Viesis no bezgalības

2.

Mazās planētas milzīgais, gandrīz regulārais sfēris­kais ķermenis ar līkloču kontūrām karājās telpā piec­padsmit divdesmit kilometru atstatumā no Pi-76, kas lēnām tam tuvojās, lai ieņemtu savu vietu ierindā.

G>-277, līdzīgi milzīgam kalnam, blāvi mirdzēja tā­lās Saules staros. Bezgalībā grūti noteikt apmērus, tos nav ar ko salīdzināt, tāpēc asteroīds šķita daudz lie­lāks, nekā bija īstenībā. Likās neticami, ka salīdzi­nājumā ar to maziņie darba kuģi spēs tikt galā ar šo drausmīgo masu.

— Vai tiešām arī šis tiks izkliedēts tāpat kā tas akmens? — Volgins jautāja.

— Vai tad jūs aizmirsāt? — Kerijs atbildēja. — Atcerieties, raķetoplānā jums paskaidroja, ka mēs asteroīdu pilnīgi neiznīcināsim. Mēs tikai nolobīsim tā virsējo slāni, apmēram viena vai pusotra kilometra dziļumā. Piešķirsim asteroīdam regulāru sfērisku formu, bet pēc tam pavājināsim Saules gravitācijas spēka ietekmi uz to. Un 0-277 no asteroīdu pirmās joslas pārvietosies uz otro, aiz Plutona orbītas.

— Bet vai tas nesastaps ceļā kādu no lielajām pla­nētām?

— Ja arī sastaps, nav liela nelaime. Taču kustības ātrums aprēķināts tā, ka, attālinoties no Saules, savā spirālveida ceļā 0-277 nav jāsastopas ne ar vienu planētu.

— Sarežģīts uzdevums! — Volgins noteica.

— Drīz tas kļūs vieglāks. Līdzko beigsies gravitā­cijas stacijas celtniecība uz Marsa, mēs lidināsim šīs bumbiņas tieši uz Sauli.

— Man šķiet, ka tas ir vēl sarežģītāk. Tad taču ceļā būs Zeme un Venēra. Ja Jupiteram, Saturnam, Neptūnam «bumbiņa», kuras diametrs četri kilometri, ir sīkums, tad Zemei…

— Taisnvirziena kritiena aprēķins ir krietni vien­kāršāks.

Volgins neizpratnē paraustīja plecus.

— Nesaprotu, — viņš teica, — kāpēc jūs tagad ņematies ar lielajiem asteroīdiem? Atstājiet tos mierā līdz tam laikam, kad būs gatava stacija.

-— Ak vai! — Kerijs atbildēja. — Teorētiski jums taisnība, Dmitrij. Taču praksē tas viss nav tik vien­kārši. Stacija uz Marsa būs spēcīga, tas pareizi, taču tās jauda nebūs neierobežota. Marss riņķo, asteroīdi arī. Būtu jāgaida, līdz Marss un katrs no asteroīdiem, ko jāpiespiež nokrist uz Saules, nonāktu savstarpēji izdevīgā stāvoklī. Vienkāršs aprēķins rāda, ka tad mums nepietiks laika līdz Faetona atlidošanai. Izman­tojot tikai staciju, mēs spētu iztīrīt telpu starp Marsu un Jupiteru trīssimt piecdesmit gados. Tāpēc arī jā­mokās ar tiem asteroīdiem, kas tik drīz neparādīsies Marsa tuvumā.

— Bet lielie asteroīdi, Cerera, Vesta?

— Visi, izņemot Vestu, veiksmīgi iekļaujas darba grafikā. Visi nonāks stacijas darbības zonā līdz Fae­tona atlidošanai. Tikai Vesta «stīvējas pretī». Ar to vajadzēs noņemties ilgāk. Tas ir ciets rieksts, un vēl kāds! Trīssimt astoņdesmit kilometru diametrā. Tur jau neiztiks ar vienu vai divām eskadriļām. Būs jā­sūta visa iznīcinātāju flote.

— Cik liela tā ir?

— Pašlaik mums ir sešpadsmit eskadriļu. Taču Vestas iznīcināšanai ar tām acīmredzot nepietiks. Būs jābūvē vēl dažas ar pastiprinātu jaudu.

— Vai jūs gribētu piedalīties šajā pēdējā pasā­kumā?

— Ne sevišķi. Visinteresantāk iznīcināt sīkos aste­roīdus. Aizrauj arī meklēšana, dzīšanās pēc tiem. Ne vienmēr viss noris tik viegli un gludi kā šodien. Nav nejaušība, ka vairākums iznīcinātāju mīl medības. Šim darbam vajadzīgs tieši mednieka ķēriens.

— Es kaut kā esmu palaidis garām, bet gribētos zināt — vai medību sports jūsu laikos ir saglabājies?

— Medījam sporta pēc un prieka pēc. Diemžēl, mūsu laikos nevar būt tik lielu medību, kā bija pie jums. Gandrīz visi plēsoņas sen iznīcināti. Sakiet, Dmitrij, vai jūs tikāt medījis tīģerus? — Kerijs jau­tāja, un viņa acis iedzirkstījās.

— Nē, es nekad neesmu bijis dienvidu zemēs. Me­dīju sīkākus zvērus. Bet kādus ieročus jūs lietojat medībās? -

Čārlijs iesmējās.

— Viņš neko šai ziņā nesaprot, — Kerijs teica, pa­mājis ar galvu uz biedra pusi. — Viņam nāk smiekli, ka mēs, mednieki, negribam izmantot ultraskaņas, siltuma vai staru ieročus. Bet jums, Dmitrij, jāsaprot. Mēs medījam ar visparastākajām veclaiku pulvera bisēm. Vai tad galvenais ir nogalināt medījumu ar vadāmo lodi? Kad nav riska kļūdīties, nav arī prieka.

— Esmu ar jums vienis prātis, — Volgins atteica. — Es arvien brīnījos, ka manā laikā mednieki meža- pīlēm un zosīm neizmanto loku un bultas. Es medīju pīles ar pistoli, tas ir daudz interesantāk nekā ar bisi, turklāt ar tādu, kas pielādēta ar skrotīm. Tieši tā, kā jūs sacījāt, — ja nav riska kļūdīties, nav arī prieka.

— Nākošajā reizē, kad būšu uz Zemes, — Kerijs teica, — dosimies kopā medībās. Labi?

— Ar lielāko prieku.

— Bet man būs grūti ar jums sacensties. Jūs taču esat superprecīzs šāvējs. Kā jūs tādu saucāt? …

— Par snaiperi, — Volgins atbildēja.

— Mums šāda vārda nav.

Kamēr viņi runājās, H-76 bija pielidojis asteroīdam pavisam tuvu. No mazās planētas klinšainās virsmas to šķīra ne vairāk kā pusotra kilometra. Tālu tālu kā spīdoši punkti bija redzami divi blakus kuģi. Pārējos nevarēja saskatīt.

— Eskadriļa ielenkusi asteroīdu, — Kerijs paskaid­roja. Kuģi atrodas cits no cita vienādā atstatumā gar visu planētas ekvatoru. Pēc tam tie pārvietosies uz citu loku, kas būs perpendikulārs iepriekšējam. Tas tiek darīts darba drošības dēļ.

— Kur te ir briesmas?

— Iedomājieties, ka divpadsmit mednieki aplen­kuši lokā lielu zvēru un šauj uz to. Vai ir briesmas?

— Ir. Var trāpīt nevis zvēram, bet citam mednie­kam, kas stāv iepretī. Tā var rīkoties tikai nepiere­dzējuši cilvēki.

— Mēs esam spiesti izvietoties lokā. Citādi nevar pieveikt tik lielu «zvēru». Bet tas pats mūs arī aiz­sargā. Kuģi cits citu neredz.

— Izstarotāji ir ļoti spēcīgi, — Vladimirs teica. — Slikti klātos komandai, ja tā nokļūtu cita kuģa staru lokā.

— Uzmanību! — atskanēja Ērika balss. — Pār­baudu gatavību. H-71?

Atbilde nebija dzirdama.

— H-72? H-73? … H-76?

— Atrodos savā vietā, esmu gatavs, — Kerijs atbil­dēja.

— H-77? …

— Vai Ēriks ir eskadriļas komandieris? — Volgins jautāja.

— Pastāvīga komandiera mums nav. Šoreiz darba vadīšana uzdota viņam. Daļēji tas darīts tāpēc, ka uz Ērika kuģa ir Igors Vtorovs. Ēriks ir pieredzējis iznī­cinātājs. Piemēram, man ne tik drīz uzticēs vadību.

— Es zinu, jūs lidojat otro reizi.

— Kas jums to teica?

— Muncijs.

— Viņš maldās. Es lidoju otrreiz, lai piedalītos liela asteroīda iznīcināšanā. Nevis otrreiz vispār. Cik reižu mēs esam lidojuši medībās? — Kerijs jautāja Vladimiram.

— Šī ir divpadsmitā reize.

— Vai jūs vienmēr lidojat kopā? — Volgins pain­teresējās.

— Vienmēr. Kopā sākām, kopā arī beigsim. Ilgāk par desmit gadiem jau reti kāds šeit nostrādā. Ir daudz citu, interesantāku darbu.

— Sagatavoties! — atskanēja Ērika komanda. — Sākt!

Kuģa šaurās telpas atkal piepildīja dūkoņa, daudz spēcīgāka nekā iepriekš. Volgins ar šausmām atce­rējās, ka asteroīda virsējā slāņa iznīcināšana ilgs divas diennaktis. Vai tiešām visu laiku vajadzēs pa­ciest šo dūkoņu? Jau tagad, pēc minūtes, viņam sāka sāpēt galva.

Taču mašīnu dūkoņa kļuva vājāka, pēc tam iestā­jās klusums.

— Pagaidām viss, — Kerijs teica. — Pirmā ap­strāde ilgs stundas trīs. Atpūtieties!

— Vai mašīnas joprojām strādā?

— Jūs domājat izstarotājus? Jā, tie strādā, kā gan citādi. Taču tie uzņēmuši ritmu un tāpēc nav dzir­dami.

— Vai tagad mēs neko neredzēsim?

— Tas būs atkarīgs no asteroīda virsējās kārtas sastāva. Stari ir izkliedēti, nevis sakoncentrēti, kā iepriekš, iznīcinot akmeni. Ja tur būs granīts vai bazalts, tie tik ātri nepadosies, ja būs metāla rūda, tad tiksim galā ātrāk. Vai jūs neesat izsalcis, Dmit­rij? — Kerijs norūpējies apvaicājās.

— Mazliet.

— Tad ēdīsim brokastis..

Pirmo reizi, kamēr vien Volgins dzīvoja Jaunās ēras devītajā gadsimtā, viņš redzēja, kā cilvēki paši bez automātu palīdzības sagatavo sev ēdienu no dažādiem un, kā izrādās, ļoti garšīgiem konserviem, Tas viņam atgādināja kādreizējos tūristu pārgājienus, kuros viņš tika piedalījies.

Taču līdzība, protams, bija tikai ārēja.

Vladimirs, kas veica saimnieciskos pienākumus, cienāja viņus ar maigu, mutē kūstošu foreli, sparģe­ļiem, melnu kafiju un persikiem. Viss bija ļoti svaigs, zivis un kafija karsta, lai gan nekur netika sildīta. Šķīvīšus, glāzes un visu, kas noderēja brokastīm, kopā ar tukšajām kārbām un ēdienu atliekām salika nelielā metāla kastē, kur pēc minūtes nebija pāri pa­likuši pat ne pelni. Vienkārši, higiēniski un nekāda laika zaudējuma.

Darba kuģis bija bagātīgi apgādāts ar visu nepie­ciešamo.

Kerijs atgriezās pie pults, lai nomainītu Čārliju. Nepagāja ne divas minūtes, kad viņš pasauca pie sevis Volginu.

— Skatieties! 0-277 pakļaujas apstrādei pat labāk, nekā mēs paredzējām.

Volgins redzēja, ka asteroīda virsma pārklājas ar neskaidru dūmaku, kas acu priekšā kļuva arvien bie­zāka un blīvāka. Sākumā bezkrāsaina, tā pamazām sāka iegūt oranžu nokrāsu.

— Skaisti, —- Volgins teica. — Vai tas vienmēr ir tā?

Kerijs neko neatbildēja. Čārlijs, nepabeidzis bro­kastot, pienāca un apsēdās savā krēslā.

Abi viņi, acu nenolaiduši, raudzījās melnajā punktā, kas parādījās lielā oranžā mākoņa centrā, bet māko­nis pēkšņi it kā šāvās virsū H-76. Likās, ka uz aste­roīda notika sprādziens. Kerija seja pauda satrau­kumu.

Pēkšņi viņš pacēla roku. Volgins redzēja, kā šī roka saspringti sastinga, pēc tam strauji nolaidās.

— Stop!

Komanda noskanēja aprauti, kā šāviens.

Sānu spoguļos Volgins ieraudzīja pavīdam Vladi­mira figūru. Un tūlīt atskanēja jau pazīstamā dūkoņa, kas strauji pārgāja šņākoņā, tad iestājās dziļš klu­sums. Volgins saprata, ka izstarotāj i pārtraukuši darboties.

Viņš paskatījās uz priekšu, uz asteroīdu.

Oranžais mākonis strauji izpletās, aptverdams jau pusi no planētas diska. Melnais punkts bija pārvēr­ties par milzīgu plankumu, kura vidū kaut kas spoži mirdzēja.

— Kerij! Kerij! Atpakaļ! Melnais mirdzums! Mel­nais mirdzums!

Vienlaicīgi sauca divas balsis, acīmredzot no abiem blakus esošajiem kuģiem. No pārējiem droši vien nevarēja redzēt, kas notika asteroīda šajā pusē.

— Atpakaļ? Par vēlu! — Čārlijs teica.

Kerijs, likās, neko nedzirdēja. Nekustīgi, ar sastin­gušu bālu seju viņš nenolaida acu no melnā plan­kuma, kura centrā spoži dega gaišzila liesma.

Bija skaidrs, ka M-76 nestāv uz vietas, bet strauji virzās — nevis atpakaļ, bet sāņus, «uz augšu», glāb­damies no Volginam nezināmajām briesmām. Viņš atcerējās, ka kuģi, tāpat kā atomlidmašīnu, vada ne­vis ar rokām, bet ar domām, un ka Kerijam nav vajadzības kustēties.

Taču draudošais process uz 0-277 norisa strau­jāk, nekā kuģis spēja lidot. «Melnais mirdzums» kļuva tik spožs, ka nebija vairs iespējams uz to ska­tīties. No asteroīda virsmas izšāvās šauras, garas

oranžas liesmu mēles. Kāda no tām mirkli sasniedza kuģi. Sakopojis visu gribasspēku, Kerijs piespieda M-76 strauji izrauties uz priekšu, un tas paglāba kuģi no tiešas saskarsmes.

— Šķiet… — Čārlijs iesāka, bet nepabeidza.

Otra oranžā uguns mēle aizšāvās gluži tuvu, gan­drīz skardama kuģa korpusu. Uz neredzamās sienas parādījās tumšas joslas. Kaut kas sāka bieži bieži sprakšķēt, atskanēja tāda kā bungu rīboņa, it kā ārpusē pa metāla apšuvumu daudzītu tūkstošiem sīku veserīšu. Kuģa iekšpusē sāka mirgot zaļi punktiņi.

— Atpakaļ! … Atpakaļ! … — no blakus kuģiem jau kliedza vairākas balsis.

Volgins redzēja, kā Kerijs, pieķēries ar rokām pults malai, vēl arvien nenolaizdams acu no aste­roīda, kur strāvoja nepārtraukta, skatam neizturama gaišzilas uguns jūra, necilvēciski sasprindzināja spē­kus. Acīmredzot viņš bija tuvu ģībonim.

Un kuģis pēdējo reizi pakļāvās savam komandie­rim. Mirdzošais, mazai saulei līdzīgais asteroīds sāka attālināties.

Bet zaļo uguntiņu skaits gaisā palielinājās, tās kļuva spilgtākas. Grūti bija elpot, šķita, ka krūtīs ieplūst liesma, sirds drudžaini daudzījās un pamira, smadzenes sāka tīties zaļā dūmakā.

Volgins juta, ka visu ķermeni dursta it kā simtiem asu adatu. Vienā mirklī viņš redzēja 0-277 vietā mu­tuļojošu gaišzilu bumbu, pēc tam viņa apziņu aprija melna tumsa.

Vtorovs sēdēja blakus Ērikam pie tadas pašas pults, kāda bija Volgina priekšā, gaidīdams mirkli, kad

ultraskaņas spēks kopā ar siltumizstarojumu sāks jūtami ietekmēt asteroīda virsējos slāņus. Pēc tam darbā iesaistīsies citi, viņam nepazīstami izstarojumu aparāti, kas saārdīs planētas vielas molekulās, pār­vēršot tās gāzē.

Prazdams valodu daudz sliktāk nekā Volgins, Vto­rovs tūlīt pēc sastaptā mazā asteroīda iznīcināšanas apbēra Ēriku ar jautājumiem. Un viņam izdevās, tiesa gan, nepilnīgi un neskaidri, uztvert visa procesa jēgu.

Vtorovam bija vieglāk neka Volginam saprast paskaidrojumus. Viņa laikā, divdesmit pirmā gad­simta pirmajā pusē, šādas idejas jau tika apspriestas kā nākotnes uzdevums, un viņš bija ar tām pazīstams. Nepilnīgās valodas zināšanas traucēja saprast līdz galam. Viņš tomēr sekoja visam, kas notika acu priekšā, nevis akli, bet vairāk vai mazāk apzināti.

Iznīcinātāja darbs viņu interesēja krietni vairāk nekā Volginu, kas to vēroja, nesaprazdams jēgu.

Sagadījās tā, ka saruna ar Ēriku un viņa palīgu Edvīnu noskaidroja Vtorovam katastrofas cēloņus, pirms tā bija notikusi. Sī saruna sākās burtiski dažas minūtes pirms viņu acu priekšā izvērsušās traģē­dijas.

— Sakiet, — Vtorovs jautāja, — kas notiktu, ja jūs negaidīti uz bijušās lielās planētas gabala uzietu radioaktīvo vielu iegulas? Kādu ietekmi uz tām at­stātu jūsu izstarojumi?

Tādi gadījumi ir bijuši, — Ēriks atbildēja. — Taču ierīces mūs brīdina par šādu bīstamu vielu esamību. Tādus asteroīdus mēs neaizskaram. Uz tiem dodas ar speciālām ierīcēm apgādāta eskadriļa.

— Tātad 0-277 jau ir pārbaudīts?

*— Protams. Citādi mēs nebūtu lidojuši šurp. Mums šeit nedraud nekādas briesmas. Bet, ja radioaktivitāte pēkšņi sāktu izpausties, mēs par to laikus uzzināsim un pagūsim attālināties.

— Vai ar darba kuģi kādreiz ir noticis nelaimes gadījums?

— Nevis ar darba kuģi, bet ar veselu eskadriļu. Tas notika pirms divdesmit pieciem gadiem. Toreiz pat nenojauta, ka eksistē «melnais mirdzums».

— Kas tas tāds?

— Precīzi nevar izskaidrot, — Edvīns atbildēja. — Nosaukums pārtulkots no faetoniešu valodas. Kad uz vecā Faetona uzzināja par planētai draudošo ne­laimi, izgudroja un sintezēja neskaitāmi daudzas vie­las, kuras spētu noderēt par kosmosa kuģu degvielu. Vienu no tām arī nosauca par «melno mirdzumu». Pēc tam faetonieši atklāja antigravitāciju, un visas agrākās kosmosa kuģu sistēmas tika apmainītas pret gravitācijas sistēmām. Taču milzīgie ļoti bīstamo vielu krājumi palika apakšzemes glabātavās. Vairā­kums no šīm vielām bija radioaktīvas, tāpēc tās pa­slēpa dziļi. Taču «melno mirdzumu» nevar atklāt ne ar kādiem aparātiem. Faetonieši bija pārliecināti, ka, planētai sabrūkot, visas šīs vielas aizies bojā pašas par sevi, un neiznīcināja tās. Acīmredzot «melnais mirdzums» nepanes ultraskaņas vai siltumizstarojuma iedarbību. Kas ar to šādā gadījumā notiek, mēs nezi­nām, taču jādomā, kaut kas līdzīgs kodolsprādzie­nam. No bojā aizgājušās eskadriļas tika saņemts zi­ņojums, ka ar asteroīdu, pie kura viņi strādā, notiek kaut kas dīvains. Pēc tam viņi aprauti ziņoja: «Oranža liesma . .. gaišzila … zaļas uguntiņas …» Un tas bija viss. Pēc tam izplatījumā atrada trīs kuģus ar miru-

483

šiem komandas locekļiem, Pārējie bija nozuduši tāpat kā pats asteroīds. Mēs jautājām faetoniešiem. Viņi domā, ka ne visi «melnā mirdzuma» krājumi gājuši bojā Faetona katastrofā. Taču nelaime tā, ka viņi paši nezina, kas tas «melnais mirdzums» tāds ir. Ziņas par to viņiem nav saglabājušās.

— Tātad jūs šo vielu varat sastapt uz jebkura asteroīda?

— Varbūt tā ir arī tur, — Ēriks atbildēja. — Taču tagad mums ir zināms, ka katastrofa nenotiek vienā mirklī. Ir pazīmes — oranža un gaišzila liesma, zaļas uguntiņas. Pēkšņi ieraugot tādas parādības, mēs pa- gūsim aizlidot drošā attālumā. Līdz šim neviens vairs nav sastapies ar «melno mirdzumu».

— Izrādās, ka jūsu darbs nav pilnīgi drošs.

Ēriks paraustīja plecus:

— Cīņā ar dabu arvien var atgadīties pārsteigumi. Bet cilvēki taču nekad …

Pēkšņi atskanēja satraukuma pilna balss:

— Kerij! Kerij! Atpakaļ! «Melnais mirdzums»!

Un pēc sekundes atkal:

— Atpakaļ! Atpakaļ!

Ēriks uz mirkli izstiepās taisns kā tērauda atspere. Nebija paguvuši izskanēt vārdi «melnais mirdzums», kad Vtorovs ar visu ķermeni sajuta, ka kuģis raujas prom no asteroīda. Paātrinājums bija tik liels, ka viņam acu priekšā viss satumsa.

— Atpakaļ! Kerij, atpakaļ! — uzstājīgi kliedza viņā pusē planētai, kur, kā Vtorovs zināja, atradās M-76, kurā lidoja Volgins.

— Vai tad viņš pats neredz, vai? — Edvīns caur zobiem izgrūda.

Uz 0-277 nebija saskatāms nekas draudošs. Vieg­lajai miglai, kas pirms dažām minūtēm sāka pārklāt klintis, nebija ne oranžas, ne gaišzilas nokrāsas. Nebija manāmas arī zaļās uguntiņas. Šķita, ka tur valda miers.

Taču draudošie vārdi «melnais mirdzums» turpi­nāja skanēt Vtorova ausīs.

Cik dīvaini! Tikko viņi par to runāja un nu …

Ēriks un Edvīns klusēja, acu nenolaizdami no aste­roīda. Sagaidīt varēja visu. Neviens, izņemot pirms ceturtdaļgadsimta bojā gājušos iznīcinātājus, nebija redzējis un nezināja, kas var sākties, ja tiek trau­cēts «melnā mirdzuma» gadu tūkstošiem ilgušais miers.

Tur, viņā pusē asteroīdam, kaut kas notika.

Paātrinājums kļuva arvien lielāks. Vtorovs karājās gaisā, pieķēries pie sēdekļa siksnām. Pieradis gan pie pārslodzēm, gan pie bezsvara stāvokļa, viņš nezau­dēja domu skaidrību un redzes asumu.

0-277 strauji samazinājās, pazuzdams bezgalībā.

Un pēkšņi…

Žilbinošs gaišzilas uguns uzliesmojums! Drausmīgs sprādziena viesulis!

Tajā vietā, kur tikko bija redzams asteroīds, sāka mutuļot zilgani oranžs mākonis, H-80 komandas acu priekšā uzdzirkstīja un tūlīt nozuda vairāki zaļi punkti. Oranžās uguns strēle apdzisa dažus kilomet­rus uz priekšu no kuģa.

Mākonis strauji izklīda. Vairākas minūtes tas bez­galībā zaļgani mirdzēja, pēc tam kaut kā pēkšņi apdzisa.

Nekas vairs nebija redzams. Tikai zvaigznes!

M-80 lēnām apstājās. Un devās atpakaļ uz to vietu, no kurienes tikko bija atlidojis.

Ēriks un Edvīns klusēja, smagi elpodami. Vtoro­vam aiz muguras nekustīgi stāvēja komandas trešais loceklis — Hēlijs.

— Dmitrijs … — Vtorovs čukstēja.

— Viņi nevarēja aizkavēties, — aizsmakušā balsī teica Edvīns. — Viņiem bija pietiekami daudz laika.

— Uzmanību! — Ērika balss skanēja kā metāls. — Sāku pārbaudi. H-71?

«Ir gan pašsavaldīšanās!» Vtorovs nodomāja.

— Kuģis kārtībā, komanda nav cietusi, — skanēja atbilde.

— M-72?

Sekoja tāda pati atbilde.

— M-73? .. .

— Viss kārtībā.

— M-74? …

— Viss kārtībā.

— M-75? .. .

— Kuģis vesels!

Vtorovs sastinga, baidīdamies elpot.

— M-76? … M-76? …

Klusums. Ēriks nobālēja.

— M-76? … Atbildiet! … M-76?

Neviens neatbildēja. Ēriks pārvilka pār pieri ar drebošu roku.

— M-77? …

«Vai viņš no dzelzs, vai?» Vtorovs nodomāja.

— H-78? …

Atsaucās visi, izņemot Keriju.

— Kurš redzēja, kas notika? — Ēriks jautāja it kā pavisam mierīgi.

— Es! — atskanēja balss. (Vtorovs nezināja, kas runā.) — Parādījās oranža migla. Pēc tam oranža un

gaišzila liesma. Mēs tūlīt sapratām, ka tas ir slavenais «melnais mirdzums». Bija visas pazīmes, izņemot za­ļās uguntiņas. To nebija. Es atsviedu kuģi atpakaļ un kliedzu Kerijam, kurš atradās tieši pretī liesmas perēklim. Taču Kerijs virzīja kuģi nevis atpakaļ, bet sāņus.

— Kā tu domā, kāpēc viņš tā darīja?

— Droši vien tieši tāpēc, ka atradās pretī. Viņš gribēja izkļūt no iespējamā izstarojumu rajona.

— Viņš rīkojās pareizi. Kas notika tālāk?

— Parādījās garas, oranži sarkanas uguns mēles. Pēc tam sprādziens.

— Kur tagad atrodas H-76?

— Es to redzu, Ērik. Kuģa inhaliskops izskatās tāds pats kā vienmēr. Tas nemaz nav bojāts.

— Arī tie trīs kuģi, ko atrada pēc pirmās sadur­smes ar «melno mirdzumu», ārēji nebija bojāti, — Ēriks atbildēja. — Uzmanību! Visiem kuģiem piesar­dzīgi tuvoties H-76. Bez manas komandas neko ne­darīt. Nodibini sakarus ar Marsu! — viņš pavēlēja Edvīnam.