Viesis no bezgalības

3.

Nolicis grāmatu sāņus, Volgins devās pa terases kāpnēm lejā. Taisnā aleja, ko no abām pusēm ap­ņēma puķu stādījumi, veda no mājas tieši uz plud­mali. Virs galvas bija savijusies koku biezie zari, vei­dodami zaļu velvi. Jūra šķita kā tumšzila siena, kas sedza izeju, un gandrīz nemanāmi saplūda ar debesu zilgmi.

Volgins nolēma izpeldēties, jo diena bija ļoti karsta.

Līdzko viņš iznāca no alejas, plašais klaids it kā pavērās viņa priekšā. Volgins nogāja pašā ūdens malā.

Nepārredzamā tāle mirdzēja kā spogulis. Svelmainā dienvidu debess lēja versmīga gaisa šaltis. Brīnišķīga kā arvien bija ši piekraste, agraka Francijas perle — bagātā Rivjēra.

Volgins atcerējās, ka bija šeit kādreiz atbraucis no Parīzes. Toreiz nebeidzama virkne greznu hoteļu un privātu villu stiepās gan krastu, kas tagad šķita viens vienīgs dārzs.

Aizritējuši divtūkstoš gadu!

Bez miņas nozudusi bijusī Rivjēra di Ponente. Sub- tropiskie augi pienākuši līdz pašai jūrai. Šajos zaļu­mos slēpās nelielas mājiņas. Tajās dzīvoja zinātnieki, kuri strādāja mācību kombinātos, kas bija ierīkoti tajās vietās, kur kādreiz atradās Nica un Mentona.

No šīm divām pilsētām nebija palicis ne miņas.

Volgins aizvēra acis, pavērsdams seju pret Sauli.

Un pēkšņi viņam likās, ka viss, kas ar viņu noti­cis, — slimība, nāve, atdzimšana, ■— viss bijis tikai sapnis, acumirklīga iztēles kaprīze, halucinācija.

Tūlīt viņš atvērs acis, un atkal atgriezīsies īstenība. Viņš ieraudzīs agrāko Rivjēru, grezni ģērbušos cilvē­kus, baltās jahtu buras, izdzirdēs visapkārt interna­cionālā, daudzās valodās runājošā pūļa čalas…

Pagātnes aina bija tik spēcīga, ka Volginu atkal, tāpat kā toreiz — bijušajā dzīvē, sagrāba dziļš sašu­tums. Tikai bagātie dīkdieņi ar pilnajām kabatām varēja šeit pavadīt «ziemas sezonu», izmantot plud­mali, glāsaino jūru, izsmalcināto kūrorta komfortu. Rivjēra ar savu lielisko klimatu nebija pieejama strādnieku un vispār mazturīgo šķiru bērniem. Savām acīm Volgins bija redzējis Parīzes graustus un neskai­tāmos bērnus, kuriem vajadzēja apmierināties ar ne­tīriem pagalmiem un skopi saules apspīdētiem bul­vāriem, kur auga vārguļojoši kociņi un zāle.

Viss, kas Volginu šeit apņēma, bija viņam svešs un naidīgs.

«Uz Parīzi!» viņš nodomāja. «Atpakaļ pie saviem cilvēkiem, pie sava iemīļotā darba!»

Augsts vilnis ar troksni uzbangoja krastā, apšļāk- dams Volgina kājas ar putām.

Viņš satrūkās un attapās.

Visapkārt joprojām pletās jaunās Rivjēras tukšā krastmala.

Bet kāpēc tukšā? . .. Kāpēc viņam tā likās? … Tur­pat pa kreisi, pa labi, visur redzami cilvēki. To gan nav tik daudz kā agrāk, taču krastmala nepavisam nav tukša.

Divsimt metru attālumā no Volgina trīs cilvēki skriešus metās jūrā. Viņam likās, ka tās ir trīs jaunas meitenes. Jautrie, sudrabainie smiekli, kas atlidoja līdz viņa ausīm, minējumu apstiprināja.

Nav vairs vecās Rivjēras!

Tā izgaisusi laika bezgalībā un nekad neatgriezī­sies. Jaunā Rivjēra pieder visiem Zemes ļaudīm. Un vai gan tā nav skaistāka par agrāko?

«Izsmalcinātais kūrorta komforts,» Volgins atcerē­jās savu neseno domu, un pirmo reizi pēc tam, kopš apzinājās sevi jaunajā un līdz šim laikam vēl jopro­jām svešajā pasaulē, uz viņa lūpām pavīdēja nicinošs smaids.

Šis smaids attiecās uz pagātni, uz to, kas Volginam bija saprotams, mīļš un tuvs, — uz viņa laika dzīves apstākļiem. Šai brīdī viņš domāja par jauno bez greizsirdības pret pagātni. Tās vietā bija radušās citas jūtas — lepnums par cilvēku un viņa darbiem. Pa­saule ir brīnišķīga, un brīnišķīgi ir cilvēki, ja viņi var tik pārsteidzoši pārveidot pasauli!

Netālu no Volgina trīs Zemes jaunās paaudzes pār­stāves jautri draiskojās ūdenī. Ik mirkli līdz Volginam atlidoja to bezrūpīgie smiekli. Ko viņas, šīs meitenes, zina par divdesmito gadsimtu? Kā viņas to iedomā­jas? Viņām viss, kas tik tuvs un saprotams Volginam, ir senatnes vēsture. Droši vien viņas zina to tāpat, kā pats Volgins zina senās Romas dzīvi.

Bet viņš …

Šīs meitenes nevar nezināt, ka atdzimušais div­desmitā gadsimta cilvēks dzīvo turpat, viņām blakus. Viņas nevar neredzēt vietuļo stāvu krastmalā pie Muncija mājas, ko droši vien labi pazīst. Arī pēc ārējā izskata, galvenais, pēc auguma, viņas jau sen noskārst, kas ir šis vientuļais cilvēks. Bet kāpēc gan meitenes nepiepeld tuvāk, lai paskatītos uz viņu? Vai tiešām ziņkārība, kas tik raksturīga jaunībai, tām sveša?

«Peldiet šurp, meitenes, ja jums tas tīk! Nāciet tu­vāk! Jūs taču esat mani jaunie laikabiedri. Ja jūs varētu iedomāties, cik vajadzīgas man jūsu jaunās, laimīgās sejas, cik grūti kļuvis dzīvot atrautībā no cilvēkiem, jūs, protams, tūlīt būtu klāt. Bet jūs to nekad neizdarīsiet. Es pats esmu uzcēlis starp mums

biezu sienu, un tikai es pats varu to nojaukt. Bet ja nu es aizpeldētu pie jums? Kā jūs mani saņemsiet? Izbīsieties? Vai draudzīgi uzsmaidīsiet?»

Vienu mirkli Volginam briesmīgi gribējās mesties ūdenī un peldēt pie viņām, šīm meitenēm — jaunās pasaules cilvēkiem, bet viņš apspieda savu dziņu. Ne­kas tur nevarēja iznākt, izņemot neveiklu situāciju. Viņu sagaidīs ar izbrīna pilnu smaidu, un visas trīs tūlīt aizpeldēs prom.

Volgins dziļi maldījās un nespēja vēl apjaust, cik dziļi ir viņa maldi. Viņš nepazina jaunās pasaules cil­vēkus. Tikai daudz vēlāk, atcerēdamies šo epizodi, Volgins varēja pilnīgi pareizi iztēloties, kā šīs meite­nes būtu uzņēmušas viņa ierašanos.

Viņš uzgrieza meitenēm muguru.

Pēdējās dienās arvien biežāk un biežāk viņam radās vēlēšanās tuvināties cilvēkiem, izbeigt vientuļ­niekā dzīvi.

«Laiks izbeigt!» viņš noteica pats pie sevis. «Pie­tiek! Lai raugās uz mani, kā grib, bet es vairs nevaru palikt viens.»

Noģērbies Volgins ar tīksmi ļāvās vēsajām bangu skavām. Viņš labi prata peldēt un studiju gados nereti bija piedalījies sacensībās. To atcerējies, viņš nodo­māja: «Vai pasaulē vēl ir saglabājies sports un sporta spēles?» Sarunās ar Munciju viņš šim jautājumam nezin kāpēc ne reizi nebija pieskāries.Volgins aizpeldēja tālu no krasta. Ar skaudru prieku viņš sajuta, kāds spēks ir rokās, kas, peldot kraulā, strauji nesa ķermeni uz priekšu. Tikai jaunī­bas dienās viņš varēja peldēt tik ilgi un tādā tempā. Dzīvodams Parīzē, viņš reizēm bija peldējies baseinā un pamazām pārliecinājies, ka noveco, ka peldēt ilgi un strauji kļūst arvien grūtāk.

Bet tagad viņš atkal bija spēcīgs un jauns. Kāds burvju spēks bija atgriezis jaunību? Kā Mefistofelis Gētes poētiskajā pasakā Lūcijs bija atdevis viņam ne tikai jaunību, bet arī pašu dzīvi.

«Patiešām cilvēks ir visspēcīgs!» Volgins nodo­māja.

Viņš peldēja arvien tālāk un tālāk. Jūra bija mie­rīga. Aizmugurē no krastmalas skanēja tikko dzir­dama bangu čala. Palūkojies atpakaļ, Volgins skaidri saskatīja pie apvāršņa Monako ragu. Viņa laikā tur bija bijis spēļu nams — Montekarlo. Kas tur tagad atrodas?

Sajutis nogurumu, Volgins pagriezās uz muguras un ilgi tā gulēja, viegli šūpodamies līganajā viļņu ņirbā. Tā laikam nāca no Gibraltāra, no Atlantijas okeāna plašumiem.

Nezin no kurienes uzradies, sauli aizsedza māko­nis, un tās svelošie stari zaudēja savu spēku.

Volgins laiski ļāvās jaukajai atpūtas tvīksmei.

No krasta puses šurp devās kāda atomlidmašīna un zemu pārlaidās pāri Volginam. Viņš ar smaidu nodo­māja, ka pilots droši vien nezina, kas ir šis vientuļais peldētājs, kas tik tālu aizpeldējis jūrā, citādi nebūtu lidojis tieši pāri viņam. Kur lido šis cilvēks? Uz Sicī­lijas salu vai Āfriku?

Neviens netraucē brīviem cilvēkiem lidot, kurp vien vēlas un kad vēlas. Uz Zemes nav robežu un kordonu, nevienam nevajag lūgt atļauju apmeklēt jebkuru vietu.

Bet atomlidmašīna griezās atpakaļ un šoreiz vēl zemāk pārlidoja pāri Volginam, likās, ka mašīnā sē­

došais cilvēks uzmanīgi paskatās uz viņu. Vienu mirkli atomlidmašīna pat apstājās, paliekot karāja­mies tieši virs Volgina. Pēc tam aizlidoja tālāk un nozuda.

Un Volgins saprata, ka šis cilvēks nekur nebija do­mājis lidot, ka ieradies šeit tikai viņa dēļ. Ļaudis, kas turējās atstatu, bija pamanījuši, ka viņš aizpeldēja jūrā, redzējuši, ka viņš arvien vairāk un vairāk attā­linās no krasta, un sākuši uztraukties.

«Patiešām,» Volgins nodomāja, «ja es noslīktu, tā viņiem būtu šausmīga katastrofa.»

Desmit minūtēs, kuras bija nogulējis nekustīgi, spēki pilnīgi atgriezās. Volgins peldēja atpakaļ tajā pašā straujajā tempā.

Muncijs gaidīja krastā. Parasti viņš to nekad neda­rīja. Laikam kāds bija ziņojis, ka «mazdēls» riskē ar savu dzīvību.

Taču vecais zinātnieks neko neteica, kad Volgins iznāca no ūdens, ne ar ko neizrādīja nemieru, kas visu laiku bija viņu mocījis.

— Jūs ilgi peldējāties, — viņš piezīmēja. — Pus­dienas jau gaida.

— Bet kāpēc jūs nepeldaties? — Volgins jautāja. — Diena ir ļoti karsta.

— Es to jau šodien esmu darījis, — Muncijs vien­kārši atbildēja, un Volgins juta šajā atbildē slēptu pārmetumu.

«Nevajag viņus uztraukt,» Volgins nodomāja. «Turpmāk peldēšu tikai gar krastu. Patiešām, kādas man tiesības riskēt ar savu dzīvību, pārāk dārgi esmu tiem izmaksājis.»

Pie pusdienu galda Muncijs paziņoja Volginam, ka ir spiests viņu atstāt uz ilgu laiku.

— Mani aicina uz Marsu, — viņš teica tādā toni, it kā runa būtu par kaimiņu pilsētu. — Tur atrastas divas apakšzemes krātuves ar ļoti senām lietām. Iespējams, ka tās ir pirmo starpplanētu ekspedīciju pēdas. Bet varbūt arī vēl senākas.

— Ko tas nozīmē — vēl senākas?

— Vai tad jūs vēl neesat lasījis grāmatu, kurā ap­rakstīts pirmais lidojums uz Marsu un Venēru? — Muncijs atbildēja uz jautājumu ar pretjautājumu.

•—• Pagaidām neesmu lasījis. Es vispār vēl neesmu skāris kosmosa tematiku.

— Izlasiet. Manā bibliotēkā ir laba grāmata par šo tematu. Tā saucas «Piektā planēta». Jūs to viegli atradīsiet un daudz ko no tās uzzināsiet.

— Uz cik ilgu laiku jūs aizlidojat, Muncij?

— Apmēram uz pusgadu. Mani interesē ne tikai paredzamais darbs, bet vilina arī vēlēšanās satikties ar meitu. Neesmu viņu ilgi redzējis. Bet, ja esmu jums vajadzīgs, Dmitrij …

— Nē, Muncij, — Volgins atbildēja, — tieši šodien esmu nolēmis izbeigt savu vientuļnieka dzīvi. Pie­tiek! Lai jūsu laikabiedri uzskata mani par mežoni, bet es iesaistīšos sabiedrības dzīvē.

— Un ļoti labi darīsiet. Neviens neuzskata un ne­var uzskatīt jūs par mežoni. Es sen esmu pamanījis šo dīvaino, pilnīgi aplamo iedomu. Gan manī, gan Lūcijā tā arvien izraisījusi izbrīnu.

— Jums ir pavisam cita psiholoģija … Cik jums ir bērnu, Muncij? — Volgins jautāja, strauji mainīdams sarunas tematu.

— Tikai Lūcijs.

— Bet jūs tikko teicāt…

— Ka gribu satikties ar meitu? Tā ir Lūcija sieva

un Mērijas māte. Viņa man tikpat dārga kā paša meita.

— Ko viņa dara uz Marsa?

— Ēra strādā tīrīšanas vienībā. Viņu bāze atrodas uz Marsa. Viņa tur strādā jau divus gadus.

— Un viņu sauc par Ēru. •

— Jā. Vai tas jūsos rada izbrīnu?

— Nē. Es jau esmu pieradis pie jūsu dažādajiem vārdiem. Cik viņai gadu?

— Astoņdesmit divi. Jūs taču, Dmitrij, zināt, ka pie mums šis vecums atbilst jūsu trīsdesmit gadiem. Tieši tāpat cilvēks arī jūtas.

Volgins pamāja ar galvu. Viņš zināja, ka tagadē­jiem cilvēkiem ir garš mūžs un ilga jaunība, bet nekādi nespēja pie šīs domas pierast.

— Vai Lūcijs zina par jūsu aizbraukšanu?

— Zina. Jūs sacījāt, ka vēl divi mēneši…

— Pusotra.

— Lai būtu pusotra. Lūcijs uztraucas par to, kas notiks ar jums. Jūs taču nevarat dzīvot gluži viens, bet viņš pats nekādi nevar pamest savu darbu. Taču Mērija piedāvāja savus pakalpojumus.

— Tas ir?

— Viņa var dzīvot šeit. Manā vietā. Protams, ja jums nebūs nekas pretī.

Volgins zināja, ka Mērija nav precējusies un viņai tikai trīsdesmit gadu. Volgina laikā šāds priekšlikums būtu viņu mulsinājis, bet trīsdesmit devītā gadsimta cilvēku priekšstati stipri atšķīrās no tiem, pie kādiem viņš bija pieradis. Turklāt Mērija taču bija viņa «māsa».

— Es būtu priecīgs par Mērijas sabiedrību, — viņš iesaucās. — Bet es, kā jau jums teicu, izbeidzu vien­tuļo dzīvi. Es iesaistos sabiedrības dzīvē, — viņš at­kārtoja, no šīs domas vien jau izjuzdams satraukumu.

— Ja jūs to esat stingri izlēmis, — Muncijs ierosi­nāja, — ejiet pie teleofa. Ieprieciniet ar savu lēmumu visu Zemi. Sen jau cilvēki gaida šo dienu.