Viesis no bezgalības

3.

Trīsdesmit puslokā sakārtotas krēslu rindas amfi­teātra veidā pacēlās līdz matēti caurspīdīgajiem griestiem. Lejā divi nelieli galdi, divi teleofa krēsli, bet pie sienas iepretim amfiteātrim milzīga melna tāfele, kuras priekšā trīs zemi pakāpieni.

Viss gandrīz tāpat kā divdesmitā gadsimta univer­sitāšu auditorijās. Acīmredzot toreizējais mācību telpu plānojums izrādījās visērtākais, vislabāk atbilda sa­vam uzdevumam.

Trīsdesmit rindas bērnu seju, satrauktu, saviļņotu, ziņkāres pilnu.

Tās bija dažādas, šīs sejas, bet katra varēja node­rēt par skaistas bērna sejas paraugu.

Volgins uzmanīgi aplūkoja auditoriju. Kaut kāds apgaismošanas «triks» ļāva saskatīt pēdējā rindā sēdošos tikpat labi un skaidri kā priekšējās rindās. Likās, ka šeit neeksistē attālums.

«Diezin vai tā var būt tikai gaismas «rotaļa»,» Vol­gins nodomāja, «drīzāk tas ir modernās tehnikas sa­sniegums.»

Bija skaidrs, ka arī bērni no jebkuras vietas zālē redz savus viesus tikpat labi.

Divtūkstoš bērnu ārējā izskatā bija kaut kas ko­pīgs. Viņi tagad bija ģērbušies dažāda piegriezuma un dažādas krāsas drēbēs. Sejas vaibsti, matu un acu krāsa arī atšķīrās, taču kaut kas kopīgs, bez šaubām, bija, un Volgins ilgi nevarēja saprast, kur tas slēpjas.

Pēc tam viņš saprata. Kopīgais bija tas, ko viņš un biedri ievēroja laukumā, sastopot pirmo zēnu, — nepiespiesti graciozā poza, mazlietiņ atpakaļ atmestā galva, iedzimtā cieņa pret cilvēku, gandrīz lepnā savas cilvēciskās cieņas apziņa — Jaunās ēras cilvēku raksturīgas iezīmes, kas apvienojušās ar bērnišķīgu kustīgumu un tiešumu.

Šie desmit četrpadsmit gadus vecie bērni bija de­vītā gadsimta cilvēki, brīvās pasaules brīvie pilsoņi, kuri nezināja, kas ir trūkums, slimības, priekšlaicīga nāve. Katram no viņiem pavērās divsimt gadu ilgs mūžs — bez vecuma nespēka, bet radoša darba prieka pilns.

«Bērni nemaz nevar būt citādi,» Volgins nodo­māja. «To vectēvi un vecvectēvi jau bija pieraduši pie tā, ka viņi ir dzīves un dabas saimnieki. Mums, kas cēlām komunismu, mums tomēr bija taisnība! Tādi ir mūsu pūliņu un neskaitāmo upuru rezultāti!»

Līdzās lepnam apmierinājumam Volgina sirdī radās rūgtums par savu nepilnvērtību, atpalicību, nespēju iesaistīties dzīvē ar pilnvērtības apziņu.

«Esmu viesis un tikai viesis,» viņš domāja. «Nekad viņi neskatīsies uz mani kā uz sev līdzīgu visās dzī­ves jomās. Es arvien izraisīšu ziņkāri, gluži kā nepa­zīstams zvērs zooloģiskajā dārzā.»

Volgins palūkojās uz Meļņikovu un Vtorovu, un viņam šķita, ka arī viņu sejās lasāmas tās pašas bēdī­gās domas.

Tomēr viņš kļūdījās. Igors Zaharovičs un Marija Aleksandrovna domāja pavisam ko citu.

.. . Tikšanos atklāja meitene, kas sēdēja pirmajā rindā. Viņa piecēlās un par neaprakstāmu izbrīnu vie­siem teica īsu runu tīrā krievu valodā, gandrīz bez akcenta:

— Mēs visi esam ļoti priecīgi un lepni, ka jūs at­nācāt pie mums. Priecīgi tāpēc, ka gribējām, pat sap­ņojām ar jums tikties. Lepni tāpēc, ka atnākt pie mums no tālās pagājības jums ļāva saprāta varenība. Mēs lūdzam jūs pastāstīt mums par pagājušajiem lai­kiem, par jūsu gadsimtu. Un mūsu pirmais jautājums attiecas uz jums, Dmitrij. Jūs esat Ļeņina laika­biedrs, pastāstiet par viņu ka cilvēks, kas ir viņu redzējis un ar viņu runājies.»

«Te jau sākas pirmās grūtības,» Vtorovs nodomāja. «Viņi neizjūt starpību starp savu un mūsu laikmetu.»

Volgiiis redzēja, ar kādu saspringtu uzmanību uz viņu raugās, gaidot atbildi, divtūkstoš acu pāri. Bērni, protams, nesaprata, ko teica biedrene, bet viņi zināja, ko jautās, un dzirdēja vārdu «Ļeņins».

Melot? Stāstīt, it kā būtu personiski ticies ar va­doni? Nesagādāt viņiem vilšanos? Nē, tas bija ne­iespējami, neizbēgami sapīsies.

Lai iegūtu laiku, Volgins krieviski jautāja:

— Kā tevi sauc?

Meitene acīmredzot nesaprata jautājumu un bez­palīdzīgi paskatījās uz Elektru. Dīvaini, viņa taču tikko kā runāja krieviski. Volgins atkārtoja jautā­jumu tagadējā valodā.

— Mans vārds ir Feja.

— Patiešām feja, — Meļņikova nočukstēja, jūs­modama par meiteni.

— Saki man, — Volgins jautāja, — vai tu proti veco krievu valodu?

Bērnu rindas mazliet sakustējās. Feja paskatījās Volginā ar izbrīnu, viņas uzacis viegli saraucās. Šķita, ka Volgina vārdos viņu kaut kas pārsteidz.

Elektra aši uzrakstīja dažus vārdus un pasniedza Volginam zīmīti.

«Neuzrunājiet bērnus ar «tu». Es vēlāk jums pa­skaidrošu kāpēc.»

— Vai jūs protat mūsu valodu? — Volgins pār­jautāja.

-— Nē, es to neprotu. To, ko pateicu, es drīz aizmir­sīšu. Mēs domājām, ka jums būs patīkami dzirdēt dzimto valodu.

— Tā tas tiešām ir. Bet saki… sakiet, kā jūs va­rējāt, neprotot valodu, uzrunāt mūs krieviski?

Feja pasmaidīja.

— Es redzu, — viņa teica, — ka jums, Dmitrij, ļoti gribas uzrunāt mani kā draugu. Ja tas tā, nekautrē­jieties. Man nav nekas pretī.

Meitene to pateica tā, kā varētu teikt pieaugusi sieviete.

— Lieliski, — Volgins priecīgi sacīja. — Es gribu, lai jūs visi būtu mūsu draugi. Aprunāsimies drau­dzīgi. Bet nu atbildi uz manu jautājumu.

— Tūlīt es tev paskaidrošu, — Feja vienkārši un nepiespiesti pārgāja uz «tu». Acīmredzot viņas iz­pratnē tāda uzruna varēja būt tikai abpusēja. — Mēs, jūs šeit gaidot, sacerējām apsveikuma tekstu, pēc tam parunājām ar Lūciju, un viņš pārtulkoja to jūsu valodā. Tas ir viss.

«Parunāja, protams, pa teleofu,» Volgins nodomāja.

— Un tu tik labi iegaumēji? — viņš jautāja.

Amfiteātra rindās visi sāka smieties. Volgina vār­dus bērni uztvēra kā joku. Iegaumēt dažas vienreiz dzirdētas svešas valodas frāzes — viņi tur nesaska­tīja nekā sevišķa …

Volgins atviegloti nopūtās. Viņu mulsināja Fejas nebērnišķīgā izturēšanās. Beidzot nu viņi izturējās tā, kā bērniem pienākas. Neviens pieaudzis cilvēks nebūtu atļāvies par tādu jautājumu pat pasmaidīt.

Vladilens vai Mērija būtu nopietni paskaidrojuši, ka tagadējiem bērniem atmiņa ir vairāk attīstīta nekā Volgina laikā. Tas būtu bijis delikāti, neaizvainojoši

un … garlaicīgi. Volginam vairāk patika bērnu iz­teiksmīgā atbilde — viņu jautrie smiekli.

— Tagad es jums atbildēšu, — Volgins teica, uzru­nādams visu auditoriju. — Kad Vladimirs Iļjičs Ļeņins nomira, man bija desmit gadu. Es nekad neesmu ar viņu ticies. Es viņu pazīstu, tāpat kā jūs, pēc portre­tiem un grāmatām.

Vienā no vidējām rindām piecēlās gadus desmit vecs zēns.

— Bet kas tad jums neļāva viņu redzēt īstenībā? — zēns jautāja. — Es saprotu, ka Ļeņinu nevarēja iz­saukt pa teleofu, bet jūs varējāt aizlidot tur, kur viņš dzīvoja, un, nevienu netraucējot, pagaidīt, kamēr nāks Ļeņins. Vai tiešām jums negribējās viņu redzēt? Es to noteikti būtu izdarījis.

Tagad sāka smieties viesi.

Elektra palūkojās uz zēnu un pārmetoši pakratīja galvu.

— Mans mīļais draugs, — Volgins teica. — Es redzu, tu tikai sāc mācīties… Mums taču nebija teleofu. Aizlidot, kā tu saki, uz Maskavu, kur dzīvoja Ļeņins, bija gandrīz neiedomājami pat pieaugušam cilvēkam, nerunājot jau par desmitgadīgu zēnu. Mums nebija atomlidmašīnu. Gaisa transports tikko sāka ieviesties dzīvē. Pārvietošanās ziņā mēs bijām stipri ierobežoti. Pat ja es būtu dzīvojis Maskavā, blakus Ļeņinam, es tomēr varētu viņu arī ne reizes neredzēt. Tu nesapratīsi, ja es teikšu, ka Ļeņins ne vienmēr varēja brīvi staigāt pa ielām. Kad tu mācī­sies tā laika vēsturi, tu sapratīsi, kāpēc tā notika.

-— Es jau esmu izmācījusies senās vēstures kur­su, — teica Feja, — un tomēr nesaprotu, kas jums neļāva mainīt dzīves apstākļus.

— Cilvēki toreiz nebija vienoti kā tagad. Eksistēja dažādas tautas. Tās runāja dažādās valodās un cita citu nesaprata. Tām bija dažādi uzskati par dzīvi. Piemēram, mēs — komunisti — tiecāmies pēc tādām sabiedriskajām attiecībām, kādas tagad ir pie jums. Bet daudzi tam pretojās, centās mūs traucēt, turējās pie vecā. Ne visi mīlēja Ļeņinu, ne visi jūsmoja par viņu un viņa lielo darbu, bija cilvēki, kas ienīda Ļeņinu un bija spējīgi pat atņemt viņam dzīvību. Ļeņinu vajadzēja apsargāt.

— Mēs zinām, ka pret. Ļeņinu rīkoja atentātu, viņu mēģināja nogalināt, viņš tika ievainots, — no pēdējās rindas kāds teica. Balss bija dzirdama tik skaidri, it kā runātājs stāvētu turpat blakām. — Bet mēs jautā­jam ko citu. Jūs pats sakāt, ka pārvietošanās ziņā bijāt stipri ierobežoti, ka dzīves apstākļi traucēja cilvēka brīvību. Kāpēc gan cilvēki negribēja mainīt šos apstākļus? Tie taču traucēja visiem, neatkarīgi no cilvēku uzskatiem,

—• Tur jau ir tā lieta, — Volgins atbildēja, — ka Zemes tautas nevarēja neko veikt kopīgi, lai visiem būtu labums. Nodalīšanās atsevišķās nācijās, kas bieži karoja savā starpā, dažādās sabiedriskās sistē­mas, šķiru intereses — tas viss radīja cilvēces attīs­tības ceļā nepārvaramus šķēršļus. Jums liekas tik vienkārši — izlemt jautājumu un visiem kopā to īstenot. Bet mūsu laikā katra atsevišķa tauta rūpējās tikai par sevi. Izņēmums bija Padomju Savienība. Turklāt vienā zemē cilvēki dzīvoja daudz labāk nekā citās.

— Bet visur taču dzīvoja cilvēki?

— Jā, arī es saprotu jūsu neizpratni. Mēs — komu­nisti — redzējām šo brēcošo stāvokli jau toreiz, bet

ko mēs varējām darīt, ja komunisma pretinieki mūs traucēja.

— Nesaprotami, kā varēja pretoties labākajam. Tas ir nedabiski. Pieņemsim, es zinu, ka šodien stipri līs. Es palikšu mājās, jo labāk ir istabā nekā ārā lietū. Iznāk, ka var rasties cilvēki, kas sacīs: «Nē, lietū labāk.»

Atkal visi sāka smieties.

Volgins juta savu bezspēcību. Nu kā lai viņiem iz­skaidro, kas spieda kapitālistus pretoties komunis­mam? Runāt par naudu? Viņi nezina, kas tā ir. Teikt, ka cilvēki, kam daudz kas piederēja, negribēja zau­dēt savas privilēģijas? Bet no tagadējo cilvēku apzi­ņas jau sen izzudis priekšstats, ka vienam var piede­rēt vairāk nekā otram. Viņu atkal nesapratīs.

Volginam palīgā nāca Elektra.

— Bērni, — viņa teica, — jūs acīmredzot vēlaties, lai Dmitrijs jums nolasītu ekonomisko attiecību vēs­tures kursu?

— Nē, nē!

— Kāpēc gan jūs mēģināt dabūt atbildi uz tādiem jautājumiem, uz kuriem īsumā nevar atbildēt? Tie, kas vēl mācās pirmo gadu, to uzzinās vēlāk, bet tiem, kas mācījušies viduslaiku vēsturi, pašiem jāsaprot, kāpēc bija pretrunas. Un es ļoti brīnos par Fejas vār­diem. Viņai vajadzēs atkārtot kursu. Jūs sapņojāt tik­ties ar Dmitriju, tagad viņš ir jūsu vidū. Jautājiet to, kas attiecas uz viņu personiski.

— Pastāstiet mums par karu!

— Kā cilvēki varēja cits citu nogalināt?

— Kāpēc cilvēki bija ar mieru karot?

— Ko jūs izjutāt, kad nogalinājāt cilvēku?

— Pastāstiet, kā jūs mācījāties?

— Kāda bija skola jūsu laikā?

— Pagaidiet! — Volgins teica. — Nevajag tik daudz jautājumu uzreiz. Un turklāt, bērni, es taču neesmu viens. Vai tad jūs nekā negribat jautāt Mari­jai vai Igoram Zaharovičam?

— Kam? — iejautājās zēns, kas sēdēja blakus Fejai. — Marijai, tas ir saprotami, bet kā jūs nosau­cāt Igoru?

— Pietiek, Dmitrij! — Vtorovs pēkšņi teica. — Ne­sauc mani vairs tēva vārdā. Esmu Igors, un tas viss.

Viņš to teica krieviski.

— Labi, bet man taču jāatbild. Es teicu, — Vol­gins turpināja, pāriedams uz tagadējo valodu, — Igors Zaharovičs. Mūsu laikā cilvēku dēvēja ne tikai vārdā, bet ari tēva vārdā. Zahars bija Igora tēvs.

— Bet kā sauca viņa māti?

— Jeļizaveta, — Vtorovs atbildēja.

— Tātad varēja sacīt vai nu Igors-Zahars vai Igors-Jeļizaveta?

— Nē, lietoja tikai tēva vārdu.

— Kāpēc?

— Atbildiet pats, — Volgins teica, pievērsdamies Vtorovam. — Es nolieku ieročus.

— Man vēl grūti runāt.

Piecēlās Meļņikova.

— Bērni! — viņa teica. — Jūs atkal uzdevāt jau­tājumu, kas prasa detalizētu atbildi. Grūti izskaidrot paražas, kas jūsu laikā izzudušas. Tam, ka priekšroka tika dota tēva vārdam, atkal ir ekonomiski cēloņi. Apmierinieties ar to, ko es teicu. Tā bija.

— Atvainojiet!

— Mēs vairs tā nejautāsim!

— Nekas, bērni! Mums prieks par jūsu zinātkāri, un mēs centīsimies atbildēt uz jautājumiem, kas jūs interesē.

Volginu pārsteidza tas, cik viegli Meļņikova saru­nājas viņai maz pazīstamā valodā. īsā laika sprīdī viņa bija guvusi milzīgus panākumus un runāja gan­drīz tikpat labi kā pats Volgins.

— Runājiet, Dmitrij! — Marija Aleksandrovna ierosināja.

Volgins apkopoja domas. Vajadzēja pastāstīt par karu — par vistumšāko plankumu pagājušo gadsimtu dzīvē, par to, kas tagadējiem cilvēkiem, un jo se­višķi bērniem, šķiet neiedomājams, neiespējams, — ka cilvēki nogalināja citus cilvēkus. Kā par to pastās­tīt, lai bērni saprastu, ka Volgina laikabiedrus to darīt spieda skaudra nepieciešamība?

«Jānoskaidro, ko viņi paši domā par pagātnes kariem,» Volgins nolēma, «tad arī vieglāk būs atrast pareizo toni.»

— Man gribētos zināt, — viņš skaļi teica, — kā jūs saprotat vārdu «karš», kas, pēc jūsu domām, izrai­sīja karus? Es jautāju tiem, kas ir mācījušies vēs­turi.

Piecēlās Feja. Acīmredzot viņa bija viena no visak­tīvākajām skolniecēm.

— Man nevajag atkārtot viduslaiku vēstures kur­su, — meitene teica, uzmetusi skatienu Elektrai, — lai atbildētu uz Dmitrija jautājumu. Karš ir bruņota sa­dursme, ko organizē cilvēki, kuri grib varmācīgi uz­spiest citiem savu domāšanas veidu, vai arī vienas valsts uzbrukums otrai valstij, lai pakļautu tās tautu sev. Vai pareizi? — viņa atkal pievērsās Elektrai.

— Visumā pareizi, — audzinātāja pasmaidīja.

— Kāpēc «visumā»?

— Kariem bija ari citi cēloņi.

. — Esmu apmierināts ar atbildi, — Volgins sacīja.

— Pastāstīšu par karu, kurā pats piedalījos. Tas pie­der pie Fejas minētā tipa. Kapitālisti uzbruka Pa­domju Savienībai, lai iznīcinātu revolūcijas iekaro­jumus, traucētu komunistiskās sabiedrības uzcelšanu, apturētu vēstures gaitu un pagrieztu to atpakaļ. Ieka­rotāji bija ļoti cietsirdīgi, viņi iznīcināja simtiem tūk­stošiem iedzīvotāju — ne tikai karavīrus, bet arī mierīgos iedzīvotājus.

— Pagaidi, Dmitrij, — Volginu pārtrauca Feja.

— Tu saki: «karavīri un mierīgie iedzīvotāji». Tas nav saprotams. Ja viena tauta uzbruka otrai, no ku­rienes varēja rasties mierīgie iedzīvotāji?

Volgins juta, ka turpināt tādā tonī vairs nevar. Viņa klausītāji nav agrāko laiku bērni, viņš to bija aizmirsis.

— Kopš seniem laikiem cilvēki bija pieraduši, ka karo tikai armija, tas ir, speciāli apmācīti un apbru­ņoti cilvēki. Visi pārējie skaitījās mierīgie iedzīvo­tāji, un tiem nebija ieroču. Uzskatīja pat, ka mierīgie iedzīvotāji ir neaizskarami, cits citu nogalināt drīk­stēja tikai apbruņotie cilvēki. Divu tautu strīdu iz­šķīra armija. (Volgins bija spiests vārdu «armija» izrunāt krieviski, jo tagadējā valodā tāda vārda ne­bija. Taču klausītāji labi saprata. Citādi tie būtu viņu atkal pārtraukuši ar jautājumiem.) Tā bija visos iepriekšējos karos. Bet tie, kas uzbruka mums, pār­kāpa šo likumu. Viņi sāka iznīcināt neapbruņotus cilvēkus. Es saprotu, ka jums tikpat mežonīgi šķiet nogalināt kā apbruņotu, tā neapbruņotu cilvēku. Bet toreiz tā nebija. Nogalināšana karā neskaitījās nozie­gums, bet mierīgo iedzīvotāju nogalināšana bija no­ziegums. Vai tiešām jūs nekādi nevarat saprast, ka nogalināšana karā, lai arī cik pretīga būdama pati par sevi, bija nepieciešama? — Volgins teica, saskatīdams klausītāju sejās neizpratni. Neviens viņam neko neat­bildēja. — Ja jūs grib nospiest verdzībā ar ieroču spēku, tad cits nekas neatliek kā arī aizstāvēties ar ieročiem. Nemetīsies taču uz ceļiem.

— Tas ir pareizi, — kāds teica. — Ja uzbrucis zvērs, to vajag nogalināt.

— Tieši zvērs, — Volgins uztvēra. — Mūsu ienaid­nieki neizturējās kā cilvēki, bet kā mežonīgi zvēri. Un cīņai pret viņiem cēlās visa Padomju Savienības tauta. Karš kļuva par visas tautas karu.

— Tā arī vajadzēja būt. Uzbruka taču visai tau­tai.

— Pilnīgi pareizi. Ienaidnieku vajadzēja iznīcināt par katru cenu. Mūsu acīs tie vairs nebija cilvēki. Jūs zināt, — Volgins teica, sapratis, ka tagad ir pats izdevīgākais brīdis pieskarties jautājumam, kas viņu visvairāk mocīja, — ka es saņēmu lielu apbalvo­jumu — Padomju Savienības Varoņa nosaukumu tieši par to, ka pats iznīcināju daudzus pie mums iebrukušos iekarotājus. Vairāk nekā četrus simtus.

Volgins ar satraukumu gaidīja, kā bērni reaģēs uz viņa vārdiem. Šā laika cilvēki viņu nenosodīja. Ne velti Volgina vārdā bija nosaukta kāda Ļeņin­gradas iela un viņa vārds iegravēts Panteona zelta plāksnē. Volginam par to bija teicis Muncijs, Lūcijs un Jo. Bet kā uz viņu raudzīsies bērni? Vai viņš bērnu acīs nebūs tikai slepkava, kas pelnījis nici­nājumu?

Otraja rinda, tieši iepretim Volginam, piecēlās zēns gadu četrpadsmit.

— Jūsu balsī, Dmitrij, — viņš teica, — dzirdams satraukums. Jūs bažījāties, kāda būs mūsu attieksme? Jūsu dzīves stāsts mums visiem zināms. Es teikšu savā un mūsu visu vārdā — es zinu, ka varu to da­rīt, — mēs esam par jums sajūsmināti. Ja jūs spējāt kopīgās lietas labad pārvarēt dabisko riebumu pret nogalināšanu, ja jūs spējāt nest tik smagu morālu upuri, jūs patiešām esat varonis!

Kā pēc komandas visi bērni vienlaicīgi piecēlās, klusējot pievienodamies sava biedra vārdiem.

Volgins bija dziļi saviļņots.

— Sēdieties, bērni! — viņš teica. — Esmu jums ļoti pateicīgs. Sacīšu atklāti, es baidījos, ka jūs mani nesapratīsiet. Pastāstīšu jums kādu gadījumu no savas kara dzīves. Tā būs atbilde uz jautājumu par to, ko es izjutu, nogalinot cilvēku. Šis bija tieši četrsimtais, tāpēc laikam arī atmiņā saglabājies. Viņš bija pre­tīgs — netīrs, vairāk līdzīgs dzīvniekam nekā cil­vēkam. Un es atceros, ka nodomāju: «Cik labi, ka viņš ir tāds!» Tas ir tāpēc, ka nav jau viegli vērst ieroci pret cilvēku, kaut arī zini: vajag iznīcināt, citādi viņš pats iznīcinās daudzus citus.

— Domāju gan, — teica tas pats zēns, raudzīda­mies Volginā plaši ieplestām acīm. Bija redzams, ka viņam ir baismi visu to dzirdēt.

Volgins nolēma, ka par karu pietiek.

— Jūs interesējaties, — viņš ierunājās, — kā es mācījos, kāda bija skola. Par to lai jums pastāsta Igors vai Marija. Viņu dzīves laiks ir mazliet tuvāks jūsējam nekā mans. Es mācījos skolā tūlīt pēc Ok­tobra revolūcijas. Plosījās pilsoņu karš, un uz katra soļa vajadzēja sastapties ar milzīgām grūtībām.