Viesis no bezgalības

2.

— Man tomēr šķiet, ka ielās cilvēku nav pārāk daudz, — Vtorovs ieteicās, kad viņi bija izgājuši no ēdnīcas. — Ļeņingradas iedzīvotāju skaits droši vien

ir daudzreiz palielinājies salīdzinājumā ar mūsu laiku, taču agrāk cilvēku bija vairāk.

— Tagad ir pals darba laiks, — Mērija atteica.

— Cilvēki strādā. Bet, kas attiecas uz iedzīvotāju skaitu, tad pirms pusgada Ļeņingradā bija astoņpa­dsmit miljoni četrsimt četrdesmit viens tūkstotis iedzī­votāju.

— Kā jūs zināt tik precīzi?

— Tā ir mana specialitāte. Es strādāju statistikas pārvaldē. Lai nodrošinātu cilvēkus ar visu nepiecie­šamo, jāzina iedzīvotāju daudzums katrā apdzīvotā vietā. Uzskaite notiek pastāvīgi. Citādi piegādāto pro­duktu var nepietikt vai arī tie var palikt pāri.

— Droši vien rūpnīcas ne arvien strādā ar pilnu jaudu?

— Protams. Rezerves ir obligātas, ja gadījumā iedzīvotāju skaits neparedzēti palielinātos. Bet gadās, tiesa gan, reti, ka rūpnīcas tiek noslogotas pilnīgi.

— Kā tādos gadījumos rīkojas? Ceļ jaunas?

— Reizēm ceļ. Bet tas nav tik vienkārši. Rūpnīcu vienā dienā neuzcelsi. Ja iedzīvotāju skaits draud pārsniegt pilsētas ietilpību, bet celt jaunas mājas un rūpnīcas nav laika, pilsētu slēdz, tas ir, tiem, kas vēlas iebraukt, atbild, ka vietu nav. Vai arī lūdz jau dzīvo­jošos pārcelties uz citu pilsētu. Parasti uz šādu lūgu­mu atsaucas vairāk cilvēku, nekā vajag. Neviens taču nav saistīts ar darba vietu, strādāt var visur. Pašreiz Ļeņingradai ir rezerve pusotram miljonam cilvēku.

— Vēl viens jautājums, — Vtorovs pasmaidīja,

— kā jūs zināt šo skaitli?

— Es jau teicu, ka mana profesija, un turklāt ļoti iemīļota profesija, ir — statistika. Pašreiz es nestrā­dāju specialitātē, man uzdeva būt kopā ar Dmitriju,

bet tagad ari ar jums. Taču aiz ieraduma es katru dienu klausos ziņojumus.

— Un jūs tos atceraties?

— Neapzināti. Statistikas pārvalžu darbiniekiem nepieciešama laba atmiņa.

— Iznāk, — Volgins teica, — ka esmu jūs atrāvis no iemīļotā darba. Man ļoti žēl.

— Es pati piedāvāju savus pakalpojumus. Lūcija meitai tas bija dabisks solis. Un turklāt katrs darbs ir patīkams, ja tas ir noderīgs.

— Vai uzturēšanos kopā ar mani tu uzskati par darbu?

— Bet vai tad tas tā nav? Es taču strādāju nevis personiski savā, bet gan visas sabiedrības labā.

Volginu šāda vaļsirdība satrieca.

— Ja jau tā spiežam, — viņš teica, — tad arī mēs, kas neko nedarām, bet tikai apskatām Zemi, esam aizņemti darbā.

— Jūs atrodaties īpašā stāvoklī. Taču būtībā jūs esat aizņemti derīgā darbā. Jūs iepazīstaties ar tās sabiedrības dzīvi, kurā strādāsiet. Jūs var salīdzināt ar pusaudžiem, kuri vēl nestrādā, bet mācās. Tomēr par viņiem nedrīkst teikt, ka viņi neko nedara.

— Pieļausim, — sarunā iejaucās Vladilens, — ka tu sēdi krēslā un lasi vai skaties grāmatu. Kā tu domā, ko tu dari?

— Atpūšos.

— Ne gluži tā. Grāmata paplašina tavu redzes loku, sniedz tev jaunas zināšanas, tātad padara tevi par derīgāku sabiedrības locekli.

— Tātad arī atpūta un ēšana — viss ir darbs.

— Bez šaubām. Cilvēks vienmēr strādā, šādā vai tādā veidā. Nedarīt absolūti neko nav iespējams. Tā ir nāve.

— Oriģināla filozofija, — piebilda Vtorovs, kurš arī bez tulka saprata visu teikto.

— Cilvēks dēvē par darbu to, kas dod tieši taus­tāmu rezultātu, piemēram, darbs rūpnīcā vai kādā pārvaldē, — Vladilens turpināja. Visu pārējo viņš dēvē par atpūtu, bet tas ir gluži ārējs dalījums. Pil­nīga atpūta ir tikai miegs.

— Par to mēs ar tevi vēl pastrīdēsimies, — Vol­gins teica. — Kas tas? — viņš jautāja, norādīdams uz māju, kurai viņi gāja garām.

Starp kokiem šaudījās cilvēki, ģērbušies vai, parei­zāk sakot, izģērbušies kā pludmalē. Viņi pārskrēja no vienas vietas uz otru, it kā rotaļādamies vai arī piedalīdamies sporta sacensībās. Bija dzirdami jautri smiekli.

— Acīmredzot mācību kombināts. — Mērija atbil­dēja. — Bērniem ir starpbrīdis.

Volgins ielūkojās uzmanīgāk. Tie patiešām bija bērni, lai gan pirmajā mirklī viņš tos bija noturējis par pieaugušiem cilvēkiem. Volgins vēl arvien ne­varēja pierast pie tagadējo cilvēku lielā auguma. Bērni no desmit līdz piecpadsmit gadu vecumam bija gandrīz viņa augumā/

— Ieiesim pie viņiem, — Ksenija ierosināja. — Es vēl neesmu redzējusi bērnus.

— Bet vai drīkst? — Meļņikova jautāja.

-— Domāju, ka drīkst, — Mērija atbildēja. — Tikai jūsu ierašanās izraisīs lielu satraukumu. Bērni ir tik tieši.

— Nav liela nelaime, — Vtorovs teica. — Sagā­dāsim viņiem prieku.

No trotuāra uz kombināta ēku veda plata ar milzīgām akmens plāksnēm izklāta aleja. Tieši pie mājas atradās plašs laukums, kurā rotaļājās bērni. To nebija mazāk par pieciem simtiem.

Negaidīto viesu ierašanos pirmais pamanīja gadus divpadsmit vecs zēns, kas, strauji skrienot pēc bumbas, uzdrāzās viņiem tieši virsū. Zēnam rokā bija kaut kas līdzīgs tenisa raketei.

Uzdūries grupai pieaugušu cilvēku, zēns apstājās. Viņam mugurā bija tikai sudrabainas krāsas sporta biksītes un kājās tādas pašas kurpes. Smuidro, labi veidoto ķermeni klāja bronzas krāsas iedegums. Gaiši, kuplās cirtās krītoši mati, atklāta, skaidra piere, lie­las, tumšas acis. Bērnišķīgi apaļās lūpas pavērās, at­segdamas nevainojamu zobu rindu. Poza, kādā viņš apstājās, bija nepiespiesta, gracioza, pleci viegli atliekti. Viss viņa^ārējais izskats rādīja, ka zēns pie­radis pie fiziskiem vingrojumiem.

— Cik burvīgs bērns! — Meļņikova klusi teica krievu valodā.

Zēns izdzirda viņam svešās valodas vārdus. Viņa acis, kurās līdz tam atspoguļojās tikai izbrīns (acīm­redzot nepiederīgas personas šeit nekad nemēdza nākt), pēkšņi saspringa uzmanībā. Likās, viņš tikai tagad ieraudzīja, kas stāv viņa priekšā. Nākamajā mirklī priecīgais smaids un apjukums liecināja, ka zēns visu sapratis.

Viņš strauji apcirtās un, pacēlis abas rokas, tik skaļi iesaucās, ka apklusināja balsu un smieklu čalu laukumā:

— Šurp! Ātrāk! Šeit ir Dmitrijs! Dmitrijs Volgins!

Pēc viņa kliedziena acumirklī iestājās klusums. Bet

nākamajā brīdī atnācējus cieši apstāja bērnu pūlis.

— Uzmanīgāk! — Mērija teica. — Jūs mūs saspie­dīsiet.

Un visi tūlīt pakāpās atpakaļ. Bērni staipīja kaklus, lēca uz augšu, cenzdamies ieraudzīt Volginu. Viņi to viegli pazina pēc zelta zvaigznītes pie uzvalka. Visu skatieni bija pievērsti Volginam. Acīmredzot tieši Volgins bija nodarbinājis viņu prātus visvairāk.

Tur nebija ko brīnīties. Atgriešanās no kosmiskā lidojuma vairs sen nevienu nepārsteidza. Dažādā laikā uz Zemes bija atgriezušās vairāk nekā trīs­simt kosmiskās ekspedīcijas. Bez «Ļeņina» komandas uz Zemes bija arī vairākas citas.

Bērnu neparastā izturēšanās nepaslīdēja garām kombināta darbinieku uzmanībai. No mājas iznāca divas pavecākas sievietes. Viena no viņām sasita plaukstas un pateica kādu vārdu, ko Volgins lāga ne­sadzirdēja..Bērnu loks tūlīt izira, un viņi izklīda pa laukumu. Bērni joprojām nenolaida acu no Volgina, taču nemēģināja tuvoties.

Otrā sieviete nesteidzīgi devās pie negaidītajiem ciemiņiem. Šķita, ka viņa grib izteikt aizrādījumu nelūgtajiem viesiem, vismaz viņai bija tāds izskats, bet, nepaspērusi ir pāris soļus, viņa izbrīnā apstājās.

— Vai tiešām! Jūs! Šeit…

— Atvainojiet mūs, — Mērija teica. — Mēs gājām garām, un mūsu viesi vēlējās iegriezties pie jums.

— Ja jūs būtu brīdinājuši…

— Mēs tūlīt iesim prom.

— Ai, nē, ko jūs! Vai tad tie, — viņa pamāja uz bērnu pusi, tagad nomierināsies? Visi bērni sen sapņo par sastapšanos ar jums.

— Mēs izjaucām kārtību …

— Šādā izņēmuma gadījumā tas ir pieļaujami. Nā­ciet iekšā. Kārtējās stundas vietā būs tikšanās ar pagātnes cilvēkiem. Piedodiet! — viņa attapās. — Esmu tā satraukta, ka aizmirsu apsveicināties.

— Par to neraizējieties, — Vtorovs sacīja. — Bet vai būs labi, ja mēs iesim visi? Varbūt lai iet tikai Volgins un vēl viens? Vai divi? …

Volgins pārtulkoja, ko teica Vtorovs, kas gan sa­prata valodu, bet vēl nevarēja tajā izsacīt savas domas.

Sieviete, kas, izrādījās bija visa kombināta vecākā audzinātāja, brīdi padomāja.

— Liekas, tā būs labāk, — viņa teica. — Trīspa­dsmit cilvēku izkliedēs uzmanību.

— Kas tur par uzmanības izkliedēšanu, — Krivono­sovs iesmējās. — Tā visa taču pilnīgi pievērstā vie­nam vienīgam — Dmitrijam.

— Ja jūs esat ar mieru, — audzinātāja turpināja, nesapratusi Mihaila vārdus, — lai bērni šodien tiekas ar Volginu, Vtorovu un Meļņikovu.

— Kāpēc tāda izvēle? — Vtorovs painteresējās.

Volgins pārtulkoja jautājumu.

— To jūs sapratīsiet pēc tam, kad bērni uzdos jums jautājumus. Lai saruna dotu labumu, tai jābūt mērķ­tiecīgi ievirzītai.

— Nu, biedri, — Vtorovs teica, pievērsdamies pā­rējiem, — acīmredzot nāksies sadalīties. Ja esi ķēries arklam pie ragiem, neskaties atpakaļ. Turpiniet pa­staigu bez mums. Konstantins Dmitrijevičs, — viņš norādīja uz Kotovu, — pietiekami labi pārvalda va­lodu, lai jūs cits ar citu varētu saprasties. Tiksimies mājās.

— Es ceru, — audzinātāja teica, — ka jūs visi neatteiksieties atnākt pie mums citreiz.

— Nu, protams, ka neatteiksimies, — visu vārdā atbildēja Volgins.

— Es vai Mērija jums neesam vajadzīgi? — Vladi­lens jautāja. -v-

— Laikam ne.

— Bet kā jūs atradīsiet ceļu mājup?

— Manā laikā teica, ka ar mēli mutē nepazudīsi. Ceļu atradīsim.

Ievērojuši, ka viņu viesi gatavojas aiziet, bērni manāmi uztraucās, taču, pamanījuši, ka trīs no tiem paliek, nomierinājās.

Kopā ar audzinātāju, kuru sauca par Elektru, Vol­gins, Vtorovs un Meļņikova iegāja kombināta ēkā.

— Vajadzēs mazliet pagaidīt, — Elektra teica. — Mēs par jūsu ierašanos paziņojām diviem citiem kombinātiem. To audzēkņi tūlīt atlidos pie mums. Mēs būtu saaicinājuši vēl vairāk bērnu, taču zālē pietiek vietas, diemžēl, tikai divtūkstoš cilvēkiem. Tā, īste­nībā runājot, nav zāle, bet vislielākā auditorija. Tie­sa, — viņa pasmaidīja, — jums bija ienākusi prātā ļoti laba doma — iegriezties pie mums. Bērniem tie ir īsti svētki.

— Vai jūsu audzēkņi, — Volgins jautāja, — dzīvo šeit?

— Nē. Viņi visi ir ļeņingradieši. Redziet, — viņa piegāja pie milzīga loga, kurš aizņēma visu istabas sienu un no kura pavērās skats uz mājas sētas pusi (tur atradās vairāki desmiti lielu atomlidmašīnu), — tās ir mūsu mašīnas. Tajās bērni rītos atlido, bet vaka­ros atgriežas mājās.

— Vai šīs mašīnas ir automātiskas, vai tās vada piloti?

— Bērni paši tās vada. Katrā var iesēsties divdes­mit pieci cilvēki. Viens ir grupas vecākais, mašīna pa nakti stāv pie viņa mājās. Rītos viņam visi jāap­lido un jānogādā šurp, bet vakarā jāizvadā pa mā­jām. Vecākie mainās, lai visi varētu apgūt vadīšanas iemaņas.

— Bērni lido bez pieaugušajiem? — Meļņikova jautāja. — Vai tas nav bīstami?

Elektra nesaprata jautājumu.

— Mums nav bijis neviena gadījuma, — viņa atbil­dēja, — kad bērni būtu sākuši mašīnā draiskoties. Viņi nekad netraucē vecākajam vadīt mašīnu.

— Es nerunāju par to, — Meļņikovai bija grūti iz­teikt savu domu, — bet par pašu mašīnu. Bērna vadībā …

— Saprotu, jūs vēl neesat iepazinuši atmolidma- šīnas. Tās ir pilnīgi drošas, nekas nevar gadīties.

— Sadursme …

— Neiespējami. Vai cilvēks vada mašīnu vai ne, arvien ir ieslēgts automātiskais vadītājs, un tas kon­trolē pilota rīcību.

— Kāpēc jūsu mācību iestādi sauc par kombi­nātu? — Vtorovs painteresējās.

— Tāpēc, ka šeit mācās dažāda vecuma bērni. Skolu beidzot, viņi ir sagatavoti jebkurai profesijai, izņe­mot zinātnisko darbu.

— Ja jums ir laiks, parādiet kādu auditoriju.

— Kādam vecumam un kādā mācību priekšmetā?

— Tas vienalga.

— No cik gadu vecuma bērni sāk apmeklēt kom­binātu? — Meļņikova jautāja.

— No desmit gadiem.

— Mūsu laikos sāka mācīties septiņu gadu ve­cumā, — Volgins piebilda.

— Jā, es zinu, esmu vēsturniece. Bet tas nebija sevišķi racionāli. Trīs gadi tika izšķiesti viselementā­rāko zināšanu apgūšanai. Toreizējās skolas četras kla­ses desmitgadīgs bērns varēja pabeigt vienā gadā.

— Vai bērni pie jums iestājas, neko nezinādami?

— Nē, viņi visi ir apguvuši elementārās zināšanas. Nav jēgas šķiest laiku arī ar ābeci un aritmētiku. To visu vajag nodrošināt pirmsskolas iestādēm.

— Cik gadus jāmācās kombinātā?

— Piecus.

— Kā jūs teicāt, vai piecu gadu laikā viņi tiek sa­gatavoti jebkurai profesijai?

— Protams! Tas ir pilnīgi pietiekami.

— Acīmredzot, — Vtorovs paskaidroja krieviski,

— tagadējie bērni ir daudz vairāk attīstīti, nekā bijām mēs.

— Tā tas tiešām ir, — Volgins apstiprināja.

— Esmu sen pārliecinājies, ka tagadējo cilvēku sma­dzenes, uztveres spējas, atmiņa — viss kļuvis citāds un kvalitatīvi atšķiras no mūsu spējām.

— Ja tā, tas nerunā mums par labu, — Vtorovs sacīja.

Volgins nodrebinājās. Vtorovs bija pateicis to, kas viņam pašam jau sen nedeva miera un satrauca viņu.

Elektra nepievērsa uzmanību šīm frāzēm, kuras viņa nesaprata.

— Šeit, — viņa teica, — ir matemātikas auditorija jaunākajiem bērniem pirmā mācību gada otrajam pusgadam.

Viņi iegāja plašā, žilbinoši spodrā, spožas saules gaismas pielietā telpā… Un visi trīs aiz pārsteiguma neviļus apstājās. Auditorija bija pilnīga viņiem pa­zīstamo skolas telpu kopija. Tāpat stāvēja soli (tikai

mazliet ērtāki), galdiņš skolotājam, bet pie sienās karājās liela, melna tāfele. Likās, viņi atkal atrodas nevis Jaunās ēras devītajā gadsimtā, bet savējā, sen aizmirstībā nogrimušajā.

— Galu galā, — Vtorovs teica, — kas tur ko brī­nīties? Viens un tas pats uzdevums, tāpēc arī ārēja līdzība.

Taču ne jau viss bija tāpat pa vecam. Elektra teica, ka šī esot pirmā mācību gada auditorija, bet pie sie­nas viņi ieraudzīja karājamies logaritmu tabulas. Abās pusēs tāfelei atradās nelielas ovālas formas kas­tītes. Meļņikovai un Vtorovam uzreiz bija skaidrs, ka tās ir ļoti vienkāršas elektronu skaitļojamās mašīnas. Sāņus no skolotāja vietas atradās krēsls, bet uz gal­diņa viņi pamanīja teleofa disku. Volgins pajautāja, kāpēc šeit esot ierīkots teleofs.

— Mēs bieži izmantojam lielāko matemātiķu, tāpat arī citu specialitāšu zinātnieku pakalpojumus, — Elektra atbildēja.

— Vai pirmajā gadā bērni izņem matemātikas kursu un arī logaritmus? — Vtorovs jautāja.

Volgins ar mokām varēja šo jautājumu pārtulkot. Viņam vajadzēja ķerties pat pie žestiem.

Taču Elektra viņu viegli saprata.

— Jā, — viņa atbildēja. — Elementāro matemātiku bērni izņem vienā gadā.

«Elementāro!»

— Es jau teicu, — Vtorovs nopūtās, — tas nerunā mums par labu!

— Bet citus priekšmetus? — Volgins jautāja. — Piemēram, fiziku, ķīmiju, bioloģiju …

— Es mazliet baidos jums nodarīt pāri, — Elektra sacīja ar tagadējiem cilvēkiem raksturīgo atklātību, — taču bērni to, ko jūs izņēmāt visā skolas laikā, iemācās pirmajā gadā. Ari pie jums taču bija tāds pats stāvoklis salīdzinājumā ar senākajiem laikiem.

— Jūs ne tikai nedarāt mums pāri, bet pat glaimo­jat. Starp citu, es runāju par sevi. Viņiem, — Vol­gins norādīja uz saviem pavadoņiem, — iespējams, bija jau citādi… Bet vai augstskolas pastāv?

— Jūs gribat teikt institūti? Jā, pastāv — tiem, kas vēlas kļūt par inženieriem, zinātniekiem vai pētnie­kiem. Vai arī, piemēram, par kosmosa dispečeriem, ārstiem un tā tālāk. Kombināti sniedz zināšanas, kas pietiekamas darbam jebkurā vietā, ar jebkuru ma­šīnu, bet ne vairāk. Mums laiks iet zālē, — Elektra piebilda.

— Vai jūs zināt, mani dārgie, — Vtorovs teica, kad viņi bija izgājuši no auditorijas, — pēc visa tā es pamatīgi baidos tikties ar tādiem bērniem. Ka tik mēs nenokļūstam ķezā.

Volgins, neko nedomādams, pārtulkoja šos vārdus Elektrai.

— Bērni interesēsies par jūsu gadsimtu, — viņa teica, — kas jums labi pazīstams. Nedomāju, ka va­rētu rasties grūtības.

— Bet es noteikti tā domāju, — Vtorovs atkal no­pūtās.

— Es arī, — Meļņikova piebilda.