Viesis no bezgalības

4.

Nedrīkstēja zaudēt laiku. Sekmes varēja nodrošināt tikai plāna ļoti ātra izpilde, kamēr Volginu nebija pārsteigusi neatvairāmā slimība. Turpat Kipras salā vissteidzīgākajā kārtā norisa nepieciešamie sagatavo­šanās darbi. Dziļi zem zemes tika būvēta plaša telpa, ierīkoti automātiskie aparāti, kuriem vajadzēs dar­boties daudzus gadsimtus. Laiks, kad ekspedīcija at­griezīsies no Sapņa, bija precīzi zināms. Volgina ķer­menis šeit gulēs tūkstoš simt sešdesmit gadu.

Neviens nešaubījās, ka nākotnes zinātne spēs viņam otrreiz atdot dzīvību. Progresam tajā līmenī, kādā tas atradās Jaunās ēras devītajā gadsimtā, vairāk nekā tūkstoš gadu — tas bija ārkārtīgi liels laika sprīdis.

Visa Zemes un Faetona cilvēce jau zināja, kāds lēmums pieņemts. Faetona zinātnieki to atzina par pareizu.

Pirms aizlidošanas uz Kipru Volgins pa vispasaules teleofa sakaru aparātu pateicās visiem cilvēkiem par viņu mīlestību, par atdoto dzīvību un atvadījās.

— Es nodošu jūsu pēcnācējiem, — viņš nobeidza savu uzrunu, — sveicienu no sava un jūsu gadsimta. Esiet laimīgi dzīvē un darbā! Palieciet sveiki!

Volgins nedz šaubījās, nedz svārstījās. Stingri pār­liecināts par veiksmīgu gala iznākumu, viņš otrreiz devās nāvē.

— Tev, — viņš teica Marijai ,— visi šie gadsimti aizritēs kā daži īsi gadi. Un es ieraudzīšu tevi, tiklīdz atvēršu acis. Vai tu man to apsoli?

— Protams, Dima! Mēs visi tevi sagaidīsim. Un ne tikai mēs.

Volgins zināja, par ko viņa domā. Lūcija lēmums uz ilgu laiķu pārtraukt dzīvi ar anabiozes miega palī­dzību bija visiem zināms. Pēc gadiem piecdesmit vai mazliet vēlāk viņš arī aizies no tagadējās dzīves, lai pamostos nākotnē. Brīžiem šķita, ka par to domā arī Vladilens un Mērija.

Pirms gadiem desmit tas vēl nebija iespējams. Ana­biozes miegu pieļāva uz vienu vai uz pusotru gad­simtu, bet ne vairāk. Tagad, pēc eksperimenta ar Vol- ginu, zinātne bija ieguvusi citas perspektīvas. Viss, kas saistījās ar nāvi un anabiozi, bija izpētīts daudz dziļāk, un Lūcija nodomu pastiprināja nepieciešamība pārbaudīt jaunos datus praksē. Lūcija rīcību noteica ne tikai vēlēšanās atkal tikties ar Volginu, bet arī gluži zinātniski apsvērumi.

— Jūsu iecere, — Josi teica, runādams ar Volginu pa teleofu, — ir ļoti svarīga. Otrreizējai atdzīvināša­nai būs milzīga nozīme zinātnes attīstībā pat nākotnē. Jūsu vietā es būtu lepojies ar sevi.

— Ar sevi es nelepojos, — Volgins atbildēja. — Bet gan ar to, ka varu būt noderīgs zinātnei.

— Par to jau es runāju.

Kopā ar Volginu uz Kipru izlidoja visi viņa draugi, izņemot mazo Dmitriju, no kura slēpa, ka draugs šķi­ras no viņa uz visiem laikiem. Arī Era pavadīja Vol­ginu un uz dažām dienām nodeva mazdēlu bērnu lau­kuma audzinātāju rīcībā.

«Varbūt es redzēšu arī viņu,» Volgins nodomāja, atvadīdamies no bērna. «Ja Vladilens un Mērija iz­lems sekot Lūcija piemēram, tad nebūs nekāds brī­nums, ka arī Dmitrijs negribēs šķirties no saviem vecākiem. Tiesa, tad viņš būs jau pilnīgi pieaudzis, pat vecs no mūsu agrākā viedokļa.»

— Vai tu drīz atgriezīsies? — Dmitrijs jautāja.

— Nē, ne visai drīz, — Volgins atbildēja. — Bet tas nekas. Tu mani gaidīsi, un mēs kopā ar tevi ap­ceļosim visu Zemi.

— Es pacietīgi gaidīšu.

— Un labi mācīsies.

Dmitrijs pamāja ar galvu. Zēns skumji raudzījās Volginā, un viņa acīs mirdzēja asaras. Un lielais

Dmitrijs nodomāja, ka mazais ar savu «nebērnišķīgo» prātu visu nojauš un visu saprot.

Lidojums uz Kipru, kā arvien, bija ļoti īss. Šķita, ka Vladilens, kas vadīja atomlidmašīnu, steidzas drīzāk paveikt nomācošo ceļojumu. Mašīna lidoja ar vis­lielāko ātrumu.

Pasažieri klusēja. Volgins saņēma Marijas roku un nelaida to vaļā līdz pašam nolaišanās brīdim.

— Tu neaizmirsīsi, — viņš čukstēja, kad pie ap­vāršņa, zilās jūras vidū, parādījās Kipra. — Es gribu tevi ieraudzīt pirmo, tiklīdz atvēršu acis.

Viņa klusēdama pamāja ar galvu, tad strauji ap­kampa Volginu un noskūpstīja.

— Paliec sveiks, Dima!

— Kāpēc «paliec sveiks»? Nē, uz redzēšanos!

Salā Volginu gaidīja ar nepacietību. Viss bija saga­tavots. Viņš pats bija lūdzis, lai procedūru nevilci­nātu un lai tūlīt, līdzko viņš atlidos, ķertos pie darba.

Tiklīdz atomlidmašīna piezemējās, Volgins apskāva pēc kārtas visus, kas bija kopā ar viņu, un pirmais izkāpa no mašīnas.

Viņu sagaidīja pieci cilvēki ar Jo priekšgalā. Lūcija vispār Kiprā nebija. Nespēdams būt klāt sava audžu­dēla nāves brīdī, viņš no tā atvadījās iepriekšējā dienā. Šī atvadīšanās abiem bija smaga.

— Nešaubies ne par ko, — Volgins teica, pēdējo reizi apkamdams Lūciju. -— Esmu tev pateicīgs par savu atdzīvināšanu. Un mēs drīz redzēsimies.

— Es ne par ko nešaubos, — Lūcijs atbildēja.

Viņš šaubījās par daudz ko.

Bija vairāk nekā ticams, ka Volginu atdzīvinās vēl­reiz, turpretim ar pašu Lūciju jautājums nebija tik skaidrs. Anabiozes miegs uz tik ilgu laiku vēl nekad nebija izmantots. Kā tas beigsies, neviens nevarēja zināt.

— Vai tu esi sagatavojies? — Jo jautāja.

— Jā. Ejam!

Neatskatīdamies Volgins ātriem soļiem devās uz ēku, kuru viņam parādīja. Viņam sekoja pieci cil­vēki. Volgins zināja, ka visa Zeme redzēs viņa pēdē­jos brīžus. Tie, ar kuriem kopā viņš atlidoja, arī va­rēs, ja gribēs, redzēt visu līdz beigām. Volgins tikai cerēja, ka Lūcijs izpildīs savu solījumu un nepieies pie ekrāna.

Pie pašām durvīm Volgins atskatījās. Atomlid­mašīna un pavadītāji nebija redzami — tos aizsedza krūmi un koki. Droši vien visi jau bija sagājuši gal­venajā ēkā, kur atradās ekrāns.

Volgins pārlaida ilgu skatienu krāšņajai dabai, kas ietvēra viņa apglabāšanas vietu. Debesis bija skaid­ras, un kā žilbinošs disks pie tām mirdzēja Saule.

Viss var pārmainīties ilgajā laikā, tūkstoš simt seš­desmit gados, bet, ja viņš atkal atgriezīsies dzīvē, Saule sagaidīs tāpat, kā sagaidīja pirms pusgada, kad viņš iznāca no ārstēšanās paviljona. Mūžīgā, nemai­nīgā, mīļā Saule!

Tās karstie stari, kas maigi glauda Volgina seju, bija pēdējais, ko viņš juta otrās dzīves beigās. Viss, kas norisa pēc tam, viņam likās kā sapnī.

Lifts noveda viņus simt metru zem zemes.

«Bet es taču tā arī neredzēju Eifeļa torni,» Volgi­nam nezin kāpēc ienāca prātā. «Es par to domāju savas pirmās dzīves pēdējās dienās. Lija lietus, un tas nebija redzams.»

Tornis joprojām stāvēja, viņš to zināja.

Un pēkšņi viņam likās, ka nav bijis nekādas at­dzimšanas, nav bijis dzīves Jaunās ēras devītajā gad­simtā. Viņš ir atvests no Parīzes, bet nevis no Muncija mājas Vidusjūras krastā. Šī ilūzija bija tik spēcīga, ka Volgins atskatījās, cerēdams ieraudzīt Mihailu Severski, Irinas brāli, kam vajadzēja viņu pavadīt līdz kapam.

«Man galvā nav kaut kas kārtībā,» Volgins nodo­māja.

Bet tūlīt pat viņš to aizmirsa. Šajās minūtēs Vol­gins dzīvoja, domāja un kustējās kā pa miglu.

Apakšzemes istabas metāla sienas, masīvie aparāti, kas no visām pusēm apņēma caurspīdīgo sarkofāgu, cilvēki, ģērbušies baltos virsvalkos — tas viss pa­slīdēja garām viņa uzmanībai. Volgins automātiski izpildīja visu, ko viņam teica.

Viņu palūdza izģērbties. Volgins paklausīgi novilka drēbes, noņēma Zelta Zvaigzni un atdeva to Jo. Pēc tam, kādam piepalīdzot, uzvilka biezu, visam ķerme­nim cieši pieguļošu triko.

Jo pastiepa roku, un Volgins to mehāniski pa­spieda.

Viņa seju pārklāja ar caurspīdīgu, it kā no auduma darinātu masku, — tā cieši pielipa pie ādas.

Cilvēki, tērpušies baltos virsvalkos, paņēma viņu zem abām rokām un pieveda pie sarkofāga. Viņš ap­gūlās un nejuta, kas bija zem viņa. It kā ūdens vai saspiests gaiss.

Uz mirkli Volgins atcerējās bezsvara stāvokli, ko bija izjutis kuģī H-7,6. Kaut ko līdzīgu viņš izjuta arī pašreiz.

Volginam jau agrāk bija izklāstīta visa procedūra. Sasaldēšana būs lēna un pakāpeniska, viņu iepriekš iemidzinās.

Pienāca Jo.

— Vai tu esi sagatavojies, Dmitrij? — viņš vēlreiz jautāja.

— Jā.

Vēl mazliet, daži mirkļi — un beigas… Vai viņš kādreiz pamodīsies? …

Kaut kas līdzīgs bailēm ietrīcējās Volgina sirdī.

— Nebaidies, — Jo teica. — Viss būs labi. Tu pēc dažām sekundēm nevis nomirsi, bet pamodīsies. Tūk­stoš gadu tev aizritēs kā mirklis. Aizver acis!

— Kāpēc? — Volgins atbildēja, zem maskas ar mokām kustinādams lūpas. — Tās pašas aizvērsies, kad iemigšu.

Viņš nekā nejuta. Medicīnā injekcijas izdarīja bez dūrieniem.

Pār viņu bija noliecies Jo, tad tā seja iegrima miglā, izplūda … izzuda!

Volgina acis aizvērās.

Jo paspēra soli atpakaļ un pacēla roku.

Nolaidās caurspīdīgais vāks.

— Gāzi!

Iedzirkstījās gaišzila migla, piepildot sarkofāgu.

Jo saspringti sekoja Volginam. Aizritēja viena mi­nūte". .. otra. Migla sabiezēja, gaiss sāka sasalt. Cil­vēka krūtis tur, iekšā, notrīcēja pēdējo reizi.

— Pārtrauciet gāzes padevi! Visiem atstāt telpu!

Blīvajā, gaišzilajā krēslā Volgina nekustīgo figūru

vairs tikko varēja saskatīt.

Jo straujiem soļiem izgāja ārā.

Metāla durvis hermētiski aizvērās. Tika ieslēgti aparāti — vērīgi, gudri, precīzi. Tie sekos visam, uz­turēs vajadzīgo režīmu līdz tam laikam, kamēr cil­vēki, kas vēl nav uz Zemes dzimuši, tos izslēgs.

Dmitrijs Volgins atkal bija šķīries no dzīves.