Viesis no bezgalības

4.

Otrā bioķīmijas laboratorija atradās plaša dārza vidū. Milzīgā, baltā ēka, ko sedza matēta stikla ku­pols, pacēlās apkārtējo koku zaļajā jūrā kā sniegota kalnu virsotne.

Dārza dziļumā bija izkaisītas nelielas mājiņas, tā­das pašas baltas kā laboratorija. Arī dažas no tām sedza mazi kupoli. Šīs mājiņas it kā slēpās biezajos zaļumos no cilvēka acīm.

Dārzs bija ļoti liels — tas aizņēma vairākus kvad­rātkilometrus. Tajā bija pārstāvētas visas augļu koku sugas: bumbieres, ābeles, ķirši, citronkoki, mandarīni, kokospalmas un vēl daudz citu augu, kas divdesmitā gadsimta botāniķiem nebija pazīstami.

Gar rūpīgi koptajiem celiņiem garās rindās stiepās daždažādu puķu stādījumi, likās, ka tās būtu savestas no visām pasaules malām. Tur bija visos laikos labi pazīstamās rozes, tulpes, dālijas, magones. Blakus tām auga jaunas, pēdējos gados izaudzētas šķirnes.

Celiņu krustojumos pacēlās milzīgas egles, kas ar saviem smagajiem zariem skāra vieglos un šmaugos tropisko palmu stumbrus. Smagu augļu pilno mango koku zaru paēnā skatienu priecēja bezgala dažādas dīvainas formas orhidejas.

Šeit kopā bija pārstāvēti dienvidi un ziemeļi, austrumi un rietumi — ar visskaistākajām un derīgā­kajām augu valsts šķirnēm.

Gaiss, ko pildīja ziedu aromāts un tropisko augļu asā smarža, bija tik tīrs un dzidrs, ka likās, — tajā nav neviena puteklīša.

Starp citu, tā tas tiešām arī bija.

Neviena netraucēts klusums valdīja šai krāšņās da­bas stūrītī. No zieda uz ziedu lidinājās dažādas krā­sas tauriņi, mirdzēdami saulstaros kā dārgakmeņi. Nebija redzams neviens kukainis, izņemot tauriņus un vēl zeltaini brūnās bites. Pa celiņiem nerāpoja ne skudras, ne vaboles. Gaisā nelidoja ne odi, ne knišļi — parastie karsto vasaras dienu pavadoņi.

Reizēm no zara zariņā palaidelējās mazi, skaisti putniņi, ar savām spilgtajām spalvām atgādinādami kolibrijus. Citu putnu dārzā acīmredzot nebija.

Pa vienu celiņu, ko klāja smalki, labi noblietēti jūras oļi, gāja divi cilvēki. Abiem bija smuidri, labi veidoti augumi. Gājēju kustības bija vingras un pre­cīzas, elegantas un skaistas, kādas mēdz būt vingro­tājiem.

Vīrietis, ģērbies šais laikos parastajā uzvalkā — gaišpelēkā kreklā un īsās biksēs, bija Vladilens. Kopš meteorīta un Dmitrija Volgina zārka meklēša­nas jaunais astronoms bija iededzis vēl vairāk, un viņa āda tagad gandrīz vai melni lāsmoja.

Šis iedegums, kas ikvienam citam būtu licies pār­mērīgs, ļoti piestāvēja Vladilena kalsnējai sejai, viņa raksturīgajiem vaibstiem, kas liecināja, ka viņa senču dzīslās ritējušas arābu asinis.

Viņa sarunu biedrene bija jauna sieviete īsā, tumš­sarkanā kleitā, ar lielu kakla izgriezumu mugurpusē, bet augstu noslēgumu priekšpusē. Kailie ceļgali un stilbi spīdēja zeltainā iedegumā. Kājas, ieautas ķirš­sarkanās kurpītēs, likās ļoti mazas salīdzinājumā ar augumu. Pēc šā laika modes, mati brīvi krita uz mu­guras un pleciem.

Sieviete bija gaiša blondīne un, par spīti sievišķīgi smalkajiem sejas vaibstiem, ļoti līdzīga Lūcijam.

Viņa dzīvi kaut ko stāstīja, bet Vladilens, mazliet paliecies uz viņas pusi, uzmanīgi klausījās.

— Galu galā, — sieviete runāja, — viņam atļāva arī šo eksperimentu. Iebildumu bija daudz, tika iz­teikti visdažādākie viedokļi, taču tēvs ar sava domu­biedra Jo palīdzību prata pārliecināt pretiniekus. Jo uzskata: ja esi iesācis, vajag būt drosmei arī turpināt. Ja veikts viens eksperiments, nav pamata atsacīties no nākamā. Tēvs saka, ka nedrīkstot palaist garām tik laimīgu izdevību, neizmantojot to līdz galam; tas re­zumēšot kā viņa paša, tā arī daudzu viņa priekšteču paveikto darbu. Jūs pazīstat manu tēvu, Vladilen. Viņš ir liels zinātnieks un liels zinātnes entuziasts. Es viņu mīlu un cienīju, bet šajā gadījumā nevaru būt ar viņu vienis prātis.

— Ak tā! Bet kāpēc?

—- Man šis jaunais eksperiments liekas neglīts. Pir­mais eksperiments neprasīja ķermeņa sadalīšanu, un tāpēc tam bija vienkārša novērojuma raksturs. Tas ir viens. Bet tagad … Nedrīkst aizmirst, ka tēvam ir darīšana nevis ar dzīvnieku, bet ar cilvēku. Lai arī tas miris, tomēr pelna cieņu. Kādas tiesības ir tēvam, Jo vai kādam citam zinātniekam izdarīt ar viņa ķer­meni eksperimentus? Viņa piekrišanu tie nav saņē­muši. Ne jau es viena tā domāju. Mans vectēvs Mun­cijs, jūs viņu pazīstat, arī bija pretī.

Vladilens uz mirkli iegrima pārdomās.

— Man šķiet, — viņš sacīja, — ka jums, Muncijam un visiem pārējiem, kas domā tāpat kā jūs, nav tais­nība. Jūsu tēvs spriež pilnīgi loģiski. Ļoti senos laikos mirušos apraka zemē. Tie it kā turpināja eksistēt, neizzuda bez pēdām. Ļaudis pierada pie domām, ka cilvēks, lai gan miris, taču kaut kur atrodas. Tā arī radās šis nesaprotamais mirušo kults, kas cilvēku ap­ziņā saglabājies līdz pat mūsdienām …

— Jūs šajā jautājumā kaut ko jaucat, — jaunā sie­viete viņu pārtrauca. — Vēsture stāsta pavisam ko citu …

— Iespējams, ka es tiešām jaucu, — Vladilens viņu savukārt pārtrauca. — Taču ne tas ir galvenais. Es gribu pateikt, ka, lai gan mēs nesaglabājam mirušo miesas, bet iznīcinām tās, no cilvēku piemiņas ne­izgaist tie, kas to pelnījuši. Mēs godājam nevis cil­vēka miesu, bet viņa saprāta darbību. Ja tiešām tas ir Padomju Savienības Varoņa Dmitrija Volgina ķer­menis, tad viņa vārds kopā ar sievas vārdu iegravēts zelta plāksnē pie Panteona sienas. Un tas, pēc ma­nām domām, ir pilnīgi pieliekami. Esmu pārliecināts, ja būtu iespējams pajautāt, viņš ar prieku piekristu arī pēc nāves kalpot zinātnei, kalpot cilvēces labā.

Es viņa vietā būtu laimīgs. Un, protams, arī jūs, Mērij . ..

Viņa iesmējās.

— Jūs spriežat gluži tāpat kā mans tēvs, it kā būtu norunājuši. Un ar jums ir grūti strīdēties. Ikviens no mums būtu ar mieru kalpot zinātnei ne tikai pēc nāves, bet arī dzīvam esot. Es būtu ar mieru kļūt par sava tēva eksperimenta objektu pat tajā gadījumā, ja jāzaudē dzīvība. Tas ir dabiski. Bet tā ir pavisam cita lieta.

— Es neredzu starpības.

— Viņš nav devis savu piekrišanu … — Mērija iesāka, bet Vladilens atkal pārtrauca.

— Tie visi ir formāli spriedumi, kam nav praktis­kas jēgas, — viņš teica iekaisdams. — Abstrakti spriedumi, ka katram cilvēkam ir tiesības noteikt par sevi, dzīvam esot, un par savu ķermeni pēc nāves. Sholastika! — viņš gandrīz iekliedzās. — Esmu vie­nis prātis ar Lūciju, ka šis ir pilnīgi ārkārtējs un vienreizējs gadījums. Ķermenis nogulējis iekonser­vēts svina zārkā gandrīz divtūkstoš gadu un saglabā­jies labāk nekā slavenās Ēģiptes mūmijas. Tas ir pil­nīgi sažuvis, bet visi iekšējie orgāni palikuši savā vietā. Konstatējumamr vai ķermeņa audu šūnas mi­rušas uz visiem laikiem, vai arī tās spējīgas atdzīvo­ties, zinātnē ir kolosāla nozīme. Līdz šim visi eksperi­menti ir pierādījuši, ka audu šūnām ir ārkārtējas spē­jas atjaunoties, bet veikt šāda mēroga eksperimentu vēl nevienam nav gadījies.

— Kā jūs to visu zināt? — Mērija jautāja. — Jūs taču esat nevis biologs, bet astronoms.

— Ja jūsu tēvs, — Vladilens turpināja, savā uzbu­dinājumā nepievērsdams viņas replikai nekādu uz­manību, —būdams lielākais Zemes biologs, palaistu garām šo gadījumu, neizmantojot to līdz galam, tad viņš noziegtos pret zinātni. Bet, par laimi, viņam ir skaidrs un gaišs prāts. Un es tiešām nespēju saprast, kā jūs varat domāt citādi. Pēc jūsu ieskatiem, šo ķer­meni vajag sadedzināt, kā to arvien dara. Kas to ap­strīd? Tā arī tiks izdarīts. Bet pirms tam ķermenim jākalpo zinātnei.

— Tas jau ir kalpojis un turklāt pilnīgi pietiekami. Tēvs pats saka, ka iegūtajiem rezultātiem esot mil­zīga nozīme. Taču nedrīkst ņirgāties par mirušo. Viņi grib tam nogriezt galvu, izņemt smadzenes. Pēc tam ķersies pie sirds un tā tālāk, — viņa nodrebinājās.

— Tas jau ir pārāk traki. Visam vajag būt savām ro­bežām. Tādas ir manas domas.

— Arī šai ziņā jums nav taisnība, — Vladilens teica. — Nav taisnība ne formāli, ne pēc būtības. At­dalīt galvu, cik es zinu, neviens netaisās. Bet izņemt smadzenes, — kas gan tur slikts vai apvainojošs? Vai tad neizdara sekciju cilvēkiem, kas miruši nezināmu iemeslu dēļ… vai arī pētniecības nolūkos? Es zinu, jūs teiksiet, ka šie cilvēki devuši savu piekrišanu, vēl dzīvi būdami, bet Dmitrijs Volgins, vai arī ja tas būtu kāds cits, šādu piekrišanu nav devis. Bet tas taču vistīrākais formālisms. Un šāda formālisma dēļ atteikties no derīgiem un vajadzīgiem eksperimen­tiem … Nesaprotu! Iznāk, ka mūsu individuālā brī­vība var nodarīt ļaunumu. Absurds!

Mērija jautri viņā paskatījās.

— Ar jums ir grūti strīdēties, — viņa atkārtoja.

— No jūsu viedokļa jums un manam tēvam ir tais­nība. Ne jau velti visi galu galā bija spiesti pievie­noties, un Dmitrija Volgina ķermenis, esmu pilnīgi pārliecināta, ka tas ir tieši viņš, tagad atrodas šai ēkā, kur ar viņu jau trīs gadus nodarbojas visi vai gandrīz visi mūsu izcilākie zinātnieki vecā Jo un mana tēva vadībā.

— Vai jūs esat viņu redzējusi? — Vladilens jau­tāja.

— Ko tad, tēvu?

— Nē, ķermeni.

Mērija sarauca pieri.

— Neesmu redzējusi, — viņa atteica. — Neesmu ne reizi redzējusi. Un neskatīšos. Uzlūkojiet to, ja gribat, par sievišķīgu untumu, bet man nepatīk «lie­lais eksperiments», kā to dēvē. Tajā ir kaut kas drūms un neizsakāmi nospiedošs. Bet es mīlu puķes un sauli. Es mīlu dzīvību un nekad neieiešu tēva laboratorijā, kamēr tur atradīsies mirušā ķermenis. Ejiet viens pats. Starp citu, esam atnākuši, te ir šīs durvis. Es domāju, ka tēvu jūs atradīsiet otrajā stāvā, durvis tieši pretī kāpnēm. Viņš zina, ka esat atlidojis, un būs priecīgs sastapties ar sev līdzīgu entuziastu.

Mērija pamāja ar galvu. Gaišie mati noslīdēja uz pieres, un viņa tos ar vieglu rokas kustību atmeta atpakaļ.

— Pasakiet tēvam, ka es jūs abus gaidīšu brokas­tīs tieši pēc divām stundām. Viņš, protams, to ir aiz­mirsis. Neaizmirstiet arī jūs. Pēc divām stundām. Ceru, ka šis laiks būs pietiekams jūsu pirmajai sa­runai.

Mērija apgriezās un devās pa dārza celiņu atpakaļ. Vladilens noskatījās viņai pakaļ, kamēr vien sarka­nais tērps bija redzams starp kokiem. Pēkšņi viņš ievēroja, ka Mērijai nav jostas.

«Savādi!» viņš nodomāja. «Vai tiešām viņa tik jauna? Vai ari josta paslēpta zem tērpa. Tādā gadī­jumā viņa koķetē. Katrā ziņā Mērija kļuvusi skais­tāka, nekā bija pirms trim gadiem. Interesanti tomēr, cik viņai var būt gadu?»

Vladilens gaidīja, ka Mērija sajutīs viņa ciešo ska­tienu un atskatīsies. Bet jaunā sieviete neatskatījās.

Vladilens iegāja ēkā.

Lielo vestibilu rotāja daudzas seno un tagadējo laiku izcilo biologu bistes. Vladilens ievēroja, ka Lūcija bistes šeit nav.

«Viņš ir kautrīgs, kā jau lielam zinātniekam pie­deras,» jaunais astronoms nodomāja.

Viņš devās augšup uz otro stāvu pa gaišzilajām trepēm, kur uz katra pakāpiena atradās akmens vāze ar ziediem.

Mērijai bija taisnība: Vladilens šeit tūlīt ieraudzīja to, ko meklēja. Pa stiklotajām durvīm bija redzams Lūcijs, kas sēdēja pie galda un rakstīja. Viņš likās pilnīgi iegrimis darbā, un Vladilenam bija žēl viņu traucēt. Vladilens nolēma pagaidīt, kamēr Lūcijs at­brīvosies, bet tas, it kā juzdams viesa klātbūtni, pa­cēla galvu.

Pēc dažiem mirkļiem viņi jau cieši spieda viens otram roku.

— Man prieks, ka jūs beidzot atcerējāties savu so­lījumu, — Lūcijs teica. — Kāpēc jūs tik ilgi nerādī­jāties?

Biju ļoti aizņemts, — Vladilens atbildēja. — Vaja­dzēja vēlreiz doties uz Venēru. Es tikko kā atgriezos no turienes ar reisa raķetoplānu. Neizturama planēta! Karstuma dēļ vai smadzenes kūst ārā. Atcerējos, ka solījos jūs apciemot. Un tā nu esmu šeit. Starp citu, man jāsaka, — pirms aizlidošanas uz Venēru es pie­

dalījos sanāksmē, kur jūs lasījāt referātu par pirma­jiem rezultātiem, kas gūti ķermeņa pētījumos, bet jūs bijāt tik aizņemts, ka es neuzdrīkstējos pie jums pieiet.

— 2ēl, — Lūcijs sacīja. — Bet kā ar meteorītu? Vai atradāt to?

— Atradu. Līdzko pārtrauca meklēt otro svina zārku, kuru, kā jūs zināt, tā arī neatrada, es atsāku savu darbu. Akmens bija iegrimis piecdesmit divus metrus dziļi. Tas bija pilnīgi vesels un svēra četri simti trīsdesmit astoņus kilogramus. Taču, diemžēl, tas ir Saules meteorīts.

— Ko tas nozīmē — «Saules»?

— Mēs saucam par «Saules» meteorītiem tos, kas veidojušies Saules sistēmas ietvaros, — Vladilens pa­skaidroja, — atšķirībā no «kosmiskajiem», kas atlido pie mums no ārienes. Mūs vairāk interesē kosmiskie meteorīti.

— Tātad jūs velti pūlējāties?

— Nē, kāpēc velti? Saules meteorīti arī noderīgi, tikai mazākā mērā. Taču tas nav šim brīdim piemē­rots temats un diezin vai var jūs interesēt. Un arī mani. Patlaban man gribas parunāt par jūsu darbu. Esmu atlidojis šurp ar vienu vēlēšanos — sastapt jūs.

— Es jūs tik drīz nelaidīšu prom, — Lūcijs sa­cīja. — Esmu pilnīgi pārcēlies uz šejieni un visus trīs gadus ne reizi neesmu nekur aizlidojis. Ar mani kopā dzīvo Mērija.

— Es viņu satiku. Mēs tikko šķīrāmies. Bet kur ir jūsu tēvs?

— Savās mājās. Viņš aizbrauca no mums pirms diviem gadiem. Mēs ar viņu mazliet sastrīdējāmies. Un kopš tā laika neesam tikušies.

— Jūsu meita man šo to pastāstīja. Turklāt es uzma­nīgi sekoju visai polemikai, kas sākās sakarā ar jūsu priekšlikumiem. Man jāteic, esmu pilnīgi vienis prā­tis ar jums, lai gan manas domas, protams, neko ne­nozīmē. Kā veicas?

— Ļoti labi, — Lūcijs atbildēja, un viņa acis iemir­dzējās. — Daudz labāk, nekā mēs varējām vēlēties. Jūs redzējāt ķermeni pirms trim gadiem. Iesim, es to parādīšu tagad. Brīdinu, jūs būsiet pārsteigts.

— Es nezin kāpēc esmu par to pilnīgi pārlieci­nāts, — Vladilens smaidot atbildēja. — Jūs taču par savu darbu sniedzat ļoti skopas ziņas.

— Tā vajag, — Lūcijs atbildēja. — Arī tāpat ārkār­tējā interese par to slikti ietekmē perspektīvas.

— Saprotu, par ko jūs runājat, — Vladilens sa­cīja. — Bet es domāju, ka jūs galu galā panāksiet visu, ko esat iecerējuši.

— Paldies, — Lūcijs atbildēja.

Viņi pacēlās ar vaļējo liftu milzīgās ēkas paša aug­šējā stāvā un iegāja laboratorijas zālē, ko sedza ku­pols. Stikla velves sniedzās līdz pašai grīdai, un zāle bija pielieta ar Saules gaismas straumēm, kas brīvi plūda caur matēto stiklu. Bet no ārpuses nekas ne­bija redzams.

Laboratorijas iekārta — skapji ar instrumentiem un aparātiem, galdi un pat soli un krēsli — bija izgata­voti vienīgi no stikla, tāpēc viss likās nereāls. Mir­dzošā grīda kā spogulis atainoja visu, kas uz tās at­radās.

Vairāki cilvēki baltos virsvalkos pie galdiem kaut ko darīja, bet viens no viņiem, Lūcijam ienākot, de­vās pretī, tik skaidri atspoguļodamies grīdas virsmā, ka šķita — viņš soļo pa caurspīdīgu ledu.

— Vai šķīdumu apmainījāt? — Lūcijs jautāja.

— Protams, bet Jo lika pastiprināt «vladilīna» kon­centrāciju par pieciem procentiem.

— Labi! — Lūcijs atteica.

Viņš paņēma Vladilenu zem rokas un pieveda pie priekšmeta, kas atradās pašā zāles vidū.

Tā bija liela stikla kaste, novietota uz tieviem, augstiem balstiem. Kaste no visām pusēm bija no­slēgta un piepildīta ar dzidru, mazliet iesārtu šķid­rumu.

Šajā šķidrumā, nepieskaroties kastes dibenam, pil­nīgi iegremdēts nekustīgi peldēja cilvēka ķermenis.

No apakšas, augšas un visām četrām pusēm pret viņu bija pavērsti plati metāla reflektoru atvari. No tiem stiepās lokanas, akurāti sakārtotas caurulītes, aiztecēdamas caur grīdu kaut kur lejā.

Reflektorus un stikla kasti iežogoja sarkana aukla, kas bija novilkta trīs metru attālumā no tiem.

— Aiz šīs auklas iet nedrīkst, — Lūcijs teica. — Tad nokļūsiet apstarotāju darbības zonā, bet tie ir ļoti spēcīgi, un to izstarojums normālām šūnām kaitīgs. Bet jūs arī no šejienes labi redzēsiet.

Vladilens piegāja cieši klāt pie auklas un, dabiska satraukuma pārņemts (tas, kas atradās viņa priekšā, bija pārāk neparasts), sāka vērīgi aplūkot nekustīgo, kailo ķermeni.

Jo ilgāk viņš skatījās, jo satraukums kļuva lielāks. Lūcijam taisnība, — šis skats nevarēja nepārsteigt iztēli.

Vladilens labi atcerējās, kā pirms trim gadiem, pēc Lūcija uzaicinājuma, viņi kopā ar Munciju bija atli­dojuši uz laboratoriju, lai palūkotos uz līķi, kas bija gandrīz divtūkstoš gadu nogulējis zārkā. Toreiz viņš

redzēja laika gaitā nomelnējušu, sažuvušu, krunkainu «mūmiju», kurā nebija nekā, ko pat pie vislabākās gribas varētu nosaukt par «dzīvu». Parasti miruša­jiem diezgan ilgu laiku saglabājas dzīva cilvēka ārē­jais izskats. Sevišķi āda un mati mēmi stāsta par to, ka mirušajā organismā vēl ir dzīvība. Taču šeit, šajā no kapa izceltajā līķī, viss bija bezcerīgi miris. Pat mati uz galvas likās pārakmeņojušies, šķita, no vis­mazākā pieskāriena tie salūzis.

Bija pagājuši trīs gadi. Un tagad Vladilena acu priekšā atkal tas pats līķis.

— Vai tiešām tas pats? .. .

Pilnīgi negribot prātā iezagās šaubas, — vai tikai Lūcijs nedomā viņu izjokot, parādīdams nesen mi­rušu cilvēku un teikdams, ka tas ir tas pats, kas iz­celts no divtūkstoš gadu veca kapa? …

Kur palikusi sažuvusi melnā āda un «pārakmeņo- jusies» mūmija? Tā izskatās cilvēki dažas dienas pēc nāves. No šķidruma, kurā ķermenis iegremdēts, vaska dzeltenā āda šķita pat iesārta. Tas piešķīra līķim dzī­vības «siltumu». Mati vairs nebija pielipuši pie gal­vaskausa, tie bija «sacēlušies», un nevajadzēja nemaz pieskarties, lai būtu skaidrs, ka tie ir mīksti un zī­daini.

— Kaut kāda burvestība! — Vladilens papurināja galvu, it kā vēl nebūtu pārliecināts par to, ka tas viss ir īstenība, nevis sapnis. — Kas tas ir, Lūeij? Kas šeit noticis? Kad es to redzēju pirms trim gadiem, tas, bez šaubām, bija līķis. Bet tagad tas gandrīz atdzīvojies.

Lūcijs pasmaidīja.

— Nu, tas, protams, ir stipri pārspīlēti teikts, — viņš sacīja. — Līķis joprojām ir līķis. Bet ādas šūnas ir atdzīvojušās, tas tiesa, tāpēc ari tik milzīga ārēja pār­maiņa. Tas panākts, ķermeni trīs gadus nepārtraukti apstarojot un turot to barojošā vidē.

Vladilens saķēra Lūcija roku.

— Tagad jūs var apsveikt? — viņš vaicāja. — Jūs esat sasniedzis mērķi?

Lūcijs noraidoši pakratīja galvu.

— Vēl nav par ko apsveikt, — viņš atbildēja.

— To, kas patlaban notiek, mēs zinājām pirms tam, kad pētījumus sākām. Tas ir veco eksperimentu at­kārtojums, tikai laika ziņā lielākā mērogā. Adas ārē­jās šūnas viegli nokļūst dziļas anabiozes stāvoklī un samērā ātri no tā izkļūst. Mēs esam pierādījuši, ka pat divtūkstoš gadu nav pietiekams laika sprīdis, lai šūnas nomirtu galīgi, tas ir, lai galīgi zaudētu vielu maiņas spējas. Tas ir viss. Tas vēl nav pārāk daudz.

— Jūs ļoti labi zināt, ka tas tā nav, — viņiem aiz muguras atskanēja kāda balss.

Lūcijs un Vladilens atskatījās. Viņiem blakus stā­vēja Jo.

— Prieks redzēt! — viņš teica, sniegdams viesim ' roku. — Kādi vēji jūs te atpūtuši? — Un, nenogaidī­jis atbildi, pievērsās savam biedram: — Kāpēc tāds pesimisms, Lūcij? Atdzīvojušās taču ne tikai ādas ārējo slāņu šūnas. Kas noticis?

— Es to pagaidām neredzu, — Lūcijs teica.

— Jūs neticat tam, ko rāda aparāti?

— Es gribu par to pārliecināties pats savām acīm.

— Kas jums to liedz? — Jo paraustīja plecus.

— Sadūrušās divas pretējas vēlēšanās. Jūs zināt, Vla- dilen, viņš ir apjucis. No vienas puses, viņam gribas turpināt eksperimentu — piespiest atdzīvoties visas ķermeņa šūnas, lai cik dziļi tās atrastos. No otras puses, gribas drīzāk uzšķērst ķermeni un paskatīties,

kādā stāvoklī ir iekšējie orgāni. Šīs vēlēšanās nav savienojamas. Tāpēc mūsu Lūcijs ir tik drūmā noska­ņojumā.

Lūcijs pasmaidīja.

— Bet arī pats Jo nav labākā stāvoklī, — viņš teica.

— Es dzirdēju, ka jūs esot dabūjis atļauju anato- mēt ķermeni, — Vladilens sacīja.

— Jā, protams! — Lūcijs ironiski atbildēja. — Mums atļāva izņemt smadzenes. Bet, ja runājam nopietni, tad vajag izņemt visus orgānus un eksperi­mentēt ar katru no tiem atsevišķi. Bet tad nebūs ko apglabāt.

— Nekas, Lūcij! — mierinošā tonī teica Jo. — Mēs arī tā neesam paveikuši maz. Bet varbūt panāksim, ka mums atļaus vairāk. Nav pamata nokārt galvu.

Lūcijs pēkšņi sāka dedzīgi un aizrautīgi runāt:

— Morāles principi! Personības tiesības uz neiero­bežotu brīvību. Dzīvam esot un pēc nāves. Mūsu iecerētā darba rezultāts — uzvara pār tām nedaudza­jām slimībām, kas cilvēcei vēl palikušas. Tas attais­notu izšķiestās pūles un sabiedrības morāles normu pārkāpšanu.

— Es nepiederu pie tiem, kas jūs apvaino to pār­kāpšanā, — iebilda Vladilens. — Es uzskatu, ka jums taisnība no visiem viedokļiem. Jūsu darbs mani sa­jūsmina, un es būtu laimīgs, ja varētu jums palīdzēt. Es neesmu mediķis un arī ne biologs. Bet, ja jums va­jadzīgas darba rokas, tad paļaujieties uz mani.

— Ak jaunība, jaunība! — ne nu gluži atzinīgi, ne gluži nopaļādams Vladilena jūtu uzplūdumu, teica Jo.

— Paldies! — Lūcijs atbildēja. — Ja jums ir laiks, pastrādājiet pie mums. Darbs vienmēr atradīsies.

— Tādā gadījumā uzskatiet mani par savu līdz­strādnieku, — priecīgi iesaucās Vladilens.

— Mēs jūs pārkvalificēsim, — Jo sacīja. — No astronoma jūs kļūsiet par biologu. No makropasaules pievērsīsieties mikropasaulei. Ticiet man, tā ir ne mazāk interesanta.

TREŠA NODAĻA 1.

Brokastojot mazajā, omulīgajā mājiņā, ko apdzī­voja Lūcijs ar savu meitu, sarunu temats visu laiku bija Dmitrija Volgina ķermenis un ar to saistītās pro­cedūras. Vladilena zinātkāre bija bezgalīga. Viņam gribējās uzzināt visu uzreiz. Lūcijs pacietīgi viņam atbildēja.

— Kas tagad notiek ar ķermeni? — Vladilens jau­tāja. — Kāpēc tas iegremdēts šķidrumā?

— Tagad, — Lūcijs atbildēja, — tāpat kā visus šos trīs gadus, organisma mirušās jeb, pareizāk sakot, savu darbību pārtraukušās šūniņas aktivizējas. Dzī­vām šūnām šī darbība izpaužas vairošanās, dalīšanās spējā, vielu maiņā ar apkārtējo vidi. Šķidrums, ko jūs redzējāt, ir īpašs barojošs šķīdums, kas iesūcas porās, tagad tas aizpilda visu ķermeņa dobumu. Šo šķīdumu, kas ir ideāla vide dzīvības procesu stimu­lēšanai, mēs sistemātiski bagātinām. Šķīdumu sauc par «vladilīnu», un to pirms trīssimt gadiem sintezējis izcilais biologs un ķīmiķis, kuru, tāpat kā jūs, sauca par Vladilenu. Viņa bisti jūs varat redzēt mūsu labo­ratorijas pirmajā stāvā. Šis zinātnieks visu mūžu pē­tīja audu sairšanu un ir atstājis mums mantojumā vairākus desmitus apbrīnojami iedarbīgu preparātu. Vislieliskākais no tiem ir preparāts «V-64», par kuru, ja vēlaties, es jums kādreiz pastāstīšu. Bez šķīduma mēs lietojam arī apstarošanu. Jūs redzējāt apkārt ķermenim metāla reflektorus?

— Jā, protams. Jūs vēl brīdinājāt, ka tiem nedrīkst pieiet pārāk tuvu.

— Re nu! Lietojot šos reflektorus, ķermenis vis­caur tiek apstarots, tas nodrošina dzīvības procesu atjaunošanai nepieciešamo augsto temperatūru.

— Bet kas tā par apstarošanu?

— To īsos vārdos grūti paskaidrot. Labāk kādu citu reizi. Piekrītat? •

— Protams, piekrītu, — Vladilens iesmējās. — Es jau tā ļaunprātīgi izmantoju jūsu pacietību.

— Itin nemaz. Nu redziet, apstarošana un šķīdums rada tādus apstākļus, kādos šūnām jāatdzīvojas. Tas jāsaprot tā, kā es teicu, — šūnām jāatsāk vielu maiņa, ja tās ir saglabājušas šādu spēju.

— Bet šūnas taču ir jau atdzīvojušās, — Vladilens ar izbrīnu teica. — Kāpēc tad jūs sakāt «jāatdzīvo­jas»?

— Tāpēc, ka es visu laiku runāju par tām šūnām, kas atrodas ķermeņa iekšpusē, .— Lūcijs pasmaidīja. — Jūs redzējāt ķermeni, tā sakot, no ārpuses, ārēji. Jo uzskata, ka arī iekšējās šūnas ir atdzīvojušās. Aparātu rādījumi viņa domu it kā apstiprina. Kaut kas jau notiek, bet kas? Neviens aparāts nevar atvie­tot nazi un skalpeli.

— Ko jūs esat nodomājis darīt tuvākajā nākotnē?

— Pagaidām turpināt tagadējo režīmu, taču tam nepakļaut smadzenes. Šinīs dienās mēs tās izņemsim no galvaskausa. Bet ķermenis paliks šķīdumā. Pēc mūsu aprēķiniem, jāpienāk brīdim, kad visas ķer­meņa šūnas atdzīvosies.

— Un ķermenis būs dzīvs?!

Lūcijs paraustīja plecus.

— Kā lai saprot vārdu «dzīvs»? — viņš jautāja, it kā gaidīdams atbildi no sarunu biedra. — Lai cik tas būtu savādi, bet uz šo jautājumu vēl nevar dot no­teiktu atbildi. Ķermeņa šūnas, varbūt atsevišķi audi atdzīvosies, bet organisms visumā, protams, paliks miris tādā nozīmē, kā to saprot tagad. Vispār daudz­šūnu organisma dzīvības procesiem raksturīga visu tā daļu mijiedarbība, ko izraisa smadzeņu un nervu sis­tēma. Varbūt tā ir robeža, kas šķir «dzīvo» no «mi­rušā»? Mums, biologiem, šī robeža kļuvusi tik ne­skaidra, ka bieži nevar pateikt, kas atrodas mūsu priekšā, — dzīvais vai mirušais. Saprātīgas būtnes — cilvēka organisma dzīvības procesu norisei nepiecie­šama galvas smadzeņu apzinīga darbība. Tā ir vēl viena «robeža». Varbūt pieņemt to par pamatu? Tā rīkojas Jo. Bet atgriezīsimies pie ķermeņa, kas atro­das laboratorijā. Mēs gribam to sagatavot līdz tādam stāvoklim, kādā atrodas tikko nomiruša cilvēka ķer­menis, kad vēl tas nav sācis sairt. Ar to mēs it kā pārvilksim svītru tiem divtūkstoš gadiem, kad ķer­menis atradās sairšanas stadijā.

Lūcijs apklusa un iegrima domās. Vladilens gai­dīja turpinājumu, bet, redzēdams, ka sarunu biedrs viņu it kā aizmirsis, sadūšojās un uzdeva nākamo jautājumu:

— Bet, ja šo ķermeni izņemtu no šķīduma, kas tad ar to notiktu?

— Tad sāktos parastais audu sairšanas process.

Volgina ķermenī, sauksim to tā, šis process apstājās tāpēc, ka ķermenis bija ieslēgts hermētiskā apvalkā, bet savā laikā šis process tomēr organisma audus ir skāris. Cik dziļi tas paguvis iespiesties, mēs nezi­nām, bet esam pārliecināti, gandrīz pārliecināti, — Lūcijs pārlaboja, — ka vladilīnam tā sekas jālikvidē. Par to liecina tas, ka nav redzamas un nebija redza­mas nekādas ārējas sairšanas pazīmes. Bet pilnīgi ~ iespējams … tam nekādā ziņā Jo negrib piekrist… ka šādas pazīmes ir ķermeņa iekšienē. Tad mums ne­kas nevar izdoties. Bet aparāti… tiešām … ļoti sa­vādi … — Lūcijs apklusa. Pēc mirkļa viņš atkal ieru­nājās parastajā balsī, kā vienmēr, precīzi formulē­dams savas domas: — Man jāteic, ka ar Volgina ķermeni ir noticis kaut kas tāds, ko mēs nekā neva­ram saprast. Lai arī cik ātri viņu pēc nāves iezārkoja, lai arī cik ātri aizlodēja zārku, sairšanas procesam va­jadzēja atstāt daudz lielākas pēdas, nekā tas ir īste­nībā. Pēc tam kad zārks bija aizlodēts, sairšanas pro­cess, izmantojot ķermeņa audos esošo skābekli, taču kādu laiku turpinājās. Volginu taču neiezārkoja dzīvu! Ko tas nozīmē? Varētu domāt, ka aizlodētais zārks stipri karsēts. Mūsu eksperimentam šis apstāk­lis bija ļoti labvēlīgs. Bet kā tas varēja notikt? Nevar taču pieļaut, ka zārku tiešām kaut kādā nolūkā kar­sējuši. Mēs konsultējāmies ar ģeologiem, — visus šos gadsimtus attiecīgajā vietā zemes dzīlēs nav notikuši nekādi procesi, kuros būtu varējis izdalīties siltums. Tātad zemē zārks nevarēja sakarst.

— Varbūt… ugunsgrēks? — nedroši piebilda Vladilens.

— Iespējams. Tajā laikā tas bija pilnīgi iespējams. Bet galu galā tas nav tik svarīgi. Fakts ir tāds, ka

sadalīšanās process ķermeni gandrīz nav skāris. Uz šo faktu pamatojas visi mūsu plāni.

— Vai jūs vispārējos vilcienos varētu pastāstīt par šiem plāniem?

— Vai jūs esat jau pabrokastojis? — atbildes vietā Lūcijs iejautājās.

— Jā, esmu, paldies! — Vladilens atbildēja.

Viņš mazliet paliecās uz Mērijas pusi, kura visu

laiku klausījās klusēdama un neteikdama ne vārda. Jaunais astronoms pamanīja: viņas garastāvoklis, kas bija lielisks, sēžoties pie galda, sabojājās dzirdot Lūciju sakām, ka šinīs dienās no ķermeņa izņems smadzenes.

Mērija atbildēja ar galvas mājienu.

— Tad iesim dārzā, — Lūcijs ierosināja. Viņš pa­skatījās uz meitu, piegāja un noskūpstīja to uz pie­res. — Ikvienai profesijai, — viņš teica, — ir savi patīkamie un nepatīkamie aspekti.

Lūcijs izgāja pirmais no istabas. Vladilens sekoja.

Nokāpis lejā pa verandas kāpnēm, Lūcijs piegāja pie sola, kas atradās mango koka ēnā.

— Man patīk šī vieta, — viņš teica, ar žestu aici­nādams Vladilenu apsēsties sev blakus. — Šeit ir se­višķi tīrs un patīkams gaiss. Jūs gribat uzzināt mūsu plānus? Mēs necenšamies tos slēpt. Bet, lai jūs labāk saprastu, man vajadzēs sākt no paša gala.

»— Esmu ar mieru klausīties jūs līdz pat rītam, — Vladilens atteica.

Dažas minūtes Lūcijs klusēja, it kā sakopodams domas. Bet Vladilens saprata, ka Lūcija domas atkal pārņēmuši kaut kādi jautājumi, kuriem nebija ne­kāda sakara ar to, par ko viņš gribēja stāstīt. Tik nekvalificētam klausītājam kā Vladilens Lūcijs varēja nolasīt veselu lekciju bez jebkādas sagatavošanās.

— Nāve! — Lūcijs domīgi iesāka. : — Daudz no­slēpumu, ko līdz šim vēl nav noskaidrojusi zinātne, slēpj sevī šis vienkāršais un visiem zināmais vārds. Viens no pirmajiem vārdiem cilvēka valodā. Ārēji nāve ir vienkārša. Tā iestājas tad, kad sirds pārstāj darboties, kad tā vairs nenodrošina asinsriti un līdz ar to nepiegādā audu šūnām skābekli. Es runāju par cilvēka un citu mugurkaulaino zīdītāju nāvi. Nesa­ņemdamas skābekli, šūnas nomirst, audi sāk sairt. Tas ir viss. Redziet, cik vienkārši. Vienkāršāk vairs nevar būt. Bet tas tā liekas tikai pirmajā mirklī. Jau­tājums par to … starp citu, nenovirzīsimies no te­mata. Medicīnā izšķir klīnisko un bioloģisko nāvi. Pirmā vēl nav galīga nāve. To raksturo tikai sirds apstāšanās. Cilvēku, kam iestājusies klīniskā nāve, vēl var atgriezt dzīvē. Pirmoreiz tas izdevās profeso­ram Ņegovskim, kas dzīvoja Komunistiskās ēras pir­majā gadsimtā. «Profesors» tajā laikā bija zinātnisks nosaukums. Tagad tas gandrīz aizmirsts, — Lūcijs paskaidroja. — Tad uzskatīja, ka klīnisko nāvi no bioloģiskās, tas ir, galīgās nāves, šķir sešas minūtes, pēc tam galvas smadzeņu un centrālās nervu sistē­mas šūnās notiek neatgriezeniskas pārmaiņas. Profe­soram Ņegovskim eksperiments izdevās tāpēc, ka gadījuma dēļ viņu aizveda pie miruša cilvēka vienu minūti pēc sirds apstāšanās un viņa rīcībā vēl bija pietiekami daudz laika. Kopš tā laika intervālu starp klīnisko un bioloģisko nāvi sauc par «šķietamo nāvi». Šeit tad arī meklējams neskaitāmais daudzums no­slēpumu, par kuru atrisināšanu cīnās zinātnieku pa­audzes līdz pat mūsdienām. Jo dziļāk zinātne iespiedās šūnu noslēpumā, jo ilgāks kļuva «šķietamās nāves» periods. Biologi ar neatlaidīgu un pašaizliedzīgu darbu ir pagarinājuši to no sešām minūtēm līdz trim stundām. Mēs esam panākuši, ka trīs stundu laikā pēc sirds apstāšanās cilvēku var atgriezt dzīvē, — Lūcija balsī skanēja lepnums. — Tiesa, tagad, kad uzvarētas visas sirds slimības un sirds ir pats izturīgākais cil­vēka ķermeņa orgāns, tādu gadījumu, kad sirds ap­stāšanās dēļ vajadzētu atdzīvināt mirušu cilvēku, sen vairs nav. Tas, protams, ir ļoti labi, taču līdz ar to mums nav vairs iespēju pārbaudīt praksē jaunākos atklājumus. Bet tas jau ir slikti. Mums jāzina, kur atrodas «šķietamās nāves» robeža. Nevar taču būt, ka šī robeža ir trīs stundas, par kurām es stāstīju. Tā atrodas krietni vien tālāk, bet kur? .. . Cilvēkam jā­uzvar nāve. Tas nenozīmē, ka cilvēki kļūs nemir­stīgi, tāda hipotēze būtu bezjēdzīga. Bet viņiem jā­dzīvo tik ilgi, cik ilgi to pieļauj viņu organisms, tas ir trīssimt — trīssimt piecdesmit, varbūt četrsimt gadu, bet nekādā ziņā ne divsimt gadu kā tagad. Tā ir mūsu zinātnes, un arī mana vaina, ka cilvēki mirst ātrāk. Mēs maz strādājam. Lai tur vai kas, mums jā­panāk, lai cilvēks dzīvotu tik ilgi, cik organisms ļauj. Un mēs to panāksim!

Lūcijs paskatījās Vladilenā tā, it kā tikai nupat būtu atcerējies viņa klātbūtni.

— Atvainojiet! — viņš teica. — Es novirzījos no temata… Jūs jautājāt par mūsu plāniem. Šodien esmu mazliet izklaidīgs, man nedod mieru kāda doma. Un visinteresantākais — es pats ļoti labi apzi­nos, ka tā ir absurda. Volgins ir nomiris nevis pirms trim stundām, bet gandrīz pirms divtūkstoš gadiem … Jā, atgriezīsimies pie mūsu sarunas. Vispirms, kas ir dzīvība? Uz to visvienkāršāk atbildēt ar seno laiku lielā domātāja vārdiem: «Dzīvība ir olbaltuma ķer­meņu eksistences veids, kura būtiskais moments ir pastāvīga vielu maiņa ar apkārtējo ārējo dabu, pie kam līdz ar šās vielu maiņas izbeigšanos izbeidzas arī dzīvība.»[2] Te viss pateikts. Tas attiecas uz vienkār­šākajām dzīvajām šūnām, uz ko pamatojas visi sa­režģītie dabas organismi, tātad arī cilvēka orga­nisms. Atšķirība starp dzīvu un mirušu organismu ir sarežģītāka, jo daudzšūnu, piemēram, cilvēka, orga­nismam ir ļoti daudz dažādu dzīvības izpausmju. Kad organisms kā vesela vienība mirst, atsevišķi orgāni var dzīvot, tas ir, vielu maiņas procesi tajos var tur­pināties. Vai jums ir skaidrs?

— Jā, protams, pateicos.

— Un tagad, r— Lūcijs turpināja, — mēs esam no­nākuši pie uzdevumiem, kurus izvirzījām eksperi­mentā ar Volgina ķermeni. Deviņpadsmit gadsimtus atrazdamās zemē, šūnas ir mirušas, ja tā var izteik­ties, līdz galējai robežai. Bet visi orgāni atrodas savās vietās. Sākumā mēs izvirzījām tādu jautājumu: vai šīs it kā galīgi mirušās šūnas var atkal atdzīvoties, vai starp tām un apkārtējo ārējo vidi var atjaunoties vielu maiņa? Tagad mēs varam droši atbildēt: «Jā, var!» Jūs pats redzējāt, ka āda ir atdzīvojusies. Vaja­dzēja tikai sagādāt šūnām iespēju atdzīvoties, un tās atdzīvojās. Pats par sevi šis eksperimenta rezultāts ir lielisks. Taču ādas atdzīvošanās vēl nav viss. Mēs izvirzījām sev uzdevumu pierādīt to pašu attiecībā uz visiem ķermeņa audiem, lai kur tie atrastos. Kā apgalvo Jo, mēs jau esam to sasnieguši. Priecājos, ja tas tā ir. Bet pats vēl pagaidām neesmu par to pār­liecināts. Ir vietas, kur nekādas pārmaiņas laikam nav notikušas. Tās ir smadzenes. Mēs nolēmām tās izņemt no galvaskausa un eksperimentēt ar tām at­sevišķi. Būtu labi, ja varētu to pašu izdarīt ar visiem iekšējiem orgāniem, taču to mums neļauj. Necienība pret mirušo! Mums neesot viņa piekrišanas! — Lūcijs sacīja, un viņa balsī bija jaušams dziļš īgnums.

— Jums darbu laikam ļoti traucē tas, ka ķermenis atrodas kastē ar šķīdumu? — Vladilens jautāja, gri­bēdams novirzīt Lūciju no nepatīkamajām domām.

— Jūs uzminējāt, — Lūcijs atbildēja un smagi nopūtās. — Ne tikai traucē, bet zināmā mērā pat darbu kavē. Ja ķermenis nebūtu šķīdumā, mēs, ne- anatomējot līķi, tas ir, nepārkāpjot aizliegumu, ļoti viegli varētu pārliecināties, kādā stāvoklī ir orga­nisma iekšējie audi. Bet izņemt ķermeni no šķīduma pagaidām nedrīkst.

— Kāpēc?

— Es jau jums teicu, ka tad audi sāks sairt. Šūnas dzīvības norises — tas ir process, kas zināmā mērā analoģisks degšanai. Ogleklim jāsavienojas ar skā­bekli, izdalot siltumu. Ja ķermeni izņemtu no šķī­duma, tad skābekļa pieplūdums šūnām izbeigtos. Dzīvā organismā to nodrošina sirds, asinis un plau­šas, bet nedzīvā šie orgāni nedarbojas. Man tomēr jāsaka, ka pēc pāris gadiem, ja viss ritēs tā, kā mēs domājam, ķermeni varēs izņemt no šķīduma.

— Kādā veidā?

— Visā ķermenī ir artērijas un vēnas. Līdzīgi ādai un citiem audiem tām jāatgūst sākotnējais stā­voklis. Mēs tās varēsim atbrīvot no vecajām, sarecē­jušajām un sakaltušajām asinīm. Tas nebūs tik grūti, ja tikai asinsvadi kļūs pietiekami elastīgi. Bet es do­māju, ka tā arī būs. Tad ar «mākslīgās sirds» jeb, vienkārši runājot, ar speciāla sūkņa palīdzību mēs laidīsim tajos šķīdumu, kas aizstās asinis, bagātinot to ar skābekli. Starp citu, šis šķīdums pazīstams jau sen, apmēram no kristiānisma ēras deviņpadsmitā gadsimta, un tāpat kā toreiz saucas par Ringera- Lokova šķīdumu, kaut gan, protams, kopš tā laika ir stipri mainījies.

Klausīdamies Lūcijā, Vladilens nepārtraukti pūlē­jās atcerēties kādu domu, kas pavīdēja un tūlīt iz­gaisa. «Liekas, tas bija tad,» viņš domāja, «kad Lūcijs stāstīja par smadzenēm.»

— Es tikai nesaprotu vienu, — viņš teica, cerē­dams, ka, atgriezdamies pie sarunas par tām, atcerē­sies izgaisušo domu. — Kāpēc jūs gribat ņemt ārā smadzenes? Vai nebūtu labāk tās atstāt galvaskausā? Artērijas un vēnas taču iespiežas arī tajās.

— Es saprotu jūsu domu, — Lūcijs piekrītoši teica. — Bet tas mums neko nedos. Ja mēs izņemsim sma­dzeņu vielu, pareizāk sakot, to, kas tur palicis, tad varēsim uz to iedarboties ar spēcīgākiem līdzekļiem. Mums taču nav cerību, ka smadzeņu šūnas, tāpat kā pārējie orgāni, varētu atdzīvoties.

— Kāpēc? ■— Vladilens aši iejautājās.

Viņš atlieca augumu taisni, saspringti gaidīdams atbildi. «Tūlīt atcerēšos. Tas ir tieši tas pats.»

— Tāpēc, — Lūcijs atbildēja, neievērodams sava sarunu biedra satraukumu, — ka ir notikušas neat­griezeniskas pārmaiņas.

«Atcerējos!»

— Šķietamā nāve?

— Jā. Šķietamās nāves periods beidzies pirms tūk­stoš deviņsimt gadiem.

1 — Kā jūs to zināt? Kā jūs to zināt, Lūcij? Jūs pats sacījāt, ka ar Volgina ķermeni noticis kaut kas tāds, ko jūs nekā nevarat saprast. Kas zina, varbūt viņu …

Biologa sejas izteiksmes pārsteigts, viņš nepabeidza frāzi. Lūcijs raudzījās Vladilenā ar dīvainu stingu skatienu. Pēc tam viņa seja piesārta no asins pieplū­duma. Saķēris jaunā astronoma roku, Lūcijs nezin kāpēc čukstus teica:

— Iesim … Iesim tūlīt pat pie Jo … Tas … tas ir grandiozi!

Lūcijs saņēma galvu rokās un nosēdēja tā vairākas minūtes, it kā cīnīdamies ar uzplūdušajām domām. Pēc tam viņš strauji pietrūkās kājās. Acis mirdzēja. Seja bija svinīga un kāda dziļa prieka pilna.

— Vladilen! — viņš sacīja. — Paturiet prātā šo brīdi. Ja tikai jūs zinātu, uz kādu domu jūs mani uzvedinājāt!

.. .— Šī doma radās pēkšņi, kā atklājums. Vladi- lena vārdi, kuriem viņš pats nepiešķīra vajadzīgo no­zīmi, atsauca man atmiņā frāzi no cita Vladilena — sestā un septītā gadsimta izcilā zinātnieka — grāma­tas. Es jums atgādināšu, bet varbūt jūs neesat to pat lasījis. Vladilens rakstīja: «Preparāta V-64 īpašības vēl nevienam pilnīgi nav zināmas. Iespējams, ka tās galīgi atklāsies tikai tad, kad šo preparātu lietos ob­jektam, kura šķietamā nāve, liekas, būs iestājusies sen.» Vai tas "nav pārsteidzoši, ka neviens no mums

neatcerējās šo norādījumu, kas tieši attiecas uz mūsu eksperimentu? Ne es, ne kāds cits nekad nav domājis par V-64 tādā aspektā .. .

— Vai tiešām? — Jo pārtrauca Lūciju. — Bet, kad jūs šo preparātu pilnveidojāt, vai jūs tad nedomājāt par tā iespējamo lietošanu? Neīsta kautrība nav va­jadzīga, Lūcij. Visi zina jūsu darbu. Ļoti daudzi pre­parātu V-64 sauc par preparātu VL-64.

Lūcijs sarauca pieri un nepatikā atmeta ar roku, it kā atgaiņādams neredzamu kukaini.

— Ne jau tas ir svarīgi, Jo, — viņš atbildēja.

— Tas, ka es pats strādāju, lai uzlabotu Vladilena preparātu, un strādāju ne vienu gadu vien, padara manu paviršību vēl dīvaināku. Jā, es to uzskatu par paviršību, ka mēs neatskārtām agrāk, bet nogaidījām, kamēr mums pateiks, ka jālieto V-64. Nu, labi, — viņš piebilda, redzēdams, ka Jo atkal taisās iebilst,

— lai būtu VL-64. Vai nav vienalga, ne jau nosaukums ir galvenais. Es tā arī sacīju, ka neviens nav domā­jis par šo preparātu sakarā ar mūsu eksperimentu. Mēs taču gatavojāmies izņemt smadzenes. Bet ta­gad … Es atzīstu, tā ir ļoti pārdroša, tomēr realizē­jama ideja!

Lūcijs bija stipri satraukts. Viņš runāja, platiem soļiem nemitīgi soļodams pa Muncija mājas plašo terasi, kas bija apaugusi ar meža vīnogulāju zaļajām vītnēm. Māja atradās pie pašas jūras bijušās Franci­jas dienvidu piekrastē.

Viņā klausījās četri.

Viens bija pats Muncijs, otrs — vecāks vīrs ar gluži sirmiem matiem, kuplām, spurainām uzacīm un tumšām vērīgām acīm, trešais — platiem pleciem ar gandrīz melni iedegušu mongoļu tipa seju, šaurām,

ieslīpām acīm. Ceturtais bija Jo. Viņš sēdēja mazliet atstatu un sekoja katram sava drauga vārdam, jo bija stipri satraukts, tāpat kā draugs. Daudz kas bija atkarīgs no tā, vai Lūcijs pratīs pārliecināt šos trīs cilvēkus. Ideja, kas bija radusies viņu laboratorijas klusumā, pirmoreiz tika nodota atklātai apsprieša­nai. To cilvēku uzskatiem, kuri patlaban uzmanīgi klausījās Lūcijā, varēja būt izšķiroša nozīme.

Ko viņi domāja? Kurā svaru kausā viņi metīs visu savas autoritātes svaru? …

Sirmgalvis sēdēja nekustīgi. Muncijs bija sadrūmis un bungoja ar pirkstiem pa krēsla rokturi. («Viņš ir pret mums,» Jo domāja.) Mongolim līdzīgais cilvēks, neslēpdams sajūsmu, sekoja Lūcija vārdiem ar sa­springtu uzmanību. Viņa acis mirdzēja.

— Mūsu sākotnējais uzdevums jums ir zināms, -— Lūcijs turpināja. — Pārbaudīt, vai ķermeņa šūnas var atdzīvoties pēc tik ilgstošas atrašanās pilnīgi sažu- vušā stāvoklī. Mēs bijām pārliecināti, ka var. Man nav jums jāskaidro, cik svarīgi zinātnei bija iegūt pierādījumus. Tieši tāpēc, ka tam bija milzīga prak­tiska nozīme, tika nolemts šos pētījumus turpināt. Jūs zināt, ka daudzi iebilda, motivēdami savu pro­testu ar cieņu pret cilvēku un viņa personisko brī­vību. Un jūs zināt, ka mums izdevās pierādīt savu uzskatu pareizību. Ne tikai pirms divtūkstoš gadiem miruša cilvēka ķermeņa šūnas, bet arī audi tagad dzīvo. Kad pirms trim gadiem, pēc sarunas ar astro­nomu Vladilenu, kurš nebūdams biologs, pamanīja to, kas stūrgalvīgi arvien paslīdēja garām mūsu uzmanī­bai, es izteicu savu ideju, mani biedri man tūlīt pie­vienojās. Pat Jo! Nedusmojieties, mans draugs! Vi­siem zināms, ka jūs reizēm ir grūti pārliecināt. Bet ari jūs gandrīz tūlīt pievienojāties. Viss mūsu kolek­tīvs sāka apzinīgi virzīt darbu pa jauno, vēl līdz ga­lam neapzināto ceļu. Būtībā nevienam pret mūsu ideju nebija iebildumu. Tā aizrāva visus. Jūs zināt, kāda tā bija. Izmantojot atdzīvojušās artērijas un vēnas, ievadīt smadzenēs preparātu VL-64, atdzīvināt smadzeņu šūnas, neizņemot smadzenes no galvas­kausa. īstenībā tas bija grandiozs eksperiments! Un nu, kad zinātnei radusies iespēja gūt milzīgu uzvaru, atskan balsis, kas saka: «Pietiek! Uzdevums paveikts, vajag ļaut dabai pabeigt tik sen aizsākto darbu.» Mums ieteic pārtraukt darbu un parādīt, kā viņi saka, nomirējam pēdējo godu, tas ir, iznīcināt tā ķer­meni. Mēs nevaram, mēs nedrīkstam tam pievieno­ties. Mēs esam sasnieguši vairāk, krietni vairāk, nekā cerējām sākumā. Ne tikai audi, bet arī viss organisms atguvis pašatjaunošanās spēju. Smadzenes no sažu­vušas matērijas piciņas kļuvušas par parastu sma­dzeņu vielu. Komisija, kurā ietilpst izcilākie Medi­cīnas institūta zinātnieki, atzinusi, ka rezultāti pār­spējuši gaidītos. Kāda ir atšķirība starp šo un dzīvu ķermeni? Tāda pati, kāda starp ikvienu tikko nomi­rušu un dzīvu organismu, — elpošanas un smadzeņu centralizējošās darbības trūkums. Organisms nedar­bojas kā vienots vesels. Taču parastam līķim nav asinsrites, tā audi ar katru mirkli sairst arvien vairāk un vairāk. Šeit tā nav. Asinis cirkulē normāli, tiesa, pagaidām vēl ne caur sirdi, bet mākslīgā ceļā. Taču tam nav izšķirošas nozīmes. Sirdi var atjaunot un likt tai strādāt, jo sirdsdarbība nav atkarīga no sma­dzeņu darbības. Tagadējā stāvoklī šis ķermenis var atrasties … neierobežotu laiku. Visi bija pārsteigti, kad to ieraudzīja. Cilvēks it kā guļ…

Lūcijs apstājās pie balustrādes malas un sāka iz­klaidīgi plūkāt vīnogulāju lapas. Plašo terasi pār­ņēma klusums, bija dzirdama tikai vienmērīga bangu čala. Lūcijs atkal ierunājās nepagriezdamies:

— Atlicis spert pēdējo soli. Iedarbināt sirdi, pie­spiest strādāt smadzenes un atjaunot elpošanu. Pār­vērst nāvi bezsamaņas stāvoklī, dziļā miegā. Bet pēc tam … uzmodināt mirušo. Starp citu, tas jau nav pa­reizi — ķermenis nebūs miris. Pirms divsimt gadiem lielais Vladilens ierosināja veikt tādu eksperimentu, bet viņam negadījās piemērots objekts. Mēs nesa­glabājam līķus. Neticams gadījums, ļoti reta veiksme devusi mums iespēju viskonsekventākajā veidā pa­veikt to, par ko sapņojušas vairākas zinātnieku pa­audzes. Un tagad nu saka: «Pietiek!» Bet kāpēc? «Aiz cieņas pret cilvēku,» mums atbild. Vājš arguments! Mums cenšas iegalvot: «Tas ir cietsirdīgi un neva­jadzīgi!» Bet ir taču bijuši un būs nejauši, pēkšņi, priekšlaicīgi nāves gadījumi. Tie izrauj no dzīves cilvēkus, kas būtu varējuši dzīvot ilgi. Kā gan var runāt, ka eksperiments nav vajadzīgs, ja tas izglābs cilvēku no nejaušas nāves draudiem, lai ari cik reta ir šāda nāve mūsu laikos?

Lūcijs pievērsās klausītājiem. Pēc to sejas izteik­smes viņš centās atminēt, kādu iespaidu atstājusi runa. Ar nepatiku Lūcijs domāja, ka viņam trūkst daiļrunāšanas talanta, kas tagad būtu tik vajadzīgs.

Viņš bija dziļi pārliecināts par savu taisnību, bet vajadzēja pārliecināt par to arī citus, un pirmkārt tos, kuri patlaban atradās viņa priekšā.

Kā to izdarīt? …

Muncijs uztvēra dēla skatienu un sarauca uzacis. Viņš ar pirkstiem sāka vēl stiprāk un biežāk bungot pa krēsla roku balstiem. Atklātā nevienprātība, kas bija lasāma tēva sejā, Lūciju sarūgtināja.

— Tu, tēv, — viņš teica ar rūgtumu, — esi nostā­jies to priekšgalā, kuri mums saka «pietiek!». Kad es ierosināju veikt pirmo eksperimentu, lai atdzīvinātu šūnas, arī tad tu biji pret mani. Tāpēc tu arī tagad nevari atzīt, ka šis eksperiments ir liela zinātniska uzvara.

Muncijs atmeta atpakaļ lepno galvu. Likās, viņš asi atbildēs uz dēla vārdiem. Taču, apvaldījis uzliesmo­jušās dusmas, viņš ārēji mierīgi teica:

— Es runāju to, ko domāju. Es balstījos uz morāles un ētikas principiem. Vairākums, man par dziļu no­žēlu, pieņēma citu viedokli. Un tad mēs, palikuši ma­zākumā, arī to pieņēmām. Tāpēc nav jāpiemin biju­šais. Es no visas sirds priecājos par tavām sekmēm. Bet tagad runa ir gluži par ko citu. Tu saki, un tas ir absolūti pareizi, ka jums izdevies pilnīgi restaurēt ķermeņa sākotnējo izskatu un pat atjaunot tajā asins­riti, kas, protams, ir izcils zinātnisks sasniegums. Šai ziņā tev taisnība. Taču, par spīti visām jūsu pūlēm, tas tomēr ir līķis. Tāpēc man, un ne tikai man, bet ļoti daudziem, šķiet cietsirdīgi un nevajadzīgi atdot tam dzīvību. Tas, ko jūs jau esat sasnieguši, ir pil­nīgi pietiekami. Bet, ja jums tomēr nepieciešams no­vest'atdzīvināšanu līdz galam, tad to var izdarīt ar citu objektu, iepriekš saņemot piekrišanu no tā, kuru jūs gribat pēc nāves atdzīvināt. Kad pienāks mana nāves stunda, bet tā vairs nav tik tālu, es pirmais esmu ar mieru atdot savu ķermeni jūsu rīcībā. Taču šajā gadījumā jūs nevarat dabūt piekrišanu. Cilvē­kam, lai kas viņš būtu, lai cik izcils zinātnieks viņš būtu, nav tiesību rīkoties ar otru cilvēku bez tā pie­krišanas. Liekas, tas ir absolūti skaidrs. Rīkoties ar sevi var pats cilvēks vai visa sabiedrība kopumā.

Kamēr viņš runāja, iedegušais «mongolis» ar kāju nepacietīgi bungoja grīdu. Kad Muncijs apklusa un ar aizvērtām acīm atslīga pret krēsla atzveltni, it kā nevēlēdamies dzirdēt nekādus iebildumus, šis cilvēks līdzjūtīgi paskatījās Lūcijā un skarbā balsī teica:

— Muncijs šo eksperimentu uzskata par nevaja­dzīgu, cietsirdīgu un, cik var saprast no viņa vār­diem, par neētisku. Vai es jūs pareizi sapratu?

— Jā, pareizi, — Muncijs atbildēja, neatvērdams acis.

— Kāpēc gan? Runāt par dižajiem personiskās brī­vības principiem ir ļoti skaisti, bet šajā ārkārtējā gadījumā pilnīgi neloģiski. Muncijs ierosina pabeigt šo eksperimentu ar citiem, dabiski mirušiem objek­tiem, iepriekš saņemot no tiem piekrišanu. Bet cil­vēki mūsdienās nemirst jauni. Tātad Lūcijam, Jo un viņu biedriem būtu jāveic vēsturē pirmais atdzīvinā­šanas eksperiments un jāmēģina atdzīvināt veca cil­vēka ķermeni. Tas tiešām būtu nevajadzīgs un pat, ja gribat, cietsirdīgs eksperiments. Tieši tāpēc Vladilens, kuru jūs, Lūcij, pieminējāt, nolēma atteikties no at­dzīvināšanas, bet nevis tāpēc, ka viņam nebija ob­jekta. Šādi objekti, kādus piedāvā Muncijs, būtu at­radušies. Taču atgriezīsimies pie mūsu strīda. Pie­ņemsim, ka nāve kādu nejauši pārsteigs jaunībā. Viņa piekrišanas tik un tā nebūs — tieši tāpēc, ka nāve būs nejauša, tātad arī pēkšņa. Nevar taču Lūcijs un Jo saņemt iepriekšēju piekrišanu no visiem cilvēkiem, kas dzīvo uz Zemes. Pat ja tas būtu iespējams, nav zināms, cik ilgi būtu jāgaida, kamēr tāds rets nāves gadījums radīsies. Ko tad darīt, — izejas nav? Pro­tams, tas nav pareizi — izeja ir! Un pats Muncijs to minēja. Ar cilvēku var rīkoties vai nu viņš pats, vai visa sabiedrība kopumā. Tie ir jūsu vārdi, Muncij, vai nav tiesa? Jums, Lūcij, jāgriežas pie visas cilvēces pārstāvjiem — pie Zinātnes padomes. Lai jūsu labo­ratorijā esošā cilvēka likteni izlemj visa planēta. Tā kā arī es esmu Padomes loceklis un manai balsij būs nozīme, apsolos balsot jums par labu. Citas izejas es neredzu.

— Paldies, Josi! — Lūcijs saviļņots teica. — Man prieks, ka jūs mani saprotat.

— Es jūs saprotu, Lūcij. Bet atļaujiet man atbildēt jūsu tēvam vēl uz vienu jautājumu. Iepriekš es gribu prasīt: vai jūs, Muncij, ticat, ka cilvēks, kas atrodas jūsu dēla laboratorijā, ir Dmitrijs Volgins?

— Tas pilnīgi iespējams, — Muncijs atbildēja, pa­raustīdams plecus. — Bet kāds tam sakars ar strīda būtību?

— Ir sakars, pie tam vistiešākais. Jūs tūlīt par to pārliecināsieties. Jūs teicāt, ka nav iespējams uzzināt eksperimenta objekta domas. Acīmredzot jūs neesat drošs, kādas tās būtu. Bet es tās zinu. Pirms divtūkstoš gadiem cilvēki mira jauni, daudz agrāk par dabiskās dzīvības robežas sasniegšanu. Nāve viņiem likās ne­taisnīgs un ļauns likteņa izsmiekls, tāpēc ka tā pie­nāca tad, kad pēc dabas likumiem vajadzēja būt tikai dzīves plaukumam. Mums ir darīšana ar cilvēku, kurš nomira daudz agrāk nekā varēja vēlēties mirt…

— To mēs nevaram zināt, — Muncijs iebilda. — Dažreiz cilvēks ilgojas pēc nāves jaunībā.

— Es tādu gadījumu nezinu.

— Es domāju pagājušos gadsimtus, — Muncijs paskaidroja. — Tajā laikā dzīve ne vienmēr" bija laimīga un viegla.

— So iebildumu es nepieņemu, — Josi atteica. — Bet es to paredzēju un tāpēc jautāju, vai jūs ticat, ka tas ir tieši Dmitrijs Volgins. Viņš bija Padomju Savienības Varonis un tātad stiprs cilvēks ar lielu gribasspēku. Viņš nevarēja mazdūšīgi vēlēties nāvi kaut kādu personisku neveiksmju dēļ. Bez tam viņš bija jauns. Es atceros, Muncij, jūsu publicētos arhīva materiālus. Volgins nomira trīsdesmit deviņu gadu vecumā. Vai varēja vēlēties mirt cilvēks, kas bija tik maz dzīvojis? Es atbildu — nē un vēlreiz nē! Dabai vajadzēja protestēt pret tik pāragru galu. Esmu pil­nīgi pārliecināts: ja mēs varētu Volginam pajautāt, tad viņš dotu piekrišanu.

Visvecākais no sarunu biedriem, kas līdz šim bija tikai klausījies, sacīja mierīgā, klusā balsī:

— Es varu papildināt Josi argumentus ar šādu domu. Cilvēks, par kuru ir runa, nomira lielajos cīņas gados par pasaules pārveidošanu — gados, kad cil­vēces briesmīgā pagātne cīnījās pret tās gaišo nā­kotni. Viņš bija cilvēks, kurš dzīvoja pirmajā sociā­listiskajā valstī, kas lika pamatus mūsu pasaulei, kurā mēs dzīvojam nu jau gandrīz divtūkstoš gadu. Iedo­māsimies sevi viņa vietā. Viņš cīnījās par nākotni, cīnījās pašaizliedzīgi, citādi viņš nebūtu varonis. Pat ja tas nebūtu Dmitrijs Volgins, arī tad būtība nemai­nās. Vai viņš nebūtu vēlējies redzēt šo nākotni savām acīm? … Es uzskatu, ka Lūcijam, Jo un viņu domu­biedriem ir taisnība. Eksperiments jānobeidz.

Muncijs piecēlās. Likās, ka viņš grib aiziet. Viņš taču bija palicis viens, visi klātesošie izteicās pretī. Tomēr viņš savaldījās.

— Es nepiederu pie stūrgalvīgajiem, — Muncijs teica, — un vienmēr esmu ar mieru atzīt savu kļūdu. Taču pagaidām man nav ko atzīt. Iespējams, ka man nav taisnība, nezinu. To rādīs nākotne. Mani uzskati atšķiras no jūsējiem. Es domāju par to šausmīgo trie­cienu, ko pārdzīvos šis cilvēks, ja Jo un Lūcijam izdosies veiksmīgi pabeigt savu eksperimentu. Viņš atradīsies citā, pilnīgi svešā pasaulē, laika bezgalības atrauts no visa, kas bijis dārgs. Un viņš jutīsies bez­gala vientuļš. Viss apkārtējais būs nepazīstams un nesaprotams. Mēs nezinām, vai viņam bija ģimene, bērni, tuvinieki. Droši vien bija. Visi tie viņam no­mirs vienā mirklī. Tās ir lielas sāpes. Man saka, — Muncijs turpināja, neskatīdamies ne uz vienu no sarunu biedriem, — ka viņam vajadzētu vēlēties re­dzēt savām acīm to pasauli, par kuru cīnījās un mira viņa paaudze. Bet ziņkāres apmierināšana vien neat­svērs viņa traģisko vietulību starp cilvēkiem, kuri viņu nesapratīs un kurus viņš pats nesapratīs. Es esmu vēsturnieks. Es labi zinu pagātnes cilvēku psi­holoģiju un to, cik stipri viņi atšķīrās no mūsu laika­biedriem. Es gandrīz nešaubos, ka šajā jautājumā uz­varu gūs jūsu viedoklis, un ļoti to nožēloju. Tāpat es nešaubos, ka eksperiments izdosies, jo zinu, cik va­rena ir zinātne.

Muncijs apklusa, bet neviens viņam neiebilda, un, brīdi šaubījies, pabeidza, pievērsdamies tieši dēlam:

— Tu vari būt mierīgs, Lūcij. Mans viedoklis ne­uzvarēs, un jūs, diemžēl, sasniegsiet to, ko gribat. Mani uzskati radušies, izpētījot pagājušos gadsimtus, un tajos dalīties var tikai tas, kas dziļi izpratis pagāt­nes cilvēku dzīvi un dvēseles pasauli. Atceries manus vārdus. Pienāks diena, kad cilvēks, ko jūs būsiet at­devuši jaunai dzīvei, sagādās jums prieku, jo tas būs liels zinātnes sasniegums, bet pienāks arī cita diena, kad tas pats cilvēks, nomocījies un dvēselē tukšs, jums pārmetīs.

Tad bez mazākās svārstīšanās Muncijs apgriezās un straujiem soļiem atstāja terasi.

— Jūsu tēvs, — Josi teica, — maldās, bet viņš to dara ar lielu atklātību. Jūs atlidojāt, lai pārliecinātu viņu nostāties jūsu pusē, taču baidos, ka tas nav izde­vies. Nākamajās debatēs Muncijs būs jums un Jo ļoti bīstams pretinieks.

Lūcijs neko neatbildēja. Viņš stāvēja, galvu nodū­ris, dziļās pārdomās, un šķita pat nedzirdam, ko Josi viņam saka.

— Jā, tā tas ir, — drauga vietā atbildēja Jo.

Arī sirmgalvis piecēlās no krēsla, gatavodamies aiziet.

— Muncija vārdiem, — viņš ierunājās, — man šķiet, ir zināms pamats. Šis jautājums prasa ne tikai Padomes locekļu, bet arī visu cilvēku vis­saspringtāko uzmanību. Es jums ieteiktu padomāt par to, kas,šeit tika runāts. Iedomājieties, ja nu Muncijam būs taisnība. Atdot cilvēkam dzīvību, lai sagādātu viņam ciešanas .. . nē, tas ir absudrs!

— Kāpēc jūs ierosināt padomāt tikai viņiem abiem? — Josi strauji pietrūkās kājās. — Visai Zemei jāizšķir šis jautājums. Muncija vārdi, lai cik tie bija daiļrunīgi, mani nepārliecina.

— Jā, — teica Jo, •— nekas cits neatliek — jāgrie­žas pie Padomes. Tā var strīdēties bez gala, un es paredzu, ka šis strīds kļūs bezgalīgs, ja Padome to neizbeigs.

Pēc sešus gadus ilga eksperimenta ar Dmitriju Vol­ginu, kas bija nomiris gandrīz pirms divtūkstoš ga­diem, zinātniekiem reāli izvirzījās jautājums par dzī­vības atdošanu mirušajam.

Ziņojumi, kas par to tika plaši publicēti, saviļņoja visu Zemi.

Vēl nekad par tamlīdzīgām lietām nebija runāts kā par pašreizēju praktisku uzdevumu, un pat trīsdesmit devītā gadsimta cilvēki, pieraduši pie zinātnes un tehnikas brīnumiem, bija pārsteigti par šā nodoma drosmīgumu.

Tomēr nevienam neradās šaubas par šā eksperi­menta iespējamību. Ja jau izcilākie zinātnieki to ieteic, tad tas nozīmē, ka viņu rīcībā ir pietiekami daudz līdzekļu, lai šo ārkārtējo eksperimentu sekmīgi veiktu. Neskaidrs bija tikai tas, vai Muncija apgalvo­jums, ka pretēji savai gribai atdzīvinātais cilvēks būs dziļi nelaimīgs, ir pareizs vai ne.

Sevišķi spēcīgu iespaidu uz cilvēkiem atstāja hipo­tēze, ka Volginam (vai arī kas viņš būtu) bijusi ģi­mene, bērni, mīļi draugi un radinieki, kuri viņam it kā nomirs vienā mirklī, nomirs visi līdz pēdējam. Tas tiešām varēja kļūt par cēloni smagai traģēdijai, un cilvēkiem, kas bija pieraduši pie savstarpējas mīles­tības un rūpēm, šī doma iedvesa šausmas.

Muncijam, kas bija pārliecināts par savu taisnību, izdevās ietekmēt ļaužu prātus un pagaidām gūt uz­varu pār savu galveno oponentu — Josi, kurš bija uzņēmies Lūcija un Jo projekta aizstāvja lomu.

Protesta balsu bija tik daudz, ka nevarēja būt ne runas par eksperimenta patvaļīgu turpināšanu bez visu Zemes iedzīvotāju piekrišanas.

Tajā laikā vairs nepastāvēja nekāda administratīva vara, visas valsts pārvaldes formas sen bija atmiru­šas, un vienīgie autoritatīvie orgāni, ka^ saskaņoja nobriedušos jautājumus un plānošanu, bija Zinātnes padome un Tehnikas padome. To lēmumus parasti pieņēma bez ierunām un uzskatīja par visas cilvēces lēmumiem. Šo padomju locekļi bija izcili zinātnieki un slaveni inženieri.

Pie Zinātnes padomes arī griezās Lūcijs un Jo ar lūgumu izskatīt un izlemt jautājumu par Volgina at­dzīvināšanu.

Pirms sēdes izraisījās ilgstoša un dedzīga diskusija.

Domas dalījās.

Vieni atbalstīja projekta autoru viedokli un pierā­dīja, ka zinātnes interesēs jāriskē sagādāt cilvēkam ļaunu. Viņu argumenti galu galā reducējās uz patie­sību, kas ir tikpat veca kā pasaule: mērķis attaisno līdzekļus.

Otri, kas pievienojās Muncija domām, uzskatīja, ka veikt šādus eksperimentus bez paša objekta pie­krišanas nav tiesību nevienam un ka nekādi zināt­niski vai citi apsvērumi nevar attaisnot brīvas gribas apspiešanu. Visā pēdējo pusotra tūkstoša gadu ilgajā cilvēces vēsturē nebija bijis neviena gadījuma, kad kāds būtu rīkojies ar citu cilvēku bez tā piekrišanas.

«Kas devis tiesības Lūcijam vai arī citam ievēro­jamam zinātniekam,» runāja un rakstīja šie cilvēki, «savas zinātnes interesēs graut nesatricināmos sabied­rības likumus? Tā var atgriezties pie aizvēsturiskajiem laikiem, kad cilvēks ekspluatēja cilvēku.»

Josi, kurš bija galvenais Lūcija piekritējs, uz to atbildēja, ka mēdz būt gadījumi, kad jālauž ierastie priekšstati. Tagadējās sabiedrības likumus nedrīkst piemērot pašreizējiem ārkārtējiem apstākļiem bez būtiskām korektivām. Cits jautājums, kā cilvēks pats uztvers savu atdzimšanu. Josi dedzīgi centās pierādīt, ka nekāds ļaunums netiks nodarīts.

— Ģimene un mīļotie draugi? Jā, tas ir nopietns arguments. Bet cilvēkam ir saprāts. Volgins sapratīs, ka viņš pats ir nomiris agrāk nekā viņa tuvinieki un draugi.

Muncija apgalvojumu, ka cilvēks, atrazdamies vi­ņam svešā pasaulē, jutīsies ļoti vientuļš, Josi arī kri­tizēja.

— Par kādu vientulību var būt runa mūsu pasaulē, kur visa cilvēce ir viena draudzīga ģimene? Vai gan visi cilvēki nesagaidīs atnācēju no laika bezgalības kā mīļotu dēlu vai brāli? Ieraudzīt savām acīm nākot­nes pasauli (mūsu pasaule taču Volginam būs nākot­nes pasaule), kas gan var būt, vilinošāk? Atcerieties, Volgins nomira trīsdesmit deviņu gadu vecumā. Ko gan citu, izņemot kvēlu pateicību, var sagaidīt Lūcijs un Jo no cilvēka, kas miris tik pāragri un kam viņi būs atdevuši dzīvību?

Vēl nekad cilvēka psiholoģija nebija apspriesta ar tādu interesi. Sen nebija izvirzījies jautājums, kas tik ļoti būtu nodarbinājis burtiski visu Zemes cilvēku prātus. No Venēras, no Marsa un citām planētām ziņoja, ka arī tur dedzīgi apspriež visus «par» un «pret». Vienīgi tie, kas atradās kosmiskajā lidojumā, tālu no Saules sistēmas, palika neiesaistīti šai vispa­saules disputā.

Lēmumu gaidīja ar milzīgu nepacietību. Visi sa­prata, ka tikai Zinātnes padome var izbeigt strīdu, kas, kā jau teica Jo, draudēja kļūt bezgalīgs.

Abas puses stūrgalvīgi palika pie sava.

Sēdes dienā grandiozā zāle, kas bija paredzēta seš­desmit tūkstošiem cilvēku, bija tā pārpildīta, ka ne­varēja uzņemt visus, kas vēlējās personiski piedalī­ties tik neparasta priekšlikuma apspriešanā. Bija zi­nāms, ka gatavojas uzstāties daudzi izcili zinātnieki, un, lai gan viņus varēja redzēt un dzirdēt, neizejot no mājas, visiem nezin kāpēc gribējās redzēt un dzirdēt tos tieši šeit.

Jo ne par ko nešaubījās. Viņš bija pilnīgi pārlieci­nāts, ka viņiem ir taisnība, un tāpēc nešaubījās par to, kāds lēmums tiks pieņemts. Viņš ieradās uz sēdi lieliskā garastāvoklī.

Toties gluži citādā noskaņojumā bija Lūcijs.

Būdams atdzīvināšanas idejas iniciators un autors, viņš izjuta dīvainas, divējādas jūtas. Ilgās sarunas ar tēvu galu galā bija viņu ietekmējušas, un brīžiem viņš izjuta pat sirdsapziņas pārmetumus. Reizēm viņu pārņēma žēlums pret cilvēcisko būtni, ar kuru gri­bēja izdarīt tik šausmīgu eksperimentu. Viņš sāka baidīties no sekām. Laboratorijas klusumā apsvēr­dams tēva un viņa pretinieka Josi vārdus, Lūcijs mē­ģināja iedomāties sevi tā cilvēka vietā, kurš gulēja viņa priekšā uz laboratorijas galda. Stundām ilgi viņš raudzījās tik labi pazīstamās sejas nekustīgajos vaib­stos un, ieklausoties mākslīgās sirds vienmērīgajā dar­bībā, mēģināja rast atbildi. Bet atbildes nebija un nevarēja būt.

«Tā būs,» Lūcijs domāja, «tā būs tad, kad zem šīs augstās, skaidrās pieres iedzirkstīsies cilvēciska doma, kad aizvērtās acis atvērsies un paskatīsies uz mani. Ko es tajās izlasīšu? Pateicību vai rūgtu pārmetumu? Kas es būšu šā cilvēka acīs — labdaris vai bende?»

Bija brīži, kad Lūcijs vēlējās, lai Padomes lēmums būtu negatīvs, tad vairs nevajadzētu domāt par atdzī­vināšanas sekām, bet zinātnieka prāts tūlīt pat sāka protestēt pret tādu lēmumu.

Lūcijs nogura, sanervozējās un uz sēdi ieradās iekšēji vienaldzīgs un inerts pret jebkuru lēmumu, ko viņam vajadzēs uzklausīt.

Pirmajam deva vārdu viņam.

Pēc Padomes priekšsēdētāja uzaicinājuma Lūcijs uzkāpa augstajā tribīnē.

Daudzie teleofi, kas bija izvietoti pa visu zāli, pa­rādīja visiem viņa satraukto un novājējušo seju.

Stāvot milzīgās, piecdesmit metru augstās Ļeņina statujas pakājē, Lūcija priekšā pavērās grandiozās zāles neaptveramais plašums. Pēdējās rindas izzuda tāles neskaidrajā dūmakā, kam cauri lauzās saules stari, kas brīvi iespīdēja telpā pa caurspīdīgo jumtu.

Lūcijs pārlaida skatienu Padomes locekļiem — izci­lākajiem Zemes zinātniekiem, kas bija šeit sapulcē­jušies, lai paziņotu viņam savu spriedumu.

Josi, sastapdams šo skatienu, uzmundrinoši pasmai­dīja. Muncijs neskatījās uz Lūciju. Viņš sēdēja, atlai­dies pret krēsla atzveltni, ar aizvērtām acīm un kā parasti klusi bungoja ar pirkstiem pa galdu. Tēva pozā Lūcijs samanīja klusu nosodījumu, un viņa sirds skumjās sažņaudzās. Viņš labi pazina Muncija skaidro prātu un bagāto, dzīves pieredzi, tāpēc bija pieradis viņam visos jautājumos ticēt. Pirmo reizi viņu domas krasi dalījās.

Šai mirkli Lūcijam likās neiespējami uzstāties un aizstāvēt savu ideju, viņš bija gandrīz pārliecināts, ka viņi ar Jo tagad milzīgi kļūdās un pēc tam to va­jadzēs nožēlot. Viņam gribējās atstāt tribīni, bet bija jau par vēlu.

Lūcijs sāka runāt.

Visi gaidīja kyēlu runu un bija pārsteigti par tās atturīgumu. īsi un objektīvi Lūcijs izklāstīja eksperimenta norisi ar cilvēka ķermeni, kas pirms se­šiem gadiem izņemts no svina zārka, kur tas bija no­gulējis gandrīz divtūkstoš gadu, sīkāk paskaidroja, kādā stāvoklī ķermenis atrodas tagad, un nobeidza savu runu ar lūgumu atļaut viņam un viņa biedriem turpināt mēģinājumu atdzīvināt šo cilvēku. Ne ar vienu vārdu Lūcijs nepieskārās saviem uzskatiem par šā jautājuma morālo un psiholoģisko aspektu.

Viņa runas vispārējais tonis bija tāds, ka Jo tikai izbrīnā saskatījās ar Josi un pikti paraustīja plecus. Šķita, ka Lūcijs no projekta autora kļuvis ja ne par tā pretinieku, tad par cilvēku, kas nezina, kurā pusē šai strīdā nostāties.

— Vairāk nekā dīvaini! — piebilda Cēzijs, kas sēdēja netālu no tribīnes blakus Vladilenam un Mērijai.

— Muncija ietekme, — meitene atbildēja dusmīgi un lik skaļi, ka viņas vectēvs izdzirda šos vārdus, atvēra acis un, ar skatienu sameklējis publikā savu mazmeitu, pārmetoši pašūpoja galvu.

Beidzis runu, Lūcijs palocījās Padomei un nokāpa no tribīnes, dodams vietu Jo, kuru priekšsēdētājs, pārsteigts par atdzīvināšanas galvenā iniciatora dī­vaino toni, uzaicināja uzstāties kā otro

Lūcijs atgriezās savā vietā un visu laiku, kamēr jautājumu apsprieda, sēdēja nekustēdamies, aizklājis acis ar roku un ne reizi nepārmainījis pozu.

Ne dedzīgā runa, ko teica Jo, cenzdamies izkliedēt sava domubiedra runas iespaidu, ne Josi lieliskā uz­stāšanās nespēja likt viņam pakustēties. Tikpat ne­kustīgi viņš noklausījās arī iebildumus. Lūcijs atvēra acis tikai tad, kad tika paziņots, ka debates beigušās un sāksies balsošana.

īsos vārdos priekšsēdētājs atgādināja Padomei par cilvēku milzīgo morālo atbildību un pienākumu būt iejūtīgiem pret citu cilvēku.

— Mēs dzirdējām, — viņš teica, — abu pušu vie­dokļus. Pats idejas iniciators atzina par labāku neiz­teikt savas domas. Mums jāprot novērtēt viņa attu­rību. Acīmredzot Lūcijs negribēja ietekmēt Padomi ar savas autoritātes spēku. Viegli nodarīt cilvēkam ļaunu, bet grūti arī atteikties no tik diža eksperi­menta. Gadsimtiem ilgais, panākumiem vainagotais zinātnes ceļš ir sagatavojis tam augsni. Ja Jo un Lūci­jam izdosies realizēt savus nodomus, tad tas būs mil­zīgs notikums, kas pavērs cilvēcei jaunu izziņas lap­pusi. Vienā svaru kausā ir zinātnes sasniegumi, otrā — iespējama cilvēciskas būtnes traģēdija. No mums ir atkarīgs, kuram no svaru kausiem ļaut no­svērties. Nododot savu balsi, lai ikviens no mums iedomājas sevi tā cilvēka vietā, kura likteni mēs izlemjam. Mūsu pasaulē cilvēks ir dabas visvērtīgākā balva, bet mums dārga arī zinātne. Jautājums ir grūts, un ne velti visa cilvēce tā interesējas par to. Es ticu objektivitātei un dzīves pieredzei, tās palīdzēs jums pieņemt arī pareizo lēmumu.

Lūcijs ievēroja, ka tēvs, kas bija uzstājies debatēs,

nebalsoja. Muncijs, šķita, uzmanīgi sekoja balsoša­nas norisei, bet pēc viņa sejas izteiksmes dēls redzēja, ka viņš domā par citu. Reizēm viņš skumji pasmai­dīja, un tad Lūcijam gribējās, lai Padomes locekļi balsotu pret eksperimentu.

Lūcijs gaidīja Padomes spriedumu, iegrimis drū­mās pārdomās.

Kad priekšsēdētājs uzrunāja Lūciju, viņš nostājās blakus Jo. Viņiem teica vārdus, ko abi tā bija gribē­juši dzirdēt, taču Lūcija sirdī tie vairs nerada atbalsi. Jo seja pauda apmierinātību un prieku, turpretim Lūcijs tai pašā laikā bija tik drūms, ka kluss troksnis pāršalca milzīgo zāli. Sešdesmit tūkstoši cilvēku re­dzēja viņa sejas izteiksmi un nevarēja apvaldīt izbrīnu.

— Lūcijs un jūs, Jo, — priekšsēdētājs teica, — Zinātnes padome, vadīdamās no savas sirdsapziņas balss un cilvēces vispārējām interesēm (tā bija pie­rasta, pirms tūkstoš gadiem pieņemta runas ievad- forma), atļauj jums veikt šo eksperimentu. Tādējādi jūs tiekat atbrīvoti no morālas atbildības — to uz­ņemas visa cilvēce. Bet uz jums gulstas cita, varbūt vēl smagāka atbildība. Jums jāatdod savam pacien­tam, citādi mēs to tagad nevaram nosaukt, visi fizis­kie un garīgie spēki vai arī jāatsakās no eksperi­menta. Padome izvirza šo nosacījumu kā obligātu, vienīgo un vissvarīgāko. Jūsu darbs nedrīkst palikt pusceļā. Lēmums atkarīgs no jums. Apsveriet savus spēkus un iespējas vēlreiz. Mēs jums dosim palīgā ikvienu zinātnieku un visas laboratorijas un institū­tus. Zeme ir nolēmusi atgriezt šo cilvēku dzīvē, un jums tiek uzdots izpildīt šo lēmumu. Zinātnes padome, kas pārstāv visu cilvēci, novēl jums sekmes.

Lūcijs klusēja. Jo, mazliet vilcinājies, atbildēja pats:

— Mēs pateicamies Padomei. Mums uzlikta mil­zīga atbildība, bet mēs ticam saviem spēkiem un esam pārliecināti, ka ar savu biedru palīdzību pabeigsim darbu sekmīgi.

— Jūs atbrīvojāt mūs no morālās atbildības, — negaidot ierunājās Lūcijs, — bet es pats neatbrīvoju sevi no tās un esmu ar mieru atbildēt par sekām savai sirdsapziņai. Es neesmu vienis prātis ar šeit izteikta­jām domām un neticu, ka sekas būs traģiskas.

Lūcijs pats nezināja, kas viņu pamudināja sniegt šādu paziņojumu un vēl tik nepiemērotā brīdī. Kaut kas pretēji paša gribai it kā izlauzās un izskanēja šajos vārdos.

— Jūs mazliet par vēlu nolēmāt izteikties, — laipni piebilda Padomes priekšsēdētājs. — Jautājums ir iz­lemts. Bet man prieks dzirdēt, ka jūs esat pārliecināts par panākumiem.

Lūcijs attapās. Vaigos ielija kauna sārtums. Klusē­dams palocījies, viņš pavirzījās sāņus. Lūcijs redzēja, ka tēvs nāk uz viņa pusi. Viņš gaidīja ar neskaidru vainas apziņu.

Muncijs paņēma dēlu zem rokas un veda uz zāles izeju.

— Kas ar tevi notiek? — viņš jautāja. — Izskatās, ka tu nemaz nepriecājies par saņemto atļauju.

— Es pats nezinu, — Lūcijs atbildēja. — Varbūt tev taisnība. Es tiešām nepriecājos. Būtu bijis labāk, ja mums būtu atteikuši. Tu dzirdēji, — viņš pieme­tināja, pēkšņi pasmaidījis, — Mērijas repliku? Tu pats esi mana sliktā garastāvokļa vaininieks.

Muncijs vērīgi palūkojās dēlā.

— Apsēdīsimies! — viņš teica, pievezdams Lūciju pie viena no dīvāniem, kas bija novietoti gar vestibila sienām un paredzēti Padomes locekļu atpūtai. — Uz­klausi mani! Liekas, es nekad neesmu devis tev slik­tus padomus. Pieņemto lēmumu vairs nevar atcelt. Ja tas ir ļaunums, tad tas ir izdarīts, un vajag tikai domāt, kā to mazināt. Kā redzi, es nešaubos par jūsu panākumiem un domāju par turpmāko — kā atvieg­lināt šā cilvēka likteni. Kad jūs pabeigsiet savu darbu un atdzīvināsiet mirušo, tad sākšu rīkoties es. Es labi protu krievu valodu, un viss tā laika dzīves veids man pazīstams. Es runāšu viņam saprotamā va­lodā un sagatavošu viņu mūsu dzīvei. Kad viņš būs pilnīgi vesels, bet es atkārtoju, ka nešaubos par to, tu viņu atvedīsi pie manis. Mana vientuļā māja jūras krastā būs viņam ļoti piemērota. Tas ir viss, ko es tev gribēju sacīt. Pārdomā manus vārdus. Bet tagad brauc mājā un saved kārtībā savus nervus.

Muncijs cieši paspieda dēlam roku. Viņa pelēkās acis raudzījās Lūcijā laipni un pārliecināti. Pēkšņi viņš dēlu apkampa un pievilka sev cieši klāt.

— Atceries, tev jāgūst panākumi. Tev tiek dāvāta liela uzticība, tāpēc esi tās cienīgs. Es gribu, lai man būtu tiesības lepoties ar savu dēlu.

Ar joprojām vēl spēcīgo roku viņš viegli pastūma Lūciju uz izejas pusi: '

— Ej strādāt! Es drīz būšu pie tevis.

Pamājis ar galvu, Muncijs iegāja sēžu zālē. Lūcijs noskatījās tēvam nopakaļ: «Viņam kā arvien tais­nība. Bet tagad jau ir par vēlu!»

Izgājis no Padomes zāles, Lūcijs sēdās savā lid­aparātā un, ne par ko vairs nedomādams, devās mājup.

Lūcijs apstājās pie gultas, uz kuras vēl arvien neapģērbies sēdēja Volgins, un saviļņots dedzīgi nobeidza:

— Tas arī ir viss stāsts, Dmitrij. Zinātnes padome izvirzīja obligātu nosacījumu, ka mums pilnīgi jāat­dod jums fiziskie un garīgie spēki. Mēs to esam izda­rījuši. Tam bija vajadzīgi vēl četri gadi ļoti saspringta darba. Ne vienreiz vien mums likās, ka viss velti, ka mūs gaida neveiksme. Ne vienreiz vien bijām gatavi atkāpties kolosālo grūtību priekšā, kuras cita pēc citas st,ājās mums ceļā. Bet mēs meklējām un izman­tojām arvien jaunus un jaunus paņēmienus, kā iedar­boties uz jūsu ķermeni, galvenokārt uz smadzenēm. Jums draudēja briesmas — jūs varējāt zaudēt atmiņu. Mēs to nedrīkstējām pieļaut un stingri nolēmām, ka jums jāpamostas no nāves miega ar tādu atmiņu, kāda bijusi pirms nāves. Vislielākās grūtības bija tieši tās. Šai ziņā esam guvuši vislielāko uzvaru. Eksperimentējot ar jums, mēs galu galā esam jūs iemīlējuši kā savu bērnu. Kad šķita, ka viss velti un jūs nekad neatdzīvosieties, mūs pārņēma tādas jūtas, it kā jūs būtu dzīvs cilvēks un jums jāmirst, tad mēs atkal sasprindzinājām visus spēkus, lai jūs glābtu. Tās bija savādas jūtas, pretējas tām, kādām vajadzēja būt īstenībā. Iznāca tā, ka zinātniskā problēma mums atvirzījās otrajā vietā un mēs cīnījāmies par jūsu dzī­vību kā par mums tuva cilvēka dzīvību. Kādu ne ar ko nesalīdzināmu prieku jūs mums sagādājāt, kad aparāti pirmo reizi parādīja, ka jūsu smadzenēs rodas domas. Tas notika pirms pusotra gada. Paziņojums par to satricināja visu pasauli. Tā bija diena, kas atalgoja visas mūsu pūles, jo tieši tad jūs pa īstam kļuvāt atkal dzīvs. Nāve bija uzvarēta! Kopš tā laika mums katru nedēļu bija jāsniedz sīks ziņojums par jūsu stāvokli. Cik daudz nemiera un satraukuma nā­cās pārdzīvot visai cilvēcei, kad pēc īsa apziņas brīža jūs atkal pēkšņi ieslīgāt nemaņā. Visa Zeme aiztu­rētu elpu gaidīja — vai tā atgriezīsies vai ne. Ar saspringtu uzmanību mēs sekojām, kā dzīvība palē­nām uzveic nāvi. Mēs esam bezgala laimīgi, ka jūs beidzot esat mūsu vidū. Jūs mīl un gaida visā pasaulē. Bet bažas, par kurām es stāstīju, vēl joprojām pastāv. Tās nospiež mani un manus kolēģus kā smags slogs, un tikai jūs varēsiet novelt no mums šo smagumu. Kādreiz, ja jūs vēlēsieties, es jums izstāstīšu visu sīkāk, bet arī tagad jūs zināt pietiekami daudz. Tie­sājiet mūs!

Turpinot savu garo stāstījumu, Lūcijs lēnām soļoja pa milzīgo paviljonu. Viņš runāja paklusu, bet Vol­gins dzirdēja katru vārdu, tik saasināta bija dzirde. Neparasto stāstījumu par fantastiskajiem notikumiem ar viņu pašu Volgins klausījās kā brīnišķīgu pasaku, un bija brīži, kad viņš sāka šaubīties, vai dzird to īstenībā vai drudža murgos. Divdesmitā gadsimta cil­vēka saprāts tādas lietas iztvēra ar grūtībām.

— Es varu piebilst tikai vienu, — Lūcijs teica. — Es gribēju jūs aizvest pie sava tēva, kā mums bija norunāts, un tikai tur pastāstīt jums visu patiesību. Bet apbrīnojamā vīrišķība, ar kādu jūs uzņēmāt manu paziņojumu, ka esat bijis miris, spieda mani pastāstīt visu tūlīt. Tas, protams, ir daudz labāk, jo pasargās jūs no daudziem negaidītiem pārsteigumiem un ne­auglīgiem minējumiem, kas jums neizbēgami rastos, izejot ārā no šīs telpas. Tagad jūs nebrīnīsieties, zinā­dams, kur atrodaties. Jūs esat cilvēks ar spēcīgu raksturu, Dmitrij, un man prieks, ka jūs esat tieši tāds. Vēlreiz teikšu — jūs zināt visu. Tiesājiet mūs!

Volgins klusēja.

Lūcijs paskatījās Volginā, un viņu pārsteidza tā sejas izteiksme. Viņš saprata, ka stāstījums radījis pavisam citādu iespaidu, nekā bija gaidījis viņš pats, Jo un Muncijs. Šai sejā, kurā viņš tik labi pazina pat vissīkāko vaibstu, nebija manāms ne satraukums, ne izmisums vai bēdas. Tā bija ļoti nopietna un mazliet skumja.

Divas trīs minūtes valdīja pilnīgs klusums.

Volgins kaut ko domāja. Pēc tam viņš paskatījās uz Lūciju, kas stāvēja pie gultas.

— Jūs nedusmojieties uz mani, — viņš teica, — ja es jūs tagad palūgšu aiziet. Man jāpaliek vienam. Man vajag, kā lai to pasaka, nu, kaut vai sagremot jūsu stāstu …

Lūcijs klusēdams devās uz izeju.

— Pagaidiet mirkli, — Volgins teica. — Es ne­gribu, lai jūs mocītu nevajadzīgas aplamas domas un bažas. Ja es sapratu pareizi, jums personiski galvenais ir tas, vai atdzīvošanās jeb atdzimšana varētu kļūt man traģiska tādēļ, ka visi mani draugi un tuvie cil­vēki sen miruši. Es gribu jums pateikt, ka neredzu iemesla traģēdijai. Bet tagad ejiet un atgriezieties pie manis pēc stundām trim. Un vēl viens lūgums. Es gribētu, lai šai laikā mani neviens nenovērotu. Es zinu, ka jūs to kaut kā darāt.

Kā arvien, klusi, melodiski noskanot, it kā kaut kur tālumā iešķindētos zvaniņš, siena Lūcija priekšā pa­vērās, veidodama šauru eju, un, izlaidusi viņu, atkal aizvērās.

Volgins palika viens.

Tajā noskaņojumā, kāds viņam tagad bija, spožā , gaisma likās nepatīkama, un, it kā paklausīdama viņa domām, gaisma apdzisa, paviljonā iestājās patīkama puskrēsla.

Volgins nepievērsa tam nekādu uzmanību un pat nepamanīja, ka viņa vēlēšanās brīnišķīgā veidā pie­pildījās. Apmierināti nopūties, viņš atlaidās uz mīkstā spilvena.

Volgins bija pilnīgi pārliecināts, ka lūgums neno­vērot viņu tiks svēti izpildīts. Pirmo reizi viņš atra­dās pilnīgā vientulībā, bet šis apstāklis bija tieši tas, kā viņam briesmīgi vajadzēja pēc visa no Lūcija dzirdētā.

Domas un atmiņas pārņēma viņu, un, aizvēris acis, Volgins ieslīga pagātnē, meklēdams tajā spēkus dī­vainajai un pagaidām vēl nesaprotamajai tagadnei.

Izgājis no paviljona, Lūcijs apstājās pie pašām «durvīm». Pati par sevi ļoti lielā kupolveida telpa pilnīgi atradās citā, vēl lielākā telpā, pieblīvētā ar neskaitāmām visdažādākā veida un lieluma mašīnām un aparātiem. Pie sienām un griestiem koncentriskos lokos karājās ierīces, kas pēc izskata atgādināja pro­žektorus. To atvērtās «mutes» bija pagrieztas pret iekšējā paviljona sienām.

Tieši pretī durvīm atradās milzīgs stends, kas mir­dzēja neskaitāmu daudzkrāsainu spuldzīšu ugunīs. To līdz pēdējai iespējai aizpildīja vairāki dažāda lie­luma un krāsas ekrāni, liels daudzums kustīgu, aiz stikla novietotu diagrammu un apaļu disku, pa ku­riem ātri slīdēja krāsaini rādītāji.

Stenda priekšā mīkstā, dziļā krēslā sēdēja Jo un uzmanīgi vēroja lielo ekrānu, kurā skaidri bija

redzama paviljona iekšpuse, gulta un tajā gulošais Volgins.

Lūcijam ienākot, Jo pagrieza galvu uz viņa pusi.

— Nu? — viņš jautāja.

— Jūs taču redzējāt un dzirdējāt, — Lūcijs atbil­dēja. — Dniitrijs noklausījās manī bez mazākā izmi­suma un pat bez stipra satraukuma.

— Jūs domājat. ..

— Es nezinu, ko lai domā. Nevar taču pat pie­ņemt, ka viņš nesaprot, kas noticis.

— Paskatieties! — Jo sacīja, pievērsies ekrānam.

Lūcijs ieraudzīja, ka paviljona iekšpusē apdziest

gaisma un to nomaina puskrēsla.

— Viņš grib palikt vienatnē ar sevi, koncentrē­ties, — Jo paskaidroja. — Gaisma traucē. Vai jūs pateicāt, ka apgaismojuma spožums atkarīgs no viņa paša?

— Nē, liekas, neteicu, — Lūcijs atbildēja.

— Tātad viņš pats to noskārtis vai arī tas noticis nejauši.

— Man liekas, ka Dmitrija miers ir nedabisks, — Lūcijs atkal uzsāka. — Vai tikai tur neslēpjas kaut kas cits, nevis ārkārtīga pašsavaldīšanās? Varbūt Dmitrija prāts, viņa psiholoģija eksperimenta gaitā neglābjami mainījusies?

— Nē, — Jo atbildēja, — tas nevarēja notikt, un jūs pats to ļoti labi zināt. Dmitrija psihiskās spējas un domāšana ir tāda pati kā pirms nāves. Iespējams, ka pats laiks, kad viņš dzīvoja, visi pārbaudījumi, ko nācies pārciest, tā norūdījuši šo cilvēku, ka viņš pat tagad nezaudē pašsavaldīšanos.

— Es ļoti gribētu tam ticēt, — Lūcijs atteica.

Jo pieskārās ekrāna virsmai. Pēkšņi attēls uz tā palielinājās. Volgina seja aizņēma visu ekrānu.

— Paskatieties! — Jo sacīja. — Viņš ir pilnīgi mierīgs.

Lūcijs ātri piegāja pie stenda un izslēdza ekrānu.

— Dmitrijs lūdza viņu trīs stundas nenovērot, — Lūcijs atbildēja uz Jo neizpratnes pilno skatienu. — Viņš grib palikt pilnīgi viens.

Abi, nebilzdami ne vārda, lūkojās uz apdzisušo ekrānu.

Milzīgajā telpā valdīja pilnīgs klusums, to traucēja vienīgi tikko dzirdami kāda aparāta tikšķi. Lūcijs paskatījās uz aparātu un norādīja uz to ar roku:

— Dmitrija sirds, — viņš teica, — pukst pavisam mierīgi. Bet, ja nu Dmitrijs lūdza nenovērot, tad ne­vajag kontrolēt arī sirds darbību.

Aparāta lente aiz plānā stikla pārstāja slīdēt.

Pirmo reizi desmit gadu laikā cilvēki izlaida no redzesloka pašu atdzīvināto cilvēku.

Ko viņš darīja savā vientulībā? Kādas domas un jūtas pārņēma to, kas bija atgriezies dzīvē no nāves saltajām skavām?

Aizritēja stunda …

Taču Jo vēl tāpat nekustīgi sēdēja krēslā, pie­vērsis skatienu apdzisušā ekrāna baltajam četrstūrim, un tāpat viņam blakus stāvēja Lūcijs.

Viņš nespēja ne par ko runāt. Nav vārdos izsa­kāms tas, ko viņi juta.

Grandiozais uzdevums, ko viņi uzņēmušies, bija izpildīts. Jaunās ēras devītā gadsimta zinātne bija veikusi to, par ko agrāk tikai sapņoja, tā bija guvusi uzvaru pār dabas spēkiem tās visnepieejamākajā un visnoslēpumainākajā jomā. Kopš šā brīža nāve pakļausies cilvēkam. No nesaprotama un cietsirdīga ienaidnieka tā pārvērtusies par draugu, kas atsva­bina cilvēku no dzīves, kad dabiskās vecuma robežas padarījušas šo dzīvi nevajadzīgu un smagu.

Kaut arī šā gadsimta cilvēkiem neapzinīgā tieksme pēc personiskas nemirstības bija kļuvusi vājāka, tomēr tā vēl bija jūtama, jo cilvēki vēl nedzīvoja tik ilgi, cik ļāva viņu organisms. Lūcijs un Jo zināja, ka tagad drīz vien tiks sasniegta cilvēka mūža nor­mālā robeža, tad izzudīs no apziņas vēlēšanās dzīvot mūžīgi, un, nodzīvojis noteikto laiku, cilvēks ar prieku sagaidīs nāvi.

Viņi saprata, ka šie panākumi iezīmēs vēstures griežus, aiz tiem paliks ilgie gadsimti, kad cilvēks padevīgi nolieca galvu nāves priekšā. Tagad tā būs atkarīga no cilvēku vēlēšanās. Zinātniskā doma attīs­tīsies, izmantos zinātnieku sasniegumus un ziedos cilvēces labklājībai iegūto pieredzi un zināšanas.

Apziņa, ka desmit gadi nav bijuši veltīgi un ka pienākums ir veikts, pildīja viņu sirdis ar prieku un lepnumu.

Viņi ar saviļņojumu gaidīja, kad paies noteiktās trīs stundas un viņi atkal ieraudzīs Volginu, dzirdēs tā balsi, jo viņi mīlēja to vairāk, nekā vecāki mīl savu bērnu, kam devuši dzīvību.

«Nāve ir fakts, kas jāizpētī,» pirms divtūkstoš ga­diem teica Maksims Gorkijs.

Vai gan šie vārdi nebija ceļa rādītāja zvaigzne daudzām zinātnieku paaudzēm, kas neatlaidīgi cen­tās atklāt visus nāves noslēpumus? Vai gan viss viņu veikums nedeva Lūcijam un Jo iespēju uzvarēt nāvi? Vai gan Lūcija un Jo izcīnītā uzvara nebija uzvara, ko guvusi visa Zemes zinātne visa savas vēsturiskas attīstības gaitā?

Nevienam nav tiesības sacīt: «Es to izdarīju!» Ikviens atklājums, ikviens zinātnes sasniegums iespē­jams, tikai izmantojot agrāk dzīvojušo zinātnieku darbus. Cilvēkam ir tiesības vienīgi teikt: «Es to pabeidzu!» Cilvēks, it īpaši zinātnieks, viens pats ir bezspēcīgs. Viņa spēks ir citu veikumā, ko viņš izmanto visas cilvēces interesēs.

Lūcijs un Jo labi zināja un saprata šo lielo pēc­tecības likumu. Nevienu mirkli viņi nepiedēvēja lie­los panākumus tikai sev. Ar pateicību viņi domāja par tiem, kas bija strādājuši visu mūžu, virzīdami zinātni uz priekšu, un ar savu darbu sagatavojuši augsni, kurā aizmetās un izauga viņu panākumu brī­nišķīgais auglis.

Viņiem likās, ka laiks rit vienmuļi un lēni. Visas šīs trīs stundas viņus nemitīgi satrauca un mocīja nemiera pilnas domas.

Viņi zināja, ka nevienu mirkli pirms noteiktā laika Lūcijs neieies pie Volgina, un, klusējot cīnīdamies katrs ar savām bažām, gaidīja.

5.

— Jūsu stāstījumā, Lūcij, es klausījos ar aizrau­tību un interesi. Protams, arī tagad vēl nesaprotu, kā jūs varējāt mani atdzīvināt tūkstoš deviņsimt gadu pēc nāves, taču, es ceru, jūs man to ar laiku izskaid­rosiet, ja vien spēšu to saprast. Jūsu pasaulē, kur es tik negaidīti esmu nokļuvis, man viss būs nesapro­tams un daudz laika vajadzēs izskaidrojumiem, atkār­toju, ja es vispār spēšu ko saprast…

Volgins runāja rāmi un nosvērti. Viņa sejas vaibsti bija gluži mierīgi, bet Lūcijam šķita, ka šī seja, kuru tik labi pazina, kaut kā nepasakāmi izmainījusies. It kā laiks tai būtu uzspiedis savu zīmogu, it kā viņi būtu tikušies nevis pēc trim stundām, bet pēc ilgiem atšķirtības gadiem. Seja nebija novecojusi, uz tās nebija ne asaru, ne izmisuma, ne smagu pārdzīvo­jumu pēdu. Tā bija stinga, un savāds miers dvesa no tās nekustīgajiem vaibstiem.

— «Tas pāries,» ar smagu sirdi vērodams Volginu, Lūcijs domāja.

— … Tūkstoš deviņsimt gadu — tas ir neaptve­rami milzīgs laika sprīdis. Zinātne un tehnika, sa­dzīve un sabiedriskās attiecības — viss noteikti ir tik­tāl attīstījies, ka diezin vai man izdosies to saprast pilnīgi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka neesmu ne zinātnieks, ne inženieris, ne ārsts. Esmu jurists, un mana bijusī profesija diezin vai man tagad noderēs. Šajā ziņā jums nav veicies. Nekāda labuma jūsu laikabiedriem no manis nebūs. Lai nedzīvotu bezdarbībā, man vaja­dzēs apgūt kādu vienkāršu darbu, kas man būs pa spēkam. Bet par to tagad vēl agri runāt. Jūs teicāt, lai es jūs «tiesājot». Es to saprotu tā: jūs gribat zināt, vai es būtu atļāvis sevi atdzīvināt vai ne. Noteikti atbildēt uz tādu jautājumu grūti. Es vēl neesmu ielū­kojies jūsu pasaulē. Izņemot šo paviljonu, vēl neko neesmu redzējis. Pat ja es vēlāk nožēlotu, ka esmu «atdzīvināts», tad tomēr nenosodītu jūs, kā to pare­dzēja jūsu tēvs. Es jūtu, ka cilvēki pa šo laiku pār­mainījušies un raugās uz daudz ko citādāk, nekā raudzījāmies mēs. Jūs teicāt, ka jūsu tēvs labi izpē- lijis mūsu gadsimtu, bet es varu jau tagad sacīt, ka viņš nav izpratis mūsu laikmeta raksturu. Mēs bijām reāli cilvēki un nepavisam nebijām noskaņoti uz traģēdijām un psiholoģisku rakņāšanos dvēselē. Mums tam vienkārši neatlika laika. Jums ir cita psiholoģija nekā manas paaudzes cilvēkiem. Par to pietiekami liecina kaut vai tas, ka manu jautājumu izskatīja Zinātnes padome. Iespējams, ka es kaut ko nesa­protu, tas droši vien tā ir, taču man pēc bijušās dzīves, bet tā man liekas vēl pavisam tuva, pēc visa, ko nācies pārdzīvot, savādi klausīties, ka visa cil­vēce apspriež jautājumu, kā es uztveršu savu atgrie­šanos dzīvē. Varbūt, kad ieskatīšos dziļāk un piera­dīšu pie jaunajiem apstākļiem un jaunajām cilvēku savstarpējām attiecībām, es to sapratīšu. Galu galā jūsu pasaule ir mūsu cīņu un pūliņu tiešs rezultāts, un man būs prieks to redzēt un sveikt jūsu cilvēkus viņu tālo senču vārdā. Ar jūsu un jūsu draugu palī­dzību, kuri, es ceru, kļūs arī mani draugi, es atradīšu savu vietu dzīvē. Tādēļ metiet prom visas savas šau­bas. Man ir lemts ļoti dīvains, neparasts liktenis, un, vai es gribētu vai negribētu to izbaudīt, tam nav ne­kādas nozīmes. Jūs mani atgriezāt dzīvē pēc visas cilvēces lēmuma, Vai tad es, komunists, varu pret to protestēt? Zināms, ne. Es lepojos, ka esmu bijis node­rīgs zinātnei, un man pietiek ar šo apziņu. Protams, man ir smagi, ka visi cilvēki, kurus es pazinu, viss, pie kā biju pieradis, nozudis no Zemes virsas. Šās šķiršanās sāpes es tikko pārdzīvoju un par tām vairs nekad nerunāšu. Sāksim jaunu dzīvi. Vienā ziņā jūsu tēvam taisnība: pirms iepazīstos ar pasauli, man vajadzētu kādu laiku padzīvot pie viņa. Aizvediet mani pie viņa, tā ir laba doma. Es gribu palasīt, kāda ir bijusi cilvēces vēsture šo divtūkstoš gadu laikā un, cik tas manos spēkos, iepazīties ar zinātnes un teh­nikas sasniegumiem kaut vai vispārējos vilcienos. Un, protams, vispirms jāiemācās jūsu valoda. Tas viss prasīs laiku. Man negribētos rādīties cilvēkos, pirms es visu to neesmu padarījis. Man tā ir laimīga saga­dīšanās, ka jūsu tēvs ir vēsturnieks. Un arī viņš varēs daudz ko gūt no sarunas ar mani. Esmu daudzu tādu notikumu līdzdalībnieks un aculiecinieks, par kuriem viņš varēja tikai izlasīt grāmatās. Mums būs par ko runāt.

— Esmu laimīgs, ka jūs tik vienkārši raugāties uz visu, — Lūcijs sacīja. — Jūsu vietā es droši vien būtu satriekts daudz stiprāk.

— Tas tāpēc, ka jūs nav dzīve rūdījusi, — Volgins atbildēja. — Bet jūs maldāties, ja domājat, ka mani jūsu stāsts nepārsteidza. Tas mani dziļi saviļņoja, bet pa šīm trim stundām es nomierinājos. Mūsu laikos dzīve bija barga skola. Tagad acīmredzot tas tā nav. Jums nekas nedraud. Nekas nevar mainīt jūsu dzīves mierīgo plūdumu — es runāju par cilvēces dzīvi visumā, nevis par atsevišķu cilvēku. Trūkums, bads, slimības, karš, pēkšņa nāve — viss, kas gadsimtiem ilgi plosīja cilvēci, jums laikam nemaz nav pazīs­tams.

— Jums ir un nav taisnība, Dmitrij. Mums tiešām nedraud tas, ko jūs nupat minējāt. Taču cīņa ar dabu vēl nepavisam nav beigusies. Kad jūs iepazīsieties ar mūsu dzīvi, tad redzēsiet, ka mēs nedzīvojam tik mie­rīgi, kā jums liekas pēc mana stāstījuma. Taču mūsu rūpes un nemiers nepavisam nav tādi, kādi bija jūsu laikabiedriem.

— Tas ir neapstrīdami, — Volgins atteica, — un

likumsakarīgi. Ēs gribu iziet ārā no šejienes Un ap­skatīt jūsu pasauli. Ceru, ka šī saruna jūs nomierināja un jūs vairs nemocīs sirdsapziņas pārmetumi. Jūs zie­dojāt desmit gadus no savas dzīves, lai atdotu man dzīvību. Vai es to varu nenovērtēt?

Viņš pastiepa roku. Lūcijs to strauji satvēra.

—- Paldies jums, Dmitrij! — viņš teica. — Jūs man novēlāt no sirds lielu smagumu. Gadsimtu gaitā ļau­dis pamazām pieraduši par visu vairāk cienīt cilvēku un viņa brīvo gribu. Lai gan bija Padomes lēmums, apziņa, ka mēs rīkojāmies ar jums bez jūsu piekriša­nas, mani nomāca.

— Es saprotu. Manā laikā tikai pie mums, Padomju Savienībā, cilvēks domāja par citiem cilvēkiem. Ta­gad tas tā ir visā pasaulē. Tā tam arī vajadzēja būt, mēs to zinājām jau divdesmitajā gadsimtā. Esmu lai­mīgs, ka vēstures attīstība virzījusies pa to ceļu, par kuru mēs nešaubījāmies. Vai pēc manas nāves uz Zemes vēl bijuši kari?

Lūcijs pasmaidīja. Viņš priecājās, redzēdams, ka Volgina seja mazliet atdzīvojas, zaudējot savu stin­gumu. Viņš jautri atbildēja:

— Jūsu jautājumiem, Dmitrij, nebūs gala. Tā mēs nekad netiksim no šejienes ārā. Ģērbieties un pame­tīsim šo telpu, kas jums tā apnikusi. Visu uzzināsiet pamazām, cilvēki, kuri zina vairāk nekā es, jūs iepa­zīstinās ar to, kas jūs interesē. Ikviens zinātnieks būs priecīgs izskaidrot jums visu, ko vien vēlēsieties. Visa cilvēce jūs gaida ar nepacietību. Jūs esat vis­populārākais cilvēks uz Zemes.

Volgins neviļus iesmējās. Lūcija vārdi, kā par brī­numu, sagādāja viņam gandrīz vai patiku.

«Interesanti,» viņš nodomāja, «vai cilvēkiem ir saglabājusies godkārība? Spriežot pēc tā, ka no ik­dienas dzīves izzuduši uzvārdi, diezin vai.»

Viņš sāka ātri ģērbties. Nejauši viņa skatiens pie­vērsās skaidri redzamai rētai krūšu kreisajā pusē. Rēta, kuras agrāk nebija, sen interesēja Volginu, bet Lūcijs uz šo jautājumu nekad negribēja atbildēt.

— Varbūt tagad, — Volgins iejautājās, — jūs man paskaidrosiet, kā radusies šī rēta?

— Es jums jau teicu, ka atbildēšu uz jebkuru jau­tājumu, ja tikai tas būs manā kompetencē. Šī rēta ir operācijas sekas, bet tā drīz izzudīs pavisam. Pusotra gada jūs. gulējāt bez sirds, kuru Jo restaurēja atse­višķi no pārējā ķermeņa.

Viņš to pateica mierīgi, tādā tonī, it kā nekā se­višķa šeit nebūtu, bet Volgins juta spēcīgu saviļņo­jumu. Bezdibenis, kas šķīra šo pasauli no agrākās, pavērās visā savā neaptveramībā.

«Man jāpierod pie tādām lietām,» viņš nodomāja. «Tas, kas likās neiedomājams divdesmitajā gadsimtā, tagad ir dabisks. Tamlīdzīgus pārsteigumus nāksies sastapt ik uz soļa.»

Apģērbies Volgins paskatījās spogulī, kas, izrādās, karājās pie gultas. Viņš palika apmierināts ar savu ārieni. Savdabīgais devītā gadsimta uzvalks viņam piestāvēja. Tikai bārda, kas pa šo laiku bija izaugusi un stipri pārvērtusi seju, nepatika.

■— Es negribētu iziet no šejienes tādā izskatā, — viņš teica. — Vai jums nav bārdas nazis?

Lūcijs pasniedza viņam kādu priekšmetu, kas ne­maz neatgādināja bārdas nazi. Tā bija plastmasas nūjiņa ar tāda paša materiāla veltnīti galā.

— Kas tas tāds? — Volgins jautāja, ar interesi aplūkodams viņam pilnīgi nepazīstamo priekšmetu.

— Tas ko jūs lūdzāt, — Lūcijs atbildēja. — Bārdas nazis. Tiesa, pie mums to sauc citādi. Paredzēdams jūsu jautājumu, es speciāli iegaumēju vārdu «bārdas nazis».

— Mūsu laikā, — Volgins teica, — tādām lietām nebija nosaukuma, jo mums to nebija. Mūsu bārdas nazis izskatījās pavisam citādāk. Kā ar šo rīkojas?

— Pārvelciet ar veltnīti pār tām vietām, kuras gri­bat noskūt.

— Un viss? … Volgins vaicāja.

Skūšanās ar jaunās ēras astoņi simti sešdesmitā gada bārdas nazi aizņēma ne vairāk par pusminūti un viņam ļoti patika. Veltnītim pieskaroties bārdai, tā nozuda kā uz burvja mājienu.

Pabeidzis šo vienkāršo procedūru, viņš pēdīgi ap­lūkoja sevi no galvas līdz kājām. Volgins saprata, ka viņa parādīšanās piesaistīs milzīgu uzmanību, tāpēc gribēja atstāt uz jauno cilvēku, cik iespējams, labu iespaidu. Viņš palūdza Lūcijam ķemmi un bija mazliet vīlies, saņemdams visparastāko, ierasto priek­šmetu.

— Es jau domāju, ka jūs atkal dosiet man kaut ko neparastu, — viņš smaidīdams sacīja. — Baidos, ka mani gaida pārāk lielas pārvērtības. Pat parasts bār­das nazis manī izraisa izbrīnu. Kas būs tālāk?

— Jūs drīz pieradīsiet. Ja esat gatavs, ejam.

Šo vienkāršo, nemāksloto vārdu sekas bija pilnīgi negaidītas. Volgins pēkšņi juta, ka viņu sagrābj bai­les. Kas viņu gaida aiz šīm sienām? Kāda nepazīs­tama pasaule tur pavērsies? Viņš nesekoja vis Lūci­jam, bet apsēdās gultā.

— Mazliet pagaidiet, — viņš lūdza, — es nezinu, kāpēc, bet man bail iziet no šejienes.

Lūcijs uzlika viņam uz pleca roku.

— Tas pāries, 1 — viņš laipni mierināja. — Es sa- . protu jūsu stāvokli. Bet tagad jūs negaida nekas neparasts. Šis paviljons tika uzcelts speciāli jums, un vieta, kur tas atrodas, ir ļoti vientuļa. Izgājis no šejienes, jūs ieraudzīsiet tikai dārzu un māju, kurā es pašlaik dzīvoju. Tajos nav nekā ievērības cienīga. No cilvēkiem — Jo, kuru jūs pazīstat, manu meitu un vairāk nevienu. Visu to mēs paredzējām jau sen un esam darījuši visu, lai atvieglotu pāreju no jūsu pasaules mūsu pasaulē. Šodien pat es aizvedīšu jūs pie sava tēva, un, kad apradīsiet ar jaunajiem ap­stākļiem, tad ieraudzīsiet visu, ko gribēsiet.

— Esmu jums ļoti pateicīgs, — Volgins atteica, — par rūpēm, kādas man veltījat. Bet pasakiet, kur atrodas šī ēka? Kādā valstī un pasaules daļā?

— Kipras salā, — Lūcijs atbildēja.

— Kiprā? — Volgins brīnījās. — Bet jūs sacījāt, ka es atrodos Padomju Savienībā?

— Toreiz es nevarēju atbildēt citādi. Bet es teicu patiesību. Ikvienu vietu uz Zemes var saukt par bijušo Padomju Savienību. Jūs atveda šurp pirms trim gadiem. Agrāk jūs atradāties mūsu laboratorijā bijušās Krievijas teritorijā.

— Kādā vietā?

— Tur, kur agrāk bija Malojaroslavecas pilsēta.

— Bija? Tātad tagad vairs nav?

— Tās nav vairs sen. Atkal paredzēdams jūsu jautājumu, es uzzināju, kā tā saucās.

— Bet U … pilsēta? — Volgins jautāja. — Vai tās arī vairs nav?

— Neesmu dzirdējis tādu nosaukumu, — Lūcijs atbildēja. — Vai jūs tur dzīvojāt?

— Tur mira mana sieva, — Volgins atbildēja. — Un tur atradās viņas kaps.

Viņš atspieda galvu rokā un ilgi tā sēdēja. Skum­jas un šausmas ar milzu spēku sagrāba viņu. Pilsēta nozudusi no Zemes virsas, bet viņš, Volgins, dzīvo pretēji visiem dabas likumiem, it kā nebūtu pagājis bezgala ilgs laiks. Iepriekšējā dzīve, kas bija likusies tik tuva, pēkšņi aizslīdēja kaut kur tumšā pagājības bezdibenī, ar katru savas būtības daļiņu Volgins juta, ka viņu atrāvis no tās vēl neatvairāmāks spēks nekā nāve, — pagājībā nogrimušā laika spēks. Nāve viņam bija ļāvusi atgriezties atpakaļ, laiks neļaus. Nekādi zinātnes sasniegumi neatgriezīs viņu ieras­tajā, iemīļotajā pasaulē, kas zaudēta uz visiem lai­kiem.

Volginam pēkšņi gribējās pietrūkties kājās un pra­sīt, lai Lūcijs viņu atgriež agrākajā miera un nema­ņas stāvoklī, kur nav un nebūs ne atmiņu par pagātni, ne ilgu pēc tās. Taču šī jūtu brāzma uzplūda un no­rima. Spēcīgā griba viegli pieveica mazdūšību. Vol­gins atņēma roku no sejas un piecēlās.

— Es laikam jums liekos smieklīgs? — viņš bilda un piespiesti smaidīja. — Bet, tiesa, es nevaru apvaldīt savu vētraino satraukumu. Nav tik vienkārši doties ļaudīs tieši no kapa. Jūsu bērni baidīsies no manis kā no rēga.

Lūcijs nepasmaidīja par šo izmocīto joku. Viņš pats bija uztraucies ne mazāk par Volginu. Kaut kā nepa­rasti skaidri Lūcijs saprata, cik nozīmīgs šis brīdis ir viņu abu dzīvē. Viņa priekšā stāvēja cilvēks, kas burtiski bija izrauts «no viņpasaules», cilvēks, kas bija dzimis un dzīvojis sen pagājušos laikos, kuri pieder jau vēsturei, tas bija to leģendāro cilvēku pēctecis, kuri likuši pirmos akmeņus tagadējās pa­saules ēkā.

Ģērbies modernā uzvalkā, ar gludi skūtu seju, Vol­gins šķita Lūcijam pavisam citāds. Atmiņā pavīdēja krunkainais, sažuvušais ķermenis, kas peldēja stikla kastē ar šķīdumu …

Paklausīdams savas sirds aicinājumam, Lūciis strauji piegāja un apskāva Volginu. Tas viņam atbil­dēja. Dažādu laikmetu cilvēki, viņi bija vienas Zemes bērni.

Tad, palaiduši viens otru vaļā, abi saprata, ka šī apkampšanās bijusi nepieciešama, ka viņi jau sen neapzinīgi tiekušies pēc tās.

— Man ir deviņdesmit gadu, — saviļņots teica Lūcijs. — Es tev, Dmitrij, devu dzīvību, otru dzīvi. Atļauj jel man tevi uzskatīt par savu dēlu.

— Man bija trīsdesmit deviņi gadi, kad nomiru, — Volgins atbildēja. — Un, lai gan esmu dzimis gan­drīz divtūkstoš gadu pirms tevis, tev ir tiesības sauk­ties par manu tēvu. Ja tu to gribi, es ar prieku pievienojos. Mans pirmais tēvs nomira, kad biju vēl bērns, un es viņu neatceros.

Lūcijs izvilka no kabatas mazu kārbiņu.

— Saskaņā ar visas cilvēces vēlēšanos, — viņš teica, — es atdodu tavu apbalvojumu. To izņēma no muzeja, lai nodotu īpašniekam.

Lūcijs izņēma no kārbiņas Zelta Zvaigzni ar sar­kanu muarē lentīti un piesprauda to pie Volgina uz­valka ar tādu pašu žestu, ar kādu to bija darījis mirušais komandieris Lielā Tēvijas kara laikā.

Labi pazīstamā zvaigzne, kas gadsimtu gaitā kaut kādā brīnumainā veidā bija saglabājusies, atstāja tādu iespaidu, ka viņš uzreiz pilnīgi nomierinājās.

— Iesim! — viņš aicinaja. — Dosimies man jau­najā pasaulē.

— Pamēģini to iemīlēt, — Lūcijs sacīja.

— Es jau mīlu. Tā ir pasaule, pēc kuras mēs tie­cāmies, par kuru cīnījāmies un mirām.

Sienā apslēptās durvis atvērās.

Tieši aiz tām stāvēja Jo, stiepdams Volginam pre­tim abas rokas.

— Visas Zemes vārdā, — viņš teica, — es apsveicu jūsu ierašanos pie mums.

—• Paldies! — Volgins atbildēja, apkampdams veco zinātnieku. — Paldies par visu, ko jūs manā labā esat darījuši!

Iedams cauri zālei, kuru pildīja mašīnas un apa­rāti, kas bija uzstādīti tikai tādēļ, lai atdotu viņam dzīvību un veselību, Volgins neko nepamanīja. Viņš neko neredzēja. Nepārvarams spēks vilka viņu uz priekšu — iziet no šīs telpas pasaules plašumā.

Un tad bez trokšņa atvērās otras durvis.

Spoža zilgme iesitās atdzimušā cilvēka acīs.

Pirmo reizi pēc tūkstoš deviņsimt gadu ilga pār­traukuma Volgins ieraudzīja debesis un pie tām mir­dzošo saules disku.