Viesis no bezgalības

3.

Milzīgā kvadrātveida kosmodroma stūros atradās četri starpplanētu kuģi un vērsa savu divdesmit četru prožektoru spilgto gaismu uz milzīgo kolosālo fotonu raķeti, kas bija sagatavota lidojumam kosmosā.

Pāri kosmodromam — gludam laukumam, kas ar neatlaidīgu darbu bija atkarots neviesmīlīgā Plutona bargajai dabai, pāri četriem palīgkuģiem, pāri raķe­tei pletās melna debess, kas bija nosēta ar neskaitā­miem sīkiem, stingiem zvaigžņu punktiem.

Pie šīm Zemes cilvēkam svešajām debesīm kā žil­binoši spilgta milzīga zvaigzne mirdzēja tālā Saule.

Tuvojās svinīgais un saviļņojošais brīdis, kad vaja­dzēja startēt.

Pēc dažām stundām četri zvaigžņu kuģi, kas bija nogādājuši uz Plutonu starpzvaigžņu ekspedīciju un tās pavadītājus, dosies atpakaļ uz Zemi un paņems līdzi Plutona kosmiskās stacijas personālu. Fotonu raķete startēs pretējā virzienā.

Pirmo reizi cilvēks gatavojās atstāt Saules sistēmu, traukties bezgalīgajā izplatījumā uz tālo zvaigzni; citu sauli — uz citas planētu sistēmas centru.

Cilvēks jau sen bija sācis apgūt kosmosu. Bet līdz šim viņš nebija tālu atvirzījies no Saules. Nu bija pienācis laiks doties Lielā Visuma plašumos!

Izņemot dežurantus, kas nekad neatstāja zvaigžņu kuģus, visas komandas sapulcējās salonā — starp­zvaigžņu kuģa kajītē.

Pēdējā atvadīšanas no biedriem, kas aizlidos. Atva­dīšanās uz visiem laikiem!

Divpadsmit cilvēku gatavojās ielauzties ne tikai telpas, bet arī laika bezgalībā. Viņiem priekšā bija ceļš uz nākamību.

Kad raķete atgriezīsies, neviens no tiem, kas šo­dien to pavada, nebūs vairs starp dzīvajiem.

Raķetes komanda — divpadsmit cilvēku — būs lidojumā tikai dažus gadus, dažus desmitus mēnešu, bet uz dzimtās planētas pagūs aizritēt gadsimti. No­mainīsies ne viena vien cilvēku paaudze. Tādi ir su- perlielo ātrumu likumi.

Skumja un reizē priecīga bija palicēju un aizbrau­cēju atvadīšanās.

Desmit vīrieši un divas sievietes nešaubījās un nenožēloja savu lēmumu. Viņi devās piepildīt gaišo mērķi — savienot divas pasaules, divas kultūras, pēc izcelšanās radniecīgas, bet viena otru pazaudējušas.

Cilvēks skumst šķiroties un priecājas, veikdams varoņdarbu nākotnes vārdā!

Uz Plutona nav atmosfēras.

Tā ir vistālākā Saules sistēmas planēta, un to neap­silda Saules stari. Tur trako kosmiskais aukstums un sasalst visas gāzes.

Šajā dienā mūžīgā kārtība tika izjaukta. Virs planē­tas milzīgajiem plašumiem uz dažiem mirkļiem radās gāzes apvalks.

Dzinējiem spēcīgi rūcot, no kosmodroma atdalījās un uz Zemi aizlidoja četri palīgkuģi.

Fotonu raķete palika viena. Tās startam bija jāno­tiek bez skatītājiem. Neviens nepaliktu dzīvs, atraz­damies pat tūkstoš kilometru no raķetes pacelšanās vietas. Tieši tāpēc kosmodromam bija izraudzīta tik tāla planēta. Uz tās vēl nebija nevienas zinātniskās stacijas, nevienas zinātnieku apmetnes. Tādu vietu Saules sistēmā vairs nebija palicis daudz.

Neviens neredzēja vareno un satriecošo fotonu ra­ķetes startu. Kopš mūžseniem laikiem sasalušie Plu­tona atmosfēras elementi, ultraspēcīgās gaismas sa­kaitēti, vienā mirklī izkusa un pārvērtās gāzēs. Mu­tuļojošā masa aizsedza starta laukumu, kuru raķete tikko bija atstājusi.

Bet tikai uz dažām minūtēm.

Aukstuma valdonīgā roka tūlīt ieveda kārtību. Uz planētas virsmas nobira krītot sastingušās «sniega» pārslas.

Un atkal dziļam miegam līdzīgs miers apņēma cil­vēka iztraucēto dabu.

Ļeņins!

Ar viņa vārdu uz lūpām un sirdīs devās iekarot kosmosu pirmie Zemes astronauti.

Viņa vaibstus, iemūžinātus granītā, bronzā un zeltā, uz visām planētām atstāja bezbailīgie Visuma ieka­rotāji.

Kādreiz pilsētā, kam bija dots Ļeņina vārds, tika nolaists ūdenī pasaulē pirmais atomledlauzis.

Vai tā būvētāji ilgi domāja, kā nosaukt kuģi, kādu vārdu tam izvēlēties?

Tikai šo vārdu varēja dot atomflotes pirmdzimta­jam.

Nemirstīgais vārds «Ļeņins» dega arī uz tā kos­mosa kuģa sāniem, kurš lauzās bezgalīgajos plašu­mos, pretī citai dzīvei, citam saprātam, kurš bija uz­sācis divkauju ar vēl nezināmiem Lielā Kosmosa spēkiem.