Viesis no bezgalības

3.

Šoreiz ne tikai Volgins viens pats «ierīkojās» pie loga. Nolaišanās uz citas planētas interesēja visus. Visi seši piestūma savus krēslus pie caurspīdīgās sie­nas un apsēdās tajos vismaz stundu pirms finiša.

Marss bija jau tuvu, pēc lieluma tas līdzinājās pil­nam Mēness diskam un acu priekšā kļuva arvien lielāks.

Raķetoplāns lidoja lejup. Neviens nebija pamanījis, kā tas pusceļā pagriezās ar apakšdaļu pret Marsu,

Starpplanētu ceļotāji bija labi atpūtušies. Sešas stundas visi cieši nogulēja, tikai Volginam vajadzēja lūgt palīdzību kuģa ārstam. Pārējie aizmiga bez medi­cīnas palīdzības.

Viņi bija pacēlušies no Zemes agrā rītā, bet Faeton- grada atradās tādā vietā, kur ap to laiku, kad viņi sasniedza Marsu, jau ausa rīts. «Nakti» viņi bija pa­vadījuši raķetoplānā.

Volgins tāpēc arī bija ar mieru doties gulēt, ka negribēja to darīt tūlīt pēc nolaišanās. Atlidot pirmo reizi mūžā uz citu planētu un likties gultā — tasjau nu nebūtu visai gudri.

Sešdesmit minūtes aizritēja kā viens mirklis, kaut arī nebija gandrīz nekā ko vērot. Marss bija apbrīno­jami vienmuļš. Oranžsarkans tuksnesis ar retiem, tumšiem augu valsts plankumiem. Un vairāk nekā.

Taču desmit minūtes pirms nolaišanās aina mainī­jās. Tuksnesis pašķīrās uz abām pusēm, un zem kuģa milzīga platība likās noklāta ar zilu paklāju.

— Tas ir mežs, — Vladilens teica, — ko mēs iz­audzējām. Uz Marsa vienmēr auguši tikai pundur- augi. Šie koki ir gluži jauna suga.

— Kāpēc tie ir zili?

— Tāpēc, ka Marsa augiem ļoti nepieciešams sil­tums. Zaļie stari ir «silti», tāpēc augi tos absorbē. Atstarojas aukstie — zilie un violetie. — Vladilens pastiepa roku un norādīja uz mirdzošu punktu, kas parādījās meža masīva vidū. — Faetongrada!

— Kāpēc šī pilsēta tā mirdz?

— Visa pilsēta pārklāta ar kupolu. Marsa atmos­fēra nav piemērota elpošanai. Zem kupola ir normāls spiediens un gaisa sastāvs.

— Kāpēc jūs neapgādājāt Marsu ar blīvu atmo­sfēru? — Vtorovs jautāja. — Jūs taču to esat izdarī­juši ar Mēnesi.

— Nebija nepieciešamības. Bet tagad, kad faeto­nieši vairs nav tālu, stāvoklis mainījies. Marss būs kopēja planēta. Faetoniešiem taču grūti apciemot Zemi — viņiem uz tās pārāk karsti. Pēc četrdesmit gadiem šeit būs kā mums, tā viņiem parasta atmos­fēra.

— Bet vai tādēļ augi neiznīks? — Meļņikova jau­tāja.

— Botāniķi ar šo problēmu nodarbojas sen. Arī zoologi. Dzīvnieku pasaule tikpat nepieciešama kā augu pasaule. Tiek sagatavotas jaunas augu dzimtas, jaunas dzīvnieku šķirnes. Paies simt, simt piecdesmit gadu un Marsu nevarēs vairs pazīt. Izzudīs tuksneši, radīsies jūras un okeāni, bagāta un daudzveidīga dzīvnieku pasaule. Faetonieši Marsu sauc par «Vai- jasu». Ir priekšlikums planētu pārdēvēt. Par Mariasu vai Maijasu… '

— Žēl senā nosaukuma.

— Arī faetoniešiem ir uz to tiesības. Viņi ieradu­šies uz Marsa agrāk nekā mēs.

— Tas tiesa.

Runātāji neskatījās cits citā. Viņu skatienus saistīja planēta, kas strauji tuvojās. Marss ātri traucās pretī «nekustīgajam» kuģim. Šie optiskie maldi nebija pār­varēti, nekādi neizdevās radīt sajūtu, ka tomēr lido nevis Marss, bet kuģis. Nebija trešā objekta, ar kuru varētu salīdzināt kuģa un planētas stāvokli.

Aptvert ar skatienu visu Marsa redzamo virsmu vairs nebija iespējams, apvārsnis bija atvirzījies tālu. Raķetoplāns krita it kā piltuvē.

Ātrums bija tik liels, ka šķita, vēl dažas sekundes

un notiks sadursme. Ja ari kuģis savu gaitu bremzēja, to nevarēja ne manīt, ne just.

— Vai ar raķetoplāniem notiek katastrofas? — Križevskis jautāja.

— Pēdējo piecsimt gadu laikā nav bijis nevienas.

Tagad viņi jau labi saredzēja Faetongradu. Kupols

bija abpusēji caurspīdīgs, jo zem tā varēja saskatīt ēkas un parku «zaļumu».

— Vai mēs nolaidīsimies blakus pilsētai?

■— Nē, pašā vidū, laukumā.

— Bet kupols?

— Tas mūs izlaidīs cauri. Skatieties uzmanīgāk! Atlikusi tikai pusminūte.

— Nevar būt! — Vtorovam neviļus paspruka.

Patiešām, grūti bija tam noticēt. Raķetoplāns trau­cās ar milzīgu ātrumu. Kad gan kuģa komandieris domā to samazināt? Pilsētas ēkas acu priekšā izauga pasakainā ātrumā. Kupola mirdzošā virsma bija gluži tuvu.

Viena sekunde, otra … Volgina asā redze jau at­šķīra uz laukuma cilvēkus. Pilsēta pletās uz visām pusēm, līdz pašam apvārsnim^

Līdz zemei metru trīssimt. Ātrums nesamazinās.

Katastrofa?!!

Kuģim abās pusēs pašķīrās it kā caurspīdīga plēve …

Volgins neviļus aizvēra acis, gaidīdams triecienu.

•— Apsveicu ar atbraukšanu! — atskanēja Vladi­lena mierīgā balss.

Raķetoplāns nekustīgi stāvēja milzīgā laukumā, ko no visām pusēm apņēma daudzstāvu nami. Pāri tiem klājās tumšzila debess ar ļoti spilgtām zvaigznēm. Neliels Saules disks. Kupols nemaz nebija redzams.

— Uf-f! — Vtorovs skaļi nopūtās. — Neaptverami! Kāpēc jānolaižas ar tik velnišķīgu ātrumu?

— Citādi nevar, — Vladilens atbildēja. — Kupols paveras, lai ielaistu kuģi, tikai uz vienu sekundes desmitdaļu.

— Cik augsts ir kupols?

— Divsimt piecdesmit metru.

— Kāds tad bija negatīvais paātrinājums?

— Divtūkstoš metru sekundē ik sekundi. Ļoti īsu laika sprīdi tas ir iespējams. Mēs no kupola līdz zemei nokļuvām piecās sekundes desmitdaļās.

— Jā! — Vtorovs noteica. — Tagad es saprotu, kas ir tas jūsu gravitācijas iekšējais lauks. Bez tā no pasažieriem būtu palikusi tikai slapja vieta.

— Zinātne pūlas atrisināt paātrinājuma prob­lēmu, — Vladilens teica. — Ja kuģis varētu visā ceļā izmantot maksimālo jaudu, lidojuma laiks saīsinātos līdz trim stundām. Pagaidām tas nav iespējams.

Vladilens runāja viņam raksturīgajā manierē, it kā atvainodamies par tehnikas nepilnību.

— Es domāju, — Križevskis teica (Volgins pārtul­koja viņa vārdus), — ka raķetoplāna nolaišanos va­dīja automāti, nevis cilvēki.

— Protams. Šeit vajadzīgs ātrums un precizitāte, kas pārsniedz cilvēka domas iespējas. Atvere kupolā taču tikai mazliet lielāka par raķetoplāna diametru. Izkļūt cauri kupolam — tas ir ārkārtīgi grūts manevrs. Šai laikā kuģi vada ne tikai kuģa paša, bet arī uz Marsa uzstādītās ierīces. Tikai tāda sadarbība pasargā kupolu no bojājumiem.

— Kupolu … Bet pats kuģis?

— Ar raķetoplānu nekad nekas nav gadījies. Mēs šo sarunu pabeigsim vēlāk, — Vladilens piebilda.

— Laiks kāpt ārā. Paskatieties, cik daudz cilvēku. Tie sagaida jūs.

— Jūs tā domājat?

— Noteikti. Marsa iedzīvotāji ļoti priecājās, kad uzzināja par jūsu atlidošanu.

Volgins klausījās šajos vārdos mierīgi. Tie laiki bija pagājuši, kad viņš, it kā baidīdamies, vairījās no cilvēkiem. Līdz ar kosmonautu pārrašanos bija mainī­jusies ne tikai viņa izturēšanās, bet arī attieksme pret apkārtējo vidi. Samierinājies ar domu par savu iz­ņēmuma stāvokli pasaulē, viņš vairs nebaidījās, ka liksies atpalicis, neizglītots, tāds kā «baltais zvirbu­lis». Pat Vtorovs, starpzvaigžņu kuģa komandieris, cilvēks, kas bija daudzkārt pārāks par Volginu teh­niskajā izglītībā, prātā un zināšanās, nebaidījās at­klāti demonstrēt savu nezināšanu. Kāpēc gan jābaidās Volginam, ja visiem zināms, kas viņš ir? Visi zina, ka viņš nav ne inženieris, ne zinātnieks. Mazliet ne­patīkami, bet darīt tur neko nevarēja. Tāpēc nebija vērts arī mocīties.

Volgins atcerējās to laiku, kad pirmo reizi ieradās Ļeņingradā, atcerējās cilvēku pūli, kas viņu sagaidīja pie mājas, un savu atteikšanos iziet pie tiem. Un pa­taustīja plecus. Tagad viņš nesaprata, kāpēc toreiz bija tā rīkojies.

Volgins sekoja saviem pavadoņiem un izkāpa ārā. Pēc Vladilena padoma, viņi visi noņēma antigravitā- < ijas jostas. Un, nokāpuši uz Marsa «zemes», nejuta gravitācijas spēka pārmaiņas. Bija tikpat viegli kā uz Zemes.

Cilvēki, kas bija sapulcējušies laukumā, sagāidīja viņus ar apšveikuma saucieniem, taču milzīgais pūlis bija daudz apvaldītāks nekā agrākajos laikos.

Pienāca klāt pieci. Trīs — ģērbušies ādas kombi­nezonos, gara auguma pusmūža cilvēki ar skaistām, enerģiskām sejām — izskatījās pavisam vienkārši un pierasti. Divi — maza auguma, ar neiedomājami mil­zīgām acīm un lielām pārkaru pierēm — bija ģērbu­šies ļoti vieglos neparasta piegriezuma apģērbos.

«Tad tādi ir faetonieši!» Volgins nodomāja.

Bija skaidrs — tie ir faetonieši, tie divi, par kuriem stāstīja raķetoplānā, — Aja un Eija. Lai gan faetonieši bija ļoti maza auguma (tikai mazliet garāki par metru), tie nemaz neizskatījās pēc bērniem.

Faetoniešiem rokās bija ziedi. Nebija šaubu, ka tie ir ziedi, — par to liecināja pumpuru spilgtā krāsa. Bet tiem nebija nekā kopīga ar Zemes ziediem: stublāji un lapas bija melnas.

«Marsa ziedi», Volgins nodomāja, bet, kā drīz vien noskaidrojās, viņš bija alojies.

Faetonieši pasniedza ziedus Meļņikovai, Vtorovam un Križevskim. Acīmredzot kāds bija starp viesiem parādījis vajadzīgās personas. Pēc tam viens no fae­toniešiem, tas, kurš likās jaunāks, teica īsu runu dī­vaini skanošā, lēni dziedošā valodā, — it kā nevis runāja, bet nodziedāja.

Viesiem pārtulkoja. Vispirms to darīja viens no tiem, kas pienāca klāt kopā ar faetoniešiem, bet pēc tam Volgins — Križevskim un daļēji Vtorovam. Meļ­ņikovai otrais tulkojums nebija vajadzīgs.

— Mums ļoti žēl, ka, sasnieguši Veģu, jūs tur vairs neatradāt mūsu planētu. Tā ir atstājusi Vegas sistēmu un virzās uz Sauli. Pieņemiet šos mūsu dzimtenes zie­dus kā Faetona dāvanu. Tiesa, tie izauguši šeit uz Marsa, izmēģinājumu oranžērijā, taču tie ir nevis Marsa, bet Faetona ziedi. Uz mūsu planētas ziedu

pušķis nozīmē ielūgumu. Mēs lūdzam jūs to tā arī saprast. Mēs ielūdzam jūs atlidot pie mums otrreiz. Tagad tas prasīs neilgu laiku.

— Nododiet viņiem mūsu dziļāko pateicību, — Vtorovs atbildēja.

Volgins ievēroja, ka vairāki cilvēki pavērsa pret viņiem kādus nelielus aparātus, kuriem bija iegarenas kārbiņas veids. Viņam paskaidroja, ka tie esot «hro­nikas» darbinieki.

— Jūsu ierašanās uz Marsa ir interesants notikums. To vajag iemūžināt. Bet tikšanās ar tiem, kas apdzīvo viesi no bezgalības, vēl ievērojamāka.

— Kādu viesi no bezgalības?

— Tā bieži dēvē Faetonu. Tas lido uz Saules sis­tēmu kā gaidīts viesis no telpas bezgalības.

— Īstenībā runājot, — Vtorovs teica, — jūs, Dmitrij, un arī mēs esam sava veida.«viesi no bez­galības», tikai no laika bezgalības .. .

— Nē, — Volgins atbildēja, — es tam nepavisam nepiekrītu. Mans un jūsu gadsimts nepavisam nav «bezgalība».

Vtorovs iesmējās.

Blakus viņiem nolaidās liela atomlidmašīna. No ma­šīnas izkāpa cilvēks, kas ar to bija atlidojis, un Vol­gins, priecīgi iesaukdamies, metās viņam pretī. Tas bija Muncijs.

— Redzi nu, — viņš teica, apkampdams savu «maz­dēlu», — es tevi aicināju uz Marsu, un tu esi šeit.

Mērija arī ļoti priecājās, ieraugot Munciju, un tūlīt jautāja, kur māte.

— Ēras nav uz Marsa, — Muncijs atbildēja. — Vi­ņas kuģa bāze atrodas uz Vestas. Viņa būs šeit ne ātrāk kā pēc mēneša. Kas tev liedz aizbraukt uz Vestu? — Muncijs piebilda, redzēdams, ka Mērija kļūst bēdīga. — Tam vajadzīgas tikai divas dienas.

— Vai tad tur nav teleofa? — Volgins jautāja.

— Man arī gribētos redzēt Eru.

— Teleofs tur ir, — Mērija skumīgi atbildēja.

— Bet kāda tam nozīme? Es cerēju sastapt mammu īstenībā.

— Nu tad lido pie viņas. Marija kaut kā iztiks bez tevis divas dienas.

Munciju iepazīstināja ar Meļņikovu, Vtorovu un Križevski. Visi trīs par Lūcija tēvu bija daudz dzir­dējuši kā no Lūcija paša, tā arī no Volgina.

— Sēdieties mašīnā, — Muncijs teica. — Es jums parādīšu, kur jūs dzīvosiet.

— Mēs netaisāmies palikt Faetongradā.

— Zinu, bet vajag atpūsties.

Volgins bija domājis, ka šoreiz vajadzēs uzstāties un kaut ko pateikt-sagaidītāju pulkam, taču neviens to acīmredzot negaidīja. Viņš atviegloti nopūtās: visu mūžu Volgins ciest nebija varējis runu teikšanu.

Cilvēki jau pamazām izklīda, acīmredzot pilnīgi ap­mierināti ar to, ko redzējuši. Bet varbūt viņi bija sapulcējušies tāpēc, lai viesi neapvainotos, ka nav sagaidīti. Tas bija pilnīgi laikmeta garā.

—, Muncij! — Volgins teica paklusā balsī. — Mums ļoti gribētos parunāties ar faetoniešiem. Tieši viņu dēļ mēs arī atlidojām.

— Faetonieši arī to vēlas. Uzaicini viņus. Volgins uzrunāja cilvēku, kas prata faetoniešu

valodu:

— Pasakiet, lūdzu … Ajam un Eijam, es nezinu, kā būtu pareizi, ka mēs lūdzam viņus apciemot mūs. Un, protams, lūdzam ari jūs. Citādi mēs nevarēsim ar viņiem sarunāties.

— Viņi jau ari lūdza man to pašu. Tad nu jūs ap­ciemojiet viņus. Viņiem ir lingvistiskā mašīna, kas labi prot mūsu valodu. (Volgins jau bija pieradis pie tagadējās manieres runāt par mehānismiem kā par dzīviem cilvēkiem un nebrīnījās.) Bet es pats slikti pārvaldu faetoniešu valodu. Es jums neesmu vaja­dzīgs.

— Kas gan mūs aizvedīs pie viņiem?

— Es, — Muncijs teica. — Man ir daudz nācies ar faetoniešiem runāt, lai noskaidrotu, kad un kāpēc uz Marsa tikusi atstāta «apslēptā manta», ko mēs at­radām. Kā es tev, Dmitrij, jau teicu, šis arheoloģis­kais atradums saistās ar faetoniešiem.

Tikties norunāja tās pašas dienas vakarā.

Lai gan faetoniešu zinātniekiem bija neparasts izskats, viņi atstāja uz visiem labu iespaidu. Bija jū­tams, ka tie ir ļoti gudri cilvēki ar augstu kultūru un milzīgām zināšanām. Saruna solījās būt interesanta.

Ne Volgins, ne viņa biedri nevarēja saskatīt faeto­niešu vārdos un kustībās nekādu gausumu, par kuru bija stāstījis Vladilens. Ja tāds ari bija, tad tikko pamanāms.

— Šie divi, — Muncijs teica jau atomlidmašīnā, — speciāli izraudzīti kopīgam darbam ar mums. Pā­rējie septiņi, kuru patlabam nav klāt, ir tādi paši. Turklāt viņi šeit ir jau sen un Saules ietekmē manāmi atdzīvojušies.

— Man būtu ļoti interesanti parunāt ar viņiem par šo tematu, — Meļņikova teica. — Vai viņi neapvai­nosies?

— Protams, ne. Viņi abi ir biologi un labi saprot faetoniešu palēninātās domāšanas un reakcijas cēlo­ņus. Viņi tāpēc arī atrodas šeit, lai cits pie cita no­vērotu saules staru iedarbību un mēģinātu atrast līdzekļus, kā paātrināt to labvēlīgo ietekmi uz faeto­niešu organismiem, kad tie visi nonāks Saules sistēmā. Vajag pēc iespējas ātrāk likvidēt sekas, ko radījusi ilgā uzturēšanās Vegas sistēmā.

— Man šķiet, tas būs ļoti ilgstošs process.

— Jā, tas ilgs vairākas paaudzes. Bet tas ir jau sācies. Faetonieši pamazām izmaina īpašības tai māk­slīgajai saulei, kas ceļā apgaismo viņu planētu. Tagad tā visādā ziņā līdzinās Saulei, tikai ir mazāka.