Viesis no bezgalības

TREŠĀ NODAĻA 1.

Zeltainu matu viļņi krita uz pleciem, ko ieskāva brūns ādas kombinezons. Meitene domīgi raudzījās ekrānā. Saules stari vēl bija vāji, tāpēc nevajadzēja nēsāt aizsargbrilles, lai skatītos uz Sauli.

Kuģi joprojām apņēma tumšs bezdibenis. Stingie zvaigžņu punkti bija pierasti un nesaistīja uzmanību, kā pirms astoņiem gadiem. Tikai viena zvaigzne bija

mainījusies — tā nelikās vairs kā punkts, kam nav izmēra, bet mirdzēja līdzīgi mazam diskam. Šī zvaig­zne bija Saule — vecā, pazīstamā Saule, kuras gaismā bija ritējusi visa dzīve.

Visa, izņemot pēdējos astoņus gadus.

Meitene skatījās tieši Saulē, nemirkšķinot acis un nenovēršot skatienu, jau apmēram stundu.

Viņai bija lielas, gluži melnas acis ar garām skrop­stām, virs kurām augstu pacēlās melni uzacu loki. Tas dīvaini kontrastēja ar matu krāsu.

Viņa sēdēja mīkstā sēdeklī pie pults, uz kuras mir­dzēja neskaitāmas daudzkrāsainas signālspuldzīšu uguntiņas. No daudzajām uz pults esošajām ierīcēm plūda tikko dzirdama zuzoņa, kas bija atšķirīga pēc skaņas augstuma un toņa. Radās iespaids, ka kabīnē skan klusa mūzika. Reizēm to pārtrauca dziedoša skaņa, īsa kā iekliedziens vai gara un pamazām iz­dziestoša.

Meitene nepievērsa šīm skaņām uzmanību. Viņa uztvēra tās un mehāniski fiksēja smadzenēs, ka neka uztraucoša nav, viss kārtībā.

Astoņu gadu laikā viņa bija pieradusi pie ierīču dziesmas. Tā pavadīja viņus visā kuģa ceļojuma laikā, neapklusdama ne uz mirkli. Apturēt to varēja tikai katastrofa, pēdējā un neglābjamā.

Pirms astoņiem gadiem meitene vēl nebija tik ne­satricināmi mierīga kā tagad. Viņa ar drebošu sirdi domāja par iespējamo katastrofu — nebaidījās no tās, bet tieši domāja par to satrauktā ziņkārībā.

Cilvēks baidās nāves, kad negrib šķirties uz visiem laikiem no mīļotiem cilvēkiem. Meitenei nebija mī­ļotu un tuvu cilvēku. Tie visi bija nomiruši jau sen sen, tajos īsajos, tik ātri aizritējušajos mēnešos, kad kuģis sāka sava ceļojuma otro gadu.

Meitene un tās biedri toreiz bija pārdzīvojuši sma­gas dienas.

Nē, viņi neko nenožēloja! Viņi zināja, ko izvēlē­jušies, un mazdūšībai viņu sirdīs nebija vietas. Viņi tikai skuma, cilvēciski skuma par pagātni, kas nebija atgriežama. Katrs mirklis aiznesa viņus tālāk un tālāk no visa, kas bija dārgs, no tā, ko pazina un mīlēja.

Katra nodzīvotā sekunde kļuva par vēl nepārvara­māku šķērsli starp viņiem un Zemi nekā izplatījums. Viņi bija pieveikuši izplatījumu un atgriezās atpakaļ. Taču laiku nevarēja pieveikt. Viņu lidojums bija ildzis astoņus gadus. Visi komandas locekļi bija kļu­vuši vecāki par astoņiem gadiem. Tas nav pārāk daudz! Bet viņi zināja, ka atgriežoties nesastaps ne­vienu pazīstamu cilvēku, nevienu ierastu lietu. Tur, uz dzimtās Zemes, viss jau bija citāds.

Tagad meitene nebaidījās no nāves. Viņa to būtu sagaidījusi ar smaidu. Pie dzīves saistīja tikai pie­nākuma apziņa. Vajadzēja paziņot ekspedīcijas rezul­tātus. Bet tie cilvēkiem bija ļoti svarīgi un vajadzīgi. Lai arī kas notiktu, lai arī paliktu tikai viens koman­das loceklis, katrā ziņā jāatgriežas uz Zemes.

Tā domāja viņi visi lidojuma pēdējos gados.

Agrāk meitene neskaidri cerēja, ka nelaimes gadī­jumā pati būs šis pēdējais cilvēks. Tagad tas viņai bija vienaldzīgi.

Uz pults iemirgojās viena lampiņa. Meitene nepie­vērsa tam uzmanību — viņa zināja, ka ir atvērušās kabīnes durvis.

Ienāca gara auguma vīrietis, ģērbies brūnā ādas

kombinezonā. Viņam bija tumšas acis un melnīgsnēja sejas krāsa. Pāri pierei un vaigam stiepās dziļa rēta.

Viņš piegāja pie pults un nostājās aiz sēdekļa.

Meitene neatskatījās. Viņa tikai sacīja bez jautājo­šas intonācijas balsī, jo bija pārliecināta, ka nekļūdās:

— Tas esi tu, Viktor.

Vīrietis neko neatbildēja. Viņš paliecās uz priekšu, vērīgi raudzīdamies dzeltenīgi zaigajā Saulē, kas mir­dzēja starp daudzām citām zvaigznēm.

Meitene mazliet pagrieza galvu, paskatījās uz Vik­tora profilu blakus savai sejai un tik tikko atvirzījās nostāk. Viņa seja atgādināja plēsīgu putnu, smalkās kumpā deguna nāsis nervozi drebēja.

— Saule! — meitene noteica.

— Ir gan prieks, — viņš ironiski atbildēja.

— Mums vajadzīga nevis Saule, bet Zeme.

— Zeme ir tur, blakus Saulei, — meitene pastiepa roku uz ekrāna pusi.

— Jā, — viņš atliecās taisni, — tur ir planēta, trešā planēta, skaitot no Saules sistēmas centra, bet nevis Zeme. Tā nav mūsu Zeme, kuru mēs atstājām pirms astoņiem gadiem. Tā ir sveša un nepazīstama planēta. Tikai planēta un vairāk nekas.

Meitene noglaudīja ar pirkstu galiņiem viņa roku.

— Nevajag, Viktor! — viņa lūdzošā balsī teica.

— Kāpēc mocīt sevi? Vai tad tu to nezināji, kad mēs lidojām prom no Plutona? Tur, uz Zemes, ir cilvēki.

Viņš iesmējās, un meitene sarāvās. Šajos klusajos smieklos viņa saklausīja asaras, aizturētas asaras: tā raud stiprs cilvēks, kam neizturami sāp sirds.

— Nu, ej! — viņš mierīgi atteica. — Es atnācu tevi nomainīt. Tev taisnība, tur uz Zemes, tāpat kā agrāk, dzīvo cilvēki. Tikai.. . viņi nepavisam nav līdzīgi mums abiem. Un es nevaru iedomāties, kādā valodā mēs sarunāsimies.

t— Nu, tu jau pārspīlē! — meitene iebilda. — Vai tad tur nekas no agrākā nebūs saglabājies?

Meitene domāja tāpat kā Viktors, taču gribēja viņu nomierināt, iedvest ticību tam, kam pati neticēja.

— Pēc tūkstoš astoņsimt gadiem? — Viktors pa­raustīja plecus.

Viņa vairs neko nesacīja, piecēlās un devās uz durvīm. .

Viktors apsēdās viņas vietā un tūlīt izslēdza ekrānu.

Meitene iekāpa liftā. Braukdama lejā uz kuģa apak­šējām telpām, viņa domāja par Viktora pēdējiem vārdiem. Tūkstoš astoņsimt gadu! Jā, viņa zināja, ka tieši tādu laika sprīdi cilvēce bija nodzīvojusi uz Zemes to astoņu gadu laikā, kurus viņi pavadīja lido­jumā. Astoņpadsmit gari gadsimti!

Vienaldzīgā valodā par to runāja matemātika. Ne­apstrīdamo faktu apstiprināja vairākkārtējas pārbau­des. Astoņi gadi — astoņpadsmit gadsimtu! 8 un 1800! Nevarēja šaubīties par aprēķinu pareizību, jo tos veica ar absolūti precīzām mašīnām.

Un tomēr! Cilvēka sirds nav mašīna. Tā gribējās redzēt dzimto Zemi — nevis to, par kuru ar tādu rūgtumu runāja Viktors, bet agrāko. Tāpēc meitene gribēja šaubīties un šaubījās. Nevis par cipariem, ko izmeta elektronu skaitļojamā mašīna, bet par to, uz ko pamatojās aprēķins. Vai gan cilvēki teorētiskajos aprēķinos nevarēja kļūdīties? Uz Zemes viss bija pa­reizi, bet kosmosā?

Viņi bija pirmie cilvēki, kas paši praktiski izmēģi­nāja, kā iedarbojas gaismas superātrumi. Viņi dzīvoja tādos apstākļos, kādu uz Zemes nav un nekad nav bijis. Un ne tikai uz Zemes, bet arī.starpplanētu tra­sēs. Vai tad nevarēja gadīties, ka tas, kas bija pareizs Saules sistēmas ietvaros, nav pareizs Galaktikas pla­šumos?

Viņa bija nevis matemātiķe, bet ārste. Ilgās saga­tavošanās laikā, līdzīgi citiem komandas locekļiem, viņa bija apguvusi astronavigācijas un raķetes vadī­šanas praktiskās metodes. Viņa, tāpat kā citi, dežu­rēja pie pults, tiesa gan, tikai mierīgos ceļa posmos. Bet viņai nepiemita matemātiķa vēsais, loģiskais prāts. Un viņa vienīgā no visiem uz kuģa pieļāva, ka varbūt iespējama kļūda, pieļāva nevis ar prātu, bet ar sirdi, nevēlēdamās pieņemt prāta secinājumus.

Tās bija kaut kādas divējādas jūtas. Viņa zināja un tomēr cerēja! Bija pārliecināta un šaubījās.

Ja noskaidrotos, ka jāgriežas atpakaļ un atkal jā­lido uz Galaktikas dziļumiem, viņa šo vēsti būtu uz­ņēmusi ar prieku un tūlīt pārstātu domāt par Zemi, tik stipri viņa baidījās tikties ar to. Baidījās, ka, iz­kāpusi uz Zemes, zaudēs interesi par dzīvi.

Viņai bija trīsdesmit viens gads.

«Vai tūkstoš astoņsimt trīsdesmit viens,» viņa rei­zēm domāja.

Lifts apstājās.

Izkāpusi no tā, viņa aci pret aci sadūrās ar jaunu cilvēku, kuram pēc izskata varēja dot gadu div­desmit. Īstenībā viņam bija divdesmit deviņi, un viņš bija komandā visjaunākais.

— Kliedz «urā!», — viņš teica. — Mihails tikko pieņēma radiogrammu!

— Radiogrammu …

Dzirdot šo negaidīto vēsti, viena mirklī visas iepriekšējās domas izlidoja no galvas.

Raķete vēl bija tālu no Saules sistēmas robežas. Novērošanas punkti uz Plutona nevarēja to saskatīt, bet pati raķete vēl neraidīja signālus …

— Kādu radiogrammu? Kas tajā teikts?

— Tā nav mums. Un Mihails neko tajā nesaprata. Laid mani! Es steidzos pie Viktora.

Meitene mehāniski pavirzījās sāņus, palaizdama jaunekli garām. Viņš kā viesulis iedrāzās lifta kabīnē, un durvis aizcirtās.

Viņa pašūpoja galvu un pasmaidīja. Mehāniķis Vsevolods Križevskis arvien bija tāds — straujš, aiz­rautīgs, trauksmains.

«Radiogramma .. . Mihails neko nesaprata . .. Kas tas varētu būt?» viņa domāja, ātri iedama pa tukšo koridoru, kas veda uz radiokabīni.

Iegājusi viņa redzēja, ka šeit sapulcējušies visi deviņi komandas locekļi. Viņi bija noliekušies pār operatora galdu un kaut ko pētīja.

Mihails Krivonosovs, vecākais radioinženieris, pa­grieza pret viņu savu mūžam mierīgo, ironisko seju.

— Nu, Mašeņka, — viņš teica, — pamēģini atmi­nēt šo rēbusu.

Morzes ābece, starpplanētu sakaru signāli — tas viss Marijai Aleksandrovnai bija labi pazīstams. Viņa piegāja pie galda.

Taču tas, ko viņa ieraudzīja uz radioaparāta lentes, neko neizteica. Bezjēdzīgs punktu sakopojums un ne­vienas domu zīmes. Tikai intervāli starp punktu rin­dām rādīja, kur beidzas nesaprotamie vārdi. Ja tie vispār bija vārdi.

Viņa tūlīt pateica savu domu skaļi.

— Gudriniece! — Mihails uzlielīja. — Es ari nodo­māju — vai tik tie ir vārdi? Taču mans peilētājs dar­bojas automātiski. Es noraidīju atbildi «atkārtojiet», protams, ar Morzes ābeces palīdzību. Un saņēmu atbildi: astoņus punktus bez intervāliem. Bet, ko tie nozīmē, tas ir jautājums!

— Cik ilgs laiks pagāja starp tavu signālu un atbildi?

— Iedomājies, Mašeņka, — kā parasti arvien joko­dams, Krivonosovs atbildēja, — man arī tas ienāca prātā. Dīvaina sagadīšanās, vai ne? Es jautāju Igoram Zaharovičam .. .

Marija Aleksandrovna pagriezās pret kuģa koman­dieri, kurš stāvēja turpat.

— Tieši tik daudz, cik vajadzīgs, lai radiovilnis pārvarētu attālumu no mums līdz Marsam turp un atpakaļ, — Igors Zaharovičs atbildēja uz viņas ne­izteikto jautājumu.

Tas bija neliela auguma drukns, gadu četrdesmit vecs vīrietis. Augstā piere, prāvais deguns un masī- vais zods, šaurās, iegarenās acis, ko pa pusei sedza piemiegti plakstiņi, cieši sakniebto lūpu līnija lieci­nāja, ka tas ir stipras gribas, liela prāta un nelokāma rakstura cilvēks. Viņš bija ģērbies tāpat kā visi pā­rējie — brūnā ādas kombinezonā, kura apkaklītes atvērumā varēja redzēt sniegbaltu kreklu un rūpīgi sasietu kaklasaiti. Mati bija gludi sasukāti un sānos izšķirti celiņā.

— No Marsa! Nevar būt!

— Kāpēc nevar? Vai jūs mulsina attālums? .— Kuģa komandieris visus uzrunāja ar «jūs». — Patie­šām, tādiem sakariem, no mūsu viedokļa, vajadzīga fantastiski spēcīga raidstacija. Taču uz Zemes paga- juši tūkstoš astoņsimt gadu, to nevajag aizmirst.

— Bet mūsu radiogramma?

— Esmu pārliecināts, ka tā ir tikai sagadīšanās. Pat ja mūsu raidījums būtu uztverts, par to nav ko brīnīties. Peilētājs precīzi novirzīja vilni uz mums nezināmu staciju. Ja uz Zemes ir superjutīgi uztvē­rēji, tie varēja raidījumu pieņemt. Pat ja uztvērēju jauda ir tāda kā mūsu ģeneratoriem. Tas, ka mēs varējām uztvert viņu pirmo raidījumu, kas nebija adresēts mums, liecina, ka viņu ģeneratoriem nav nekā kopīga ar agrākajiem.

— Bet varbūt viņi sūtījuši radiogrammu tieši mums? Ja pie viņiem viss ir citādāks, daudz varenāks, tad varbūt ir arī teleskopi, ar kuriem iespējams mūs saskatīt.

— Domāt var visādi, — komandieris paraustīja plecus. — Tomēr tas ir maz ticami. Ja viņi gribēja runāt ar mums, tad velti bija lietot jauno ābeci, kuru mēs nezinām un nevaram saprast.

— Ir vēl cita hipotēze, — Krivonosovs teica. — Viņi varēja runāt nevis ar mums, bet ar citiem kosmiskajiem kuģiem, kas atrodas šajā virzienā.

Kā atbilde uz radioinženiera teikto sekoja atkār­tota plecu paraustīšana.

— Vai nav vienalga, — pēc brīža ierunājās Igors Zaharovičs, — ar ko viņi runā -— ar kosmisko kuģi, Zemi, Mēnesi vai Venēru. Tikai ne ar mums.

Deviņi cilvēki bija stipri satraukti. Lai arī radio­gramma nav viņiem domāta, tomēr tā ir Zemes cil­vēku balss pēc astoņu gadu prombūtnes. Vienīgi komandieris bija pilnīgi mierīgs, vismaz ārēji,

— Tikai ne ar mums, — viņš atkārtoja, iziedams no kabīnes.

Pēkšņi visi saklausīja raksturīgo skaņu, kāda ro­das, radioaparātam automātiski ieslēdzoties.

— Ar mums! — Mihais Krivonosovs uzvaroši iesaucās, strauji pagriezdamies uz uztvērēja pusi. — Pasauciet komandieri! Raidījums! Morze!

Uz lentes cita pēc citas parādījās domu zīmes un punkti. Nepazīstamais operators strādāja precīzi.

Desmit cilvēki lasīja katrs pie sevis: «Kas runā? Kas runā? Atbildiet!»

Igors Zaharovičs, galīgi bāls un koncentrētu seju, tikko dzirdami pateica.

— Atbildiet, Mihail Fiļipovič!

Kabīnē atskanēja droši Morzes aparāta piesitieni, veidodami vārdus:

— Kosmiskais kuģis «Ļeņins» … Kosmiskais kuģis «Ļeņins» … Tuvojamies Plutona orbītai… Dodiet norādījumus … Pieņemu atbildi.