Viesis no bezgalības

2.

— Tātad viņi aizlidoja.

— Jā, pirms trim gadiem. Ksenija ļoti negribēja atkal atstāt Zemi. Bet Viktors nomira …

— Nomira? Kā, kāpēc? Vai tiešām viņu nevarēja glābt?

— Viktors negribēja, lai viņu glābj, — Meļņikova atbildēja. — Nē, nedomā, tā nebija pašnāvība. Viņš saslima. Es domāju, ka šīs slimības cēlonis bija grūt­sirdība, kas arvien pastiprinājās.

— Saprotu, — Volgins nočukstēja.

— Viktoram ieteica ilgstošu miegu, bet viņš at­teicās. Viņš neļāva sevi ārstēt nevienam, izņemot mani un Fjodoru. Bet mēs, ko mēs varējām darīt? Divdesmit pirmā gadsimta medicīnai pret šādām sli­mībām nebija līdzekļu. Mānīt viņu? Mēs to neuzdrīk­stējāmies. Viņš zināja, ka mēs to nedarīsim. Un sa­prata, ka nevarēsim viņu izārstēt. Viņš nomira lab­prātīgi.

— Tas ir tas pats, kas pašnāvība.

— Ne gluži. Viņš teica: «Es negribu dzīvot, bet, ja mani izārstēs mana medicīna, es dzīvošu.» No viņa puses tas bija ļoti egoistiski. Mēs ar Fjodoru jutāmies kā slepkavas.

— Brīnos par jūsu pieļāvību. Es būtu griezies pie tagadējiem ārstiem.

— Tu to nebūtu darījis. Atzīstos tev, es runāju ar Lūciju. Viņš atbildēja …

— Zinu, — Volgins pārtrauca. — Kaut ko par katra cilvēka brīvo gribu.

— Viņi uz tādiem jautājumiem raugās citādi nekā mēs raudzījāmies. Un viņiem nevar to pārmest.

— Es nepārmetu. Tātad Viktors nomira, un Ksenija …

— Viņai vajadzēja lidot kopā ar visiem. Mūsu kos­mosa kuģī Ksenija taču bija otrā stūrmane. Tikai viņa un Viktors zināja, kā atrast Sapni. Tagadējiem astro­nomiem šī planēta vēl arvien nav zināma. Protams, varēja paskaidrot, taču Vtorovs uzstāja, un Ksenija galu galā piekrita.

— Vai viņi aizlidoja ar «Ļeņinu»?

— Jā, tā nosauca kuģi. Tikai ar mūsējo tam nav nekā kopīga. Man bija brīnums, kā tu to visu zini, bet pēc tam atcerējos, ka mums par to stāstīja Vladi­lens, kad lidojām uz Marsu.

— Kad viņiem jāatgriežas?

Meļņikova nolaida acis:

— Uz Zemes paies vairāk nekā tūkstoš gadu.

— Atkal ceļojums nākotnē.

Draugu «nodevība» Volginu sarūgtināja. Viņi ne­bija atstājuši pat vēstuli, tikai Ksenija bija uzrak­stījusi dažas rindas, kas beidzās ar vārdiem «uz re­dzēšanos», kas te pavisam bija nevietā.

— Bet kāpēc tu, Marij, neaizlidoji? — Volgins jautāja.

— Dima, tu maldies, — Meļņikova teica, izvairī­damās no tiešas atbildes, — pēc diviem gadiem uz Sapni dosies otra ekspedīcija. Viņi bija pārliecināti, ka mēs abi aizlidosim pie viņiem. Viņi lūdza pateikt, ka gaidīs tevi ar lielu nepacietību. Viņi taču nav kļūdījušies, vai ne? Ko tu darīsi uz Zemes?

Volgins ievēroja viņas izvairīšanos, bet otrreiz uz­dot to pašu jautājumu neuzdrīkstējās.

— Es līdz šim nezinu, kas ir šis jūsu Sapnis, — viņš teica, izlikdamies, ka Meļņikovas vārdi viņu ir ieinte­resējuši. Par sevi viņš tūlīt izlēma, ka nelidos ne­kur. — Pastāsti par to. Man taču vajag zināt, uz ku­rieni mani aicina.

— Sapnis — tā ir Gulbja zvaigznāja 61. zvaigznes planēta. Astronomi sen domāja, ka šai zvaigznei ir sava planētu sistēma. Viens no mūsu ekspedīcijas mērķiem tieši arī bija pārbaudīt šo hipotēzi. Tiesa, Sapni mēs atradām gandrīz nejauši. Pirms tam bijām atklājuši divas neapdzīvotas planētas. Bet mēs mek­lējām tādu, kur būtu varējusi attīstīties dzīvība līdzīga tai, kāda ir uz Zemes. Un tā atradām. Saprātīgās būt­nes bija līdzīgas mums, bet tikai līdzīgas, ne vairāk. Viņi ir tādi paši pēc ķermeņa vispārējām kontūrām. Civilizācija viņiem diezgan augstā līmenī, apmēram kā pie mums bija kristiānisma ēras deviņpadsmitajā gadsimtā, kā tagad saka. Viņi vēl nepazīst elektrību, radio, lidmašīnas. Protams, tā bija toreiz. Kopš tā laika pie viņiem pagājuši vairāki gadsimti. Viss va­rēja pārvērsties.

— Kā viņi jūs saņēma?

— Ļoti labi. Astronomija viņiem labi attīstīta, un viņi zināja, ka pastāv citas apdzīvotas pasaules.

— Kā radies šis nosaukums — Sapnis?

— Tā šo planētu nosauca Kotovs. Nosaukums, kādā to dēvē paši planētas iedzīvotāji, ir tik grūti izrunā­jams, ka es to nevarēju paturēt prātā.

— Kas to būtu domājis, ka Kotovs. Bet vai šis no­saukums planētai tiešām atbilst?

— Jā, pilnīgi. Sapnis ir skaista planēta. Nekad un nekur es neesmu redzējusi tādu dabas skaistumu, tādu krāsu un nokrāsu bagātību. Milzum daudz dzīvnieku un ļoti skaistu putnu visās varavīk­snes krāsās. Bet naktī visu pielej triju mēnešu gaisma, kas rada brīnišķīgu ēnu rotaļu. Divi no tiem, tāpat kā mūsu Mēness, ir dzelteni, bet trešais, pats lielākais, sarkans, pareizāk — tumši oranžs. Kad tie spīd visi reizē, tad rodas fantastiska aina. Kad tu ieraudzīsi, tu iemīlēsi Sapni, to nevar neiemilēt.

— Nē, Marij, — Volgins teica. — Man žēl tevi sarūgtināt, bet es nelidošu uz Sapni. Es vispār nekur vairs nelidošu. Bet tu lido! Satiecies ar saviem drau­giem, kas tev ir tuvāki nekā es. Tu paliki manis dēļ, nestrīdies pretī, es zinu, ka tā bija. Un tev bija taisnība, man būtu bijis ļoti grūti pamosties un ne­ieraudzīt nevienu "no jums. Es to atcerēšos līdz pēdē­jam elpas vilcienam.

— Es jau nestrīdos, — Meļņikova vienkārši atbil­dēja. — Tieši tāpēc es paliku. Bet man nenāca ne prātā…

— Ka es būšu ar mieru tio tevis šķirties? — Volgins nobeidza. — Man grūti to izdarīt, nav ko slēpt. Es cerēju … — viņš apklusa un nodūra galvu.

Meļņikova vērīgi palūkojās viņā.

— Dima! — viņa stingri sacīja. — Izbeigsim šo neskaidrību. Izrunāsim visu līdz galam. Tu domā, ka mīli mani, ka es tev esmu vajadzīga. Bet tu maldies. Tu mīli savu Irinu, lai gan viņa gājusi bojā. Ja es viņu neatgādinātu, tu nebūtu pievērsis man uzma­nību, būtu izturējies pret mani tāpat kā pret Kseniju. Tu esi atklāts, godīgs, stipras gribas cilvēks. Paliec patiess līdz galam.

Viņa sniedza Volginam roku, spēcīgu kā vīrietim. Viņš zināja, ka rokas spiediens atbilst Marijas rak­sturam. Visam beigas!

«Un kas gan labs varētu iznākt no mūsu laulībām?» Volgins nodomāja.

Viņš atbildēja ar stingru rokas spiedienu.

— Bet līdz tavai aizbraukšanai uz Sapni tu būsi kopā ar mani?

— Protams, Dima! … Un esmu pārliecināta, ka tu pārdomāsi. Vai tad tev negribas redzēt Igoru un pā­rējos? Tur, uz Sapņa, mums būs daudz darba. Abu ekspedīciju uzdevums palīdzēt Sapņa iedzīvotājiem, iemācīt viņiem to, ko mēs zinām.

— Mēs? — Volgins zobgalīgi vaicāja. — Vai tu esi par to pārliecināta? Ak Marij, tu atkal esi aizmirsusi, kas mēs esam. Zeme palīdzēs Sapnim, tur nav šaubu. Bet tur pagājuši daudzi gadsimti, tu pati teici. Esmu vairāk nekā pārliecināts, izrādīsies, ka arī tur es esmu atpalicis. Tu saki — redzēt Igoru un pārējos. Es to gribētu. Man negribas šķirties no tevis. Taču arī uz Zemes ir cilvēki, kurus man žēl pamest. Lūcijs, viņa tēvs, Mērija, Vladilens. Tie ir mani draugi. Esmu pie­radis pie viņiem, mīlu viņus, arī viņi mani patiesi mīl. Zinu, ka nekad nevarēšu viņiem līdzināties intelekta attīstības ziņā, bet esmu ar to samierinājies. Arī tāds, kāds esmu, es varu būt noderīgs. Bet uz Sapņa mana atpalicība būs divkārt manāma. Jūs — tā ir cita lieta. Mūs šķir vesels gadsimts, tas ir daudz.

— Varbūt tev taisnība, — Meļņikova domīgi teica.

— Mēs aizgājām nākotnē labprātīgi, bijām tam saga­tavoti, un arī tad viens no mums neizturēja pārbau­dījumu. Tagad mēs nolēmām doties vēl tālāk laika dzīlēs. Jā, tev taisnība, paliec uz Zemes. Esmu pārlie­cināta, ka tu atradīsi savu vietu dzīvē un būsi laimīgs. Ja viņi būtu zinājuši! … — Marija Aleksandrovna iesaucās, un Volgins saprata, ka viņa runā par saviem biedriem, kas aizlidojuši uz Sapni. — Viņi nekad ne­būtu tevi atstājuši. Bet viņi bija tik pārliecināti, ka tu pievienosies.

— Esmu sapratis un nenosodu, — Volgins teica.

— Galu galā viņi ir rīkojušies pareizi. Es pat iesaku, — viņš piemetināja ar savu parasto smaidu,

nepalikt uz vietas: vajag atgriezties no Sapņa at­pakaļ, paskatīties, kas noticis ar Zemi, un atkal do­ties lidojumā. Tā jūs iepazīsiet Zemes vēsturi simtiem gadsimtu ilgā laikā … Tas būs ļoti interesanti.

— Bet arī tu varētu darīt tāpat.

— Nē, es nejūtu aicinājumu kļūt par kosmonautu. Vienu dienu es biju ne nu pašā kosmosā, bet uz tā sliekšņa. Man pietiek. Kerija, Vladimira un Čārlija nāve liek man atturēties no lidojumiem kosmosā. Iesim! Laiks brokastot. »

Volgins piecēlās un spēcīgi atlieca augumu, ieelpo­dams aromātisko dārza gaisu. Nekad vēl Volgins ne­bija juties tik možs un spirgts. Četrus gadus viņa ķer­menis bija atradies ideālā miera stāvoklī, ko nodroši­nāja Zemes un Faetona apvienotā zinātne. Četri gadi atpūtas! Volgins bija enerģijas pilns.

Meļņikova, sekojot viņam, arī piecēlās. Biezie koku zari pasargāja no svelmainās dienvidu saules. No zieda uz ziedu lidinājās lieli, skaisti tauriņi, kaut kur virs galvas čivināja putni. Krāšņā tropu augu valsts apņēma viņus no visām pusēm. Jūras vējš vē­dīja aļģu smaržu, kas bija piesātināta ar joda izgaro­jumiem. Kipras daba vedināja uz laisku un bezrūpīgu dzīvi.

Pēc savas pamošanās Volgins bija šeit nodzīvojis jau mēnesi. Un visi, kas atradās kopā ar viņu, nepa­meta salu. Ieijam drīz vajadzēja lidot uz Cereru, kur to jau gaidīja pakaļ atsūtītais kosmosa kuģis. Neviens negribēja šķirties no faetonieša pirms laika.

Ieiju visi bija iemīļojuši. Un nevarēja jau arī ne- iemīļot šo cilvēku — gudru, labu, citādu nekā Zemes ļaudis, tomēr pievilcīgu. Volgins jutās pateicīgs Fae­tona zinātniekam, kas bija glābis viņam dzīvību.

Ieija katru dienu rūpīgi izmeklēja Volginu, bet nevienam neko par saviem secinājumiem neteica . .. Un neviens viņu arī neizprašņāja. Ja būs vajadzīgs, pats pateiks.

Līdz kosmosa kuģa aizlidošanai uz Cereru bija pa­likusi viena diena.

Un tajā pašā laikā, kad Volgins sarunājās ar Meļ­ņikovu, kas beidzot bija sadūšojusies viņam pastāstīt par savu biedru aizlidošanu uz Sapni, mājā, kur visus četrus gadus dzīvoja Ieija, notika cita saruna, kas tieši attiecās uz Volginu.

Sēdēdami uz zema «dīvāna», Jo, Lūcijs, vēl divi ārsti un Mērija ar šausmām klausījās faetoniešu zi­nātniekā. Mērija saprata visu bez tulkojuma, pā­rējie — ar lingvistiskās mašīnas palīdzību.

Ieijas balss, kas šķita bezkaislīga, izrunāja vārdus, kurus dzirdot viņa klausītāju pieres pārklāja auksti sviedri.

Tas bija tik negaidīti un tik briesmīgi.

— «Melnā mirdzuma» iedarbība, — Ieija teica, — ir analoga citu radioaktīvo vielu iedarbībai. Taču tai piemīt arī savas īpatnības. Staru iedarbība uz cil­vēka (un vispār uz dzīvu) organismu mums pilnīgi skaidra. Tas, ko mēs jums teicām, nav nekādā veidā apšaubāms. Letarģija, ko izraisa «melnais mirdzums» nevar nodarīt cilvēkam ļaunu. Tā tikai izslēdz viņu no dzīves uz ilgāku vai īsāku laika posmu. Bet pēc tam cilvēks pamostas pilnīgi vesels, pat vēl veselāks, nekā bijis. Tas atgādina mākslīgās anabiozes miegu. Un jūs redzējāt šai gadījumā ar Volginu, ka mūsu secinājums bija pareizs. Ikviens cits cilvēks viņa vietā turpinātu dzīvot, it kā nekāda pārtraukuma ne­būtu bijis. Tāpat kā pēc anabiozes miega. Bet mēs neņēmām vērā un es tikai tagad to sapratu, ka Vol­gins nav parasts cilvēks. Viņš bija miris gandrīz div­tūkstoš gadu pēc jūsu laika skaitīšanas sistēmas. Pēc tam viņu atdzīvināja. Tas nevarēja neietekmēt viņa nervu šūnas, it sevišķi muguras smadzeņu šūnas. Ne­saprotu, kā mēs to varējām aizmirst. Viņš pamodās ārēji vesels, bet tikai ārēji. Es viņu novēroju trīsdes­mit dienu. Man tūlīt nepatika daži simptomi, kurus es atklāju viņa nervu sistēmā. Tie nav saskatāmi, tos tikai fiksē mūsu aparāti. Notiek nepārtraukts, drau­došs process. Un pret to nav nekādu līdzekļu. Varbūt tos atklās nākotnē. Volgins nolemts bojā ejai, un viņu nevar glābt.

— Tātad nāve?

— Diemžēl, vēl sliktāk. Bet varbūt viņš pats, kad jūs pateiksiet viņam visu patiesību, izvēlēsies nāvi.

— Kas viņu gaida?

— Pilnīga paralīze. Viņš varēs nodzīvot vairākus gadus, bet tikai pilnīgi nekustīgā stāvoklī. Nezinu, kādas ir morālās normas, pēc kurām tādos gadījumos rīkojas Zemes cilvēki. Pie mums cilvēku atbrīvo no nevajadzīgām ciešanām. Kā rīkoties, tā ir jūsu darī­šana. Man vajadzēja pateikt, kāds liktenis gaida Vol­ginu. Esmu to izdarījis. Man grūti, viņš ir labs cil­vēks.

— Kad tas var notikt?

— Precīzi nevaru atbildēt. Ar tādu būtni kā Vol­gins mēs sastopamies pirmo reizi. Es domāju viņa at­dzīvināšanu. Spriežot pēc simptomu straujās attīstī­bas, kustību ierobežojumiem jārodas ne vēlāk kā pēc diviem mēnešiem.

Mērija raudāja, Lūcijs sēdēja ar stingu seju, kurā drudžaini mirdzēja acis. Jo drūmi raudzījās grīdā.

Klusumu pārtrauca viens no abiem ārstiem, kas piedalījās sarunā.

— Tātad, pēc jūsu domām, darīt neko nevar. Pat ja koncentrētu visus zinātnes spēkus cīņai ar paralīzi?

— Jūs nezināt tās cēloni, tāpat kā to nezinām ari mēs, tā nav parasta paralīze. To izraisījis «melnais mirdzums» un Volgina organisma īpatnības. Es zinu, cik augsts ir jūsu medicīnas attīstības līmenis. Jūs būtu tikuši galā ar jebkuru paralīzes veidu. Taču ne ar šo. Pēc manām domām, neko nevar darīt. Meklē­jumiem izšķiest desmitiem gadu? … Un varbūt atrast, bet varbūt arī ne… Bet visu šo laiku Volgins būs paralizēts. Es saprotu, par ko jūs domājat, — Ieija piebilda, — par to, ka jūs strādājat ātrāk nekā mēs. Ievērojiet, ka jums jāaizsteidzas priekšā Faetona me­dicīnai, jo mēs nespējam viņu glābt.