Viesis no bezgalības

CETURTĀ NODAĻA 1.

No četru gadu ilgās letarģijas Volgins pamodās uzreiz. Nebija pusnesamaņas stāvokļa, neskaidru domu, atmiņas traucējumu. Viņš vienkārši pamodās, kā bija vienmēr paradis pamosties.

Un tūlīt atcerējās visu, ko bija redzējis un sajutis pirms samaņas zušanas.

Bija tumšs. Viņš gulēja mīkstā un ērtā gultā. Ne­skaidri varēja saskatīt priekšmetus — naktsgaldiņu, vairākus mīkstos krēslus, galdu.

Acīmredzot bija nakts.

«Skaidrs!» Volgins nodomāja. «Es atrodos uz Marsa. Eskadriļa ir atgriezusies tur pēc dīvainā atgadījuma ar ®-277. Bet es taču zaudēju samaņu, kāpēc gan mani neievietoja slimnīcā? Jā, viņiem nav slimnīcu … Bet kāpēc tādā gadījumā es esmu viens? Nav pat kopējas.»

Ar pierastu, domās izteiktu pavēli viņš lika atvēr­ties logam, ja tāds būtu istabā.

«Logs» atvērās. Tumšais aizkars pašķīrās, un pēkšņi Volgina guļvietu skāra mēness stars.

«Ak tā! Esmu uz Zemes. Vēl dīvaināk. Vai tiešām es būtu tik ilgi gulējis?»

Volgins jutās tik parasti, ka viņam ir prātā nenāca, ka varētu būt bijis nesamaņā. Droši vien viņu bija tikai iemidzinājuši.

Bet vai tagad viņš ir slims vai vesels? Tas nebija zināms.

Pilns mēness lēja savu gaismu visapkārt, un Vol­gins saprata, ka šī istaba viņam pilnīgi sveša. Šeit viņš nekad nebija bijis.

Gulēt viņam negribējās, bet celties augšā no gultas viņš neuzdrīkstējās. Varbūt nedrīkstēja staigāt…

«Ja tas tā būtu,» viņš beidzot nolēma, «tad kāds pie manis sēdētu.»

Mulsināja virsdrēbju trūkums. Tās nekur neredzēja.

Volgins tomēr piecēlās.

Turklāt viņš nejuta nekādu nogurumu. Nē, acīm­redzot viņš ir pilnīgi vesels.

Volgins piegāja pie loga. Un tikai tur pamanīja, ka tas tiešām ir logs — tieša atvere sienā, nevis caurspī­dīga siena kā citās mājās. Lēns, ļoti silts vējš plivi­nāja Volgina matus.

Viņš apsēdās uz palodzes.

Bija patīkaini lūkoties uz mēnesi, uz zvaigžņoto debesi — tie bija tik ierasti, mīļi, labi pazīstami pēc tik nesenās melnās Visuma bezgalības.

0-277, gaišzilā mutuļojošā bumba … zaļās ugunti­ņas … kā liesma dedzinošais gaiss … Kerij a un Čār- lija sejas, saspringtas, plaši ieplestām, šausmu pilnām acīm… Labi, ka tas viss beidzies, pagājis, nogrimis pagātnē!

Nē, viņš vairs Zemi nepametīs! Pietiek kosmosa iespaidu!

Žēl tomēr, ka viņš neredzēja, kas notika tālāk. Acīmredzot nekas briesmīgs, citādi viņš nebūtu šeit, uz Zemes. No katastrofas ir izdevies izvairīties.

Bet ar viņu — Volginu — tomēr kaut kas ir noticis. Kāpēc gan viņu vajadzēja iemidzināt un nosūtīt uz Zemi, uz Kipras salu …

Volgins pēkšņi aptvēra, ka domās nosaucis vietu, kur atrodas. Protams, tas bija dārzs, kuru viņš toreiz redzēja pēc iznākšanas no ārstēšanās paviljona. Viņš to pazina instinktīvi. Tropu augi, šaurie, grantētie celiņi, baltās zaļumos grimstošās ēkas. Bet tur jau re­dzams pazīstamais paviljona kupols; šajā paviljonā pavadīti tik daudzi mokpilni mēneši.

Volgins sarauca uzacis un iegrima domās.

Ja viņš ir atvests šurp, tad tas nozīmē, ka gadījies kaut kas nopietns. Nevis tikai miegs pec ģīboņa. Kas gan noticis? Un cik ilgi viņš te atrodas?

Volginu mulsināja tas, ka viņš ir viens, ka tuvuma nav neviena cilvēka.

Volgins atgriezās gultā un apgūlās. Bet miegs ne­nāca. Viņš aizvēra «logu», taču arī tas nelīdzēja. Vol­gins juta, ka ir labi izgulējies un vairs neaizmigs.

Pasaukt kādu?

«Kāpēc modināt cilvēkus?» viņš nodomaja. «Lai guļ.»

Viņš sataisījās pacietīgi gaidīt rītu.

Pazīstama, tikko saklausāma skaņa sasniedza Vol­gina ausis — atvērās durvis.

Istabā kāds ienāca.

Loga aizkars mazliet pavērās. Volgins ieraudzīja, ka ienācēja ir sieviete. Kad tā pienāca tuvāk, viņš pazina Meļņikovu.

Volgins steidzīgi aizvēra acis. Viņu uzskata par slimu — tas bija skaidrs. Citādi nevarēja izskaidrot Meļņikovas ierašanos viņa istabā nakts vidū. Bet, ja tas tā, tad nācēju varēja satraukt Volgina pēkšņā pamošanās.

Marija Aleksandrovna pienāca pie gultas un no­liecās pār viņu. Acīmredzot Volgina mierīgie elpas vilcieni viņu nomierināja, un viņš pagriezās, lai ietu projām. Volgins saprata, ka Meļņikova dežurē un uzturas blakus istabā. Varbūt viņa ienāca tāpēc, ka

bija sadzirdējusi soļus, bet tagad pārliecinājās, ka tā tikai šķitis.

Doma, ka Meļņikova var aiziet, bet viņš atkal pa­liks viens uz nezin cik ilgu laiku, izbiedēja Volginu. Viņš klusu pasauca:

— Marij!

Viņa strauji apgriezās. Logs vēl bija pusatvērts, un uz Meļņikovas sejas krita mēness gaisma. Volgins redzēja, ka viņa netic savām ausīm, bet saspringti raugās istabas puskrēslā, cenzdamās saskatīt Volgina seju. Viņš atkārtoja:

— Marij!

Priecīgi iesaukdamās, Meļņikova pieskrēja viņam klāt:

— Tu pamodies? Dmitrij! Dima!

Tā viņu kādreiz bija saukusi Irina!

— Jāpaziņo visiem!

— Pagaidi! — Volgins teica. — Nevajag nevienu modināt. Drīz būs rīts. Marij, nāc atpakaļ!

— Bet man jāpasaka …

— Nekas tev nav jāsaka. Es vēl guļu.

Viņa nedroši panācās atpakaļ.

— Visi gaida, kad tu pamodīsies.

— Gan pagaidīs vēl laiciņu. Apsēdies! Pastāsti pati, kas ar mani noticis. Es to gribu dzirdēt no tavas mutes.

Meļņikova apsēdās uz gultas malas.

— Nezinu, tiesa … — viņa sacīja. — Lūcijs kate­goriski pavēlēja …

— Es vēl neesmu pamodies, — Volgins smaidot atkārtoja. — Kad es pamodīšos, tu pasauksi Lūciju.

Agrāk viņš to bija uzrunājis ar «jūs», bet viņa pati pirmā pārgāja uz draudzīgo «tu». Volgins par to bija priecīgs. Ar visiem kosmonautiem viņam sen bija nodibinājušās vienkāršas, biedriskas attiecības. Ar visiem, izņemot Meļņikovu. Viņa izturējās pret Vol­ginu atturīgi savas nelaimīgās līdzības dēļ ar Irinu, būdama pārliecināta, ka Volginam ir smagi, viņu re­dzot. Tā tiešām agrāk bija, bet Volgins jau bija pār­stājis šo līdzību ievērot. Meļņikovai bija Irinas mati un tādas pašas tumšas acis, bet viss pārējais gluži citāds. Tagad viņam šķita, ka starp abām vispār nav nekādas līdzības, ka Meļņikova viņam patīk pati par sevi. Tā tas nebija, taču Volgins vairs nevarēja pa­teikt, kas tieši viņu saista pie Meļņikovas. Jaunās Jūtas attīstījās un kļuva ar katru dienu spēcīgākas, vēl mazliet — un tām bija jāpārvēršas par mīlestību. Tas bija neizbēgami.

— Stāsti! — viņš atkārtoja. — Un sauc mani par Dimu. Man tā patīk.

Viņš lika logam pavisam «atvērties». Mēness gaisma atkal pielēja istabu, un sudrabotajā zaigā Volgins ieraudzīja .. .

Nē, tā nebija redzes halucinācija!

Meļņikova bija novecojusi. Viņa izskatījās vecāka nekā toreiz, kad viņš to redzēja pēdējo reizi. Kā tas varēja gadīties? Kas noticis? …

Un neskaidras aizdomas, ka viss nav tā, kā viņš domā, ka «miegs» bijis ilgāks, nekā šķita, lika sirdij iepukstēties straujāk satraukuma pilnā priekšnojautā.

— Runā taču! — Volgins lūdzošā balsī teica, re­dzēdams, ka Marija šaubās.

Meļņikova tiešām šaubījās. Viņai bija noteikts, kar līdzko Volgins pamodīsies, tūlīt jāziņo par to Lūcijam, Jo un Faetona ārstam. Varbūt Volginam nepiecie­šams dot kādas zāles, varbūt aizkavēšanās nāk viņam par ļaunu? Bet viņa atcerējās, ka Ieija tikai pirms dažām stundām bija sacījis (Mērija viņa vārdus pār­tulkoja), ka Volginam jāpamostas tāpat, kā pamodies* arvien, kad bijis pilnīgi vesels. Un viņš izskatās lie­liski, it kā šo četru gadu nemaz nebūtu bijis.

Viņa nespēja pretoties Volgina lūdzošajam skatie­nam. Viņš grib visu dzirdēt no viņas lūpām. Lai arī notiek tā!

Meļņikovai nebija spēka piecelties un aiziet. Lai Lūcijs ir neapmierināts, lai! Viņai bija patīkami būt divatā ar Dmitriju istabā, ko ar savu gaismu pielēja Mēness — vecais Mēness, tāds pats kā agrākajos lai­kos, būt kopā ar cilvēku, kas viņai daudz tuvāks nekā visi pārējie uz Zemes, būt kopā ar savu laikabiedru..

«Viņš vēl nezina,» Meļņikova domāja, «ka tikai mēs divi esam palikuši uz Zemes. Gluži vieni.»

Lūcijs bija noliedzis Volginam par to stāstīt.

— Vai tu jūties labi?

— Lieliski. Nebaidies neko. Stāsti!

Viņa pastāstīja par visu. Kā tika nogādāts uz Marsa darba kuģis H-76, kā atrasti uz tā trīs komandas lo­cekļu un arī paša Volgina nekustīgais ķermenis. (Par to, ka viņš viens palicis dzīvs, bija nolemts nestāstīt, kamēr Volgins atveseļosies pilnīgi!) Viņa pastāstīja, kā Volginu nogādājuši uz Kipru, kā novietojuši pa­viljonā, kā visi mocījušies, uztraukdamies par viņa likteni, kā pēc tam atlidojuši Faetona zinātnieki…

— Viss notika tā, kā viņi teica. Pirms mēneša tu pamodies no letarģijas, un tevi no paviljona pārnesa uz šejieni. Katru dienu gaidīja, kad tu pamodīsies galīgi. Esmu ļoti priecīga, ka tas notika tieši manas dežūras laikā, — Meļņikova nobeidza.

Tātad viņš atkal bijis gandrīz miris. Atkal atdots dzīvei ar zinātnes palīdzību. Kāds neparasts liktenis!

— Droši vien dežurē arī Mērija un Ksenija? — Volgins jautāja.

— Mērija jā, bet Ksenijas nav šeit. Viņa . .. Ļeņin­gradā. Nezinu, kas man lika ienākt pie tevis nepare­dzētā laikā, — Meļņikova teica, gribēdama mainīt sa­runas tematu. — Bet man pēkšņi izklausījās . ..

— Tu nebiji kļūdījusies, — Volgins teica. — Es piecēlos un piegāju pie loga. Bet paklausies, Marij. Tu teici, ka pagājuši četri gadi. Vai tu esi par to pār­liecināta?

— Kā gan es varētu nebūt pārliecināta? Mēs visi taču skaitījām dienas.

— Cik pulkstenis?

— Apmēram pieci no rīta. Drīz lēks saule.

— Tad es esmu jau pamodies, — Volgins iesmē­jās. — Tu esi to tikko uzzinājusi un ej pasaukt Lūciju.

Pēc dažām minūtēm istaba pildījās ar cilvēkiem. Atsteidzās Lūcijs, Jo, Vladilens, Mērija un daudzi citi, kurus Volgins nepazina. Atnāca Ieija, maziņš, sīciņš, ar spēcīgu virs milzīgajām acīm izvirzītu pieri, stipri gados, ja ne pavisam vecs. No «Ļeņina» kosmonau­tiem neviena.

Tas Volginu pārsteidza.

«Iznāk,» viņš nodomāja, «ka viņi par mani nepavi­sam neinteresējas, ja patlaban, kad visa Zeme droši vien zina, ka man jebkurā mirklī jāpamostas, neviens no viņiem nav uzskatījis par vajadzīgu atlidot uz Kipru. Pat Viktora nav.»

Kamēr Jo un faetonietis Volginu izmeklēja, viņš nenolaida acu no Mērijas. Viņa šķita kaut kā pārvēr­tusies, bet nebija itin nemaz novecojusi kā Meļņikova. Četri gadi nebija atstājuši iespaidu uz viņas sejas svaigumu.

«Protams, viņa jaunāka par Mariju, taču nevajag aizmirst, ka tagadējie cilvēki izskatās gluži jauni arī piecdesmit gadu vecumā. Kas gan viņiem kādi četri gadi? Tas pats, kas mūsu laikos daži mēneši.»

Volgins juta, ka šī doma sirdī iesvēla rūgtumu. Viņš un Marija novecos, kļūs nevarīgi, bet viņa — Mērija — būs tāda pati jauna un vesela. Un arī pā­rējie būs tādi paši.

Meļņikova viņam likās vēl tuvāka, vēl dārgāka. Viņa nepameta to kā pārējie biedri, viņa palika pie Volgina. Un visu atlikušo dzīvi viņi nodzīvos kopā.

Vladilens pamanīja Volgina vērīgo skatienu, kas bija pievērsts Mērijai. Ar šā laikmeta cilvēkiem pie­mītošo aso prātu viņš nojauta sava drauga domas. Vajadzēja novirzīt Volgina domas no salīdzināju­miem.

— Tu brīnies, ka Mērija ir pārvērtusies, — viņš ieminējās. — Tas izskaidrojams pavisam vienkārši. Mērija kļuvusi māte. Viņai piedzima dēls. Tas no­saukts, godinot tevi, par Dmitriju.

Jautāt, kas ir bērna tēvs, nebija nozīmes. Volgins sniedza Vladilenam roku.

— Apsveicu jūs abus. Bet kur ir viņš, mans vārda brālis?

— Muncija mājā, pie Eras. Viņa beidza savu darbu iznīcinātāju vienībā un atgriezās uz Zemes. Tiesa gan, uz laiku. Un gribēja padzīvoties ar mazdēlu.

— Nejautāšu, — Volgins teica, — vai mazais Dmitrijs ir vesels. Ar viņu viss, protams, kārtībā?

— Es viņu redzēju vakar, — Mērija atbildēja. — Un pirmais jautājums, ko viņš man uzdeva, bija

par tevi. Tas viņam kļuvis jau par paradumu.

Mērijas vārdi nezin kādēļ pārsteidza Volginu. Vi­ņam likās, ka Mērijas dēls vēl ir zīdainis.

— Cik Dmitrijam gadu?

— Drīz būs divi.

Jā, kamēr viņš te gulējis, dzīve nav stāvējusi uz vietas!

Volgina un Meļņikovas skatieni sastapās. Viņam likās, ka Marijas seja ir skumja. Un pēkšņi viņš sa­prata šo skumju cēloni.

Cilvēki visapkārt dzīvo pilnvērtīgu dzīvi, tiem viss pieejams, visi dzīves prieki, visa laime … Bet viņi, pagājušo laiku cilvēki? Vai viņi var dzīvi baudīt pil­nīgi? Nē! Nevar! Marija domā par bērniem. Viņai nekad nebūs bērnu. Dzīvu būtni nedrīkst nolemt ne­pilnvērtīgai dzīvei. Tā būtu briesmīga cietsirdība!

— Tu esi pilnīgi vesels, Dmitrij, — Jo teica. — Ap­sveicu tevi.

— Nav par ko, — Volginam paspruka.

Lūcijs, kas sarunājās ar kādu nostāk no guļvietas, pagrieza galvu, paskatījās uz Volginu un pēkšņi no- bāla.