, bet pēc kapa atraša­nās vietas. Vai vari iedomāties, cik grūta būs tāda meklēšana?

— Bet ko gan lai dara? — Lūcijs jautāja, skatī­damies tēva nogurušajā sejā. — Varbūt pārtraukt meklēšanu?

— Meklēt! Vēl un vēlreiz meklēt! Es tagad nelik­šos mierā, kamēr nebūšu guvis panākumus.

Pagāja mēnesis.

Un tad kādu ritu Muncijs izsauca dēlu pie teleofa un paziņoja, ka atlidos dienas vidū. Un nevis viens, bet kopā ar ārstu Jo.

Lūcijs nepievērsa uzmanību vārdam, ko nosauca tēvs.

— Vai dokumenti atradās? — viņš jautāja.

Neatbildējis Muncijs uzdeva citu jautājumu:

— Kur Vladilens?

— Viņš vēl ir šeit.

— Palūdz, lai viņš atlido pie tevis. Viņa palīdzība var noderēt. Mēs būsim drīz, gaidiet mūs!

Un Muncijs izslēdza teleofu, tā arī neapmierinājis dēla ziņkārību.

Lūcijs saprata, ka tēvam ir lielisks noskaņojums. Tas liecināja, ka viņš guvis sekmes.

Vladilens atlidoja tūlīt, līdzko uzzināja par Mun- cija gaidāmo ierašanos.

— Mani ļoti interesē šā pieminekļa vēsture, — viņš sacīja, sasveicinādamies ar Lūciju. — Vai jūs nezināt, kādā ziņā es varu būt noderīgs?

— Nav ne mazākā priekšstata. Mans tēvs dažreiz mīl būt noslēpumains. Tā arī šoreiz. Viņš man neko prātīgu nepateica.

— Bet kas ir šis Jo?

— Kāds ārsts. Droši vien tēva paziņa, kas, tāpat kā mēs, interesējas par atradumu.

— Vai jūs viņu pazīstat?

— Acīmredzot nē! Es pazīstu, turklāt ļoti labi pa­zīstu citu Jo. Bet tas ir tik pazīstams, ka arī jūs neva­rat viņu nezināt.

— Vai jūs runājat par Jo — Zinātnes padomes locekli?

— Jā.

— Viņu visi pazīst. Tāpat kā jūs, Lūcij. Bet vai tas nav viņš?

— Protams, nē. Jo taču nav tāds cilvēks, kas pa­ļausies parastai tukšai ziņkārībai. Vēstures piemi­nekļi viņu neinteresē.

— Bet jūs tie interesē, — Vladilens piezīmēja. — Un tas ir ļoti labi. Nedrīkst noslēgties tikai kādas vienas zinātnes ietvaros, vai nav tiesa?

Lūcijs klusēja.

Brīdi vēlāk laukumiņā Lūcija mājas priekšā no­laidās blāvi zils divvietīgs lidaparāts. No tā izkāpa

Muncijs, bet aiz viņa ļoti gara auguma kalsnējs cil­vēks sirmiem matiem.

Lūcijs sarāvās, to ieraudzījis.

— Jums bija taisnība, — viņš teica. — Bet ko tas nozīmē? Kāpēc viņš atbraucis?

— Izrādās, viņš ir ziņkārīgāks, nekā jūs domā­jat, — Vladilens klusu atteica, dodamies līdzi nama­tēvam sagaidīt atbraucējus.

Lūcijs kā šaubīdamies pakratīja galvu.

Jo nekādi neizrādīja prieku par šo sastapšanos. Viņš izklaidīgi paspieda roku Lūcijam un Vladilenam un aprauti izmeta:

— Prieks redzēt!

«Gluži tāds pats, kā bijis,» Lūcijs nodomāja. «Ne­maz nav mainījies.»

— Es pat nevarēju iedomāties, — viņš skaļi teica, — ka tēvs runā tieši par jums. Tāpēc man jo lielāks prieks par tik negaidītu un patīkamu pārsteigumu.

— Šķiet, — Jo atbildēja, nereaģēdams uz Lūcija vārdiem, — ka mūsu sapņi «draud» piepildīties. Tā­pēc arī esmu šeit.

— Kādi sapņi?

— Tūlīt visu uzzināsi, — neapmierinātā tonī at­bildēja Muncijs. — Nekad nevajag steigties notiku­miem priekšā.

Lūcijs uzaicināja viesus apsēsties verandā vai arī doties zālē. Viņi izvēlējās verandu

Kad visi bija apsēdušies pie apaļā galda, Lūcijs bija gatavs pacietīgi gaidīt paskaidrojumus. Viņš labi zināja, ka Munciju steidzināt ir veltīgi. Vladilens ne­uzdrošinājās pirmais uzdot jautājumus .cilvēkiem, kuri bija krietni vecāki par viņu. Bet Jo netaisījās ilgi gaidīt.

— Runājiet, Muncij! — viņš teica. — Laiks stei­dzas. Vajag sākt meklējumus.

— Ja jautājums ir par trūkstošo marmora gabalu meklēšanu, tad to zemē nav. Tagad es droši varu to apgalvot, — Vladilens iebilda.

— 2ē\, protams, — Muncijs viņam atbildēja. — Bet mūs tagad interesē kas cits. Redzi, Lūcij, — viņš tur­pināja, pievērsdamies dēlam, — esmu kļūdījies. Taču kļūda, izrādās, nav pārāk liela. Es domāju, ka zem marmora pieminekļa apglabāti divi brāļi varoņi. Šā­dam secinājumam bija pietiekams pamats. Taču izrā­dījās, ka nevis divi brāļi, bet vīrs un sieva. Vīrs un sieva, — viņš atkārtoja, — Dmitrijs Volgins un Irina Volgina.

— Irina Volgina! — Lūcijs iesaucās. — Cik savādi! Katru reizi, kad esmu sešdesmit ceturtajā laborato­rijā, es redzu viņas bisti, kas novietota vestibilā. Irina Volgina taču bija ārste. Vai nav tiesa, tas ir ļoti savādi, ka viņas vārds ir tieši saistīts ar šo noslē­pumu?

— Es tur neredzu nekā savāda, — Jo noteica.

— Tātad arī Irinas vīrs bijis Padomju Savienības Varonis?

— Jā. Tieši viņa dēļ arī esmu ieradies pie jums, — Jo atbildēja.

Lūcijs un Vladilens paskatījās viņā ar izbrīnu.

— Tūlīt sapratīsiet, — Muncijs sacīja. — Es tur­pinu. Zem marmora pieminekļa vispirms tika pagla­bāta Irina, bet pēc tam, citā laikā … Dmitrijs Volgins. Kapi atradušies kādas nelielas pilsētiņas parka centrā. Šī pilsētiņa likvidēta Komunisma ēras trešā gadsimta vidū, un tās vietā iestādīts mežs, kas aug arī vēl ta­gad. Piemineklis palicis biezā mežā un pamazām aiz­mirsts. Domājams, uzskatījuši, ka tas noņemts. Tagad vairs nav iespējams uzzināt patiesību, bet tā arī nav tik svarīga. Fakts ir tas, ka pieminekli aizmirsuši un tas laika gaitā pamazām sabrucis. Piekrītu, tas ir rets gadījums, — Muncijs turpināja, gluži kā atbildēdams uz piezīmi, kuru neviens no klātesošajiem nebija iz­teicis. — Pat ļoti rets gadījums. Bet fakts paliek fakts. Mūs tagad interesē pavisam kas cits. Irina gā­jusi bojā kara laikā un apglabāta, kā tajos laikos bijis parasts, koka zārkā. Protams, no viņas nav palicis pāri itin nekas. Bet ar Dmitriju ir citādi. Viņš miris Parīzē — agrākās Francijas galvaspilsētā. Viņa mie­sas aizlodētas svina zārkā. Tas ir, zārks aizlodēts, — Muncijs pārlaboja, — un nosūtīts uz dzimteni, uz bijušo PSRS. Vīrs apglabāts blakus sievai. Toreiz arī radies uz pieminekļa uzraksts, kas mūs maldināja. Ikviens var kļūdīties. Nekā neparasta šeit nav. Tā ir! Zem. pieminekļa bijuši divi zārki: viens koka, otrs cinka, cieši aizlodēts …

Lūcijs pietrūkās kājās.

— Skaidrs, — viņš iesaucās, pārtraukdams Mun- ciju. — Tagad es zinu, par kādiem sapņiem jūs runā­jāt, Jo. Jāpamēģina atrast šo svina zārku.

— Tieši tā! — Jo pirmo reizi pasmaidīja. — No­teikti jāatrod, jo tas nekur nevarēja pazust. Svins nav koks, un ja zārks bijis labi aizlodēts …

Stipri saviļņotais Lūcijs otrreiz pārtrauca sarunu biedru.

— Kādas ir jūsu domas, Vladilen? — viņš jautāja.

— Es varu teikt tikai to, ka noras tuvumā nekāda zārka nav, — jaunais zinātnieks pārliecināti atbil­dēja. — Mēs nevarējām nepamanīt tik lielu priekš­metu.

— Rīt ieradīsies divi ģeologi, — Muncijs paziņoja. — Ir taču skaidrs, ka zārks sakarā ar apakšzemes ūdeņu darbību vai, iespējams, augsnes kustībām pār­nests uz citu vietu. Nāksies ne mazums pūlēties, taču ir vērts meklēt. Tik laimīgs gadījums varbūt vairs nekad neatkārtosies.

Ar to Lūcijam (bet ne Jo, kurš nekad nenožēloja padarīto) beidzās neaizmirstamā saruna.

Nākamajā dienā sākās meklējumi.

Tas nebija viegls uzdevums — atrast zemē, pilnīgi nepazīstamā vietā svina zārku, kas divu gadu tūk­stošu laikā pārvietojies augsnē nezin kur un iegrimis nezin kādā dziļumā.

Bet cilvēku neatlaidība bija pārvarējusi ne tādas vien grūtības. Līdzko kļuva zināms par četru zināt­nieku nodomu, palīgā ieradās vairāki desmiti cilvēku. Darbi izvērsās plašā frontē.

Apvidus ģeoloģiskā izpēte nedeva nekādus noteik­tus rezultātus. Apakšzemes avotu pēdas neatrada. At­tiecībā par divos gadu tūkstošos notikušajām augsnes kustībām zinātnieku ģeologu domas dalījās.

Vajadzēja ķerties pie meklējumiem bez jebkādiem norādījumiem, sistemātiski pārlūkojot zemes dzīles ar videoskopu palīdzību un paceļot virspusē visu, kas izraisīja kaut mazākās aizdomas. Nav jāpaskaidro, ka šāda metode prasīja daudz laika un spēka.

Meklējumi notika koncentriskos lokos, kuru rā­diuss pamazām palielinājās. Pagātnes izlūki attālinā­jās no noras arvien vairāk un vairāk.

Aizritēja nedēļas, bet viss velti. Dmitrija Volgina zārku atrast neizdevās.

Daudzi zaudēja pacietību un darbu pārtrauca. Viņu vietā, pēc Jo un Lūcija aicinājuma, ieradās citi.

Un tad nāca veiksme, kā apbalvojums par neatlai­dīgo darbu.

Pusotra kilometra no tās vietas, kur tika atrasti pie­minekļa fragmenti, divdesmit metru dziļumā uzgāja garu, akmenim līdzīgu priekšmetu. Kad «akmeni» iz­cēla virspusē, izrādījās, ka tas ir svina zārks, kas no visām pusēm bija aplipis ar kaļķa nogulsnējumiem.

Likās, neapšaubāma veiksme.

Bet zinātnieki savos secinājumos vienmēr ir pie­sardzīgi.

Ap šo laiku vēstures institūta līdzstrādnieki bija izvilkuši no arhīviem U .. . pilsētas un tās apkaimes vecās kartes. Un atklājās, ka zārks uziets tieši tajā vietā, kur pirms Komunisma ēras trešā gadsimta bijusi pilsētas kapsēta.

Kas gan gulēja atrastajā zārkā?

Vai tas bija Dmitrijs Volgins, vai kāds cits nezi­nāms cilvēks, kas arī apglabāts svina, bet nevis paras­tajā koka zārkā?

Kā rast atbildi uz šo jautājumu? Vai gan mazums varēja būt cēloņu, kāpēc senie cilvēki lietoja zārkam svinu …

Izbeigt meklējumus vai tos turpināt?

Lūciju un Jo ne tik daudz interesēja jautājums, kas ir zārkā. Pats galvenais bija iegūt pirms apmēram divtūkstoš gadiem miruša cilvēka vairāk vai mazāk saglabājušos līķi.

Taču citādāk uz visu to raudzījās šā laikmeta mo­rāles likums.

No kapa izcelto cilvēka ķermeni pēc zinātnieku biologu izmeklēšanas vajadzēja apglabāt otrreiz, paš­reiz pieņemtajā veidā — sadedzināt to. Kādu vārdu gan nosaukt šai ceremonijā? Kādu vārdu ierakstīt grāmatā?

— Jāturpina meklējumi, — Muncijs nolēma. — Tikmēr, kamēr atradīsim otru svina zārku vai pār­liecināsimies, ka tāda nav, un atrastais tātad ir Dmit­rija Volgina zārks.

Un meklējumi turpinājās ar iepriekšējo cītību. Tos vadīja Muncijs un Vladilens.

Bet Lūcijs un Jo aizlidoja, aizvezdami sev līdzi at­rasto zārku, kurā bija kāds ķermenis, kas varēja vi­ņiem palīdzēt iegūt skaidrību par dažiem vēl zinātnes neatminētiem šūnas dzīvības noslēpumiem.

Bet, kas tas bijis, — vai nav vienalga!

Kaļķa nogulsnējumus, kas ilgu gadsimtu gaitā bija kļuvuši tik cieti kā akmens, no zārka uzmanīgi un rūpīgi notīrīja. Spožajā laboratorijas zāles gaismā svina virsma blāvi spīdēja, un cilvēkiem likās, ka zārks ir gluži jauns, izgatavots nesen, nevis pirms divtūkstoš gadiem.

Ar spēcīgu optikas instrumentu palīdzību aplūkoja šuvi. Tā bija līdzena, bez neviena defekta.

— Dīvaini! — teica Jo. — Izskatās, ka šuve būtu nevis aizlodēta, bet aizkausēta, pie tam diezgan ne­vērīgi.

Visiem šķita, ka zārks ir pārāk mazs. Nevienam no tagadējiem pieaugušajiem cilvēkiem tas nederētu. Bet viņi zināja, ka Komunisma ēras pirmajā gadsimtā cilvēki bijuši mazāki nekā jaunās ēras devītajā gad­simtā.

— Tur atrodas pieauguša cilvēka līķis, — pārlieci­nātā tonī sacīja Lūcijs. — Atveriet!

Tad četri cilvēki pacēla un nolika sāņus zārka vāku.

Zinātnieki ieraudzīja lieliski saglabājušos vīrieša līķi. Viņa sejas un roku delnu gandrīz melnā, krun­kainā un sažuvusi āda cieši piekļāvās kauliem, bet bija pilnīgi vesela. Pārējo ķermeni sedza pa pusei izdēdējis pārklājs, kas kādreiz bija bijis balts.

— Aizvērt! — Lūcijs pavēlēja.

Caurspīdīgs kupolveida futrālis nolaidās virs zārka, cieši ieguldams paliktņa gropēs.

— Nezinu, kāpēc, — Lūcijs teica, — bet man lie­kas, ka tas, bez šaubām, ir Dmitrijs Volgins.

— Kāda tur starpība, — Jo paraustīja plecus, — viņš vai viņa laikabiedrs? Mūsu pētījumos, tam nav nekādas nozīmes. Kad jūs, Lūcij, ķersieties pie darba?