Viesis no bezgalības

4.

Beidzis lasīt šinī vietā, Volgins nolēma nākamajā dienā vispār pārtraukt lasīšanu. Šauri speciālais teksts kļuva viņam arvien nesaprotamāks.

«Vladilens ir astronoms,» viņš teica pats sev. «Vi­ņam labi jāzina viss, kas attiecas uz Jauno Faetonu.»

Volgins nebija kļūdījies.

Saruna notika tās pašas dienas vakarā.

— Es izlasīju, — Volgins teica, — kā cilvēki uzzi­nājuši par faetoniešiem. Bet man palika neskaidrs, cik reižu un kad faetonieši atlidojuši uz Zemi.

— Šis jautājums, — Vladilens atbildēja, — intere­sējis zinātniekus daudzus gadsimtus. Tas noskaidro­jies pirms sešsimt gadiem, kad faetonieši atlidoja pie mums un nodzīvoja uz Zemes vairāk nekā divus ga­dus. Tika panākta pilnīga saprašanās. Lingvistiskā mašīna…

— Kas tā tāda?

— Šauri specializētas elektronu smadzenes, kas spēj apgūt jebkuru valodu pēc «dzirdes» un noder par tulku. Ar pašu faetoniešu palīdzību šī mašīna, pareizāk sakot, vairākas šādas mašīnas, deva iespēju risināt detalizētas sarunas. Mēs uzzinājām visu, ko vēlējāmies.

— Tu tā saki «mēs», it kā pats būtu piedalījies šajās sarunās, — Volgins pasmaidīja.

Vladilens atbildēja pavisam nopietni:

— Sešsimt gadi ir liels laika sprīdis, taču mūsu ēras trešā gadsimta cilvēki un mēs, kas dzīvojam devītajā gadsimtā, neesam tik tāli cits citam, kā tas bija senatnē. Gan mums, gan viņiem ir viens un tas pats dzīves veids. Mēs kopš bērnības esam pieraduši raudzīties uz pēdējiem tūkstoš gadiem kā uz vienas un tās pašas sabiedrības vienotu dzīvi. Ar to arī izskaidrojams vārds «mēs».

— Turpini!

— Faetonieši mums pastāstīja savas zemes vēsturi. Civilizācija viņiem sākusies apmēram simttūkstoš gadu agrāk nekā uz Zemes. Es skaitu Zemes gados, uz Faetona gads bija krietni garāks. Bet, kā tu redzēsi turpmāk, šis laika sprīdis nav pārāk liels. Vispār viņu sabiedrības attīstības vēsture ļoti atgādina mūsu vēs­turi. Bija cilvēku nevienlīdzība, bija šķiru cīņa. Pār­eja uz labākām sabiedrības dzīves formām faetonie­šiem notika lēnāk un smagāk nekā uz Zemes. Bet ap to laiku, kad sākās pārceļošana uz Veģu, tas viss jau bija pagātnē. Faetonieši paši atzīst, ka bez vienotas sabiedriskās iekārtas, mūsu izpratnē bez komunisma, Faetona cilvēce būtu aizgājusi bojā kopā ar savu pla­nētu. Izglābšanās bija iespējama tikai tāpēc, ka visi cilvēki rīkojās pēc vienota plāna, rīkojās vienprātīgi. Tev, Dmitrij, tas labāk saprotams nekā mums, kā beigtos katastrofa, ja pastāvētu naidīgās šķiras un antagonisms.

— Ļoti labi varu iedomāties.

— Faetoniešu vēsturē, — Vladilens turpināja, uzmanību saista kāds dīvains fakts. Komunisms — lie­tosim šo vārdu, tas mums saprotams — pie viņiem teorētiski radās divtūkstoš gadu pirms tam, kad tas kļuva par dzīves īstenību. Pie mums, uz Zemes, tā uzcelšanai bija vajadzīgs divdesmit reižu mazāk laika. Faetona pirmais mākslīgais pavadonis (viņiem bija mākslīgie pavadoņi) izlidoja aiz atmosfēras robežām tad, kad bija jau pilnīgs komunisms, četrsimt gadu pirms pirmā faetonieša izlidošanas kosmosā. Pie mums tam bija vajadzīgi trīs gadi. Simt trīsdesmit reižu mazāk. Un tā bija visās zinātnes un tehnikas jomās< visur viena un tā pati aina. Ko tā liecina?

— Progress norisa lēnāk.

— Jā, daudz lēnāk nekā pie mums. Es, piemēram, lasīju, ka viņi atklājuši elektrolizāciju gandrīz tūkstoš gadu pirms tam, kad tehnikā ieviesti elektrodzinēji.

— Bet ar ko izskaidrojami tādi tempi? Vai tad viņiem lēnāka domāšana, vai?

— Jā, tā tas ir. Faetonieši pēc ķermeņa formām ļoti līdzīgi mums. Tikai ļoti maza auguma, un viņu acis ir lielākas par mūsējām, bet pieres masīvākas. Taču aiz šīm pierēm rosās lēna, it kā laiska doma. Viņu kustības arī ir lēnas, vijīgas, mierīgi nesteidzī­gas. Un visa viņu dzīve, no mūsu viedokļa, rit gur­deni, lēni. Bet viņi paši to, protams, nemana. Mēs viņiem liekamies pārāk ātri, strauji, vārdos un rīcībā asi. Varbūt viņi uzskata, ka mēs bez jēgas skraidām kā apsviluši. Viņiem nav saprotama mūsu enerģija.

— Bet kāpēc tas tā ir?

— Tāpēc, ka dzīvības enerģija, attīstības intensi­tāte ir tieši atkarīga no Saules enerģijas daudzuma, no siltuma un gaismas daudzuma, ko planēta saņem no Saules. Faetons riņķoja ļoti tālu no mūsu sistēmas centra. Arī dzīvība uz tā radās un attīstījās neizmēro­jami lēnāk nekā uz Zemes. Ja tā tomēr sasniedza augstu pakāpi, tad tas notika tāpēc, ka Faetons visādā citādā ziņā bija lieliski piemērots dzīvībai. Un vēl tāpēc, ka dzīvība ir sīksta parādība, kas viegli pie­mērojas jebkuriem apstākļiem. Dzīvo organismu lēnā evolūcija ietekmēja smadzeņu attīstību. Faetoniešu smadzenes pēc savas dabas ir inertākas par mūsējām.

— Tātad mēs esam nogājuši vienu un to pašu attīs­tības ceļu, bet nogājuši to ātrāk nekā viņi?

— Jā. Un visu laiku mēs viņiem steidzamies priekšā. Pareizāk sakot — minam uz papēžiem. Paš­laik viņi iet mums pa priekšu, bet ne daudz.

— Kā? Cik saprotu, tad tagadējā Zemes zinātne atrodas tādā līmenī, kādā faetoniešu zinātne bija pirms simttūkstoš gadiem.

— Tas tiesa, bet klausies tālāk. Ja Faetons nebūtu gājis bojā un faetonieši turpinātu dzīvot Saules sis­tēmā, ar visu savu lēno attīstības gaitu viņi būtu aizsteigušies mums priekšā vismaz par četriem pie­ciem gadu tūkstošiem. Taču faetoniešu turpmākā dzīve norisa nevis Saules, bet gaišzilās zvaigznes — Vegas gaismā.

— Uz to norāda arī «Piektās planētas» autors, bet neko nepaskaidro.

— Mēs novirzījāmies sāņus, — Vladilens teica. — Tu interesējies, cik reižu faetonieši apciemojuši Zemi. Atgriezīsimies pie šā jautājuma.

— Es to aizmirsu. Tas, ko tu stāsti, ir ļoti intere­santi.

•— Labāk ievērot hronoloģisko secību. Lūk, tā, fae­tonieši sāka doties starpplanētu lidojumos, kad Zemes cilvēki vēl bija mežoņi. Viņi atlidoja pie mums asto­ņas reizes. Viena ekspedīcija sekoja otrai pēc tūk­stošiem gadu. Un, novērojot Zemes dzīvi, Faetona zinātnieki saprata, ka uz Zemes evolūcija ir daudz straujāka nekā pie viņiem. Katru reizi, atlidodami pie mums, viņi konstatēja, ka cilvēki kļuvuši daudz attīstītāki, nekā viņi bija gaidījuši. Tas ļoti svarīgi, lai saprastu turpmāko. Kad faetonieši uzzināja par nelaimi, kas draud viņu planētai, tika pieņemts lēmums atstāt uz Zemes norādījumus, par kuriem tu lasīji. Faetonieši tomēr pienācīgi jānovērtē: viņi ap­brīnojami precīzi bija aprēķinājuši laiku, kad cilvēki atradīs slēptuvi. Kļūda bija tikai mazliet lielāka par tūkstoš gadiem pēc mūsu skaitījuma. Tas ir apbrīno­jami.

— Piekritu. Bet cik ilgi viņiem vajadzēja, lai to aprēķinātu?

Vladilens iesmējās.

— Svarīgs ir rezultāts, — viņš teica. — Slēptuves ierīkošana uz pola, granīta figūru uzstādīšana uz

Arsēna — tas viss prasīja daudz laika. Viņi paši tagad nevar pateikt, cik reižu atlidojuši uz Zemi, lai īste­notu savu plānu. Droši vien reižu desmit. Pēc pār­ceļošanas uz Vegas sistēmu viņi apciemojuši Zemi divas reizes: pirmo reizi, lai pārbaudītu slēptuvi un uzstādītu sakaru ierīci, bet otrreiz — pirms sešsimt gadiem.

— Vai viņi bija uztvēruši signālu? ^

— Nē, nebija. Vai nu tā vispār nebija, vai arī tas bija novirzījies sāņus. Ar nepacietību gaidījuši sig­nālu un to nesaņēmuši, kad, pēc viņu aprēķiniem, bija pienācis laiks, faetonieši devās uz Zemi bez aici­nājuma. Tas notika tūkstoš trīssimt gadu pēc signāla noraidīšanas no Zemes.

— Tu teici, ka viņi to ar nepacietību gaidījuši. Kāpēc? Vai viņiem bija tik svarīgi saņemt signālu?

— Jā, ļoti svarīgi. Lai tu saprastu turpmāko, man mazliet jāpastāsta par zvaigznēm un to izstaroju- miem. Zvaigznes iedala tipos, sākot ar baltajiem mil­žiem un beidzot ar sarkanajiem punduriem. Es to saku tāpēc, ka tavā laikā nebija pazīstamas zvaigznes ārpus šām tipu robežām.

— Ak! Tu vari tikpat labi minēt arī jaunākus datus. Es astronomijā nekad neko neesmu sapratis.

— Mums pietiks ar šiem. Saule pieder pie dzelteno zvaigžņu klases, kas Visumā izplatītas visvairāk. Ja tu saki, ka tev astronomija nav pazīstama, es nepie- vērsīšos šo tipu analīzei. Pateikšu tikai pašu galveno.

— Tas arī vajadzīgs.

— Saule, skatoties no visiem aspektiem, ir vidu­vēja, parasta zvaigzne. Tās lielums, masa, virsmas temperatūra, visu frekvenču izstaro juma intensitāte, vispār viss — ir ļoti parasts, bieži sastopams.

— Ne parak liels gods cilvekiem, — Volgins pie­metināja.

— Taču ļoti svarīgi tiem. Tavā laikā nezināja, bet tagad zina, ka visām mūsu Saules tipa zvaigznēm ir savas planētu sistēmas. Ir konstatēts, ka tieši dzelte­nās zvaigznes vislabvēlīgāk ietekmē dzīvības rašanos uz savām planētām.

— Bet vai citu tipu zvaigznēm ir planētas?

— Ne visām, bet dažām ir. Taču mēs nezinām nevienu tādu zvaigžņu planētu sistēmu, kur būtu radusies dzīvība. Izņemot, protams, Veģu. Uz tās galē­jās planētas dzīvība ienāca no ārienes, tā sakot, spaidu kārtā. Es runāju par faetoniešiem.

— To es zinu. Vai pazīstamas daudzas planētu sis­tēmas, uz kurām ir dzīvība?

•— Jā, ļoti daudzas. Taču dzīvības eksistence vēl nenozīmē saprātīgas dzīvības rašanos^ Tādas planētas, uz kurām radušās augsti attīstītas, "domāt spējīgas būtnes, pagaidām zināmas pavisam maz.

— Pie šā jautājuma mēs atgriezīsimies. Stāsti tālāk.

— Tad nenovirzi mani sāņus. Konstatēts, ka Vegas tipa zvaigznes gan nelabvēlīgi ietekmē dzīvības raša­nos, gan arī atstāj kaitīgu ietekmi uz dzīviem or­ganismiem. To neņēma vērā faetoniešu zinātnieki. Vai arī cerēja gaišzilās saules kaitīgos izstarojumus neitralizēt mākslīgā ceļā. Daļēji tas viņiem izdevies, dzīvība uz Jaunā Faetona neaizgāja bojā. Astronomi­jas zinātne var būt faetoniešiem tikai pateicīga par tik grandioza mēroga eksperimentu. Taču zināšanas par gaišzilo zvaigžņu raksturu iegūtas par dārgu maksu.

— Kāpēc? Faetonieši taču neaizgāja bojā!

— Jā, neaizgāja bojā. Un vienīgi tāpēc, ka bija sasnieguši ārkārtīgi augstu attīstības pakāpi. Tik augsti attīstīts saprāts vairs nav uzvarams, daba tā priekšā ir bezspēcīga. Faetonieši ne tikai neaizgāja bojā, bet izglābsies un virzīsies arvien tālāk uz priekšu.

— Es kaut kā ne visai labi saprotu.

— Tūlīt sapratīsi visu. Gaišzilo zvaigžņu izstaro- jumi bremzējoši ietekmē smadzeņu attīstību un vis­pār mazina dzīvības enerģiju. Faetonieši to uzzināja pārāk vēlu. Vegas sistēmā viņu organismu jau tā gausā attīstība kļuva vēl gausāka. Atkārtoju, ja viņi būtu mazāk attīstīti, viņi aizietu bojā, evolūcija sāktu virzīties atpakaļ. Viņi zaudētu visu, kas bija iekarots tūkstošiem gadu ilgā laikā, un pamazām atkal kļūtu par mežoņiem, bet pēc tam — par dzīvniekiem. No šīs nelaimes viņus glāba augstā kultūra. Taču tālākā virzīšanās uz priekšu gandrīz pilnīgi apstājās. Viņi sastinga vienā vietā. Dzīve kļuva par pasīvu stāvokli, kad ir iespējams tikai noturēt jau sasniegto, bet nevis radīt kaut ko jaunu. Tiesa, doma darbojās, bet kā? Simttūkstoš mūsu gados gandrīz pusmiljons paaudžu pavirzījās pa progresa ceļu tikpat tālu, cik tālu mēs uz Zemes pavirzāmies tūkstoš gados. Tāpēc es arī teicu, ka faetonieši ir priekšā, bet nedaudz. Ja viņi būtu palikuši Vegas sistēmā, tad Zemes cilvēki tiem aizsteigtos priekšā ļoti drīz.

•— Tātad viņi atkal nolēmuši pārceļot?

— Ne gluži tā. Nevis pārceļot, bet pārvietoties uz citu planētu sistēmu, pie labvēlīgākas saules.

— Tas taču nozīmē pārceļot.

— Pieņemsim, — Vladilens teica, — ka mēs abi esam nolēmuši pārcelties uz citu māju. Mēs iesēža­mies atomlidmašīnā un pārceļojam. Bet ja mēs gri­bam jaunajā vietā dzīvot šinLpašā mājā?

— Tad jāpārvieto māja.

— Tieši tā. Bet to vairs nevar saukt par pār­ceļošanu.

— Tātad tu gribi sacīt…

— Ka faetoniešu zinātne un tehnika dod viņiem iespēju «pārvietot māju citā vietā». Vārdu sakot, pār­ceļot uz citu planētu sistēmu, neatstājot savu planētu.

— No vienas zvaigznes uz citu?!

— Kas tur ko brīnīties? Tas ir daudz ērtāk.

— Tava aukstasinība, Vladilen, ir apbrīnojama! Patiešām! Veikt ceļojumu kosmosā, neizejot ārā no dzīvokļa! Kas var būt vienkāršāk! — Volgins mazliet nervozi iesmējās.

— Tas viss nemaz nav tik sarežģīti. Ja iespējams iedarboties uz gravitācijas lauku, tad cilvēks var kļūt par planētas orbītas noteicēju. Faetonieši pie­spieda planētu riņķot pa spirāli un attālināties no Vegas. Bet, kad bija atbrīvojušies no zvaigznes pie­vilkšanas spēka, virzīja savu ceļu uz Sauli.

— Uz Sauli? Tātad viņi atgriežas šurp?

— Nu, protams. Saules sistēma ir viņu dzimtene. Tikai šeit pēc vairākām paaudzēm izzudīs gaižzilās saules ietekme un dzīve sāks ritēt vecajās sliedēs.

— Tagad skaidrs, — Volgins teica. — Bet es vēl gribēju jautāt, kāpēc viņi neatstāja Veģu jau krietni agrāk.

— Tieši tāpēc, ka nav pieņemamā attālumā citas zvaigznes, kas piederētu Saules spektra klasei. Un tieši tāpēc faetonieši ar tādu nepacietību gaidīja sig­nālu. Viņiem nepieciešams atgriezties tajā vietā, kur atradās pirmais Faetons. Bet šo vietu aizņem vecā

Faetona gabali — asteroīdu josla. Tikai mēs, Zemes cilvēki, varam viņiem palīdzēt.

— Šķiet, es visu sapratu. Tīrīšanas vienības, kurās strādā Mērijas māte, noorganizētas šim mērķim.

— Jā. Līdz faetoniešu ierašanās laikam jāattīra orbīta jaunajai planētai, kas atkal parādīsies Saules sistēmā. Mēs iznīcināsim visus asteroīdus. Uz Marsa jau tiek būvēta superjaudas gravitācijas stacija. Tikai tāpēc, lai gadījumā, ja Jupiters traucētu, būtu iespē­jams faetoniešiem palīdzēt. Tomēr var cerēt, ka Jupiters netraucēs. Pēc mūsu aprēķiniem, tas atradī­sies otrā pusē Saulei.

— Vai ierašanās brīdis ir precīzi zināms?

— Protams. Kad faetonieši pirms sešsimt gadiem bija uz Zemes, viņu planēta jau atstāja Veģu. Viņi bija absolūti pārliecināti, ka mēs jau esam spējīgi pa­līdzēt. Un nekļūdījās. Lidojuma trajektorija, kustības ātrums — viss precīzi zināms.

— Bet, ja nu tas tā, kāpēc gan jābūvē uz Marsa stacija?

— Tādā jautājumā neko nedrīkst ignorēt. Aprēķi­nos varēja ieviesties kļūda vai arī kaut kas nepa­redzēts varēja izmainīt Faetona lidojuma gaitu. Ne­drīkst riskēt ar visu cilvēci.

— Kad tad viņi atlidos?

— Faetons nokļūs savā jaunajā orbītā deviņi simti septiņdesmit devītā gada pirmajā jūlijā. Ja nekas ne­traucēs.

— Tātad mēs šo notikumu neredzēsim?

— Kāpēc ne? Atlikuši simt deviņpadsmit gadi. Faetons jau ir tuvu. Muncijs, varbūt arī Lūcijs diezin vai nodzīvos līdz tā atlidošanai. Bet tu, es, Mērija .. . mēs to pieredzēsim.

— Es? i

— Vai tad Lūcijs tev neteica, ka tu nodzīvosi ne mazāk kā simt divdesmit gadu?

-— Teica.

— Vai tu viņam netici?

Volgins klusēja. Viņš tiešām šai gadījumā nevarēja ticēt tēvam. Viņam šķita, ka Lūcijs to saka līdzjūtības dēļ, vēlēdamies Volginu pārliecināt, ka viņš ne ar ko neatšķiras no citiem cilvēkiem. Briesmīgais satricinā- j jums, ko viņa organisms bija pārcietis nomirstot un atdzimstot nevarēja, pēc Volgina domām, paildzināt mūžu, bet, tieši otrādi, spēja tikai saīsināt to. Lūcijs viņu žēlo un nesaka taisnību.

— Labi, — Volgins sacīja. — Pieņemsim, ka es nodzīvošu simt divdesmit gadu. Faetonieši atlidos pēc simt deviņpadsmit…

— Es saprotu, ko tu gribi teikt. Zinātne taču ir daudz ko uzzinājusi un daudz ko iemācījusies ekspe­rimentā ar tevi. Nešaubos, ka tu varēsi nodzīvot ilgāk. Tāpat kā ikviens no mums.

— Piemēram, Muncijs?

— Viņam jau ir apmēram divi simti. Diez vai viņš vēlēsies.

— Vai tad galvenais ir vēlēšanās?

— Vairumā gadījumu tieši tas. Piemēram, Muncijs. Ja viņš par katru cenu gribētu redzēt faetoniešu iera­šanos, viņš varētu izmantot anabiozes miegu.

— Šis vārds man neko neizsaka.

— Cilvēku var iemidzināt tik dziļā miegā, ka tas robežojas ar anabiozes stāvokli. Tādā miegā orga­nisms pamirst, sirds gandrīz pārstāj pukstēt, barību ievada mākslīgā ceļā. Anabiozes miegs var ilgt simt, pat divsimt gadu. Bet pamodies cilvēks atkal turpina

dzīvot. Pārtraukums neietekmē vispārējo aktīvā mūža ilgumu. Interesanti, ka pēc anabiozes miega cilvēks ārēji kļūst jaunāks, izzūd krunkas, sirmie mati.

— Tu mani uzvedināji uz domām. Es sen gribēju jautāt, kāpēc pie jums saglabājies vecums, protams, ārēji? Vai zinātne nevar nodrošināt cilvēkam mūžīgu jaunību? Tādu pašu ārēju.

— Pilnīgi var. Krunkas, sirmi mati — tas viss viegli novēršams. Bet, lai cik tas dīvaini, vecie ļaudis paši negrib izskatīties jauni. Ar ļoti retiem izņēmumiem. Tāds izņēmums ir Josi, kuru tu redzēji Kosmogradā. Vai tu zini, ka viņš ir vecāks par Munciju?

— Tam grūti ticēt. Josi izskatās vienos gados ar Lūciju.

— Viņš par to ir vecāks vairāk nekā divas rei­zes .. . Taču tādu jaunības «cienītāju» ir ļoti maz.

— Tas laikam tāpēc, ka pie jums ilgi velkas da­biskā jaunība? No manu laikabiedru viedokļa Lūcijs ir vecs večuks. Viņam taču vairāk nekā deviņdesmit gadu. Bet izskatās kā trīsdesmitgadīgs. Tas pats arī ar Lūcija sievu Ēru. Starp citu, cik tev ir gadu, Vladilen?

— Trīsdesmit divi.

— Bet Mērijai?

— Nezinu. Pajautā viņai pats.

— Sievietēm nav pieņemts to jautāt. Vai varbūt pie jums to drīkst?

— Kāpēc gan nedrīkst? Bet pie mums parasti par gadiem nejautā.

— Tādā gadījumā atvaino manu jautājumu.

— Tas ir pilnīgi dabisks.

-— Atgriezīsimies pie Faetona, — Volgins teica, jo viņam šķita, ka Vladilens ir par kaut ko neapmieri­nāts. — Cik gadus tas jau lido šurp?

-— Drīz būs tieši pusotra tūkstoša. Daudzas faeto­niešu paaudzes ir pavadījušas visu mūžu starp Veģu un Sauli.

— Tumsā un aukstumā?

— Nekā tamlīdzīga. Planēta iegūst siltumu un gaismu no mākslīgās saules, kas riņķo ap to. Faeto­nieši ceļā saņem tādu pašu siltumu un gaismu kā mēs no Saules. Šai ziņā viņiem ir labāk, nekā bija Vegas sistēmā.

— Kāpēc gan viņi nedevās izplatījumā daudz agrāk, kāpēc nedzīvoja tālumā no Vegas?

— Mākslīgā saule dod siltumu un dod gaismu, taču tai trūkst daudzu izstarojumu, kas nepieciešami dzī­viem organismiem. Pusotra tūkstoša gadu vēl var paciest, bet ilgāk …

— Tev uz visiem jautājumiem ir atbilde.

— Man tur nav nekādas daļas. Visu ir izdomājuši paši faetonieši.

— Vēl viens jautājums. Kāpēc faetonieši nav at­lidojuši uz Zemi šajos sešsimt gados? Vai tad viņus neinteresē, kā veicas darbs tīrīšanas vienībām? Man šķiet, vajadzēja tam sekot.

— Viņi pilnīgi uzticas mums. Taču Zeme faetonie­šiem ir pārāk karsta planēta, sevišķi pēc tam, kad viņi tik ilgi nodzīvojuši Vegas sistēmas nomaļā rajonā. Kad viņi bija'uz Zemes, tika radīts auksts klimats, gandrīz visu laiku faetonieši pavadīja Antarktīdā.

— Antarktīdā nav vajadzīgs mākslīgs aukstums.

— Tu maldies. Antarktīda ir tropiska zeme. Virs tās jau vairāk nekā tūkstoš gadu mirdz mākslīgā saule. Tas, ka faetonieši vairs nav bijuši uz Zemes, vēl nenozīmē, ka viņi vispār nebūtu apmeklējuši Saules sistēmu. Jo Faetons vairāk tuvojas Saulei, jo

viņiem vieglāk atlidot pie mums. Sešsimt gadu laikā pie mums bijuši seši faetoniešu kuģi. Bet tie nolaidās uz Marsa vai Cereras. Pēdējais kuģis vēl nav aiz­lidojis.

— Tātad faetonieši ir šeit?

— Jā, uz Marsa. Tā ir zinātnieku grupa, kuri strādā pie problēmas, kā paātrināt aklimatizāciju, kas pa­redzama Faetona iedzīvotājiem. Viņi vēlas, cik iespē­jams, ātrāk pierast pie Saules stariem, un tas ir ļoti saprātīgi.

-— Vai, kā man gribētos viņus redzēt! — Volginam paspruka.

— Kas tev liedz?

— Tikai ne pa teleofu, bet īstenībā, kā jūs sakāt.

— Kas gan tev to neļauj? Aizlidot uz Marsu — tas ir sīkums. Vari doties turp ar jebkuru reisa raķeto- plānu.

— Jā, sīkums? Jums, nevis man. Doties starp­planētu ceļojumā …

— Tici man, tas nav sarežģītāks par lidojumu tev labi pazīstamajā atomlidmašīnā. Tikai ainava aiz loga būs citāda.

— Bet bezsvara stāvoklis vai pievilkšanas spēka pārslodzes?

— Nebūs ne viena, ne otra. Paātrinājumu neitra­lizē antigravitācija. Slodze parastā visā ceļojuma laikā.

— Cik ilgi jālido?

— Ak, pavisam neilgu laiku! Marss tagad atrodas apmēram divsimt miljonu kilometru no Zemes. Agrā­kajos laikos, kad paātrinājumu ierobežoja cilvēka organisma izturības spējas, ceļā vajadzēja pavadīt vairākus mēnešus vai pat gadus. Tagad var pieļaut jebkuru paātrinājumu — pasažieri to nejūt. Raķeto- plāni, kas uztur satiksmi starp Zemi un Marsu, pusi ceļa lido ar pozitīvu paātrinājumu, bet otru pusi — ar negatīvu. Un šis paātrinājums ir ļoti liels. Es pre­cīzi neatceros, bet šķiet, ka divsimt miljonu kilo­metru garš lidojums ilgst apmēram sešpadsmit stundu.

— Ko?!

— Es teicu — apmēram. Pagaidi, es tūlīt pateikšu precīzi. — Vladilens īsu bridi padomāja. — Nu jā, man taisnība. Piecpadsmit stundas četrdesmit septiņas minūtes un četras sekundes.

Volginam jau vairākas reizes bija radusies iespēja pārliecināties, ka tagadējie cilvēki var neaptverami ātri galvā veikt sarežģītus aprēķinus, kas viņa pa­audzes cilvēkiem likās pilnīgi neiespējami bez papīra un ilgāka laika. Viņā neizraisīja izbrīnu tas, ka Vla­dilens tik ātri nosauca skaitli, bet gan pats skaitlis — tik īss starpplanētu lidojuma laiks viņu dziļi pār­steidza.

—• Tu taču pats teici, ka nezinot precīzo attālumu līdz Marsam, — viņš teica.

— Es atcerējos precīzi.

— Tas ir neaptverami! Sešpadsmit stundu!

— Tas vēl ir ļoti ilgi. Taču raķetoplāni nevar attīs­tīt lielāku paātrinājumu. Pagaidām nevar.

— Nu, ja tā …

— Lido uz Marsu. Tu tur vēl neesi bijis, tev būs interesanti. Esmu pārliecināts, ka Viktors un citi lab­prāt lidos kopā ar tevi.

— Bet tu?

— Ja tu gribi, es arī lidošu. Esmu arvien tavā rīcībā.

— Tad tāpēc Vtorovs tā brīnījās, — Volgins domīgi teica, — ka viņi nav atraduši Faetonu Vegas sistēmā. Tā tur vairs nav bijis.

— Jā. «Ļeņinam» bija uzdevums sasniegt 61. Gulbja zvaigzni, bet atceļā sameklēt Jauno Faetonu un no­skaidrot, kāpēc faetonieši nav reaģējuši uz nosūtīto signālu.

— Saki, vai raķetoplāna vadīšana stipri atšķiras no mūsu atomlidmašīnu vadīšanas?

— Gandrīz tas pats. Kā tur, tā šeit izmanto biostrā- vas. Taču, lai ceļā orientētos, protams, vajadzīgas speciālas zināšanas.