Viesis no bezgalības

CETURTĀ NODAĻA 1.

««Zeme ir cilvēces šūpulis, bet nevar taču mūžīgi dzīvot šūpulī.»

Tā teica kristiānisma ēras divdesmitā gadsimta pašā sākumā lielais teorētiskās kosmonautikas pamatlicējs Konstantins Ciolkovskis.

Tas tika teikts tajā laikā, kad pati doma — izlidot ārpus Zemes atmosfēras — likās fantastiska, kad daudzi zinātnieki vispār neticēja iespējai pārvarēt Zemes pievilkšanas spēku, kad vilinošie vārdi «starp­planētu lidojums» skanēja kā burvju pasaka.

Bet Ciolkovskis ne tikai teica: «Tas ir iespējams!», viņš atrada un parādīja cilvēkiem ceļu uz kosmosu.

Zinātnieka pravietiskie vārdi sāka piepildīties dzīvē pat ātrāk, nekā viņš pats varēja iedomāties.

Pagāja divi gadu desmiti pēc Ciolkovska nāves, un debesīs jau uzlidoja pirmie mākslīgie Zemes pava­doņi.

Sākās kosmosa iekarošana!

Neviens nevarēja paredzēt, ka šī iekarošana notiks tik straujos tempos, kā tas norisa īstenībā.

Tikai trīsarpus gadus pēc tam, kad tika palaists šis pirmais nelielais sfēriskais ķermenis ar četrām antenu bultām, kurš uz visiem laikiem palika apziņā kā lie­lākās uzvaras simbols, ārpus zemes atmosfēras izlau­zās kuģis «Vostok», un tajā bija cilvēks,. Tas notika 44. gada 12. aprīlī, un šī diena kļuva par sākumu jau­najai — kosmiskajai ērai cilvēces vēsturē.

Cilvēki izkāpa no šūpļa! …»

Volgins nolaida grāmatu uz ceļiem.

— Padomā tikai, — viņš nočukstēja, — tas viss taču noticis diezgan drīz pēc manas nāves. Četr­desmit ceturtais gads! Pēc mūsu vecās laika skaitī­šanas sistēmas tas ir tūkstoš deviņsimt sešdesmit pir­mais. Es varēju nodzīvot līdz tam laikam.

Grāmata saucās «Piektā planēta». Šī bija tā pati grāmata, kuru Muncijs jau sen ieteica izlasīt. Vol­gins sāka to lasīt pēc tam, kad viņam bija nācies veikt tulka pienākumus Zinātnes padomes un Tehni­kas padomes apvienotajā sēdē, kurā Vtorovs referēja par «Ļeņina» lidojuma rezultātiem.

Daudz kas, par ko runāja kosmosa kuģa komandie­ris, Volginam palika nesaprotams. Viņā ziņkāri mo­dināja vārds «Faetons», kas referātā tika vairākkārt pieminēts. Bet, kad priekšsēdētājs, atbildot uz Vto- rova paziņojumu, ka Vegas planētu sistēmā Faetona nav, pateica, ka uz Zemes tas jau zināms, Volgins nodomāja: «Laiks beidzot iepazīties ar jautājuma vēsturi.»

Tāpat kā vienmēr, līdzko Volgins pateica, ka viņam vajadzīga tāda un tāda grāmata, tā tūlīt tika sagādāta.

«Ļeņina» komandai vēl dažas dienas bija jāpaliek Zinātnes padomē. Pēc pirmā vispārējā referāta, ko nolasīja Vtorovs, ekspedīcijas dalībniekiem katram savā specialitātē vajadzēja iepazīstināt zinātniekus ar iegūtajiem datiem sīkāk. Volgina pakalpojumu vairs nevajadzēja —tika uzstādīti automātiskie tulki.

Volgins atgriezās Ļeņingradā un, gaidot atbraucam savus jaunos draugus, ņēmās lasīt «Piekto planētu».

«…Drīz vien pēc cilvēka pirmā lidojuma kos­mosā,» Volgins turpināja lasīt, «cilvēki savām acīm ieraudzīja skatieniem nepieejamo Mēness pusi, kuru, tiesa, pirms dažiem gadiem bija nofotografējusi auto­mātiskā starpplanētu stacija.

Cilvēki ātri iemācījās «ieiet» kosmosā.

Pienāca diena, kad no Zemes pacēlās kuģis, kura komandā bija četri cilvēki, lai dotos tālā ceļā uz Venēru un Marsu.

Kuģis sasniedza Venēru un nokļuva zem mākoņu slāņa, kas slēpa astronomu skatieniem planētas virsmu, — tika atklāts vēl viens noslēpums.

Pētnieki toreiz uz Venēras nenolaidās. To neļāva dzinēju jauda un degvielu rezerves. Kosmonauti de­vās tālāk uz Marsu.

Zinātniekiem izvirzījās neizprotama mīkla.

Uz Marsa atrada nabadzīgu augu valsti. Bija skaidrs, ka uz planētas, kurai tik maz gaismas un sil­tuma, augsti organizēta dzīvība nebija atīstījusies. Viss liecināja, ka Marsam jābūt neapdzīvotam.

Bet uz tā bija divas dzīvnieku sugas.

Biologi velti lauzīja galvas. Tas, ka bija divas dzīv­nieku sugas, — tikai divas, bez mazākā norādījuma par citām, — runāja pretī dzīvības attīstības liku­miem uz debess ķermeņiem.

Vienīgais izskaidrojums varēja būt tāds, ka dzīv­nieki uz Marsa ieradušies no citurienes. Bet šāda hipotēze bija vēl mīklaināka.

Noslēpums noskaidrojās otrajā lielajā kosmiskajā reisā uz Venēru.

Šoreiz kosmosa kuģis bija krietni lielāks un ar spēcīgāku jaudu nekā pirmais, un tajā lidoja nevis četri, bet divpadsmit cilvēki. Viņu mērķis bija nolais­ties uz Venēras un, cik iespējams, atšifrēt «Zemes māsas» noslēpumu.

Jau ceļā, kādā no starppieturām, kas bija ierīkota uz viena no asteroīdiem, kura orbīta atradās tuvu Zemes un Venēras orbītām, tika izdarīts sensacionāls atklājums. Uz tukšās mazās planētas, kas, bez šau­bām, nekad nebija bijusi apdzīvota, kādā aizā atrada granīta figūras, ko bija darinājušas saprātīgas būt­nes.

Neviens toreiz nesaprata, ka atklāts lielā noslē­puma pirmais posms.

Tā toreiz tika iegūts pirmais pierādījums, ka sa­prāts eksistē ne tikai uz Zemes, bet arī aiz tās robe­žām.

Otru posmu atrada uz Venēras.

Pētniekus gaidīja daudzi necerēti un grandiozi atklājumi. Kontinenta bagātā flora, dzīvība okeāna dzīlēs un, beidzot, «Zemes māsas» saprātīgie iedzīvo­tāji, kas, tiesa, atradās uz zemas attīstības pakāpes, taču tiem bija saprāts, un tas spēja evolucionēt tālāk.

Taču tas vēl nebija viss.

Dziļā mežā, kalnu ezera krastā, tika atrasts … kos­mosa kuģis!

Trīs milzīgi cits citā ievietoti gredzeni bija sastipri­nāti ar šķērscauruli. Šos gredzenus veidoja caurules. Arējā gredzena diametrs sasniedza divsimt metru. Centrā atradās neparastas formas kodols. Kuģis bija izgatavots no metāla, kādu uz zemes nepazina.

Acīmredzot zvaigžņu kuģis (par to, ka tas bija tieši zvaigžņu kuģis, nevajadzēja šaubīties) šeit no­kļuvis ļoti sen. Starp tā gredzeniem auga tūkstošga­dīgi koki. Daudzi no tiem bija izauguši no kuģa apakšas un izlocījās ap caurulēm, kas droši vien bija ļoti izturīgas.

No kurienes gan tas bija atlidojis? Kur bija tā komandas dzimtene? Kāpēc, sasnieguši Venēru, kos­monauti nebija lidojuši tālāk?

Visi šie jautājumi izvirzījās zinātniekiem visā savā milzīgajā nozīmīgumā.

Divi ekspedīcijas locekļi iekļuva kuģa iekšpusē: ieejas noslēpumu izdevās atšifrēt.

Tajā laikā Zemes zinātne tikai sāka pētīt neaptve­ramās iespējas, kas slēpās cilvēka smadzeņu bio- strāvā. Toreiz šo spēku, kas tagad ieviesies visās tehnikas nozarēs, izmantoja tikai mākslīgo ekstre­mitāšu izveidošanā, kā arī ļoti vienkāršos automātos, kurus vadīja ar smadzeņu impulsiem.

Faetoniešu kuģis (to, ka šis kuģis piederēja piek­tās planētas iedzīvotājiem, uzzināja ļoti drīz) bija bagātīgi apgādāts ar tik attīstītu biostrāvas tehniku, ka mēs to varam salīdzināt ar mūsu tagadējo tehniku.

Bet Meļņikovs un Vtorovs sākumā to nenojauta …»

Meļņikovs un Vtorovs!

«Tādi paši uzvārdi,» Volgins nodomāja, «kā diviem «Ļeņina» komandas locekļiem. Vai tā ir sagadīšanās, vai arī Igors Zaharovičs un Marija Aleksandrovna ir pirmo kosmonautu radinieki?»

«… Kuģa lūkas viņu priekšā atvērās it kā pašas no sevis, kuģa sienas kļuva caurspīdīgas un zaudēja caurspīdīgumu ar saprātīgu mērķtiecību, gaisma iede­gās un apdzisa, kad tas bija vajadzīgs. Gluži kā kaut kas neredzams uzmanīgi sekoja viņiem, vadīja šos divus cilvēkus uzmanīgi un droši pa nodalījumiem, kas bija pilni ar nepazīstamiem mehānismiem.

Pat tagad, mūsu gadsimtā, var brīnīties par to, ka kuģa dzinēji, visas ierīces un mehānismi bija tūksto­šiem gadu saglabājušies pilnīgā kārtībā. Faetoniešu zvaigžņu kuģis, kura saimnieki sen miruši, bija dzīvs un gatavs lidojumam. Zemes cilvēki to uzskatīja par mirušu, bet tas tikai snauda.

Un cilvēki pamodināja kuģi.

Vai mēs varam viņus nosodīt par nepiesardzību? Nē, viņi bija pietiekami piesardzīgi. Bet zinātkāre ir ikvienas saprātīgas būtnes īpašība.

Boriss Meļņikovs un Genadijs Vtorovs labi saprata, ka viņu priekšā ir tehnika, kuras pamatus viņi ne­pazīst. Cenšoties iepazīt kuģi, viņi nokļuva telpā, kur atradās vadības pults. Vai viņiem prātā varēja ienākt, ka arī šeit viss pamatojas uz biostrāvu, uz stingri dis­ciplinētas domas impulsiem?

Pēc daudziem gadsimtiem, apspriežot visu toreiz notikušo, mums jāsecina, ka tas bija nenovēršami. Ne Meļņikovs, ne Vtorovs nekad iepriekš nebija sastapu­

sies ar biotehniku, viņi zināja par to tikai pēc no­stāstiem.

Un neticamais fakts, ka viņi abi palika dzīvi un neskarti, sajūsmina mūs līdz šim iaikam un ir spilgts cilvēka saprāta spēka un varenības pierādījums.

Mēs nezinām sīkumus — pašu varoņu stāstījumi par šo notikumu nav saglabājušies. Mēs tos varam tikai iedomāties.

Acīmredzot, nonākuši pie pults, kuras nozīmi viņi vēl nesaprata, abi pētnieki sāka to aplūkot. Viens no viņiem apsēdās sēdeklī pults priekšā. Tagad mēs zi­nām, ka kuģi varēja iedarbināt tikai tad, kad kāds apsēdās sēdeklī. Bet viņi taču to nezināja.

Biostrāva pavada ikvienu aktīvu smadzeņu impulsu. Tā rodas neatkarīgi no cilvēka gribas. Un katra «vē­lēšanās» rada noteiktas frekvences un jaudas bio- strāvu.

Mēs nezinām, kāpēc Meļņikovam un Vtorovam ra­dās vēlēšanās «iedarbināt» kuģi. Iespējams, ka tā radās attiecīgas sarunas gaitā. Lai arī kā būtu bijis, bet faetoniešu kuģis tiešām pacēlās gaisā un aizlidoja no Venēras.

Divi cilvēki nonāca starpplanētu izplatījumā ar kuģi, kuru viņi neprata vadīt, pareizāk sakot, kuru viņiem nebija jāprot vadīt.

Bojā eja likās nenovēršama. Ja viņi būtu paļāvu­šies bezcerībai, izmisumam, tad būtu gājuši bojā. Bet notika citādi.

Kuģa pacelšanos no Venēras, visu, kas noticis pirms tam, Meļņikovs un Vtorovs rūpīgi izanalizēja un uzminēja, kā kuģis tiek vadīts.

Ekspedīcijas zvaigžņu kuģis, protams, metās aizlidojušajam «faetonietim» pakaļ. Zemes kuģa komanda nevarēja nemēģināt glābt savus biedrus. Un abi kuģi sastapās izplatījumā starp Venēru un Zemi.

Šeit tika pieļauta kļūda. Tā ir attaisnojama, ja atce­ramies, ka toreiz kosmiskie lidojumi cilvēkiem vēl nebija pierasti. Apzinādamies, cik šis svešais zvaigžņu kuģis vajadzīgs Zemes zinātnei, kosmonauti neriskēja vadīt to tieši uz Zemi, bet, lai apgūtu nolaišanās iemaņas, nolēma piezemēties uz debess ķermeņa ar mazāku gravitācijas spēku. Šim nolūkam viņi izrau­dzījās asteroīdu Cereru.

Kļūda bija tā, ka neviens nedomāja par faetoniešu zvaigžņu kuģī palikušajām enerģijas rezervēm. Bet šī enerģija jau bija izsīkusi. Sasniedzis Cereru, «faeto- nietis» atteicās kalpot tālāk.

Mūslaiku tehnika ir apguvusi antigravitāciju, un mūsu kosmosa kuģiem vairs nav jābaidās no enerģi­jas trūkuma. Šai sakarā mēs varam secināt, ka faeto­niešu zinātne ap to laiku, kad tika būvēts gredzen­veida cauruļu kuģis, vēl nebija sasniegusi tagadējo līmeni. Bet tā bija priekšā par pusotru tūkstoti gadu kristiānisma ēras divdesmitā gadsimta zinātnei un tehnikai.

Par spīti tik lielai atšķirībai, cilvēki tomēr spēja ap­gūt faetoniešu kuģa vadīšanu!

Uz Cereras nokļuvušos cilvēkus no galīgi «nomi­rušā» kuģa izglāba cits zvaigžņu kuģis. Bet «faetonie- tis» tā arī palika uz šīs mazās planētas. Šeit tas stāv tikpat nesagraujams kā uz Venēras.

Tajā laikā gravitācijas spēks vēl nebija pārvarēts. Nebija nekādas iespējas nogādāt gredzenveida cau­ruļu kuģi uz Zemes, bet, kad šāda iespēja radās,

nebija jēgas to darīt. Nekā tāda, kas varētu noderēt Zemes zinātnei, nekā nezināma un neizpētīta uz fae­toniešu kuģa vairs nebija.»[5]