Viesis no bezgalības

3.

Visu plašo sienu vienā no Zinātnes padomes ēkas zālēm aizņēma ekrāns. Pareizāk sakot, šī siena vien­kārši nebija saskatāma. Šķita, ka visa ēka nezin kādā veidā būtu pārnesta uz Marsu un cilvēki rau­gās uz svešo planētu caur milzīgu logu.

Padomes locekļi, cilvēku trīsdesmit, sēdēja atzvel­tnes krēslos. Sejas bija skarbas un drūmas. Tur atra­dās arī visi tie «Ļeņina» komandas locekļi, kas bija palikuši uz Zemes.

Klusums netika pārtraukts ne ar vienu vārdu.

Traģiskā vēsts zibenīgi bija aplidojusi Zemi, Marsu, * Venēru. Un nebija cilvēka, lai arī kur tas atrastos, kas šai mirklī ar milzīgu saspringtību negaidītu atgrie­žamies uz Marsa Ērika eskadriļu.

M-76!

Kerijs, Vladimirs, Čārlijs, Dmitrijs!

Dmitrijs Volgins! Cilvēks, kas ar tik kolosālu pie­pūli bija atgriezts dzīvē, zinātnes lepnums! Tas, kas iemiesoja saprāta diženo uzvaru pār dabu!

Vai tiešām tikai tādēļ, lai nodzīvotu uz Zemes maz­liet vairāk par pusgadu, viņš ieradās no nāves tum­sas, gaidītais, visas cilvēces mīlētais viesis no pagāt­nes! Ieradās un bezjēdzīgi aizgāja bojā!

— To nedrīkst pieļaut! — teica Lūcijs, kas tūlīt pēc briesmīgās vēsts saņemšanas izsauca pie teleofa Jo. — Mums jādara viss, lai viņu atkal atdotu dzīvei.

— Dārgais draugs, — Jo atbildēja, — tu esi sa­traukts un nezini pats, ko runā.

— Tātad …

— Padomā pats. Es un visi darīsim, ko tikai tu vēlies. Bet…

Lūcijs saprata, par ko domā Jo.

Pirms divdesmit pieciem gadiem uz Zemes tika nogādāti deviņi cilvēki, kas bija miruši, eskadriļas kuģiem sastopoties ar «melno mirdzumu», un pats Lūcijs piedalījās līķu rūpīgā izmeklēšanā. Visiem plaušas izrādījās sadegušas, uz visiem radiācijas iedarbība bija atstājusi neiedomājami spēcīgu ietekmi. Nevienu nevarēja atgriezt dzīvē.

Tiesa, tagad zinātniekiem pieredze lielāka. Darbs

ar Volginu nav bijis veltīgs. Sadegušās plaušas var apmainīt ar mākslīgām. Var apmainīt arī sirdi, ja tā bojāta. Bet laiks! …

— Lai atgrieztbs uz Marsa, Ērika eskadriļai vajag ne mazāk par piecpadsmit stundām. Velkot otru kuģi tauvā neattīstīsi pilnu ātrumu. Turklāt vēl vajag ierīkot, kur piestiprināt tauvu, ja nav spēcīgu mag­nētu. Arī uz Marsa paies laiks, kamēr ķermeņus ievietos hermētiski noslēgtos traukos, pievadīs tajos kādu inertu gāzi un atdzesēs.

Šķietamās nāves periods sen būs pagājis, neatgrie­zeniskie galvas un muguras smadzeņu šūnu sairšanas procesi būs attīstījušies tik tālu, ka nekādas cerības nepaliks.

Jo taisnība.

Jā varētu tūlīt uz vietas ielaist kuģī izplatījuma aukstumu. Bet kā to izdarīt? Pa ikvienu atveri mo­mentāni izplūdis ārā viss gaiss, un vakuumā esošos ķermeņus saplosīs iekšējā spiediena spēks. Bet no ārpuses iekļūt kuģī, ja tas atrodas izplatījumā, nav iespējams, — kuģiem nav izejas kameru.

Jā, tātad atkal kavēšanās. Pēc tam kad H-76 būs nogādāts uz Marsa, to vajag novietot slēgtā telpā, kas būtu izolēta no Marsa atmosfēras. Un tikai tur var atvērt ieejas lūku.

Visā visumā paies stundu divdesmit.

Jo taisnība. Ja viņi gājuši bojā, nav nekādu cerību! Ja gājuši bojā … Bet vai viņi varēja neaiziet bojā?! Lūcijs izmisumā gandrīz plūca sev matus. Kāpēc viņš pats nebrauca Dmitrijam līdzi uz Marsu? Viņš nekad nebūtu tam ļāvis lidot ar darba kuģi. Viņš nebūtu, pieļāvis tādu risku. Volgins vajadzīgs zinātnei. Viņš taču nodzīvoja tikai pusgadu, vēl nebija pienācis

laiks pat sākt ar viņu pētījumus, lai uzzinātu, kā organisms asimilējies. Ar viņa nāvi zinātne zaudēja visu, ko bija ar tādām pūlēm sasniegusi.

Taču zinātnes apsvērumi skāra Lūcija prātu tikai garām ejot. Viņš izjuta dziļas cilvēciskas bēdas, viņš mīlēja Dmitriju kā miesīgu dēlu.

Šā laikmeta cilvēki jau sen nezināja, ko nozīmē zaudēt savu bērnu. Vecāku bēdas bija ļoti reta parā­dība. Tagad tās uzbruka reizē četrām ģimenēm.

Pie Jo griezās ne tikai Lūcijs, aizmirsis bēdu uzplū­dumā par savām zināšanām, pie viņa kā pie pēdējā cerības salmiņa meklēja palīdzību arī Kerija, Vladi­mira un Čārlija vecāki. Jo un Lūcijs taču bija atdzī­vinājuši Volginu!

Un vecais mediķis bija spiests katram paskaidrot: ja H-76 komandas locekļi miruši, tad atgriezt tos dzīvē nav iespējams.

«Ja …»

Šis īsais vārdiņš, ko izmeta pazīstamais ārsts, Zināt­nes padomes loceklis, viesa cerības.

Tas aplidoja visu Zemi, par to uzzināja ekspedīciju darbinieki uz Venēras, stacijas celtnieki uz Marsa, raķetoplānu un iznīcinātāju vienību komandas.

Jo sacīja: «Ja viņi miruši!» Tātad Jo pieļauj domu, ka viņi var būt dzīvi.

Zinātnieka milzīgā autoritāte piešķīra nejauši iz­teiktajam vārdam reālu jēgu.

Un stundu pirms Ērika eskadriļas ierašanās uz Marsa sāka darboties visi Zemes ekrāni. Spēcīgās starpplanētu sakaru stacijas, darbodamās gandrīz ar maksimālo jaudu, nepārtraukti nodrošināja skaidru redzamību.

Lūcijs nebrīnījās, kad pie viņa ieradās kosmonauti, kas bija atbraukuši no Ļeņingradas. Viņš būtu izbrī­nījies, ja viņi to nebūtu darījuši. Kopā ar kosmonau­tiem Lūcijs devās uz Zinātnes padomes filiāles ēku, kur bija visspēcīgākais ekrāns pilsētā.

Jo un divdesmit astoņi pazīstami mediķi un biologi jau bija tur.

Jo tūlīt pat uzrunāja Lūciju un pastāstīja, ko viņi nolēmuši ieteikt darīt ārstiem uz Marsa:

— Jānogaida, kas tiks konstatēts, kad uz Marsa nogādās H-76. Vai kuģa komandas locekļi būs dzīvi vai miruši? Pirmajā gadījumā viss atkarīgs no tā, kādā stāvoklī tie atrodas. Ja dzīvība tikko turas, ja ātra nāve nenovēršama, ķermeņi tūlīt jāsasaldē, jo uz Marsa tos nevar glābt. Bet šeit uz Zemes mēs tos atdzīvināsim.

— Ar Dmitriju to nedrīkst darīt, — Lūcijs teica.

Likās, Jo bija izbrīnījies. Taču viņš neko neiebilda

pret šiem vārdiem, kurus teica tas, kas vairāk par visiem bija ieinteresēts saglabāt Volgina dzīvību. Viņš saprata, ko domāja draugs.

— Gadījumā, ja viņi miruši, — Jo turpināja, — mēs tomēr nezinām, kad iestājusies nāve. Kuģis ir slēgts. Neviens nav redzējis, kas tur notiek. Varbūt nāve iestājusies ne tūlīt, bet ceļā, pavisam nesen. Tad atkal vajag ķermeņus nekavējoties sasaldēt.

— Pareizi.

— Koncentrēsim visus spēkus, lai glābtu Dmitriju. Bet, — Jo nedroši piebilda, — pieņemsim, ka viņš tomēr nomirs …

Lūcijs atbildēja mierīgi, dīvaini vienaldzīgā balsī:

— Pirms mēs atdzīvinājām Dmitriju, notika vis­pasaules diskusija. Es pats aizstāvēju mūsu tiesības viņu atdzīvināt. Un mēs to izdarījām. Vai jūs zināt,

Jo, kur mēs esam kļūdījušies? Varbūt Dmitrijam šī negaidītā nāve ir laime. Es uzskatu, ka tagad mums nav tiesību.

— Tātad …

— Vajadzēs pakļauties liktenim. Dmitrijs Volgins ir cilvēks, nevis izmēģinājumu dzīvnieks.

Zinātnieki klusēdami saskatījās. Ja pats Lūcijs tā runā, tad tas nozīmē, ka nav uz ko cerēt. Tikai pa­teicoties viņam, tikai ar viņa spēcīgo atbalstu, Vol­gina atdzīvināšanas piekritēji uzvarēja. Bezcerīgi būtu ierosināt jaunu diskusiju, ja iepriekš zināms, ka Lūcijs būs pret atdzīvināšanu.

Kotovs pārtulkoja Lūcija vārdus saviem biedriem. Viņā noklausījās ar milzīgu izbrīnu. Visi zināja, cik dedzīgi, ar cik tīrām tēva jūtām Lūcijs mīlēja Vol­ginu.

Ksenija Staņislavska nodūra acis. Tikai viņa viena zināja, kāds cēlonis izraisījis vārdus, kuri visus tā pārsteidza.

«Bet ja nu es esmu kļūdījusies?» viņa domāja, apjukusi un apmulsusi, sirdsapziņas pārmetumu mo­cīta. «Ja nu Dmitrijs ies bojā manas vainas dēļ?»

Viņa dziļi nožēloja savus vārdus, kas bija paspru­kuši, satiekot šorīt no rīta Lūciju. Bet viņa nezināja, nevarēja pat nojaust, ka tie atstās uz Lūciju tādu iespaidu.

Tas notika gandrīz nejauši. Viņa sajauca durvis un iegāja Lūcija mājas laboratorijā. Viņš bija viens, sēdēja atzveltnes krēslā pie darba galda un likās dziļi iegrimis domās. Izdzirdot viņas soļus, Lūcijs sa­trūkās un pacēla galvu.

— Atvainojiet! — Ksenija teica, pasperdama soli atpakaļ.

— Nē, nāciet iekšā! — Lūcijs atsaucās. — Man vienam ir smagi. Palieciet brītiņu pie manis. Neviena nav uz Zemes — ne Eras, ne Mērijas.

Kseniju pārsteidza viņa balss noskaņa, sejas iz­teiksme, kaut kāda bērnišķīga bezpalīdzībā visā viņa varenajā stāvā.

Spēcīgo cilvēku ar nesalaužamo gribu nomāca uzbrukušās bēdas.

Un Ksenijas sirdī pamodās pret Lūciju neizturams žēlums. Viņai gribējās to apkampt, piekļaut tā galvu sev pie krūtīm un teikt: «Raudiet, asaras atvieglo.» Bet viņa nevarēja pat iedomāties, ka Lūcijs varētu raudāt.

Viņa piegāja, apsēdās blakus un saņēma Lūcija roku savējā.

— Redzi, Ksenij, — Lūcijs teica. — Nav vairs mūsu Dmitrija! Kāpēc es neklausīju sava tēva pa­domam? Kāpēc viņu atdzīvināju?

— Tā vajadzēja. Un Dmitrijs bija lepns, ka kalpo­jis zinātnei. Viņš to bieži teica man un Marijai.

— Viņš dzīvoja tik īsu brīdi. Bet būtu varējis dzīvot ilgi, ļoti ilgi.

Un tad nu Ksenija arī pateica Lūcijam liktenīgos vārdus:

— Grūti pateikt, kā Dmitrijam labāk. Es zinu, es dzirdēju viņa sarunu ar Igoru Vtorovu. Viņu jūsu pasaulē mocīja nepilnvērtības apziņa. Viņš teica, ka labāk mirt nekā palikt malā no sabiedriskā darba.

Lūcijs cieši palūkojās viņā.

— Jā, — viņš teica, — es to zinu. Paldies, Ksenij! Jūs man atgādinājāt to, ko es nedrīkstēju aizmirst. Esmu ne tikai zinātnieks biologs, bet arī viņa tēvs.

Viņš atspieda galvu rokas un ilgi sedeja nekustē­damies.

Ksenija to pateica, lai atvieglotu Lūcija bēdas, cenzdamās palīdzēt, kā prata. Ja viņa būtu zinājusi…

Pēc tam Lūcijs pacēla galvu un nočukstēja:

— Jā, tā būs labāk.

Un tagad Ksenija saprata, kādu lēmumu Lūcijs tobrīd bija pieņēmis.

Cilvēks viņā bija uzvarējis zinātnieku.

Ilgo klusumu pārtrauca Jo.

— Ja mēs jūs pareizi sapratām, Lūcij, — viņš teica, — tad Volginu nav jāmēģina glābt?

— Ja viņš miris. Bet, ja dzīvs, mūsu pienākums ir darīt visu, lai saglabātu viņam dzīvību. Pasvītroju, saglabāt. Jūsu ieteiktais paņēmiens nav attiecināms uz Dmitriju.

— Lai notiek tā, kā jūs vēlaties.

Lūcijs nodrebēja, dzirdot vārdu «vēlaties», bet neko neteica. Viņš apsēdās un ar roku aizsedza acis.

Jo paskatījās uz Lūciju un atcerējās. Tāpat, tādā pašā pozā Lūcijs sēdēja neaizmirstamajā Zinātnes pa­domes sēdē, kad pirmo reizi tika izšķirts Volgina lik­tenis. Gluži tāpat.

Viens no zinātniekiem runāja ar kādu pa kabatas teleofu. Pēc tam viņš pagriezās pret ekrānu.

Zilu un violetu koku audze ietvēra plašu laukumu, kur vajadzēja nolaisties eskadriļas kuģiem. Tālumā pa kreisi mirdzēja Faetongradas kupols. Tumša de­bess, retas zvaigznes. Marss!

Kāds piegāja pie laukumā uzstādītā aparāta. Cil­vēka galvu sedza hermētiska ķivere, uz muguras bija redzams gaisa rezervuārs. Viņš pienāca cieši klāt pie

ekrāna un, liekas, skatijas tieši uz visiem zāle eso­šajiem.

— Jūlij! — teica viens no Zemes zinātniekiem, — kas darīts, lai ātrāk realizētu mūsu plānu? Kādus pasākumus jūs esat veicis? Jūs klausās trīsdesmit Zinātnes padomes locekļu. Paziņoju jums mūsu lēmumu: Dmitriju Volginu nesasaldēt nekādā gadī­jumā.

Ksenija saprata pēdējos vārdus un neviļus atska­tījās uz Lūciju. Viņš sēdēja tajā pašā pozā.

Tātad beigas! Ja Dmitrijs miris, viņu nemēģinās glābt tā kā pārējos. Lēmums negrozāms.

Viņa redzēja, kā pa Lūcija pirkstu starpām nori­tēja un nokrita asara.

Ksenija strauji aizgriezās, bet neizturēja un iešņuk­stējās.

Likās, ka to neviens nemanīja. Neviens skatiens nepievērsās viņai.

Lēni ritēja laiks, kas bija vajadzīgs, lai jautājums no Zemes aizsteigtos līdz Marsam un pienāktu atbilde. Marss bija tālu.

Bet tad Jūlija lūpas sakustējās, atskanēja viņa balss.

— Līdzko H-76 nolaidīsies, to nolemts pārsegt ar hermētisku futrāli. To darīs tepat, uz vietas. Futrālis un gaisa rezervuāri sagatavoti. Kopā ar mani kuģī tūlīt dosies vēl divi ārsti un tie, kas nesīs visu sasal­dēšanai nepieciešamo. Mēs nekavēsimies. Ja koman­das locekļi būs vēl dzīvi, tos ievietos sagatavotajā atomlidmašīnā, kas atradīsies zem tā paša futrāļa. Sasaldēšanu izdarīs kā nāves gadījumā, tā arī tad, ja draudēs briesmas, ka tā var drīz iestāties. Izņē­mums ir Dmitrijs Volgins. Jūsu rīkojums visus pār­steidza. Lai būtu garantija, lūdzam to atkārtot.

— Ar jums runā Jo, Padomes loceklis. Apstiprinu: Dmitriju Volginu nesasaldēt nekādā gadījumā. Jūsu veiktos pasākumus atzīstam par labiem. Vēlam sek­mes.

Saruna beidzās.

— Padomājiet labi! — Kotovam paspruka. — Vēl nav par vēlu.

Lūcijs nepakustējās, pārējie klusēja. Vairāki ska­tieni pievērsās Lūcijam. Šie cilvēki acīmredzot jutās nelāgi, taču neviens nemēģināja Lūciju pārliecināt. Kas gan cits lai izlemtu šo smago jautājumu, ja ne viņš, viņam uz to bija divkāršas tiesības.

Pēkšņi Lūcijs strauji atņēma no acīm roku. Viņa seja bija bālāka nekā krīts.

— Ja Dmitriju otrreiz atdzīvinātu, — viņš aizsma­kušā balsī teica, — tad viņš nenodzīvos ilgāk par trim gadiem. Viņam šāds sasniegums neko neno­zīmē. Bet mēs … — Lūcijs pārlaida skatienu zināt­niekiem, kas raudzījās uz viņu, daudzi no tiem bija palīdzējuši Volginu atdzīvināt, — ja mēs pieļāvām viņa bojā eju … Viņš ir cilvēks, bet nevis izmēģi­nājuma dzīvnieks, — Lūcijs sarūgtinājuma pilnā balsī atkārtoja.

— Izlemts, Lūcij, — Jo laipni sacīja. — Jums tais­nība.

— Cerēsim… — Kotovs iesāka, bet viņu pār­trauca kāda zinātnieka izsauciens:

— Eskadriļa!

Pie Marsa debesīm parādījās darba kuģi. Viņi lidoja ciešās rindās. Bija redzams, ka četri kuģi ved piekto, acīmredzot H-76.

— Viņi izmantojuši magnētus, — kāds teica.

Raidītāja aparāta objektīvs pagriezās, un kļuva

redzams spilgti sarkans aplis, kura malā stāvēja atom­lidmašīna un daži cilvēki. Šajā vietā vajadzēja no­laist lejā bez vadības palikušo kuģi. Visapkārt bija sastājušies diezgan daudz cilvēku.

Pirmie strauji nolaidās zemē, mazliet sāņus, H-71 un H-80. Tas droši vien bija darīts tādēļ, lai Vtorovs un Križevskis varētu redzēt visu notiekošo.

Pēc tam četri kuģi lēnām piesardzīgi novietoja sar­kanā apļa centrā M-76, izslēdza magnētus un atkal pacēlās. Pārējie kuģi palika karājamies gaisā virs apļa.

Piebrauca četras mašīnas. Neiedomājamā ātrumā virs kuģa, atomlidmašīnas un cilvēkiem pārklājās caurspīdīgs kupols.

Pēc tā, ka kupola iekšpusē palikušie cilvēki tūlīt noņēma ķiveres un pienāca pie kuģa lūkas, varēja spriest, ka radīts jau normāls gaisa spiediens.

Jūlijs un viņa pavadoņi nozuda M-76 iekšienē.

Aizritēja mokošu gaidu pilnas minūtes.

— Viņiem uz Marsa taču viss jau zināms, — kāds ieteicās.

Un patiešām, tur jau droši vien visu zināja. Raidī­jums taču nenotika acumirklīgi: skatītāji uz Zemes redzēja visu notiekošo ar četrpadsmit piecpadsmit minūšu nokavēšanos.

Un tad beidzot viņi ieraudzīja, kā no kuģa citu pēc cita iznesa trīs garenus priekšmetus un novietoja atomlidmašīnā. Tās bija saldēšanas kapsulas.

Tajās atradās trīs, tagad jau, bez šaubām, nedzīvi ķermeņi.

Kas tie bija? Protams, Kerijs, Vladimirs un Čār­lijs. Volginu taču nevajadzēja sasaldēt.

Pēc tam parādījās nestuves. Nekustīgais ķermenis uz tām bija apsegts ar pārklāju. Arī nestuves novie­toja atomlidmašīnā.

Dmitrijs Volgins!

— Protams! — Jo nočukstēja.

Kupolu noņēma. Atomlidmašīna pacēlās gaisā un nozuda Faetongradas virzienā.

Lūcijs ar visu augumu padevās uz priekšu.

— Kāpēc viņi tā steidzās? — viņš drebošā balsī jautāja.

Un pēkšņi atskanēja balss:

— Zeme! Zeme! Klausieties visi! Veikts liels varoņ­darbs. Upurējot savas dzīvības, H-76 komanda — Ke­rijs, Čārlijs, Vladimirs — glābuši Dmitrija Volgina dzīvību. Gods un mūžīga slava varoņiem!