Viesis no bezgalības

2.

Lūcijs devās uz noras rietumu malu. Tur pie kādas nesen izraktas bedres atradās krietni daudz marmora gabalu, starp tiem daži itin prāvi.

— Redzi, — Lūcijs rādīja. — Šeit ir astoņpadsmit vienādas krāsas marmora gabalu. Kādreiz tas bijis balts, bet laika gaitā stipri nomelnējis. Acīmredzot šie akmeņi ir ļoti seni. Mēs ar Vladilenu maz ko sajēdzam arheoloģijā, tāpēc ataicinājām tevi. Visin­teresantākais tas, ka uz dažiem gabaliem samanāmi uzraksti.

Muncijs ievēroja, ka sadaudzītie marmora gabali guļ zemē nevis kā pagadās, bet zināmā kārtībā. Acīm­redzot tie bija salikti kopā šķēluma vietās.

— Izskatās pēc nošķeltas piramīdas, — viņš teica, i— Visdrīzāk tās ir sena pieminekļa paliekas. Tas tie­šām ir ļoti interesanti, un esmu pateicīgs tev, ka tu mani ataicināji. Tūlīt mēs tos aplūkosim rūpīgāk. Palīdzi man!

Viņš izņēma no kabatas lupu un vērīgi aplūkoja katru marmora gabalu. Dažus viņš apmainīja vietām,

citus ar Lūcija palīdzību apgrieza otrādi. Beidzot viņš izslējās taisni, acīmredzot apmierināts ar padarīto.

— Sākumā, — Muncijs teica, — es domāju, ka marmora gabalus vajadzēs vest uz laboratoriju un tikai tur varēs izlasīt uzrakstu. Bet tas ir pietiekami labi saglabājies, lai to varētu izdarīt tepat uz vietas.

Lūcijs ar šaubām palūkojās uz marmora gabaliem. Uz dažiem no tiem viņš saskatīja kaut ko līdzīgu burtiem, bet viņam nebija ne jausmas, kā tamlīdzīgas izdzisušas zīmes var salasīt.

— Jo labāk … — viņš iesāka un apklusa.

Muncijs saklausīja dēla balsī klaju neticību un

iesmējās.

— Burti pavisam izdzisuši, vai ne? — viņš ieteicās. — Un tomēr tu varēji pateikt, ka tie ir tieši burti, nevis nejaušas līnijas. Tātad no mana viedokļa tie ir saglabājušies lieliski. Mums reizēm jāatšifrē uzraksti, kas nespeciālistiem liekas pilnīgi nesaredzami. — Muncijs vērīgi ielūkojās tikko manāmajos izciļņos uz marmora virsmas, un tie acīmredzot viņu ieinte­resēja arvien vairāk. — Atnes man kādu mērinstru­mentu, vislabāk parasto metra mēru. Tas tieši šai gadījumā ir piemērotākais, — viņš paskaidroja, kad Lūcijs pasniedza lokanu metāla lineālu. — Pacelsim tur to gabalu. Tā… vēl mazliet… Tagad ir labi!

Pagāja stunda. Muncijs, nometies ceļos un ne uz mirkli neatņemdams no acīm lupu, līkņājās ap mar­mora gabaliem. Dažās vietās viņš attīrīja marmora virsmu ar naža asmeni; turklāt viņš izrunāja atse­višķus vārdus un frāzes, acīmredzot nedomādams par to, vai kāds viņā klausās vai ne. Vecais arheologs bija aizmirsis visu un aizrautīgi nodevās darbam.

— Ir pirmais burts, — viņš pie sevis runāja, — — un vēl divi aiz tā, protams, ja tas ir pirmais vārds,' bet acīmredzot tā tas ir … Liela gabala trūkst… 2ēl!… Atkal pieci burti blakus … Tas ir viss, kas palicis no veselas garas rindas… Otrā rinda. Jā, tieši otrā … Nejēdzība … Tikai četri burti… Pa­maz! Jā, ļoti maz! Šīs otrās rindas garumu nevar noteikt. Un tas ir vēl sliktāk! … Bet nekas! … Tagad zemāk. Lielie burti… bet tikai trīs… toties bla­kus … Ļoti labi! Noslēpums sāk atklāties … Tagad pilnīgi skaidrs! Lieliski! Tā jau es domāju … Neliela atstarpe un viens burts … Bet tas? … Brīnišķīgi! … Vairāk nekā.

Viņš izņēma no kabatas piezīmju grāmatiņu un nokopēja visas līnijas, kuras varēja atšifrēt. Pēc tam ar lineāla palīdzību sāka mērīt atstatumus starp tikai viņam vien saprotamiem punktiem.

Lūcijs ar interesi vēroja, kā tēvs strādā.

Beidzot Muncijs piecēlās un notrauca no ceļgaliem smiltis.

— Esmu mazliet vīlies, Lūcij, — viņš teica. — Uz­devums, izrādās, bija pavisam vienkāršs. No šā uz­raksta saglabājies tik daudz, ka nav vajadzīga nekāda gudrība, lai to izlasītu. Tas ir pavisam vienkārši. Paklausies! — viņš piemetināja, apsēzdamies sāņus zālē.

— Es tev tūlīt paskaidrošu, kas tas ir.

— Nē, nē! — Muncijs strauji iesaucās. — Uz šiem akmeņiem nevajag sēdēt. Tas ir sens kapa piemi­neklis.

Lūcijs pietrūkās kājās.

— Nu redzi, — Muncijs turpināja, kad dēls bija novietojies viņam blakus, — mūsu atradums ir — kaps. Tu zini, ka mirušos vairs zemē neapglabā kopš vai­rāk nekā tūkstoš septiņsimt gadiem. Pēc manām do­mām, šie akmeņi ir apmēram divtūkstoš gadu veci.

— Cik žēl, ka nav paša mirušā… — nopūtās Lūcijs.

— Jā, protams! Bet mirušais jau sen satrūdējis. Varbūt var atrast galvaskausa un lielo kaulu atlie­kas.

— Tas nav tas!

— Skaidrs, bet to, ko jums, biologiem, gribētos, jūs nekad neatradīsiet. Atgriezīsimies pie mūsu temata. Arheologam šādos gadījumos pats svarīgā­kais ir noteikt, kādā valodā iegravēts uzraksts. Pārē­jais — laika un pacietības jautājums. Šajā gadījumā gan viena, gan otra nevajag daudz. Agrākajos laikos, kas mūs interesē, bija daudz dažādu valodu, un tas bieži apgrūtina uzrakstu atšifrēšanu. Tā kā šis apvi­dus atrodas bijušās Krievijas teritorijā, var pieņemt, ka arī uzraksts izdarīts vecajā krievu valodā. Un tā tam tiešām arī vajadzētu būt. Vai tu vēl šo valodu atceries?

— Slikti, bet atceros, — Lūcijs atbildēja. — Tavas mācību stundas nav bijušas veltīgas. Jocīgi, ka tās noderēs. Es domāju, ka man krievu valoda nekad nebūs vajadzīga.

— Zināšanas vienmēr noder, — Muncijs atteica. Viņš atšķīra piezīmju grāmatiņu un nolika to sev uz ceļgala. — Paskaties. Uzrakstam trīs rindas. Saglabā­jies pirmās rindas pirmais burts. Tas ir lielais «P». Aiz tā seko divi mazāki burti — «a» un «d». Mēs da­būjam vārda sākumu — «Pad…». Pēc tam ir liels izlaidums, un atkal vairāki burti blakus: «a», «r», «o», «ņ», «i» — «aroņi». Spriežot pēc burtu lieluma un visas rindas garuma …

— Pagaidi, — Lūcijs pārtrauca. — Varbūt rinda nebeidzas ar «aroņi».

— Beidzas. To var droši sacīt. Aiz burta «i» ir mar­mora piramīdas šķautne. Tā skaidri redzama. Tātad, spriežot pēc rindas garuma, jāsecina, ka atstarpē vēl varētu būt sepiņpadsmit burtu. Bet viens vārds nevar būt tik garš. Tātad šeit ir vairāki vārdi un atstarpes starp tiem. Piecpadsmitā un sešpadsmitā burta vietā ļoti neskaidri var atšķirt dažas līnijas, kas dod pa­matu domāt, ka šeit viens otram blakus varētu būt bijuši burti «ī» un «b». Ņemot to vērā, var droši apgalvot, ka pirmā rinda lasāma — «Padomju Savie­nības Varoņi». Tu, protams, zini, ka šo nosaukumu Komunisma ēras pirmajos gadsimtos piešķīra cilvē­kiem par izcilu varonību. Pāriesim pie otrās rindas. Tajā, kā redzi, saglabājušies tikai četri burti, kas neatrodas blakus. Turklāt nav iespējams noteikt rin­das garumu un vietu, kuru tā ieņēmusi attiecībā pret pirmo. Mēs droši varam apgalvot tikai vienu, ka šī tiešām ir otrā, nevis trešā rinda. Un tas ir ļoti svarīgi. Redzi lielo «I», pēc tam mazos «n», «v» un «a». Ja pirmo rindu mēs esam izlasījuši pareizi, bet par to es nešaubos, tad šajā te varētu būt varoņa vārds un tēva vārds. Ne vienu, ne otru mēs izlasīt nevaram. Lielais «I» dod zināmu pamatu domāt, ka varonis saukts par Ivanu; šis vārds bija ļoti izplatīts kā pirms divtūkstoš gadiem, tā arī tagad. Pāriesim pie trešās rindas. Tā ir visinteresantākā un svarīgākā. Rinda iegravēta ar lielajiem un, ievēro, vienāda lieluma burtiem. Trīs burti blakām — «V», «O» un «L», pēc tam trīs intervālu liela atstarpe un burts «I». Iznāk «VOL… I». Bet, mums par laimi, nav apstrīdams tas, ka no trešās rindas burta «V» līdz pirmās rindas burtam «P» un no trešās rindas burta «I» līdz pir­mās rindas burtam «I» ir pilnīgi vienāds atstatums.

Muncijs izrunāja pēdējos vārdus ar neslēptu uzva­ras prieku balsī. Lūcijs izbrīnījies paraudzījās viņā.

— Par ko gan tas liecina? — viņš jautāja.

— Tas ļauj mums atrisināt noslēpumu. Parasti uz­rakstus uz kapu pieminekļiem gravēja tā, ka rindas kārtojās simetriski. No tā izriet secinājums, ka tre­šajā rindā mums ir īss vārds, kas sastāv no septiņiem burtiem, tas sākas ar «VOL» un beidzas ar burtu «I». Tas ir uzvārds! Vai tu zini, kas ir uzvārds?

— Jā, atceros, — Lūcijs atbildēja un pasmaidīja. Viņš labi zināja sava tēva paradumu runāt ar visiem kā ar skolēniem.

— Bet, — Muncijs turpināja, — šis uzvārds uzrak­stīts daudzskaitlī, uz to norāda beidzamais burts «I». Divi varoņi ar vienādu uzvārdu. Trīs nevarētu būt. Iespējams, ka viņi bijuši brāļi. Kā varēja gadīties, ka divi brāļi vienlaicīgi ieguva varoņa nosaukumu un tika apglabāti blakus? Uz šo jautājumu mēs itin droši varam atbildēt, ka tas visvairāk bija iespējams kara laikā. Viņi kopā karoja un kopā veica izcilu varoņ­darbu. Vēsture zina tādus piemērus. Lielajā Tēvijas karā, kas notika Komunisma ēras divdesmit piek­tajā — divdesmit devītajā gadā, bija gadījums, kad varoņdarbu veica uzreiz divdesmit astoņi karavīri. Tev to vajadzētu atcerēties.

— Es to atceros, — Lūcijs atbildēja. — Tie bija divdesmit astoņi panfilovieši. Bet kāpēc tu domā, ka brāļi, kas apglabāti zem šā kapa pieminekļa, varoņa nosaukumu ieguvuši vienlaicīgi?

— Par to, protams, var strīdēties, — Muncijs atbil­dēja. — Taču man šāda iespēja liekas visticamākā.

Šo jautājumu mēs noskaidrosim ļoti ātri. Es izskatīšu arhīva materiālus un sameklēšu varoņdarba aprakstu. Man palīdzēs tas, ka ir zināma kapa vieta, kā arī da­ļēji viena brāļa uzvārds un vārds. Un, protams, laiks, kad veikts varoņdarbs, — apmēram pirms divtūkstoš gadiem. Precīzāk, pirms tūkstoš deviņsimt gadiem, jo nosaukumu «Padomju Savienības Varonis» ieviesa, tikai sākot ar Komunisma ēras divdesmitajiem ga­diem. Vai jūs esat ziņojuši kādam par šo atradumu?

— Pagaidām ne. Es gribēju, lai tu pirmais apskati šos marmora gabalus. Es domāju, ka ar tiem saistīsies lielāks noslēpums.

— Viss, ko es teicu, pagaidām ir tikai hipotētisks izskaidrojums, nekas vairāk, — Muncijs atbildēja.

— Visus šos marmora gabalus vajag no šejienes pār­vest uz arheoloģijas institūtu un rūpīgi izpētīt ar optikas līdzekļu palīdzību. Tikai tad varēs galīgi pa­teikt, ka uzraksts izlasīts pareizi.

Muncijs piecēlās. Lūcijs sekoja viņam.

— Es palūgšu, lai Vladilens paaicina kādu pa­līgā, — viņš teica.

Izņēmis no kabatas mazu, plakanu kārbiņu, gluži tādu pašu kā tā, ko lidojuma laikā bija lietojis Mun­cijs, Lūcijs nospieda vajadzīgās podziņas.

Pēc dažām sekundēm atskanēja Vladilena balss tik skaidri, it kā jaunais astronoms atrastos divu soļu atstatumā:

— Es klausos.

— Kur jūs atrodaties? — Lūcijs jautāja. — Uz Zemes vai gaisā?

— Produktu noliktavā, —■ atbildēja Vladilens.

— Tas esat jūs, Lūcij?

— Jā. Sameklējiet kādus, kas būtu ar mieru palī­dzēt pārvest visus jūsu atrastos marmora gabalus, un paņemiet lielo lidaparātu.

— Labi! Gaidiet apmēram pēc stundas.

— Pagaidām iesim teltī, — Muncijs ierosināja.

Nepagāja ne stunda, kad norā nolaidās liels, tumšs

ķiršu krāsas lidaparāts, kas atšķīrās no vienvietīga­jiem tikai ar izmēriem. No tā izkāpa Vladilens un četri jauni, veselīgi vīrieši, ģērbušies vienveidīgos, tikai krāsas ziņā atšķirīgos uzvalkos ar īsām biksēm un īsām piedurknēm.

Acīmredzot viņi labi zināja, kas ir Muncijs, jo sa­sveicinājās ar viņu, izrādot dziļu cieņu. Ne mazāk godbijīgi viņi sveicināja arī Lūciju.

Pēc Vladilena lūguma, Muncijs izstāstīja par atra­dumu visu, ko pats zināja.

Marmora gabali (daudzi no tiem draudēja sabirzt vēl sīkākās daļās) ļoti piesardzīgi tika iekrauti gaisa kuģī.

Vladilens apsolījās darīt visu, lai atrastu trūkstošos marmora gabalus, ja tikai tie ir zemē saglabājušies un nav laika gaitā sadēdējuši. Viņš draudzīgi atvadī­jās no saviem viesiem.

— Noteikti ceru ar jums tikties tuvākajā nā­kotnē, — viņš teica Muncijam. — Mani ļoti interesē jūsu pētījumu rezultāti.

— Būšu priecīgs jūs redzēt, — atbildēja vecais vēs­turnieks. — Jūsu atradums ir ļoti vērtīgs un intere­sants. Novēlu ātrāk sameklēt meteorītu.

Viņš stingri paspieda astronomam roku un devās uz savu lidaparātu. v

— Lūcij, — Vladilens teica, — atstājiet man savu lidaparātu. Es aizmirsu savējo noliktavā. Ja jums pa­tīk tieši šis, es jums to atdošu.

Lūcijs iesmējās.

— Man vienalga, — viņš atbildēja, — ar kādu lidaparātu braukt. Paturiet šo pavisam. Es aizbraukšu ar lielo. Uz redzēšanos, Vladilen! Vēlu sekmes!

Viņi atvadījās, un drīz vien abas mašīnas pacēlās gaisā un nozuda aiz meža ieloka.