Viesis no bezgalības

1.

Zeme maina savu seju. Jūra — ne!

Nemainīga tā palikusi visos vēstures posmos, kad cilvēce apdzīvoja tās krastus. Tā redzējusi plakanās feniķiešu galeras, ko vēlāk nomainīja grieķu kuģi. Tā palikusi tāda pati visos Romas valdīšanas laikos, redzējusi mauru kultūru un krusta karus. Tā piedzī­vojusi Bizantijas impērijas krišanu, šūpojusi uz savām varenajām krūtīm uzvarētāju turku kuģus un vienal­dzīgi tos aprijusi Lepanto kaujā. Tā nolūkojusies Abukiras un Trafalgāras kaujā, apglabādama tum­šajās dzīlēs kā franču, tā angļu kuģus. Divdesmitā gadsimta bruņukuģu milzīgie tērauda korpusi pazu­duši tās viļņos tikpat ātri kā romiešu koka kuģi. Gadu no gada, ilgus gadsimtus jūra vākuši no cilvēces bagātīgus meslus — kuģus, cilvēkus, asinis…

Bet dzīve ritēja uz priekšu, un cilvēks uzvarēja stihiju. Izbeidzās asins mesli. Arvien retāk un retāk jūra saņēma cilvēku upurus. Milzīgie laineri smējās par viļņu niknumu.

Komunisma ēras trešajā gadsimtā cilvēki galīgi pameta jūru. Par viņu vienīgo satiksmes ceļu kļuva bezgalīgā un brīvā gaisa stihija.

Nu jau pusotra tūkstoša gadu jūra ir vientuļa. Retumis tajā parādās elegantās atpūtnieku jahtas vai kāda atomlidmašīna, kas, pakļaudamās iekšā sēdošā cilvēka kaprīzei, nolaižas ūdenī un slīd pa to, ar savu ārieni atgādinādama draudīgo pagātnes ieroci — torpēdu.

Izzuduši milzīgie kuģi, aizmirsusies jūrnieku pro­fesija, arī pats vārds «jūrnieks» kļuvis cilvēkiem svešs.

Bet jūra palikusi tāda pati.. .

Neapklusdamas čalo mūžsenās krasta bangas. Cits pēc cita pret krastu veļas zilganzaļie viļņi, ceļas augstāk, ietērpjas baltu putu cepurēs un, ar apslāp­stošu troksni uzšļākušies uz piekrastes oļiem, aizve­ļas atpakaļ, dodami vietu citiem.

Vilnis aiz viļņa!

Gadiem, gadsimtiem, gadu tūkstošiem!

«Tā bija, ir un būs,» Volgins nodomāja.

Viņš sēdēja guļamkrēslam līdzīgā sēdeklī uz pla­šas terases, ko apvija meža vīnogulāji un, nolicis grāmatu klēpī, domīgi vēroja nemitīgo bangu čalu. Tās joprojām bija tādas kā divdesmitajā gadsimtā. Tikai tās un vēl debesis virs galvas palikušas tādas pašas kā senāk. Viss pārējais izmainījies.

Māja un terase nav ne no koka, ne arī no mūra. Mēbelēm un visiem iedzīves priekšmetiem saglabā­jies tikai nosaukums, bet ne forma. Augi, kas aug dārzā apkārt mājai, kaut kādi citādi — lielāki un sulīgāki. Grāmata, kuru viņš lasa, izskatās tāda pati, kā grāmatas viņa jaunībā, taču tā uzrakstīta agrāk nebijušā valodā.

Viss pārmainījies, viss kļuvis citāds pa šiem tūk­stoš deviņsimt gadiem, kurus viņš nogulējis savā kapā. Viss ir līdzīgs agrākajam, bet būtībā cits.

Volgins stundām ilgi raudzījās uz ūdens klaidu, domās kavēdamies tālajā, bet viņam tik tuvajā pagātnē. Acu priekšā iznira sen mirušo tuvinieku tēli, pavīdēja pilsētas un ciemi, ceļi un tilti, vilcieni un tvaikoņi, visa dzimtā gadsimta daudzveidīgā teh­nika, lai arī no tagadējā viedokļa primitīva un naba­dzīga, taču sirdij mīļa un dārga. Nemanot Volginu pārņēma skumjas, tomēr viņš centās tām nepadoties. Tā arī šodien, juzdams neizprotamu grūtsirdību, viņš novērsa skatienu no jūras un atkal ķērās pie grā­matas.

Viņš lasīja tehnikas vēsturi. Talantīgi uzrakstītā grāmata bija domāta bērniem, un Volgins, kam nekad nebija bijis dziļu zināšanu pat sava gadsimta teh­nikā, izvēlējās to, jo ne bez pamata uzskatīja, ka netiks galā ar nopietnāku sacerējumu. Nezināma autora darbs — titullapā nebija nekāda vārda — populārā veidā stāstīja par tehnikas līdzekļiem, kādus cilvēki izmantojuši no kristiānisma ēras piecpadsmitā gadsimta līdz pat šim laikam.

Ar sevišķu interesi Volgins izlasīja divdesmitā gad­simta tehnikas aprakstu, uzmanīgi sekodams autora kritiskajām piezīmēm. Tās bija vienkāršas un viegli saprotamas, šķita pat savādi, ka tas viss nebija ienā­cis prātā viņa gadsimta inženieriem un zinātniekiem. Bet Volgins saprata, ka tas, kas ir pats par sevi saprotams trīsdesmit devītajā gadsimtā, nevarēja būt zināms divdesmitajā.

«Bet es taču saprotu..".» viņš tomēr domāja.

Divdesmit pirmais gadsimts nesagādāja Volginam sevišķas grūtības, bet tālāk lasīšana kļuva grūtāka. Zinātne un tehnika bija attīstījusies ārkārtīgi strauji. Jo tālāk Volgins lasīja, jo vairāk apziņā nostiprinā­jās pārliecība, ka pat bērnu grāmatas viņam pārāk smagas. Un tur nebija vainojams autors, bet tikai tas, ka Volgins nepārzināja izklāstīto priekšmetu pašos pamatos.

«Cik žēl,» viņš domāja, «ka esmu jurists, bet nevis inženieris! Acīmredzot vajadzēs ķerties pie pamat­skolas mācību grāmatām.»

Valodas ziņā Volgins neizjūta nekādas grūtības. Dzīvodams četrus mēnešus Muncija mājā Vidusjūras krastā, viņš bija iemācījies tagadējo valodu tā, ka varēja tajā brīvi runāt un lasīt. Šās valodas pamatā bija krievu leksika. Tās gramatika bija vienkārša un loģiska. Labi protot vācu un franču valodu, Volgins viegli un ātri apguva tagadējo, ar to izraisīdams savā skolotājā Muncijā neviltotu izbrīnu.

Vecajam vēsturniekam tādējādi radās reta izde­vība pārbaudīt savas zināšanas agrākajās valodās, kuras tas bija iemācījies nevis dzīvās sarunās, bet pēc grāmatām. Un viņi abi bieži sarunājās vāciski un franciski.

Volgins zināja, ka tagad už Zemes pastāv vēl viena — austrumtautu valoda — ķīniešu, japāņu un indiešu valodu sajaukums. To lietoja teritorijā, kur kādreiz atradās Dienvidaustrumāzijas valstis, kuru senā kultūra nevarēja izzust pat divos gadu tūksto­šos. Bet arī tur visi saprata «oficiālo» Zemes valodu.

Volgins centās ne tikai runāt, bet arī domāt jau­najā valodā, un tas viņam izdevās. Viņš arvien retāk notvēra sevi domājam krieviski. Viņš zināja, ka dzimtā valoda nekad vairs nebūs vajadzīga.

Pretēji savai gribai, gandrīz neapzināti, Volgins izturējās pret visu apkārtējo ar slēptu neticību, taču nevarēja neatzīt, ka vārdu bagātības un izteiksmī­guma ziņā jaunā valoda daudzkārt pārspēj visas vecās.

Līdzko Volgins bija pietiekami • labi apguvis va­lodu, viņš tūlīt ķērās pie sabiedriskās vēstures, kas viņu, dabiski, interesēja vairāk par visu pārējo. Viņš uzzināja, kas noticis uz Zemes pēc pirmās nāves. (Volgins sauca savu nāvi Parīzē par pirmo, tāpēc ka agri vai vēlu bija jāpienāk otrajai.) Tas bija skaidrs bez jebkādām grāmatām. Tās aizstāja sarunas ar Munciju, kas stāstīja par pagātni, ilustrēdams šos stāstījumus ar vēsturiskām un hronikālām filmām, ko speciāli Volgina vajadzībām saņēma no planētas Cen­trālā arhīva.

Vairums šo filmu bija krāsainas un trīsdimensiju, tikai pašas senākās, Volgina jaunības laika filmas, bija melnbaltas, veidotas plaknē.

Šīs filmas palīdzēja Volginam ne vien ar vārdiem uztvert, .bet arī redzēt vēstures notikumus, kas it kā atdzīvojās acu priekšā. Viņš redzēja cilvēkus, kas bija dzīvojuši pēc viņa nāves un tai pašā laikā ļoti sen no šīsdienas skatījuma, un tas radīja dīvainu sajukumu priekšstatos par tiem. Tagadējai pasaulei tie bija pagātnes, bet Volginam — nākotnes cilvēki.

Kinotehnikai nebija nekā kopīga ar to, ko pazina Volgins. Pierastā ekrāna trūka. Filmu demonstrēja parastā istabā ar parastām mēbelēm. Aparāts bija neliela metāla kaste, ko novietoja nevis skatītājiem aizmugurē, bet priekšā.

Gaismu nenodzēsa. Filmu demonstrēja parastajā apgaismojuma, kas plūda nezin no kurienes. Šķita, ka šo gaismu izstaro istabas sienas un griesti.

No grāmatas, kuru Volgins pašlaik lasīja, viņš uz­zināja, ka «elektrības gadsimts» beidzies drīz vien pēc viņa pirmās nāves, to nomainījis «atoma gad­simts», kam sekojuši citi, kuru nosaukumi kļuva ar­vien vairāk nesaprotami. Jaunās ēras astoņi simti sešdesmitajā gadā visa tehnika balstījās uz Volginam nepazīstamiem un pilnīgi nesaprotamiem «katro- niem».

Muncijs ielika aparātā mazas kasetes, kas Volgi­nam atgādināja tās, kuras viņa laikā izmantoja FED tipa fotoaparātos. Pēc tam Muncijs apsēdās blakus Volginam, un seanss sākās.

Aparāts un pati istaba izzuda, kļuva neredzami. Tieši kā īstenībā parādījās filmas darbojošās perso­nas, to apkārtējā vide, meži, kalni, okeāna plašumi, upes un ezeri. Kad divu soļu attālumā viļņoja ļaužu pūlis vai pavērās plašās jūras tāles, bija dzirdamas viļņu čalas un seju ap vēdī ja jūras vējš, tad nebija iespējams atbrīvoties no iespaida, ka redzi īstus cil­vēkus un dabu, nevis to attēlu. Tikai kinematogrāfijai raksturīgā acumirklīgā kadru maiņa atgādināja, ka tā nav īstā dzīve.

Redzot savā priekšā pagātnes darbiniekus, dzirdot tos tik tuvu sev runājam, Volgins neviļus baidījās, ka tie ieraudzīs viņu pašu. Viņš pieķēra sevi bieži aizmirstam notiekošo un izturamies tā, it kā piedalī­tos sarunās. Attapies viņš slepus paskatījās uz Mun­ciju — vai tas par viņu nesmejas. Bet viesmīlīgā namatēva seja arvien bija nopietna. Muncijs uzma­nīgi sekoja tam, kas notika uz ekrāna, un retumis pusbalsī paskaidroja, ja sižetu Volgins varēja nesa­prast.

«Ja man būtu bijuši bērni,» viņš domāja, «es redzētu savus pēctečus, kas dzīvoja tūkstoš gadu pēc manis un tai pašā laikā pirms tūkstoš gadiem.»

Filma beidzās, un,acumirklī kā pasakā parādījās atkal istabas sienas un mazs, brīnišķīgs kinoaparāts.

Muncijs apmainīja kaseti, un atkal nedaudzu soļu attālumā no viņiem dzīvie rēgi uzsāka reālu un tai pašā laikā ar savu nesaprotamību brīnumainu dzīvi.

Kad vajadzēja demonstrēt vecu filmu, Muncijs piespieda aparātā pogu, un viņu priekšā tieši gaisā parādījās balts taisnstūris, blīvs un nekustīgs kā īsts divdesmitā gadsimta ekrāns.

Pēc seansa, kas parasti turpinājās stundas trīs, Volgins ilgi nevarēja atbrīvoties no neskaidra satrau­kuma. Tas viss bija tik neparasti, tik maz atgādināja to, ko viņš zināja. Jaunā tehnika, kas viņam negai­dīti bija kļuvusi par tagadējās dzīves sastāvdaļu, izraisīja pārsteidzošu iespaidu, jo vairāk tāpēc, ka Volgins pilnīgi neizprata tās pamatus.

«Ja pie mums divdesmitajā gadsimtā,» viņš bieži domāja, «būtu nokļuvis mūsu ēras otrā gadsimta cil­vēks, viņš droši vien, redzot telefonus, radio un kino, izjustu to pašu, ko pašreiz izjūtu es.»

— Tas ir pilnīgi nepareizi, — Muncijs teica, kad Volgins bija pastāstījis viņam savas domas. — Jūs pienācīgi nenovērtējat divdesmitā gadsimta nozīmi zinātnes un tehnikas attīstībā. Jūs pēc noteikta laika varēsiet saprast visu, kas tagad izraisa izbrīnu, taču ne vien otrā, bet pat piecpadsmitā gadsimta cilvēks neko nesaprastu divdesmitā gadsimta tehnikā. Visi mūsdienu zinātnes pamati tika likti deviņpadsmitajā un divdesmitajā gadsimtā. Mēs, vēsturnieki, saucam tos par «sākuma gadsimtiem» ne tikai tāpēc, ka to­reiz sākās mūsu zinātne, bet ari tāpēc, ka toreiz tika likti pamati sabiedriskajai dzīvei, kas ir zinātnes pamatu pamats. Jūsu nelaime, Dmitrij, ir tā, ka jums nav tehniskas izglītības un jūs slikti esat pazinis sava laika tehniku. Tāpēc jums tik grūti uzreiz orientē­ties mūsējā.

Šie vārdi sagādāja Volginam lielu apmierinājumu. Viņš nešaubījās, ka Muncijs runā atklāti, runā to, ko domā. Dažreiz vecais zinātnieks atklāti un tieši izteica savas domas, kaut arī Volginam tās nevarēja būt patīkamas. Volgins jau zināja, ka atklātība ir viņa jauno laikabiedru atšķirīga iezīme, ka viņi vienmēr un visos gadījumos saka cits citam patiesību. Un kur gan viņu dzīvē varēja rasties meli? Tiem nebija pa­mata, nebija rosinošu cēloņu.

Aizritējušajos mēnešos Volgins bieži domāja par savu stāvokli svešajā pasaulē, kurā viņš drīz iekļau­sies kā jaunās sabiedrības pilntiesīgs loceklis. Vai viņš nešķitīs pārāk atpalicis, pārāk mežonīgs? Viņš saprata, ka nekad neizvirzīsies jautājums par eksis­tences līdzekļiem. Un ne jau tāpēc, ka viņam būtu sevišķas «viesa» tiesības, bet vienkārši tāpēc, ka šis jautājums uz Zemes vairs neeksistēja. Taču Volgins negribēja aprobežoties ar novērotāja lomu, viņš gri­bēja strādāt tāpat kā citi.

Kā iegūt līdzīgu stāvokli? Tikai ar darbu, cita ceļa nebija.

Ar vēl lielāku neatlaidību viņš «urbās» tehniskajās grāmatās, nekautrēdamies lūgt Muncijam paskaidro­jumus. Bet, būdams vēsturnieks un arehologs, Mun­cijs ne ikreiz spēja ar savām atbildēm apmierināt

Volginu, kad jautājumi skāra maz pazīstamas jomas. Šādos gadījumos, kas kļuva arvien biežāki, Volgins izjuta savdabīgu apmierinājumu — trīsdesmit devītā gadsimta zinātnieks nezina visu, tātad atšķirība starp viņiem intelektuālā ziņā nav tik bezgala liela!

«Mūs šķir nevis bezgalīgs bezdibenis,» Volgins domāja, «bet tikai dziļš grāvis, kuram pāri var pār­mest tiltu. Un es to izdarīšu.»

Nekas Volginu netraucēja īstenot savu nodomu. Viss, kas varēja noderēt «pašizglītībai», bija viņa rīcībā. Ikviens zinātnieks būtu sniedzis viņam vis­pusīgu konsultāciju, ikviens inženieris ar prieku būtu nācis palīgā. Bet Volgins nevienam negribēja jautāt, vienīgi tikai Muncijam un retumis Lūcijam, kad tas ieradās viņus apciemot. Saprazdams, ka pats rada sev šķēršļus un padara uzdevumu grūtāku, Volgins nevarēja pārvarēt maldīgo patmīlību. Viņš stingri nolēma, ka rādīsies pasaulē tikai tad, kad «tilts» būs pāriets.

Fiziski Volgins jutās lieliski, viņa prāts darbojās skaidri un precīzi. Nekad agrāk viņa atmiņa nebija bijusi tik asa. Jo un Lūcijs Volgina ķermeni bija padarījuši «jaunāku», nekā tas bijis īstajās jaunības dienās. Dzīvība viņā kūsāja.

Viņš strādāja divpadsmit stundas diennaktī, izrai­sīdams ar to Lūcija neapmierinātību. Taču uz visiem sava «tēva» pārmetumiem Volgins atbildēja ar vienu frāzi: «Es gribu ātrāk iekļauties dzīvē» — tam Lūcijs nevarēja atrast pārliecinošus iebildumus.

Volgina «vientuļnieka dzīve» radīja Lūcijā un Muncijā izbrīnu, bija nesaprotama, bet viņi pat nemē­ģināja Volginu pierunāt no tās atteikties. Tāda bija

Dmitrija vēlēšanās, un nevienam nenāca ne prātā apstrīdēt viņa tiesības rīkoties, kā patīk.

Bet Volginu pārsteidza tas, ka visus četrus mēnešus neviens pat nebija mēģinājis viņu redzēt. Neviens- cilvēks neieradās pie viņiem, lai gan itin nekas ne­kavēja to darīt jebkuram ziņkārīgajam. Pat Lūcijs katrreiz pirms savas ierašanās lūdza Volginam at­ļauju.

Muncija māja bija vienmēr atvērta. Nekādi žogi vai sētas nenošķīra brīnišķīgo dārzu no pārējā ap­vidus. Volgins zināja, ka šis dārzs pieder ne tikai Muncijam, bet arī visiem apkārtējo māju iemītnie­kiem. Visi varēja to izmantot, tas bija, runājot pa vecam, kolektīvs dārzs. Bez šaubām, pirms Volgina ierašanās dārzā pastaigājās un atpūtās daudzi cilvēki. Bet tagad nebija neviena. Neviens netraucēja Volgina vientulību, neviena atomlidmašīna nepārlidoja zemu virs mājas, nevienam neradās kārdinājums apmieri­nāt savu ziņkārību (bet tāda, protams, bija) pirms laika.

Domājot par visu novēroto, Volgins sāka saprast to, kas sākumā likās tik dīvains, — vispārējo satrau­kumu par viņa atdzīvināšanu bez viņa paša piekriša­nas. Volgins saprata, ka šai sabiedrībā cilvēka perso­niskā vēlēšanās ir svēta visiem pārējiem, ka cieņa citam pret citu kļuvusi par cilvēka otru dabu. Katr­reiz, kad Volgins gribēja palikt viens, viņa vēlēšanās tika izpildīta vienkārši un dabiski. Šie cilvēki pat nevarēja iedomāties izturēties savādāk.

Volgins zināja, ka viņa parādīšanos sabiedrībā gaida ar nepacietību. Visi planētas iedzīvotāji gribēja viņu redzēt. Arī viņš pats tiecās pēc tā. Ar katru dienu grūtāk bija ievērot paredzēto mācīšanās laiku.

Volgins centās paātrināt šīs ievērojamās dienas tuvo­šanos. Vēl mēnesis vai pusotra — un viņš varēs parā­dīties saviem jaunajiem laikabiedriem.