Viesis no bezgalības

1.

Lēnām atgriezās apziņa.

Uzplaiksnīja neskaidras, nenoteiktas domas un tēli, tad atkal izzuda, neatstādami atmiņā nekādas pēdas. Smadzenes darbojās īsiem, aprautiem «grūdieniem», ik mirkli ieslīgstot nebūtībā.

Šos acumirklīgos apziņas uzplaiksnījumus nevarēja pat saukt par domām. Tās bija tikko jaušamas izjū­tas, cilvēka smadzeņu darbības vāja atblāzma.

Pēc tam «domāšanas» periodi pamazām kļuva ar­vien ilgāki un ilgāki. Neskaidrie tēli sāka iegūt reālu formu.

Un pienāca brīdis, kad viņš juta, ka mostas no dziļa miega.

Taču šis apziņas uzdzirkstī jums pavīdēja un tūliņ apdzisa. Viņš vēl joprojām neapzinājās sevi un neap­jauta neko.

Viņa acis bija aizvērtas, un cauri plakstiem neie- spiedās neviens gaismas stars. Dzirde neuztvēra ne­kādu skaņu. Viņš nejuta savu ķermeni un apkārtējā gaisa temperatūru. Laiks neeksistēja.

Tā it kā pa pusei miris, pa pusei dzīvs viņš bija ilgi. Atmiņa nebija neko saglabājusi. Viņš neskaidri uztvēra pašreizējos mirkļus un arī tos tikai tajos brī­žos, kad atgriezās nenoturīgā apziņa.

Tā aizritēja ilgs laiks.

Bet tad pamazām smadzenēs sāka veidoties arvien sarežģītāki priekšstati. Ļoti lēnām atgriezās sajūtas. Viņš sajuta savu galvu — vienīgi galvu, pārējā ķer­meņa it kā nebija .. .

Pēkšņi ausis uztvēra klusu skaņu.

Viņš sasprindzināja spēkus, lai ieklausītos šajā skaņā, bet tūlīt atkal iekrita nesamaņā.

Atguvis apziņu, viņš atcerējās, ka bija skaņa. Šo­reiz viņš skaidri apjauta, ka klausās, bet neko nesa­dzirdēja.

Ja viņš būtu varējis spriest, tad saprastu, ka pirmo reizi pēc ilga laika atmiņa bija kaut ko saglabājusi. Līdz tam visi ārējie iespaidi vai nu aizslīdēja garām nepamanīti, vai arī tika acumirklī uztverti un izzuda bez miņas. Skaņa bija pirmais ārējās pasaules kairinā­jums, kura iedarbība neizzuda un neaizmirsās.

Taču viņš atcerējās tikai pašu skaņu, nevis tās raksturu. Viņš nezināja, vai tā bija durvju čīkstēšana, cilvēka balss vai troksnis, kas radies, krītot kādam priekšmetam.

Ilgu laiku nekādi citi iespaidi viņu neskāra. Bet skaņa no atmiņas neizzuda, un ikreiz, atgūdams sa­maņu, viņš to atcerējās.

Reiz pamodusies, sakarīgas domāšanas spēja lēnām, bet nemitīgi pastiprinājās. Atmiņā saglabājušies iespaidi rosināja smadzenes, lika domām darboties intensīvāk. Beidzot pienāca laiks, kad viņš mēģināja atcerēties, kādu skaņu tieši pirmoreiz bija dzirdējis.

Nesekmīgais mēģinājums izraisīja nelielu sapī­kumu.

Bet smadzenes it kā to vien bija gaidījušas. Apziņa tūlīt strauji uzlabojās. Tikpat strauji pastiprinājās uztveres spēja. Pēkšņi gulētājs saprata, ka viņam ir ne tikai galva, bet arī rokas un kājas, ka viņš guļ un ka acis ir aizvērtas.

Viņam radās vēlēšanās (ne tūlīt, bet pēc ilgāka laika) tās atvērt, bet viņš nevarēja to izdarīt. Mēģi­nājums pacelt plakstus sagādāja sāpes.

Bet sāpju sajūta tūlīt deva impulsu tālākam apzi­ņas mošanās procesam.

Vēl pēc kāda laika viņš mēģināja pakustināt roku, arī tas neizdevās.

Tā tas atkārtojās daudz reižu.

Nemanot aizritēja mēnesis pēc mēneša.

No malas raugoties, viņš likās miris. Dzīvība, kas kaut kur dziļi tik tikko plēnēja, uz ārieni nekādi ne- izpaudās. Taču tā neatlaidīgi modās, kaut ari bezgala lēni un nemanāmi. Un tad kādreiz, pēc kārtējā ne­veiksmīgā mēģinājuma pakustēties, viņš iedomājās: «Kas ar mani notiek?»

Viņam šķita, ka tagad ir pilnīgi atmodies. Bet tā tas nepavisam nebija. Viņš nenojauta ilgos un bie­žos nemaņas periodus. Domu pavediens atsākās no tās vietas, kur tas tika pārrauts, bet viņš, to nemanī­dams, uzskatīja, ka domā nepārtraukti.

Galīgi pārliecinājies, ka nevar pakustēties, viņš iz­juta mulsas bailes.

Viņš skaidri apjauta savu stāvokli — ķermenis ne­pakļāvās gribai.

3 - 1666 33

«Ko tas nozīme?» viņš gluži noteikti domaja. «Pil­nīga paralīze vai pēdējās pirmsnāves sajūtas?»

Taču viņš apjauta, ka domas ar katru mirkli kļūst skaidrākas un skaidrākas. (Ļoti garus laika sprīžus viņš uztvēra kā mirkļus.) Ja tuvotos nāve, vajadzētu notikt kaut kam pilnīgi pretējam. Tātad paralīze! Visa ķermeņa paralīze! Viņam saglabājusies tikai dzirde un domāšanas spējas. Skaņa, kas atdeva viņam dzīves izjūtu, bija patvērusies atmiņā tik cieši, it kā būtu atskanējusi pirms mirkļa, un tomēr viņš nevarēja atcerēties šīs skaņas raksturu.

«Nomodā būdams», viņš visu laiku ieklausījās, mē­ģinādams uztvert kaut vismazāko troksni, taču vis­apkārt valdīja absolūts klusums. Arī tagad viņš bija pārliecināts, ka pareizi uztvēris to, ko smadzenēm raidījusi dzirde.

Patlaban visapkārt valdīja klusums, bet viņš taču bija dzirdējis kaut kādu skaņu! Par to nevarēja būt šaubu.

Tomēr reiz viņam iešāvās prātā: «Varbūt man tikai likās, ka es kaut ko dzirdu?»

Un viņu pārņēma jaunas, vēl stiprākas bailes. Skaņa — tā bija dzīvība, pierādījums tam, ka apkārt kaut kas eksistē. Ja skaņas nebūtu bijis, tas nozīmētu pilnīgu vientulību! «Varbūt es guļu zārkā un esmu kapā dzīvs aprakts!»

Bailes kļuva vēl stiprākas, un it kā no tām viņa smadzeņu darbība atkal kļuva rosīgāka. Pats neapzi­nādamies šā procesa labvēlīgo ietekmi, viņš ar savām bailēm, nemieru un neskaidro satraukumu palīdzēja smadzenēm arvien vairāk un vairāk mosties jaunai dzīvei.

Domas tagad darbojās gandrīz pilnīgi skaidri. Taču joprojām, pats to nenojauzdams, viņš bieži iekrita ilgā nesamaņā.

Reiz viņš atkal izdzirda kaut kādas skaņas.

Gribējās aizturēt elpu, lai saklausītu tās labāk…

Un tad pēkšņi… viņš saprata, ka neelpo.

Sākumā viņš pats sev neticēja, bet drīz vien pār­liecinājās, ka tiešām neelpo.

Šis neticamais, neiespējamais atklājums izraisīja apjukumu.

Viņš taču ir dzīvs! Dzird, skaidri apzinās savu nespēju kustēties, jūt un domā! Kā tas viss iespējams, ja viņš neelpo? Varbūt tas ir sapnis?

Viņš atcerējās, ka, mēģinādams atvērt acis, bija sajutis sāpes, un tūlīt pat atkārtoja šo mēģinājumu. Viņš atkal sajuta sāpes, kaut kur dziļi acu dobumos.

Tātad viņš neguļ — miegā sāpes nejūt. Tātad tas viss notiek īstenībā.

Bet ko tad tas nozīmē?! .. .

Viņš atcerējās dzirdētās skaņas. Tās nepārtrūka ta­jos mirkļos, kas viņam bija vajadzīgi, lai apzinātos savu jauno stāvokli.

Viņš skaidri dzirdēja un šoreiz noteikti pazina cil­vēka soļus.

Tie tuvojās un kļuva vēl skaidrāki. Kāds pienāca un apstājās gluži blakām … Atskanēja izsauciens, un soļi strauji attālinājās.

No jauna iestājās pilnīgs klusums.

Tomēr viņš neizbijās, bet sajuta atvieglinājumu. Lai arī ko tas nozīmētu — viņš nav viens. Ap viņu ir cilvēki, un tie atgriezīsies.

Tas bija pats galvenais.

Lai cik neticams šķita fakts, ka viņš neelpo, skaidrs bija — viņš ir dzīvs, un apziņa pilnīgi atgrie­žas. Sajūta, ka viņam ir ķermenis, reāls, ar svaru, kļuva parasta sajūta, pie kuras ātri pierada.

Volgins pievērsa uzmanību tam, ka sirds pukst vienmērīgi un spēcīgi. Tas viņu galīgi iedzina strup­ceļā, jo viņš taču joprojām neelpoja.

Domāšanas spēja atgriezās arvien straujāk. Viņa smadzenes it kā izplētās, aptverdamas arvien jaunas un jaunas domāšanas sfēras. Lēni, bet noteikti sāka mosties arī atmiņa.

Pienāca brīdis, kad viņš nebrīnīdamies un pat ne­pamanīdams, kā tas noticis, atcerējās visu, kas bijis pirms saslimšanas.

Kur gan viņš atrodas — mājās vai slimnīcā?

Mokoši gribējās atvērt acis, kaut uz mirkli pamest skatienu visapkārt, taču visi mēģinājumi sagādāja arvien stiprākas sāpes.

Ķermenis bija pilnīgi nekustīgs, bet jutekļu uz­tvere ļoti pastiprinājās. Viņš tagad zināja, ka kreisā kāja no gūžas līdz ceļgalam ir pārsieta. Tādu pašu apsēju viņš atklāja uz labās rokas no pleca līdz el­konim un uz kakla. Galva atradās vienā līmenī ar ķermeni un šķita, ka tā ir atmesta atpakaļ. Tātad spilvena zem tās nebija. Viņš pievērsa uzmanību tam, ka nejūt sev pārklātu nekādu — pat ļoti vieglu pār­segu.

Viņš gulēja kails.

Pavīdēja doma par operācijas galdu, bet viņš gu­lēja uz kaut kā mīksta, elastīga, kas neatgādināja galda virsmu.

Smadzenes, kas nebija norūdījušās, nogura; sāka nākt miegs — parasts, veselīgs miegs, nevis nesa­maņa, kā tas bija visu pēdējo laiku.

Viņš jau bija tiktāl «pamodies», ka skaidri izjuta šo starpību un par to priecājās. Apmierināts viņš laidās snauda.

Kā caur dūmaku, kas pārņēma smadzenes, guļošais dzirdēja, ka pie viņa kāds pienāk. Juta sev uz sejas k<\da elpu, bet nepamodās …

Asas sāpes izskrēja cauri ķermenim. Viņš paguva apjēgt, ka viņā ieplūst spēcīga elektriskā strāva, un zaudēja samaņu.

Cik ilgs laiks bija pagājis, viņš nezināja, bet pēkšņi, it kā no grūdiena pamodies, acumirklī atce­rējās visu, kas bija noticis pirms aizmigšanas. Sāpes viņš neatcerējās, tomēr bažas, mulsās bailes un ne­noteiktais satraukums atgriezās.

Taču nākamajā mirklī viss izzuda, jo viņš saprata, ka krūtis cilā vienmērīgi elpas vilcieni.

Viņš elpoja!

Nesenās bailes šķita maldīgas.

Varbūt bija atgriezusies arī spēja kustēties?

Pamēģinājis pakustināt roku, viņš pārliecinājās, ka nav vis, — kustēties vēl nevarēja. Taču tas viņu sevišķi nesarūgtināja, — visa uzmanība bija pie­vērsta elpošanai.

Plaušās plūstošais gaiss sagādāja milzīgu labpatiku.

Viņš nedomāja, kāpēc elpošana sagādā tādu lab­sajūtu, kādu agrāk nekad nebija manījis. Viņš tikai baidījās, ka nepārstāj elpot, ka atkal nepārvēršas par pašam neizprotamu būtni, kurai, lai dzīvotu, nav nepieciešams gaiss. Taču laiks ritēja, bet viņa stā­voklī nekas nemainījās: dziļi ievelkot plaušās gaisu un to izelpojot, krūtis vienmērīgi cēlās un saplaka.

Elpas vilciens — izelpa! Elpas vilciens — izelpa!

Gluži tāpat, kā bija bijis vienmēr, visu mūžu.

Taču, elpodams ar pilnu krūti, viņš ne mirkli ne­šaubījās: neticamais fakts — elpas trūkums bijusi tiešamība, nevis tikai sapnis.

Tā bija! Viņš to atcerējās pilnīgi skaidri.

Kad tīksme, ko sagādāja elpošana, mazliet aprima, zaudēja asumu, viņš pamanīja, ka gulēšanas laikā bija notikušas pārmaiņas. Galva tagad atdusējās uz mīksta spilvena. Viņš labi atcerējās, ka roka, kāja un kakls iepriekš bijuši pārsieti. Tagad apsēju vairs nebija. Agrāk viņš gulēja kails,- tagad bija apklāts ar segu vai kādu citu pārsegu, virs kura atradās viņa rokas.

Pirmo reizi viņš pievērsa uzmanību tam, ka telpa bija ļoti silta. No augšas plūda kaut kas līdzīgs saul­stariem — viņš to skaidri sajuta.

Gulēt bija ērti. Guļvieta viscaur bija tik mīksta un elastīga, ka ķermeņa smagumu gandrīz nejuta, it kā gulētu uz ūdens.

Visas šīs sajūtas, kas acīmredzot bija saistītas ar pilnīgu apziņas atgriešanos, viņu nomierināja. Viņš vairs nekā nebaidījās un nolēma pacietīgi gaidīt, ka­mēr kāds atnāks.

Visapkārt valdīja klusums. Neviens — pat vismazā­kais troksnītis to nepārtrauca, un viņš skaidri sadzir­dēja savus sirdspukstus.

Tā aizritēja stundas, dienas, nedēļas, mēneši. Viņš nemanīja laiku. Tāpat kā agrāk, tas viņam neeksis­tēja. Parasti viņš atradās dziļā miegā. Pamodies ne­kustīgi gulēja aizvērtām acīm un domāja.

Domas tagad bija tik skaidras, ka viņš varēja sīku­mos atcerēties, kādos apstākļos pirmo reizi bija zau­dējis samaņu, un tagad mēģināja gūt skaidrību, kur atrodas.

Kādu brīdi ienāca prātā, ka pēc smaržas var no­teikt, vai atrodas mājās vai slimnīcā, taču gaiss bija ļoti tīrs un nekādu smaržu nevarēja sajust.

Nevienu reizi viņš vairs nedzirdēja skaņas.

Nomoda stundas pagāja nevarīgā nekustīgumā. Viņš nevarēja pateikt, cik ilgi pavadījis pilnīgā vien­tulībā, atrazdamies savu nemierīgo domu varā.

Viens bija skaidrs — pagājis ilgs laiks.

Miegs arvien bija tik dziļš, ka viņš ne reizi ne­dzirdēja, kā ienāca cilvēki un kā ar viņa nekustīgo ķermeni izdarīja dažādas procedūras. Šai laikā viņš ne reizi nepamodās.

Bet ar katru dienu viņš jutās labāk un labāk. Ja nebūtu nomācošā nekustīguma, varētu domāt, ka viņš ir pavisam vesels, veselāks nekā jebkad agrāk. Viņa ķermenis pilnīgi jūtami pielija ar dzīvību, ener­ģiju un spēku.

Un tad kādreiz, kad uzmācīgais jautājums: «Kur gan es esmu?» sevišķi stipri nodarbināja domas, bet atbildes, tāpat kā agrāk, nebija, viņš sajuta stipru uzbudinājumu, ar izmisīgām pūlēm centās pakustē­ties, un pēkšņi, pilnīgi negaidot… atvēra acis.

Pirmajā mirklī viņš pat neapjauta, kas noticis, bet nākamajā saprata …

Viņš neko nepaspēja saskatīt — gaisma sāpīgi iedzēla acīs, bet apziņa vien, ka var redzēt, ka var pēc savas patikas atvērt un aizvērt acis, bija viņam, tik ilgi gulējušam pilnīgā tumsā, liels atvieglojums un prieks.

«Beidzot!» viņš nodomāja.

Dažas minūtes pagaidījis, lai nomierinātos, viņš lēnām un piesardzīgi pavēra plakstus.

Tas izdevās tik viegli, it kā neskaitāmo nesekmīgo mēģinājumu nebūtu bijis.

Sākumā gaisma likās pārāk spilgta, taču viņš pie­spieda sevi ilgi lūkoties caur puspievērtiem plak­stiem, tā ka neko nevarēja saskatīt. Kad acis nedaudz pierada, pavēra plakstus mazliet platāk.

To viņš atkārtoja vairākas reizes, palaikam aizvēr­dams acis pavisam, lai tās atpūtinātu. Nebija viegli apvaldīt dabisko nepacietību redzēt ātrāk, bet viņš nepadevās kārdinājumam, baidīdamies, ka steiga va­rētu novest pie pilnīgas neveiksmes.

Beidzot nolēmis, ka mērķis sasniegts un acis pie­tiekami pieradušas pie gaismas, viņš atļāvās tās pa­visam atvērt.

Tas, ko viņš ieraudzīja, izraisīja vislielāko izbrīnu.