Viesis no bezgalības

4.

Un tad pilnīgi negaidīti, bez jebkāda brīdinājuma, ieslodzījums beidzās.

Pamodies šajā neaizmirstamajā rītā, Volgins ierau­dzīja, ka atrodas tajā pašā paviljonā, taču guļ nevis telpas vidū, bet pie sienas. Dīvainais pārsegs, spil­vens, pati guļvieta — viss bija kaut kur nozudis.

Zemo, plato gultu klāja balti zīda palagi, kuru krāsa nepavisam neatbilda kupola krāsai, kas šoreiz bija zeltaini dzeltena. (Tas bija tik neparasti, ka Volgins dažus mirkļus ar interesi gaidīja, ka arī palagi kļūs dzelteni, tomēr tas nenotika.) Tāds pats balts spilvens atradās zem galvas. Viņš bija apsegts ar smalku, pūkainu sudrabainas krāsas segu.

Pie gultas galvgaļa atradās galdiņš, kas bija izga­tavots, kā Volginam likās, no ziloņkaula vai kāda cita tam ļoti līdzīga materiāla. Uz galdiņa, ko klāja gaišzila sedziņa, stāvēja kristāla trauks ar puķēm. Volginu pārsteidza, ka starp tām bija dažas ļoti skaistas, bet līdz šim nekur neredzētas. «Skaidrs, es atrodos kādā tālā, visticamāk — dienvidu zemē,» viņš nosprieda.

Kājgalī stāvēja krēsls, uz tā bija nolikta veļa, uz atzveltnes atradās rūpīgi sakārtots tāda paša piegrie­zuma pelēks uzvalks, kādu vienmēr valkāja Lūcijs. Uz paklājiņa bija zamšādas kurpes.

Volgina sirds priekā iepukstējās. Beidzot pienācis brīdis, kuru viņš tik ilgi bija gaidījis!

Viņš nelauzīja galvu, kā visas šīs pārmaiņas notikušas. Tajā faktā, ka paviljona iekārta, kamēr viņš gulēja, arī šoreiz bija pārmainīta, Volgins saska­tīja apkārtējo parasto uzmanību un rūpes, pie kurām jau" bija paguvis pierast.

Pat ziedi nebija aizmirsti!

Viņš gribēja lēkt ārā no gultas, bet pēc paraduma paskatījās vispirms augšup. Kupols nebija balts, bet tajā pašā zeltaini dzeltenajā nokrāsā, kas bija līdzīga saules gaismai.

Bet pārsega taču vairs nav. Vai tas nenozīmē, ka viņš var neievērot apgaismojumu?

Kamēr Volgins prātoja, kupola apakšējā daļa pa­vērās un ienāca Lūcijs. Saviem parastajiem, viegla­jiem soļiem (Volginu vienmēr pārsteidza šā lielā cil­vēka apbrīnojami vieglā gaita) viņš pienāca un ap­sēdās uz gultas malas. Lūcija pelēkās acis raudzījās laipni kā vienmēr, taču Volgins pamanīja tajās ne­mieru. Viņš bija labi izpētījis vismazākās nianses sava ārsta sejas izteiksmē un tūlīt saprata, ka tas ir par kaut ko stipri noraizējies.

Lūcijs vērīgi, ar saspringtu uzmanību raudzījās Volginā. Pēc tam pasmaidīja un pieskārās viņa rokai.

— Kā jūs šodien jūtaties? — viņš sāka ar jautā­jumu, kuru bija uzdevis katru dienu un kuru kopš

neatminamiem laikiem uzdod visi ārsti saviem pa­cientiem.

— Ko nozīmē šīs pārmaiņas? — atbildes vietā Vol­gins uzdeva pretjautājumu.

— Tās nozīmē, ka jūsu ārstēšanās beigusies. Jūs varat celties un atstāt šo telpu. Sākot ar šodienu, jūs varēsiet ēst parasto barību, un pēc dažām dienām, kad būsiet pie tās pieradis, jums vairs nevajadzēs ārsta uzraudzības. Jūs esat pilnīgi vesels cilvēks.

— Man par to jāpateicas jums, Lūcij. Jūs mani izglābāt no drošas nāves, kurai mani bija nolēmuši Parīzes ārsti. Es nezinu, kas jūs esat, taču ceru, ka ar laiku … uzzināšu.

— Šis laiks ir pienācis. Jūs varat uzzināt visu, ko vēlaties. Bet par savu izveseļošanos jums nav jāpa­teicas man vienam. Daudzi cilvēki nežēloja spēkus, lai jūs kļūtu vesels. Mums tas izdevās ar kolektīvām pūlēm. Visa cilvēce lepojas ar zinātnes lielisko uz­varu. Bet mēs nezinām, ko jūs pats teiksiet par to, kas ar jums ir izdarīts. Šis jautājums jau sen visus satrauc. Ja jūs mūs nosodīsiet, tad man iepriekš jāat­zīstas, ka galvenā vaina gulstas uz mani.

Volgins neticēja savām ausīm. Ārsts savam pacien­tam, ko bija izārstējis, varēja teikt daudz ko, bet tikai ne to, ko sacīja Lūcijs. Paskaidrojumu vietā, kurus Volgins ar tādu nepacietību bija gaidījis, radās jauni, vēl neskaidrāki minējumi.

Ak, kā tie viņu bija nogurdinājuši!

— Lūcij! — Volgins lūdza. — Jūs nupat sacījāt, ka esot pienācis brīdis, kad es varu uzzināt visu, ko vēlos. Tad, lūk, es vēlos uzzināt patiesību, vienīgi tikai patiesību un vairāk nekā. Runājiet! Kur es atrodos? Kas jūs esat? Kāpēc visa Zeme interesējas par mani? Kas galu galā ar mani ir noticis? Un kāpēc jūs nāvei nolemta cilvēka izārstēšanu nosaucāt par savu «vainu»? Tie ir jautājumi, uz kuriem es lūdzu dot skaidru atbildi. Ja jūs nevarat atbildēt, tad tā arī pasakiet.

— Es negribu jūs mocīt, Dmitrij, — Lūcijs atteica. — Esmu atnācis tikai tādēļ, lai jums paskaidrotu visu, pirms jūs atstājat šo telpu. Taču tas nav tik viegli, ticiet man. Vēlāk jūs to sapratīsiet! Es jau teicu, ka esmu galvenais vaininieks. Personiski es tam nepiekrītu, bet ļoti daudzi man pārmet to, ko es ar jums esmu izdarījis. Jūs domājat, ka esat man pateicību parādā par izārstēšanu, taču jūs maldā­ties — izārstēšanas nebija. Jūs neesat pacients, bet gan upuris.

Volgins bija tik ļoti pārsteigts, ka pat aizmirsa vi­sus savus mokošos jautājumus. Viņš redzēja, ka sa­runu biedrs tikko valda satraukumu. Lūcija nopiet­najā sejā bija sastindzis nedabisks, saspringts smaids.

•— Jūs, Dmitrij, — Lūcijs turpināja tajā pašā ne­dabiski stingajā balsī, — esat kļuvis par upuri neap­mierināmai zinātniskai ziņkārei. Tas pierāda, ka pat gadsimti nespēj mainīt cilvēku, padarīt viņu prātī­gāku, kad jautājums skar izziņas alkas. Tās ir bezga­līgas un bieži vien cietsirdīgas.

Viņš pietrūkās kājās un sāka strauji soļot pa pavil­jonu līdz durvīm un atpakaļ. Volgins redzēja, cik stipri Lūcijs sažņaudz pirkstus dūrēs un cik smagi elpo. Lūcija satraukums pārgāja arī uz viņu.

— Izsakieties skaidrāk, — Volgins palūdza. — Kāpēc jūs mokāt mani un sevi ar šiem pusvārdiem? Man šķiet, jums nav ko pārmest savai sirdsapziņai.

Jūs man esat atdevis veselību. Es tagad esmu vese­lāks, nekā biju pirms slimības. Un es esmu jums par to ļoti pateicīgs. Esiet jel apņēmīgāks, Lūcij! Jūs taču runājat ar vīrieti.

— Jūs esat man pateicīgs? — Lūcijs apsēdās uz Volgina gultas malas. — Tas tāpēc, ka nekā nezināt. Bet vai jūs būsiet tikpat pateicīgs, kad visu uzzi­nāsiet?

— Domāju, ka jā. Jūs baidāties teikt, ka atrodos tālu no dzimtenes un ka pagājis ļoti ilgs laiks, kopš es zaudēju samaņu. Bet es to zinu. Ja būtu pagājuši pat daudzi gadu desmiti, tas mani nebiedē..

Lūcijs skumji pasmaidīja.

— Ja būtu pagājuši pat daudzi gadu desmiti… — viņš atkārtoja. — Es saprotu, ka tas jūs nebiedētu. Bet… — viņš apklusa, smagi nopūtās un aši, gluži kā baidīdamies, ka var pietrūkt spēka, lai sakāmo pabeigtu, izmeta: — Ko jūs sacīsiet, ja būs pagājuši nevis daudzi gadu desmiti, bet daudzi gadsimti?

Volgins sarāvās. Līdzjūtības izteiksme, kas parādī­jās Lūcija sejā, likās vēstījam ļaunu. Zibenīgi ātri atmiņā uzplaiksnīja viss neizskaidrojamais, ko viņš veltīgi bija pūlējies izprast. Viss dīvainais un svešā­dais, kas bija visapkārt kopš tā brīža, kad viņš nāca pie samaņas, ieguva baismīgu jēgu.

Nē, to viņš nebija gaidījis!

— Ko jūs teicāt? — Volgins nočukstēja.

— Patiesību, — savā parastajā balsī atbildēja Lū­cijs. Šķita, ka, beidzot pateicis taisnību, viņš tūlīt bija nomierinājies. — Agri vai vēlu, bet jūs tik un tā to būtu uzzinājis. Tieši mans pienākums jums to pateikt. Tas ir tik grūti, bet mana vaina ir vislielākā,

un man jāatbild par savas rīcības sekām. Jūs patie­šām … esat pamodies ne tikai citā gadsimtā, bet arī citā vēsturiskā laikmetā.

Volgins aizvēra acis.

Viņa saprāts ne tikai atteicās tam ticēt, bet pat nespēja dzirdēto uzreiz aptvert. Tas bija pārāk neti­cami! Taču Volginam ne uz mirkli prātā neienāca doma, ka Lūcijs varētu viņu mānīt…

— Kāds tagad ir gads?

Atbildes nebija.

Volgins atvēra acis.

Pavisam tuvu viņš redzēja skaisto, cēlo galvu ar augsto pieri un biezajiem, tumšajiem matiem. Lūcija uzacis bija sarauktas, un viņš saspringtu skatienu raudzījās tieši sev priekšā.

Volgins ar gluži citādām jūtām nekā iepriekš uzlū­koja sava ārsta vareno augumu. Viņš to ieraudzīja it kā pirmo reizi.

Tad tāpēc viņi neizskatījās līdzīgi parastajiem cil­vēkiem. Tie nebija divdesmitā gadsimta cilvēki, kā iepriekš bija domājis. Tie bija tāli to cilvēku pēc­teči, kuru vidū Volgins piedzimis un uzaudzis. Tie bija jauna vēsturiska laikmeta cilvēki!

— Kāds tagad ir gads? -— Volgins atkārtoja savu jautājumu.

Lūcijs pagriezās.

Viņā mierīgi un tieši raudzījās Volgina tumšās acis. Tajās nebija manāms sevišķs satraukums. Plā­nās lūpas bija cieši sakniebtas.

Redzot Lūcija sejā pavīdam priecīgu izbrīnu, Vol­gins pasmaidīja.

— Jūs domājāt, ka es, dzirdot jūsu vārdus, zaudēšu samaņu vai arī kritīšu histērijā, — viņš teica. — Jūs nepazīstat mūsu paaudzes cilvēkus. Esmu pārcietis savā mūžā daudz likteņa triecienu, bet tie mani nav salauzuši, — viņš paņēma Lūcija roku un uzlika to sev uz krūtīm. — Redziet, man sirds pukst mierīgi, tāpēc varat runāt bez bailēm. Sakiet man visu patie­sību un beidziet spēlēt ar mani paslēpes. Kāds pie jums tagad gads?

Lūcijs satvēra viņa rokas un cieši paspieda tās.

— Jūs esat apbrīnojams cilvēks! — viņš saviļņots iesaucās. — Man bezgala liels prieks, ka jūs esat tieši tāds. Mani brīdināja… man sacīja… es baidījos no visļaunākā.

— Cilvēki, kas tā varēja runāt, — Volgins teica, — acīmredzot nav raduši panest smagus likteņa trie­cienus. Bet mēs dzīvojām vētru laikmetā, mēs bijām pieraduši pie grūtībām un iemācījušies tās pārva­rēt. Sakiet taču beidzot, kāds tagad ir gads?

— Uz šo jautājumu, — Lūcijs atteica, — nevar atbildēt tieši. Ja es jums nosaukšu gadskaitli, tas jums neko neizteiks, un jūs tik un tā nezināsiet patie­sību. Jūs mani tā iepriecinājāt, Dmitrij, ka nu man ir pavisam viegli izpildīt savu pienākumu, kas šķita tik grūts. Kad jūs esat dzimis? — viņš pēkšņi ievai­cājās.

— Tūkstoš deviņi simti četrpadsmitajā gadā, — Volgins atbildēja. — Bet kāds tam sakars ar manu jautājumu?

— Kristiānisma ēras tūkstoš deviņi simti četrpad­smitajā gadā?

— Neesmu par tādu ēru dzirdējis. Bet vienalga!

Esmu dzimis, ja jums tā tīk, tūkstoš deviņi simti četrpadsmitajā gadā pēc Kristus dzimšanas. Jūs nevis atbildat uz maniem, bet gan uzdodat man pašam dī­vainus jautājumus, — Volgins piebilda.

Šķita, Lūcijs Volgina vārdus nedzirdēja. Viņš rau­dzījās tajā ar savādu skatienu, kurā bija izbrīns, sa­jūsma un neticība.

— Trīs gadus pirms Lielās revolūcijas… — viņš klusu sacīja. — Tas nevar būt!

— Tas tomēr ir neapšaubāms fakts, — Volgins ne­piekāpās. — Tikpat ticams kā tas, ka mani sauc par Dmitriju Volginu, bet es atceros, ka arī tam jūs gan­drīz vai neticējāt, lai gan es nesaprotu, kāpēc.

— Kad es jums visu pastāstīšu, jūs sapratīsiet. Pat­laban es runāju ne to, ko domāju, Dmitrij, bet es ne­spēju sakarīgi domāt. Tas nav tik viegli… Es zinu, ka jūs esat Dmitrijs Volgins un esat dzimis daudzus gadsimtus pirms mūsu ēras. Bet saprotiet, mūsdienu cilvēkam grūti… psiholoģiski grūti ticēt, ka viņš redz savā priekšā vienu no leģendārajiem Padomju Savienības varoņiem.

— Jūs teicāt «leģendārajiem»? — Volgins pacēlās sēdus. — Lūcij! Ja jūs esat mans draugs, tad sakiet tieši un bez aplinkiem, kāds tagad gads?

Lūcijs pēkšņi piecēlās un pārlaida skatienu pavil­jona sienām. Viņš it kā gribēja pārliecināties, ka atrodas pazīstamajā telpā, ka saruna ar Volginu nav sapnis. Pēc tam viņš atkal apsēdās. ' — Nu tad sāksim pēc kārtas, — viņš teica gan­drīz lūdzoši. — Tātad jūs esat dzimis trīs gadus pirms Komunisma ēras sākuma?

— Komunisma ēras? …

— Jā, veco laika skaitījumu tagad beidz ar tūkstoš deviņi simti septiņpadsmito gadu. Pēc Lielās revolū­cijas sākās tā sauktā Komunisma ēra.

Volgins ievilka elpu un, cenzdamies runāt pēc iespējas mierīgāk, iejautājās:

— Un cik ilgi tā turpinājās?

— Tieši tūkstoš gadu, — Lūcijs atbildēja. — Pēc tam sākās jauns gadu skaitījums, kas turpinās arī tagad.

Volgins saprata, ka vēl mazlietiņ — un viņš zau­dēs samaņu no smacējošā uztraukuma. Viņš kram­pjaini saspieda Lūcija plecu:

— Un kāds pie jums tagad gads? …

— Astoņi simti sešdesmitais!

«Vai tas ir sapnis vai murgi?» viņš domāja. «Tā nevar būt īstenība.»

Taču viņš ar visu savu būtni sajuta un saprata, ka Lūcijs runā patiesību.

Volgina bezsamaņas stāvoklis bija ildzis gandrīz divtūkstoš gadu . ..

— Lūcij! — viņš teica. — Šeit kaut kas nav īsti kārtībā. Cilvēks nevar nodzīvot divtūkstoš gadu ne­kādos apstākļos. Tas ir pretrunā ar dabas likumiem. Vai tie tagad ir citādi, nekā bija mūsu laikā?

— Nē, jums taisnība, Dmitrij! Cilvēks, bez šau­bām, nevar nodzīvot tūkstoš deviņsimt gadu.

Lūcijs saspringti ielūkojās Volginam tieši acīs un, saņēmis viņa roku savējās, pabeidza: — Bet jūs jau arī nebijāt dzīvs, Dmitrij. Jūs visu šo laiku bijāt miris.