Viesis no bezgalības

1.

— Igors Zaharovičs aicina pastaigāties pa pil­sētu, — Ozerovs teica. — Kā tu, vai esi ar mieru?

— Tu droši vien gribēji teikt — palidot virs pilsē­tas? — Volgins pasmaidīja. — Mēs esam pieraduši sacīt «pastaigāties».

— Nē, es teicu tieši tā, kā vajag. Tieši pastaigāties kājām.

— Labprāt. Bet kas vēl nāks?

Jautājums bija pilnīgi pamatots. Agrāk viņi visur devās kopā, turpretim pēc kosmonautu atgriešanās Ļeņingradā saliedētā grupa izira. Bija neērti lidot lie­lajā atomlidmašīnā, to apmainīja pret trim mazākām, kustīgākām, ar lielākām manevrēšanas spējām. Bet pēc tam pamazām un dabiski parādījās gaumes un raksturu dažādības. Ekskursijas kaut kā gluži nema­not sāka rīkot uz dažādām vietām, un piecpadsmit cilvēki sapulcējās kopā tikai vakaros, kad atgriezās mājās.

Vtorovs, Kotovs un Fjodorovs, kas labi prata vairā­kas vecās valodas, varēja jau pilnīgi ciešami sarunā­ties tagadējā valodā, un viņiem Volgina palīdzība vairs nebija vajadzīga. Atomlidmašīnu vadīt bija iemācījušies visi.

Braucienu maršruti tika nosprausti iepriekšējā vakar,ā, un trijos lidaparātos braucēji mainījās katru dienu, taču visbiežāk ar Volginu kopā devās Vtorovs, Križevskis un, protams, arī Vladilens un Viktors Ozerovs.

Abas nešķiramās draudzenes — Mērija un Meļņi­kova — kopā ar Volginu izbrauca tikai vienu reizi. Marija Aleksandrovna par lielu sarūgtinājumu Vol­ginam, kam gribējās Meļņikovu redzēt katru dienu, joprojām izvairījās no viņa sabiedrības. Bet Viktors nevēlējās šķirties no Volgina pat Ksenijas Staņislav- skas dēļ.

Jaunā stūrmaņa slimība bija zināmā mērā mazinā­jusies, bet ne pārgājusi. Bija ļoti labi, ka viņš uz Zemes sastapa Volginu, — Ozerovs atdzīvojās, viņam radās interese par tagadējo dzīvi, bet, kā teica Meļ­ņikova, kaut kur iekšā vēl joprojām perinājās grūt­sirdība, un tai agri vai vēlu vajadzēja izpausties uz āru. Sergejs bija vienis prātis ar viņu.

Taču pagaidām viss bija labi.

Volgina priekšlikumu lidot uz Marsu un iepazīties ar faetoniešiem, pretēji gaidītajam, nepavisam neat­balstīja visi. Vairāk nekā puse kategoriski atsacījās.

— Man kosmiskie lidojumi ir līdz kaklam, — Kse­nija Staņislavska paziņoja.

Viņai pievienojās vēl seši. Tikai Vtorovs, Kotovs, Križevskis un Meļņikova tūlīt piekrita, pat ar prieku. Viktors Ozerovs neteica ne jā, ne nē. Viņam acīm­redzot gribējās lidot kopā ar Volginu, bet Ksenija palika mājās, tāpēc Viktors svārstījās. Volgins, starp citu, bija pilnīgi pārliecināts, ka Ozerovs nelidos uz Marsu.

— Nu labi! — viņš teica, kad noskaidrojās, kā biedri uztver šo priekšlikumu. — Lidosim septiņi. Tas neprasīs daudz laika.

— Kurus jūs domājat? — Vtorovs jautāja.

— Jūs četrus, Vladilenu un Mēriju. Es domāju, ja lidos Marija, lidos arī Mērija.

— Jā, tās vairs ne ūdens, ne uguns nevar šķirt.

Ceļojumu pa Zemi atkal atlika. Taču steigties ne­bija nekādas vajadzības. Tie, kas palika uz Zemes, nolēma gaidīt biedrus Ļeņingradā. Vladilens saistījās ar kosmodroma dežurantu un uzzināja, ka raķeto- plānā, kas izlidos uz Marsu ceturtajā oktobrī, būs rezervētas septiņas vietas.

To uzzinājis, Ozerovs apvainojās.

— Tu pat neuzskatīji par vajadzīgu izdibināt ma­nas domas, — viņš teica Volginam.

— Kāpēc, ja tās tik un tā ir skaidras.

— Tev skaidras …

— Un tev arī, — Volgins viņu pārtrauca. — Atzīs­ties!

Viktors īdzīgi sarauca pieri, bet neko neatbildēja. Volgins sāka smieties.

•— Redzi nu, — viņš teica.

— Cik ilgs būs jūsu lidojums?

— Ne ilgāks par nedēļu.

— Nu, tas nav tik traki. Labi, es palikšu.

Visas šīs dienas bija brīnišķīgs laiks. Kosmonauti zināja, ka tas tiek darīts viņu dēļ, — lietus Ļeņin- gradu atsvaidzināja naktīs. To izmantodami, kosmo­nauti un Volgins katru dienu devās izglītojoša rak­stura izbraucienos. Viņi izbraukāja pilsētas apkārtni

trīssimt kilometru rādiusā, aplūkoja pazīstamās vie­tas, apmeklēja Ladogas ezeru un Kronštati. Taču pati pilsēta viņiem īstenībā vēl nebija pazīstama. Volgins tūlīt saprata, ka Vtorovs aicina pastaigāties, kā nupat teica Viktors, lai beidzot apskatītu jauno Ļeņingradu tuvumā, nevis no gaisa.

— Kas vēl nāks? — Volgins jautāja.

— Nāks visi.

— Esmu ar mieru.

— Tūlīt pēc brokastīm. Mājās atgriezīsimies vakarā.

Volginā tas neizraisīja izbrīnu. Devītajā gadsimtā iziet no mājas uz visu dienu bija pavisam vienkārši. Laiks nedraudēja ar nepatīkamiem pārsteigumiem, izsalkumu varēja apmierināt jebkurā automātiskajā ēdnīcā, par nogurumu nebija jābēdā. Antigravitācijas josta pasargāja cilvēku no noguruma. Un pat tādā gadījumā, ja ekskursanti aizietu pārāk tālu, viņi jeb­kurā mirklī varēja izsaukt dežurējošo atomlidmašīnu un nokļūt ar to mājās.

Kosmonauti bija aplikuši jostas tūlīt pēc atbrauk­šanas Ļeņingradā. Tāpat kā pie visa apkārtējā, viņi pierada pie jostām apbrīnojami ātri. Visi valkāja tagadējos tērpus. Bet Staņislavska arī matus uzsukāja moderni. Meļņikova būtu darījusi tāpat, kaut vai draudzības jūtu dēļ, taču viņas frizūra arī tāpat ļoti atgādināja Mērijas matu šakārtojūmu un turklāt viņa zināja, ka zeltainie, uz pleciem brīvi krītošie mati viņai piestāv.

— Kur mēs iesim? — Volgins jautāja, kad visi bija sapulcējušies verandā.

— Kur acis rāda, — Vtorovs pajokoja. — Vai nav vienalga? Iziesim no majas un dosimies, piemeram, pa labi.

— Vai pa kreisi, — Vsevolods Križevskis pieme­tināja.

— Vai pa kreisi. ..

Pēc Vladilena ieteikuma, viņi pagriezās pa labi.

Ielās bija daudz cilvēku. Pieradis pie lidaparāta, Volgins domāja, ka tagadējie cilvēki reti staigā kā­jām, taču redzēja, ka maldījies. Gājēju nepavisam nebija mazāk kā viņa laikā.

Volginu un kosmonautus visi uzreiz pazina, tas bija redzams pēc skatieniem, taču neviens nezin kādēļ viņus nesveicināja. Tāda izturēšanās pārsteidza visus kosmonautus, un Vtorovs jautāja, kāpēc pilsētas iedzīvotāji ignorē viesus.

— Tas tā nav, — Mērija atbildēja (Volgins pār­tulkoja viņas teikto). — Ja katrs pretimnācējs sāks ar jums sveicināties, tad atbildēt uz sveicieniem būs ļoti nogurdinoši. Viņi to labi saprot.

— Tieši militāra disciplinētība, — Vtorovs jokoja.

Tikai Volgins nemaz nebrīnījās. Viņš labāk par

draugiem zināja savu jauno laikabiedru iejutību un smalkjūtību. Visi viņi domāja tāpat kā Mērija. Un nebija vajadzīgi iepriekšēji rīkojumi, kā iedomājās Vtorovs: katrs pats saprata, kā izturēties.

No lejas, no zemes, pilsēta izskatījās pavisam citādi nekā no augšas, no atomlidmašīnas. Mājas gandrīz nebija redzamas, tās aizsedza fasādu priekšā augošie kuplie koki. Iela atgādināja dārzu. Šo iespaidu vēl padziļināja tas, ka nekur neredzēja nekādu žogu.

Trotuāri bija ļoti plati, tos veidoja dažādas krāsas paralēlas joslas, kas slīdēja dažādā ātrumā. Visātrāk slīdēja vidējā, uz trotuāra malām joslu ātrums sama­zinājās, bet pašas malējās bija nekustīgas. Kosmo­nauti izvēlējās labajā pusē malējo joslu.

Ielas vidējā braucamā daļa bija samērā šaura, virs tās dažādā augstumā traucās atomlidmašīnas visās iespējamās krāsās.

Gar pašu trotuāru, gandrīz skarot zemi, lēnām vir­zījās garas, caurspīdīgas atomlidmašīnas, kas šķita izgatavotas no ļoti plāna stikla. Reizēm tās bija pil­nīgi tukšas, bez jebviena cilvēka — tātad tās vadīja automāti. Mīkstie sēdekļi tajās arī bija caurspīdīgi un grūti saskatāmi.

Kāds cilvēks piegāja pie trotuāra malas un pacēla roku. Atomlidmašīna apstājās, cilvēks iekāpa, un mašīna atkal sāka virzīties uz priekšu.

— Tie laikam ir modernie trolejbusi, — Kotovs ieteicās. Vladilens šo minējumu apstiprināja.

— Tie iet pa maršrutu, — viņš sacīja.

— Bet kā lai zina, kurp tie iet?

— Lido, — Križevskis pārlaboja.

— Ieskatieties uzmanīgāk, — Vladilens atbildēja. — Mašīnai priekšā ir numurs.

Iela beidzās ar plašu laukumu. No tā radiāli uz visām pusēm aizstiepās citas ielas. Augstu gaisā bija redzams milzu tilts un spirālveida ceļa atzarojums. Pa to bieži aizšāvās sudrabaini vilcieni, kas attīstīja ļoti lielu ātrumu. Laukuma vidū atradās piemineklis — cilvēka figūra kosmonauta tērpā. Tā gandrīz sniedzās līdz tilta arkai.

— Tavā priekšā, Marij, piemineklis tavam vectē­vam — Borisam Meļņikovam, vienam no pirmajiem Zemes astronautiem, — Mērija teica. Volginam par brīnumu Meļņikova nelūdza pārtulkot, acīmredzot viņa saprata draudzeni.

«Tā ari ir,» Volgins nodomāja. «Viņa ir radiniece, nevis tikai uzvārda māsa tam Meļņikovam, par kuru es lasīju «Piektajā planētā». Jāuzzina vēl par Vto- rovu.»

Astronauta galva bija lepni pacelta: Boriss Meļņi­kovs skatījās augšup uz debesīm, kur viņš bija iekļu­vis viens no pirmajiem. Volginam šķita, ka statujas seja ir līdzīga Marijas sejai. Viņš to pateica saviem pavadoņiem.

— Bet man gan nemaz tā neliekas, — Vtorovs iebilda. — Pat vairāk, piemineklis vispār maz līdzi­nās oriģinālam.

— Vai tad jūs viņu redzējāt? — Volgins jautāja.

— Es viņu neredzēju dzīvu, bet uz mūsu kosmosa kuģa vadības pults bija palikusi Meļņikova un Vto- rova fotogrāfija. Tā uzņemta, kad viņi bija dzīvi.

— Kā šī fotogrāfija nokļuva pie jums? — Volgins jautāja, priecādamies par iespēju tūlīt pat noskaidrot jautājumu, kas viņu interesēja.

— No ģimenes albuma. Dodoties lidojumā ar «Ļeņinu», es to paņēmu līdzi.

— Tātad arī jūs …

— Mūsu ģimenē kosmonauta profesija ir kļuvusi par tradīciju. Genadijs Vtorovs, Meļņikova biedrs un līdzgaitnieks, bija mans vecvectēvs. Vectēvs un tēvs arī bija kosmonauti.

— Bet jūs taču esat vecāks par Mariju Aleksan- drovnu.

Vtorovs paraustīja plecus.

— Meļņikovam dēls piedzima vēlu, bet Vtorovam agrāk, tas ir viss.

— Maskavā, — Vladilens teica, — ir piemineklis pirmajai kosmonautu grupai. Tur jūs atradīsiet arī savu vecvectēvu.

— Šo pieminekli es zinu, — Vtorovs atbildēja. — Tas tika uzstādīts pirms mūsu lidojuma. Tikai man prātā nenāca, ka tas vēl eksistē.

— Starp citu, Vladilen, — Volgins sacīja, — es visu laiku gribēju jums jautāt, kā pagātnes pieminekļus izdevies pasargāt no laika zoba iedarbības?

— Precīzi nevaru pateikt. Tos speciāli apstaro un noklāj ar īpašu bezkrāsainu sastāvu. Uz šo jautājumu tev vislabāk atbildēs Josi. Parunā ar viņu pa teleofu.

— Kur mēs tagad iesim? — Kotovs jautāja.

— Tagad, — Vladilens atbildēja, — kur jums tīk. Es pirmīt ieteicu doties šajā virzienā, lai parādītu Marijai Borisa Meļņikova pieminekli.

Marija Aleksandrovna uzmeta Vladilenam patei­cības pilnu skatienu. Volgins pārliecinājās, ka viņa lieliski saprot tagadējo valodu. Acīmredzot Mērija nebija zaudējusi laiku un paguvusi draudzenei daudz ko iemācīt.

— Iesim, piemēram, šeit, — Vtorovs teica, norādī­dams uz pirmo ielu, kas pagadījās ceļā.

Ļeņingrada arī agrāk bija bijusi milzīga pilsēta. Tagad tā šķita supermilzenis. Piecas stundas viņi jau klaiņoja pa to, iegriezdamies no vienas ielas citā, šķērsodami laukumus, paceldamies pa slīdošajām trotuāru lentēm uz tiltiem, uz spirālveida ceļa staci­jām, taču vēl arvien, kā teica Vladilens, atradās «mā­jas tuvumā».

No tiltiem pavērās plašs skats, taču līdz pat apvār­snim bija pilsēta un tikai pilsēta. Tai nebija ne gala, ne malas.

— Man gribas ēst, — Križevskis paziņoja.

Vladilens pajautāja kādam garāmgājējam, un tas parādīja, kādā virzienā jāiet. Ēdnīca izrādījās gluži blakām. Virs ieejas nezin kādā veidā, gluži kā gaisā mirdzēja īss uzraksts.

— Izlasi, — Ozerovs palūdza Volginu.

— «Ēdināšana», — Volgins pārtulkoja.

— Neglīti! — Ksenija piezīmēja. Būtu uzrakstījuši «bufete», «kafejnīca» vai «ēdnīca». Bet tā — «ēdinā­šana»! Pārāk tieši.

— Toties precīzi un izmeļoši, — Viktors iesmējās.

— Vēl precīzāk būtu rakstīt «Ēdināšanas punkts».

Jaunās ēras devītā gadsimta cilvēku reālistiskā

pieeja nevienam nepatika.

— Iesim, lai mūs paēdina, — Kotovs iesmējās.

Toties iekšpusē ēdnīca bija tik skaista, ka neat­skanēja neviens kritisks vārds. Milzīgo telpu, ko sedza caurspīdīgs kupols, rotāja daudzi dekoratīvie augi un pat puķu stādījumi. Dažāda lieluma galdiņi slēpās zaļumos. Gaiss smaržoja pēc jūras — pēc ozona un joda.

Apmeklētāju bija maz, un draugi tūlīt atrada tik lielu galdu, ap kuru viegli varēja sasēsties piecpa­dsmit cilvēki.

Uz galda atradās diezgan bieza grāmata.

— Plaša ēdienu karte, — Volgins krieviski sacīja, pārliecinājies, ka tas ir ēdienu un dzērienu saraksts.

— Bet ja nu mums iekārojas tas, kā šai ēdienu kartē nav? — Ksenija painteresējās.

— Es, — Volgins teica, — jau esmu veicis tam­līdzīgus eksperimentus. Tiesa, ne šādās ēdnīcās, bet mājās, un arvien esmu saņēmis to, ko gribējis. Vajag tikai paskaidrot, kādu tieši ēdienu jūs vēlaties.

— Kam gan mēs varētu paskaidrot?

— Pārtikas rūpnīcas dežurantam. To var izdarīt ar kabatas teleofa palīdzību. Gaidīt nevajag vairāk par desmit minūtēm.

— Nu, ja jau tā, — Vtorovs teica, — apmierināsi­mies ar šo sarakstu. Tajā droši vien atrodams viss, kas vajadzīgs. Jūs labāk par mums zināt tagadējos ēdienus, Dmitrij Aleksandrovič. Izraugieties un pa­sūtiet.

Vtorovs nekādi nevarēja pierast dēvēt cilvēkus, pēc tagadējās modes, tikai vārdā. Mēriju un Vladi­lenu viņš uzrunāja vārdā tikai tāpēc, ka viņiem ne­bija tēva vārda. Tiesa, vienreiz viņš nosauca Mēriju par Mēriju Lūcijevnu, bet jaunā sieviete tik sir­snīgi sāka smieties, ka Vtorovs apmulsa un vairs neriskēja.

Pārējie kosmonauti ātri pierada iztikt bez tēva vārda un kļūdījās arvien retāk un retāk. Bet Vtorovu visi sauca par Igoru Zaharoviču, pat Vladilens un Mērija.

Volgins ātri izvēlējās ēdienus. Informējis par to draugus un saņēmis piekrišanu, viņš vaicāja Vladi­lenam, ko darīt tālāk. Līdz šim viņš neko nebija pats pasūtījis un nezināja, kā to darīt.

— Tagad, — Vladilens atbildēja, — pieteic pasūtī­jumu produktu sadalītājam.

— Kur viņš atrodas?

— Kas?

— Sadalītājs.

— Ak! — Vladilens pasmaidīja. — Viņš atrodas ļoti tālu no šejienes, pārtikas rūpnīcā.

— Tātad pat teleofu?

— Nē. Vienkārši nosauc izraudzīto ēdienu numu­rus un pasaki, cik porciju.

— Kam tad lai nosauc?

% Vladilens paskatījās uz Volginu, kā varētu paska­tīties skolotājs uz neapķērīgu skolēnu, kas nespēj saprast acīm redzamas lietas.

— Es domāju, ka tu jau esi pazīstams ar ēdinā­šanas tehniku, — viņš sacīja. — Nevienam! Nosauc tikai numurus!

— Tāpat sēdot pie galda?

— Protams. Nu nosauc tos man, es paklausīšos.

Volgins pārtulkoja savu sarunu ar Vladilenu ci­tiem.

— Interesanti, — Džordžs Vilsons teica. — Acīm­redzot šeit kaut kur paslēpts mikrofons un raidītājs. Jūsu vārdus pārraidīs sadalītājam.

— Diezin vai te ir tik vienkārša tehnika, — Krivo­nosovs piezīmēja. — Droši vien kaut kas pavisam jauns, ko mēs nezinām. Vajadzēs pavaicāt Vladile­nam.

Volgins, cenzdamies runāt skaidri, skaļi nosauca izraudzītos numurus, piebilzdams, ka pusdieno piec­padsmit cilvēku.

Nepagāja ne minūte un tukšā galda vidējā daļa nozuda un atkal parādījās, piekrauta ar slēgtiem traukiem un galda piederumiem. Tas notika tik ātri, ka neviens nepaguva pateikt ne vārda. Bija tāds iespaids, ka viss viņu priekšā radās (tieši radās) no gaisa.

— Tādu triku esmu redzējis tikai kino, — Vtorovs teica. — Taču tur ir saprotams, kā to taisa.

Ksenija Staņislavska iekliedzās un bailēs atlēca no galda. Mērija un Vladilens sāka smieties.

— Pasaki tūlīt, — Meļņikova teica, uzrunādama Mēriju, — kā tas notiek?

Šos vārdus viņa izrunaja diezgan skaidri jaunajā valodā.

— Ļoti vienkārši, •— Mērijas vietā atbildēja Vladi­lens. — Tukšā galda virsma noslīdēja uz leju, bet tās vietā pacēlās cita, uz kuras automāti jau bija salikuši pasūtītos ēdienus. Tas viss notiek ļoti ātri, gaidīt nevajag.

— Mēs to redzam, — Kotovs teica. — Bet uz galda taču ir kaut kas līdzīgs vīna kausiem. Tie varēja ap­gāzties, galda virsējai daļai tik strauji paceļoties.

— Ir ņemti vērā visi apstākļi, — Vladilens atbil­dēja. — Automātiem nepiemīt cilvēku apzinīgā pie­sardzība. Lai atvieglotu to darbu, galda virsma pār­klāta ar metāla slāni, bet visiem galda piederumiem apakšpuses ir magnetizētas. Pamēģiniet pacelt jeb­kuru vīna kausu vai šķīvi un jūs par to pārliecinā­sieties.

Gandrīz visi tūlīt sekoja šim ieteikumam. Galda virsma vāji, tomēr jūtami pievilka vīna kausus un šķīvjus.

— Viss skaidrs! — Kotovs teica.

Volgins atcerējās Muncija māju Vidusjūras krastā un savus mēģinājumus paskatīties, kā «oficianti» strādā. Tur viss notika kaut kā citādi.

— Es nezinu, kā iekārtota ēdamistaba Muncija mājā, — Vladilens atbildēja uz Volgina jautājumu. — Ir daudzas sistēmas. Zem mums, — viņš norādīja lejup, — 4r plaša telpa, ko aizņem sarežģīta mehā­nismu sistēma. Privātās mājās tādas neierīko. Do­māju, ka jums visu pa caurulēm piegādāja servējo­šajam mājas automātam.

Volginu pārsteidza vārds «privāta māja», ko izteica

Vladilens. Tas skanēja gluži krieviski, un to saprata visi, izņemot Vilsonu.

— Vai tad pie jums pastāv privātīpašums? — Vto­rovs jautāja.

— Privātīpašums nepastāv, bet ir privātais valdī­jums. Māja pieder cilvēkam, kamēr viņš tajā dzīvo. Tas pats attiecas uz visu pārējo. Tas uzvalks, kas jums pašlaik mugurā, nepieder visiem, bet tikai jums, vai ne?

— Es domāju, ka vārds «privāts» sen aizmirsts.

— Tas nav sliktāks par citiem un apzīmē to, ko vajag. Var sacīt «personisks» — tas ir gluži viens un tas pats.

— Vārdi paliek, bet doma mainās, — Kotovs pie­bilda.

— Pilnīgi pareizi.

Kad pusdienas beidzās, Vladilens teica:

— Var nokopt galdu!

Un galda virsējā daļa atkal nozuda. Taču šoreiz tā neaizslīdēja tik strauji, un viņi varēja izsekot tās kustībai. Nozudušās virsējās daļas vietā atkal parādī­jās cita — tukša un tīra.

— Gribētos paskatīties, kā tur lejā viss notiek, — Kotovs teica.

— Es domāju, ka to varēs izdarīt. Taču ieiet šajā telpā bez mehāniķa nedrīkst, — Vladilens paskaid­roja.