Viesis no bezgalības

4.

Faetongrada nebija tik liela, kā likās no augšas, no raķetoplāna. Iedzīvotāju skaits nepārsniedza četrdes­mit tūkstošus. Pēc plāna pilsēta bija kvadrāts ar trīs kilometrus garām malām.

Šeit nebija neviena rūpniecības uzņēmuma, visa pilsēta bija paredzēta «marsiešu» atpūtai un izprie­cām. Visu nepieciešamo piegādāja no Zemes ar milzī­giem kravas kuģiem, kas ieradās katru dienu un no­laidās nevis pašā pilsētā, bet tai blakus, pie jaun­ceļamās graviostacijas — milzīgas ēkas, kas bija gan­drīz tikpat liela kā visa Faetongrada.

Volgins un viņa biedri ļoti brīnījās, kad izdzirda, ka šī celtne vēl nav visa stacija, bet tikai viena tās daļa, viens no varenā kompleksa mezgliem. Gluži tādas pašas ēkas tika celtas vēl piecpadsmit vietās, kas bija simetriski izvietotas pa visu Marsa virsmu.

Un pie katras no tām bija pilsēta, tāda pati kā Faeton­grada, tikai mazāka.

— Šeit ir Marsa administratīvais centrs, — Mun­cijs paskaidroja, — un sakaru centrs ar Zemi. Citās pilsētās nav kosmodromu. Šeit atrodas Tehnikas pa­domes filiāle, bet no šejienes tiek koordinēti visi darbi uz Marsa. Un turpat ir arī tīrīšanas vienību štābs.

Faetongradas iedzīvotāju lielum lielais vairums strādāja pie graviostacijas būves. Tikai neliela to daļa apkalpoja pilsētu un piedalījās topošo gaisa rūpnīcu celtniecībā, kurām nākotnē vajadzēs ap Marsu radīt blīvu atmosfēru.

Rīta stundās Faetongrada likās neapdzīvota. Dienas vidū tā atdzīvojās, bet vakaros ielas, dārzus un stadio­nus pildīja jautrs un skaļš pūlis. Deviņdesmit pro­centi iedzīvotāju bija jaunieši.

— Likumsakarīga parādība, — Vtorovs teica.

Darba diena uz Marsa bija daudz garāka nekā uz

Zemes. Graviostaciju vajadzēja dabūt gatavu pēc iespējas ātrāk, tā bija ļoti nepieciešama iznīcinātā­jiem. Darbs ritēja bez apstājas dienu un nakti. Tiesa, cilvēki strādāja tika dienas pirmo pusi, bet pēc tam darbu uzdeva mašīnām, un tās turpināja strādāt vie­nas pašas, bez saviem vadītājiem.

Dzīve uz Marsa pagātnes viesiem likās interesan­tāka nekā uz Zemes.

— Beidzot mēs redzēsim darbu, — Vtorovs teica, — kas tempu ziņā atgādinās darbu mūsu laikos. Uz Zemes to grūti bija pamanīt.

Patiešām, īsā darba diena un bagātīgi ieviestā auto­mātika neļāva uz Zemes saskatīt cilvēka rosīgo dar­bību. Radās maldīgs iespaids, ka visa pārpilnība, visas dzīves ērtības radušās pašas no sevis, bez cilvēku līdzdalības. Un, lai gan visur valdīja darbs, to, kā Vtorovs teica, grūti bija saskatīt, pavirši vērojot. Bet uz Marsa cilvēka darbs dūrās acīs tūlīt.

Gandrīz viss tika veikts ar cilvēku rokām. Uz Marsa vēl nebija tik milzum daudz kibernētikas ierīču un «saprātīgu» automātu, lai gan tā bija raksturīga šā laikmeta dzīves un sadzīves īpatnība.

— Man šeit patīk, — Volgins teica. — Kaut kā vienkāršāk un saprotamāk. Patiešām atgādina mūsu laikus. Žēl, ka Viktors neatbrauca mums līdzi.

— Es viņam parakstīšu braucienu šurp kā zāles, — Meļņikova pajokoja.

Viesus novietoja kādas trīsstāvu mājas pirmajā stāvā. Māja atradās skaistā dārzā, kur auga zili krūmi un violeti koki. Mājas iekšējais iekārtojums ne ar ko neatšķīrās no iekārtojuma, kāds bija uz Zemes. Tas pats komforts, tā pati biotehnika.

Katru nakti pilsētu atsvaidzināja lietus, kas lija no kupola. Kur ņēma ūdeni šim lietum uz planētas, kas bija tik nabaga ar valgmi, pagaidām nebija skaidrs. Muncijs nevarēja uz Volgina jautājumu atbildēt.

— Es neesmu inženieris, — viņš teica. — Domāju, ka ūdeni iegūst mākslīgi. Gaisa rūpnīca, kas atrodas blakus Faetongradai, daļēji jau strādā. Tā iegūst skā­bekli un ūdeņradi no augsnes. Bet, kur ir šīs gāzes, tur nav grūti iegūt arī ūdeni.

Arī kupols pats par sevi bija mīklains. Komplicētā celtne ar daudzām automātiskām izejām un apūdeņo­šanas sistēmu nebija saskatāma. Tikai agri 110 rīta slī­pajos saules staros virs pilsētas varēja «kaut ko» samanīt.

Atomlidmašīnas, kas devās prom no pilsētas vai atgriezās tajā, lidoja cauri kupolam, tāpat kā raķeto- plāni, pa spraugu, kas atvērās uz mirkli un bija apzīmēta ar "melnu apli, lai automātiskie piloti varētu orientēties.

Jums virs pilsētas tika saukts par «kupolu» acīm­redzot paraduma vai tradīcijas dēļ. īstenībā tas bija taisnstūrveida futrālis, kas atdalīja Faetongradas mā­jas, dārzus un laukumus no ārējās, stipri retinātās atmosfēras. Ņemot vērā kupola lielumu, grūti bija saprast, kā un uz kā tas balstās.

Cilvēki pilsētā staigāja parastajā apģērbā, droši vien gaisu te sasildīja mākslīgi. Dodoties darbā ārpus pilsētas, viņi uzvilka blīva auduma kombinezonus un uzlika galvā hermētiskas ķiveres.

Tas viss piešķīra «marsiešu» dzīvei savdabīgu kolorītu.

Iebraukšanas dienas vakarā viesi Muncija pava­dībā, kā bija solījušies, devās ciemos pie faetonie­šiem. Saruna ieilga līdz vēlai naktij.

Tulka pienākumus veica lingvistiskā mašīna, tomēr tā nekur nebija redzama. Mašīna droši vien bija iemontēta galdā, pie kura viņi sēdēja.

Faetoniešu mājas iekārta, priekšmeti ar dīvaini viļ­ņotām līnijām, visiem likās zema un neērta. Krēslu nebija — tos atvietoja «taburetes». Taču saviem vie­siem faetonieši bija sagādājuši parastās Zemes mē­beles.

Muncijs brīdināja, ka jārunā klusi, gandrīz nedzir­dami, lai balss skaņas nejauktos ar tulkojumu.

— Mūsu tulks ir jutīgs un dzird lieliski, — viņš teica.

Lingvistiskā mašīna tulkoja tik ļoti efektīvi, ka Volginu tas pilnīgi apstulbināja. Kad viņš sāka runāt, pirmais uzdodams kādu jautājumu, atskanēja viņa paša balss, kas skaidri, pietiekami skaļi izrunāja ne­pazīstamus vārdus — stiepjoši lēni, dziedoši. Mašīna neievēroja Volgina runas ātrumu. Atcerēdamās viņa vārdus, tā tulkoja tos faetoniešu valodā vēl ilgi pēc tam, kad Volgins bija apklusis.

Bet, kad Aja pavisam nedzirdami atbildēja Volgi­nam, atskanēja balss, kas runāja tīrā tagadējā valodā, tikai ar ilgām pauzēm starp vārdiem. Tās atbilda faetoniešu runas gausumam.

Tādā garā arī noritēja visa saruna — nesteidzīgi, mierīgi. Mašīna imitēja ikvienu balsi, precīzi atvei­dojot tās skaņu un pat intonāciju. Katram likās, ka runā viņš pats, runā brīvi svešā valodā, kurā gandrīz nebija līdzskaņu.

Un ne tikai runā, bet arī mājastēvu žestos un kus­tībās viesi šoreiz saskatīja acīm redzamu gausumu, kas viņiem bija paslīdējis garām, pirmo reizi tieko­ties laukumā. Bet Muncijs taču sacīja, ka šie deviņi faetoniešu zinātnieki, kas strādā uz Marsa, esot spe­ciāli izraudzīti kā viskustīgākie, visenerģiskākie. Kādi gan tad ir pārējie?

«Dabas daudzveidībai nav robežu!» Volgins nodo­māja. «Taču Zemes cilvēkam būtu grūti dzīvot viņu vidū.»

Šajā gadījumā faetoniešu runas gausums nāca pat par labu. Tas viss, ko viņi stāstīja, bija pārāk atšķi­rīgs no Zemes dzīves. Šādā veidā bija vieglāk iedzi­ļināties vārdos, izprast, kas aiz tiem slēpjas.

Uz Munciju, Vladilenu un Mēriju faetoniešu stās­tījums atstāja tādu pašu ietekmi kā uz Volginu, Meļ- ņikovu, Vtorovu un Križevski. Viņu priekšā pavērās vienādi sveša, vienādi nesaprotama pasaule. Dzīve uz Faetona, cilvēku attiecības, viņu sadzīve — viss bija dziļi atšķirīgs, viss bija citāds nekā uz Zemes. Un tikai katra faetonieša darbs visas sabiedrības labā, vienīgais progresa virzītājs, bija tas, kas vienoja vi­ņus un Zemes cilvēkus. Turklāt vēl zinātne — dabas un tās likumu izzināšana. /

Šai ziņā faetonieši bija aizsteigušies priekšā Zemes cilvēkiem. Viņi zināja daudz vairāk, un tas bija jū­tams, kaut gan mājastēvi acīmredzot centās runāt vienkāršāk un saprotamāk.

Aja un viņa jaunākais biedrs labi zināja, ka četri no viesiem nav tagadējie cilvēki, ka tie ieradušies no pagātnes, un centās piemēroties tieši šiem četriem, bet tas ne vienmēr izdevās. Daudz kas, ļoti daudz kas palika nenoskaidrots, nesaprotams. Un ne tikai «veca­jiem», bet arī «jaunajiem» cilvēkiem.

Raugoties pretī sēdošajos faetoniešos, vērojot viņu sejas vaibstus, spēcīgās pieres un milzīgās acis, kurās atspoguļojās ass prāts, Volgins gandrīz izjuta šaus­mas. Kāds briesmīgs bezdibenis viņu šķir no šīm «do­mājošajām būtnēm», kā viņš pie sēvis bija paradis dēvēt citu pasauļu iedzīvotājus, kāds bezdibenis ir starp viņa un faetoniešu intelektuālo attīstību! Sa­līdzinājumā ar tiem viņš bija tikko attīstīties un tikko domāt sākusi būtne. Viņš nevarēja saprast to, kas faetoniešiem bija vienkāršs un skaidrs. Bet tas, kas palika faetoniešiem nesaprotams, vēl nezināms, viņa smadzenēm vispār nebija aptverams.

Kad viņi bija atgriezušies mājās, Volgins pastāstīja savas pārdomas Vtorovam. Tas atzinās, ka domājis to pašu.

— Tagadējie cilvēki varbūt spēj līdzināties faeto­niešiem, — viņš beigās teica, — bet mēs … nekad!

— Bet viņi tomēr lūdza palīdzību Zemes cilvēkiem?

— Lai iztīrītu orbītu? Kas tur liels! Tavā laikā taču tīrīja zemi ar primitīvu traktoru palīdzību.

— Tas jau nu ir par daudz!

Uzbudinājuma mirkļos Vtorovam bija tieksme pār­spīlēt, un to Volgins labi zināja.

Meļņikova tomēr izpildīja savu nodomu un pajau­tāja, kāds cēlonis ir faetoniešu dzīvības procesu gau­sumam. Pēc tam viņa teica, ka pēc šā jautājuma uz­došanas pati nemaz nebijusi priecīga.

Viņai atbildēja Eija. Faetoniešu bioloģija bija at­tīstījusies ļoti tālu. Un, lai arī kā Eija centās runāt saprotami, viņa paskaidrojumi balstījās uz zināšanām, ko Zemes cilvēki nebija apguvuši. Meļņikova nekā nesaprata.

Eija acīmredzot to ievēroja. Viņš pēkšņi savus skaidrojumus pārtrauca un sāka runāt par kaut ko citu:

— Priekšstats par domas un reakcijas ātrumu ir visai nosacīts. Katrs pieņem par normu to, kas viņam pierasts. No šāda viedokļa jūs mums liekaties rīcībā un domās pārāk strauji. Mums pat grūti iedomāties, kā tādā ātrumā jūsu smadzenēs var veidoties nobeigta loģiska ķēde. Bet, ja nu esam sākuši runāt par loģiku, tad teikšu tā: mēs ne mazāk pamatoti varam ieteikt jums palēnināt domāšanas tempus un vispār orga­nisma dzīvības norises.

— Es taču nekā tamlīdzīga neesmu teikusi, — Ma­rija Aleksandrovna mēģināja iebilst, juzdama faeto- nieša vārdos slēptu pārmetumu.

Bet Eija, šķita, nepievērsa viņas replikai uzmanību.

— Jūs dzīvojat, — viņš turpināja, — apmēram div­simt gadu. Mēs, ja ņemam jūsu gada garumu, divreiz ilgāk. Un mūsu dzīve ir tikpat pilnīga kā jūsējā. Jūs varat iebilst, ka mēs tomēr atgriežamies pie Saules. Tas strīdā ir spēcīgs arguments. Bet es mēģināšu jums pierādīt, ka jums nav taisnība. Faetonieši tagad izpērk kļūdu, ko pieļāvuši viņu senči, izvēlēdamies par jauno dzimteni Vegas sistēmu. Mums jāsasniedz, pa­reizāk sakot, jāatgūst tas, kas mums bija pirms pār­ceļošanas. Bet ne vairāk. Ja jūs domājat, ka mēs esam izvirzījuši par savu mērķi līdzināties jums domāšanas ātruma ziņā, tad kļūdāties." Jūs mums neliekaties ideāls. Mēs pat domājam, ka mūsu dzīves organizā­cija ir labāka. Mēs daudz ko esam zaudējuši, dzīvojot Vegas sistēmā. Zemes cilvēki mūs gandrīz panākuši, kaut gan agrāk atpalika neaptveramā atstatumā. Mums žēl zaudētā laika, taču tagad, kad mūsu planēta atgriežas pie Saules, mēs ar to samierināmies. Tā ir labāk. Citādi starp abām cilvēcēm nebūtu iespējams tik draudzīgs kopīgs darbs kā tagad. Ļoti žēl, ka ne­spēju atbildēt uz jūsu gluži bioloģisko jautājumu.

Šī runa, kas Zemes cilvēkam būtu prasījusi minūtes trīs, ilga divdesmit piecas minūtes.

Meļņikova klausījās, galvu nodūrusi. Viņa dusmo­jās uz sevi par to, ka noticējusi Muncijam, kas ap­galvoja, ka faetonieši, protams, neapvainošoties. Iznāca, ka apvainojās gan.

— Atvainojiet mani! — viņa teica, kad Eija ap­klusa.

Abi faetonieši palocīja galvas, bet neko neatbil­dēja.

Drīz vien saruna beidzās, un viesi atvadījās no mājastēviem.

Izgājusi uz ielas, Marija dusmīgi teica krievu va­lodā:

— Nekad sev to nepiedošu. Iznāca neglīti, rupji, nesmalkjūtīgi. Viņam taisnība, ka pārmācīja mani.

— Netulkojiet! — Vtorovs steigšus pateica Volgi­nam, pilnīgi aizmirsis, ka Muncijs lieliski prot krievu valodu. — Tev nav taisnība, Marij! Muncijs itin ne­maz nav vainīgs. Viņš sprieda no sava viedokļa. Un vai viņi tiešām apvainojās? Tas ļoti apšaubāmi. Grūti spriest, ja runā cilvēks, kas domā citādi nekā mēs. Augsta kultūra nav savienojama ar sīku aizvainotību. Eija tikai izteica savas domas.

— Pietiek! — Meļņikova īgni atmeta ar roku. — Vai tiešām jūs ticat tam, ko runājat? Viņi apvaino­jās, tas ir pilnīgi skaidrs.

— Esmu vienis prātis ar Mariju, — Muncijs teica (Meļņikova, sapratusi savu kļūdu, nosarka līdz matu galiem). — Atzīstu, ka esmu kļūdījies attiecībā uz faetoniešiem. Taču grūti bija to gaidīt.. . Viņu rak­sturā izpaudās kāda man nepazīstama iezīme. Bet tas ir ļoti labi, ka viņi pieskārās šim jautājumam. Eijas atbilde bija interesanta. Mēs domājām, ka faetonieši cenšas pilnīgi likvidēt savu gausumu, bet iznāk, ka ne. Ko darīsi? Jo sliktāk viņiem pašiem. Mēs viņus panāksim un aizsteigsimies priekšā. Pati dzīve pierā­dīs, ka viņi kļūdās. Un viņiem vajadzēs mūs panākt, — Muncijs jautri nobeidza.