Viesis no bezgalības

PROLOGS

Pāri Parīzei, gandrīz virs pašiem jumtiem, rietumu virzienā vēlās zemi, drūmi padebeši. Miklā migla slēpa skatienam trīs ceturtdaļas Eifeļa torņa, un ne­viļus gribējās domāt, ka tur augšā virs mākoņiem tā smaile iesniedzas mirdzošā zilgmē.

Bez mitas, augām diennaktīm pilsētā laiski sijājās neganti vienmuļš lietus.

Pa istabas logu labi varēja saskatīt torņa ažūrās konstrukcijas, un Volgins bija pieradis stundām ilgi tīksmināties ap to «gaisīgo» līniju smalkumu, likās, it kā tās uz debess fona kāds būtu ievilcis ar rasē­jamo velci.

Jau trešo dienu slimnieks neredzēja pierasto ainu, cauri slapjajam stiklam pat apakšējā stāva masīvās kontūras bija tikko atšķiramas. Tas izraisīja nepa­tiku, un garās stundas, kas bija vientuļi jāpavada gultā, likās vēl garākas un garlaicīgākas. Šķita, it kā no istabas kāds būtu izgājis, pie kura Volgins pa sli­mības laiku bija pieradis, un tagad spītīgi atsakās at­griezties.

Katru ritu, pavēris acis, viņš cerēja ieraudzīt pa­zīstamo torņa siluetu, taču gaidas bija veltīgas.

«Laikam jau es to vairs neredzēšu,» Volgins do­māja.

Viņš labi zināja, ka jāmirst, ka viņa dienas skaitītas.

Tādu spriedumu Volgins izlasīja apkārtējo cilvēku sejās, saklausīja uzsvērti možajā tonī, kādā visi ar viņu sarunājās, solīdami drīzu un pilnīgu izveseļo­šanos. Bet vēl labāk viņam to pateica iekšējā nojauta.

Nāves viņš nebaidījās. Viņš domāja par to mierīgi, izjūtot kaut ko līdzīgu parastai ziņkārei.

Kad par drīzo izveseļošanos runāja ārstējošie ārsti, Volgins klausījās ar apslēptu smaidu. «Cik dīvaini,» viņš prātoja, «ka tieši medicīna melus uzskata nevis par nosodāmiem, bet, gluži otrādi, par pilnīgi pieļau­jamiem un pat nepieciešamiem, kad jārunā ar bez­cerīgi slimiem. Un tikai tāpēc, ka vairums cilvēku baidās nāves … Bet kas gan var būt vienkāršāks un dabiskāks?»

Un tūlīt Volgins iztēlē skatīja nebeidzamu virkni cilvēku, kas bija miruši viņa acu priekšā, miruši bez bailēm un «mierinošajiem» meliem. Viņu bija daudz. Viņi devās nāvei pretim, zinādami, kāpēc tā vajag . ..

Bet neviens nekad neteiks slimniekam patiesību. Neviens neticēs, ka slimnieks ir vienkārši piekusis, ka viņš ar prieku uzņems vēsti par savu galu, ka viņam nemaz nav žēl šķirties no dzīves, kas sen kļu­vusi par slogu. Kaut tikai zinātu, kad, lai varētu tam sagatavoties.

Liktos, kas varētu būt vienkāršāks, bet neviens ne­sapratīs un neteiks …

Pēkšņi Volgina atmiņā atausa frāze, ko viņš bija dzirdējis šorīt: «Drīz, jaunais cilvēk, jūs varēsiet strādāt.»

To teica, izmeklējis Volginu, pazīstams Parīzes profesors.

Protams! Kā viņš to tūliņ nebija sapratis! . . .

Tieši tā ari bija gaidītā vēsts. Tā nemēdz sacīt smagi slimiem, kuri tiešām varēs celties pēc diviem vai trim mēnešiem. Tas būtu muļķīgi. Tā mēdz runāt tad, kad viss ir galā, kad atlikušas tikai dažas dienas un ārstam nav slimniekam nekā ko teikt.

Tātad jau drīz, varbūt pat šodien vai rīt. . .

Volgins pavērās logā. Cauri slapjajam stiklam jo­projām neko nevarēja saskatīt, izņemot koku galotņu neskaidros apveidus, — istaba, kurā gulēja Volgins, atradās augšējā stāvā.

«Arvien vēl nav un nav,» viņš nodomāja.

Neatkarīgi no Volgina gribas viņa vēlēšanās redzēt iemīļoto deviņpadsmitā gadsimta tehnikas pieminekli kļuva par uzmācīgu ideju. Tagad jau šķita neiedomā­jami šķirties no dzīves, nepametot atvadu skatienu uz torņa smaili.

Pastiepis roku, Volgins nospieda zvana pogu. Tūlīt ienāca sieviete, uzmetusi uz pleciem baltu halātu.

— Kāpēc jūs? — Volgins brīnījās, pazinis sūtņa sievu. — Vai tad kopējas nav?

— No šīsdienas viņa dežurēs tikai naktīs.

— Man šķiet, — Volgins sacīja, — ka ari naktīs kopēja nav vajadzīga. Man ir daudz labāk, un drīz es varēšu sākt strādāt. — Viņš pavīpsnāja. — Tā šodien sacīja profesors, bet kurš gan to zina labāk nekā viņš, vai ne? Tātad, mīļā Vera Andrejevna, es palūgšu jūs piezvanīt, lai šovakar māsiņu nesūta.

— To nekādā ziņā nedrīkst, Dmitrij Aleksandrovič. Profesors teica …

— Es zinu, ko viņš teica, — Volgins pārtrauca.

— Vismaz to, ko viņš teica šeit, šajā istabā. Aiz dur­vīm viņš varbūt runā ko citu… Tie ir viņa vārdi: man esot daudz labāk un vajagot vairāk gulēt. Esmu tieši nodomājis paklausīt šim padomam. Bet kopējas mani tikai traucē. Viņas uzskata par nepieciešamu izklaidēt mani ar sarunām … tas mani satrauc.

Vera Andrejevna pasmaidīja un pieliekusies rūpīgi sakārtoja segu.

— Un tomēr, — viņa iebilda, — tas nav iespējams. Profesors noteica, ka naktīs obligāti jādežurē māsiņai. Jums var pēkšņi kļūt sliktāk. Ja viņa jūs traucē, mēs palūgsim, lai sēž blakusistabā.

Volgins sarauca pieri. Viņam gribējās sacīt: «Ļau­jiet jel pēdējos mirkļus nodzīvot mierīgi,» bet viņš pasacīja pavisam ko citu:

— Tik un tā viņa ik pēc pusstundas nāks šeit iekšā skatīties, bet man ir ļoti trausls miegs … Būtu labāk, ja jūs izpildītu manu lūgumu. Slimniekam vajadzīgs miers.

— Jūs sākat gražoties. Ļoti labi, tā ir izveseļošanās pazīme. Bet izpildīt jūsu kaprīzi nekādi nav iespē­jams. Māsiņai jādežurē. Viņa jūs netraucēs, viņai pa­teiksim, lai nenāk šeit. Bet, ja kaut kā ievajadzēsies, jūs pazvanīsiet. Labi?

— Tā nav kaprīze, — Volgins nopūzdamies iebilda.

— Jūs ļoti labi visu saprotat, bet tikai negribat atzī­ties. Lai notiek, kā jūs vēlaties.

— Tātad norunāts?

— Jā, slimam cilvēkam grūti apstrīdēt veselos. Lai notiek, kā jūs vēlaties, — Volgins atkārtoja. — Man pie jums cits lūgums … Lūdzu, piezvaniet un uzzi­niet, kāds rit būs laiks. Man tas ļoti svarīgi…

Vera Andrejevna bažīgi paskatījās slimniekā.

— Kā jūs teicāt? — viņa jautāja, cerēdama, ka ir pārklausījusies.

Bet Volgins skaidri atkārtoja savu lūgumu.

— Tas man ir ļoti svarīgi, — viņš nepiekāpās. — Var piezvanīt uz aerodromu, tur vienmēr zina, kāds būs laiks. — Slimnieks pamanīja savas sarunu biedrenes sejā pavīdam samulsumu un saprata tā cē­loni. — Tie nav murgi, kā jūs droši vien domājat. Lieta pavisam vienkārša. Man briesmīgi apnicis lie­tus, un tas ir viss. Jaukā laikā mirt ir patīkamāk nekā sliktā, — viņš pajokoja. — Un turklāt gribas vēlreiz redzēt torni…

Ar visiem slimniekiem piemītošu vērīgumu Volgins tūlīt pat pievērsa uzmanību tam, ka Vera Andrej evna neko neiebilda pret viņa vārdiem par tuvo nāvi. Sirds iepukstējās mazliet stiprāk. Jā, tā tas ir! Nāve pavisam tuvu, tā ir tepat, blakus!

— Mihails Petrovičs vēl nav pārnācis, — sieviete nedroši ieminējās.

— Kāds tam sakars ar viņu? Vai tad jūs vairs ne­protat runāt pa telefonu? Esat aizmirsusi franču va­lodu? Bet, starp citu, kur ir Mihails?

— Labi, es piezvanīšu, — viņa piekāpās. — Mihails Petrovičs aizbrauca uz ministriju. Pamēģiniet iemigt, Dmitrij Aleksandrovič. Varbūt nolaist štoru?

— Nē, vēl par agru iedegt gaismu.

Vera Andrejevna steidzīgi izgāja.

Volgins noskatījās viņai pakaļ ar neskaidru vainas apziņu. Vera Andrejevna noturēja viņa lūgumu par murgiem. Kas tur ko brīnīties? Katrs domātu tāpat. Kādēļ gan būtu vajadzīgas laika ziņas pie gultas saistītam, mirstošam cilvēkam?

«Patiešām, no kurienes radusies šī uzmācīgā vēlē­šanās redzēt vēlreiz Eifeļa torni?» viņš domāja. «Kaut kas man galvā nav kārtībā. Prāts sāk tumšoties — pats nelādzīgākais, kas vien varēja notikt.»

— Kaut drīzāk pienāktu gals … — Volgins no­čukstēja.

Bet viņa domas šodien darbojās skaidrāk nekā jeb­kad.

Volgins atcerējās savas slimības sākumu. Viņu gri­bēja sūtīt uz mājām. Taču viņš pats tam pretojās, būdams pārliecināts, ka drīz atveseļosies, bet vēlāk, kad kļuva skaidrs, ka stāvoklis ir bīstams, bija jau par vēlu. Tā nu būs jānomirst Parīzē un jāatdusās sve­šas zemes klēpī.

Nekad viņš vairs neredzēs dzimteni…

Patlaban tur ziema.

Volgins aizvēra acis …

Viņš iztēlē skatīja janvāra sniegu Ļeņingradas ielās — pilsētā, kur bija dzimis un uzaudzis, kur bija pirmoreiz saticis Iru.

Volgins atkal stāvēja Vasilija salā pie krastmalas granīta margām. Priekšā pletās ledū iekaltās skaistu­les Ņevas plašā panorāma. Tālu viņā pusē mirdzēja Izaka katedrāles kupols. Nedaudz pa labi uz Vēstures arhīva dzelteno sienu fona izcēlās Pētera lepnais siluets staltā zirgā. Vara jātnieks! Šo pieminekli viņš ļoti mīlēja kopš bērnības. Cik reižu skolas laikā Vol­gins nebija jūsmojis par šo dižo skatu — skaistāko visā pilsētā.

Viņš pārgāja pāri tiltam un nonāca plašajā Pils lau­kumā. Izgājis cauri dzeltenajai arkai, šķērsoja Ņevas prospektu.

Šeit māja, kurā viņš dzīvoja . ..

Kopš tā laika pagājuši sešpadsmit gadi, taču atmiņa glabāja katru dzimtās pilsētas sīkumu.

Vai gan bija iespējams aizmirst Ļeņingradu, vis­skaistāko, visdiženāko pilsētu pasaulē!

Cita pēc citas acu priekšā pavīdēja bērnības draugu, skolas biedru sejas. Cik viņu bija daudz! Un spilgtāk par visām izcēlās mātes seja. (Tēvu, kas bija miris, Volginam divus gadus vecam esot, viņš neatcerējās.)

Beidzās skolas gadi.

Universitāte!

Ira!

Viņu Volgins pēdējo reizi redzēja tajā aukstajā tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešā gada februāra dienā, kad viņu pulks, triekdams atpakaļ vāciešus, ielauzās nelielā pilsētiņā.

Uz visiem laikiem atmiņā iespiedies šausmīgais laukums.

Stāvēdams kopā ar cīņas biedriem ierindā, Volgins klusēdams raudzījās, kā uzmanīgi noņēma no karā­tavām nomelnējušo, sastingušo Iras — viņa sievas — ķermeni.

rugājiem, ar uzblīdušiem vaigiem un blāvam, ne­spodrām acīm.

Cik labi, ka viņš ir tieši tāds — netīrs un izraisa pretīgumu un riebumu, it kā tavā priekšā būtu nevis cilvēks, bet rāpulis.

Tādam nav vietas virs zemes!

Binoklis noslīd lejup. Droši un stingri paceļas zil- ganmelnais stobrs.

Mirklis … un rīta skaidrajā klusumā kā kristāla šķinda noskan vientuļš šāviens.

Tūlīt pat tam piebiedrojas citi, uzliesmo apšaude, un kaut kur aiz apvāršņa smagi nodun lielgabali.

Sākas parastā cīņu diena.

Bet Dmitrijs Volgins, gvardes vienības snaiperis, nedzird pieaugošo kaujas dārdoņu. Visu pasauli aiz­ēnojusi līksma doma: zvērests izpildīts! Iznīcināts četrsimtais okupants!

Atmiņā ataust arī vēl cita neaizmirstama diena.

Starp nodegušās sādžas apsnigušajiem krāsmatu dūmeņiem parādes ierindā stāv gvardes pulks. Kara­vīri un komandieri saņem dzimtenes apbalvojumus.

Dziļš klusums. Tikai karoga samts švīkst stiprajā vējā.

Ne visai skaļi, tomēr ta, lai dzirdētu viss pulks, frontes pavēlnieka adjutants nosauc kārtējo uzvārdu: «Staršina Volgins!»

Un maršals piestiprina pie puskažociņa raupjās ādas Zelta Zvaigznes muarē lentīti.

Saviļņojošo tūkstoš deviņi simti četrdesmit piektā gada devīto maiju Dmitrijs Volgins sagaidīja Vīnē.

Karš bija beidzies, vajadzēja dzīvot tālāk. Ļeņin- grada likās tukša un skumja. Tur nebija un nekad nebūs Iras! Tāpēc Volgins aizbrauca strādāt uz peri­fēriju.

Toreiz viņš atkal sastapās ar Mihailu Petroviču Severski — Iras brāli. Senā un kara pārtrauktā drau­dzība atjaunojās.

Severskis strādāja Ārlietu ministrijā. Viņš ieteica Volginam, kas pēc izglītības bija jurists, pāriet diplo­mātiskajā dienestā. Volgins tam labprāt piekrita. Drīz vien kopā ar savu sievasbrāli viņš aizbrauca uz Fran­ciju.

Ta nu nāve, kas Volginu bija saudzējusi Liela Tēvi­jas kara frontēs, pārsteidza viņu Parīzē.

Dziļi nopūties, Volgins atvēra acis. Ar izbrīnu viņš ieraudzīja, ka istabā gandrīz pavisam satumsis. Acīm­redzot jau pienācis vakars. Tātad viņš ne tikai bija kavējies atmiņās, bet arī gulējis.

Lietus joprojām gurdi grabinājās logu rūtīs.

Volgins pastiepa roku, bet nepiezvanīja, izdzirdis blakusistabā stingrus vīrieša soļus.

Durvis atvērās.

Ienācējs apstājās uz sliekšņa.- Volgins saskatīja tikai tumšu siluetu gaišajā durvju četrstūrī, taču bez pūlēm pazina savu sievasbrāli. Mihails Petrovičs no­domāja, ka slimnieks aizmidzis, paspēra dažus soļus atpakaļ un gribēja aizvērt durvis.

— Es neguļu, Miša! — Volgins iesaucās. — Panāc šurp.

Severskis, klusi soļodams pa mīksto paklāju, pie­nāca pie gultas.

— Kāpēc tu guli tumsa? — viņš jautaja.

— Tumsa mani netraucē .. . Apsēdies šeit, uz gul­tas malas. Es tikko atcerējos savu dzīvi. Nekā ievē­rojama nav, bet nav arī par ko kaunēties. Un nav arī vairs ko nožēlot. Varu mierīgi mirt.. .

— Kas tās par runām! — Mihaila Petroviča balsī ieskanējās nepatika. — Kur tu to ņēmi, ka noteikti mirsi? Ja visi slimnieki mirtu, tad visi cilvēki būtu apmiruši. Es labāk iedegšu gaismu.

Viņš piecēlās un, piegājis pie durvīm, nospieda slē­dzi. Istaba kļuva gaiša.

Kad viņš atgriezās pie gultas, slimnieks gulēja ar aizvērtām acīm. Mihails Petrovičs vērīgi palūkojās uz Volgina šausmīgi novājējušo, nomelnējušo seju un smagi nopūtās.

Viņš atcerējās profesora šorīt teiktos vārdus: «Slimnieks nedzīvos ilgāk par trim dienām.» Vecais, pieredzējušais ārsts nebija kļūdījies. Mihails Petro­vičs to redzēja arī pats.

Viņš pieliecās un viegli pieskārās rokai, kas atra­dās virs segas:

— Dima, vai tu guli?

— Nē, — Volgins atvēra acis. — Pasēdi mazliet pie manis.

— Tev tūlīt atnesīs vakariņas, — Mihails Petrovičs apsēdās krēslā. — Vera Andrejevna man teica, ka tu esot sācis gražoties, — viņš gurdi un skumji pa­smaidīja.

— Kāpēc tev vajadzīgas laika ziņas? Un kas tā par iedomu ar Eifeļa torni?

Volgins sarauca pieri.

— Tāpat vien, — viņš negribīgi atbildēja. — Ne­pievērs uzmanību. Vai nu mazums kas ienāk prātā, kad cilvēks neko nedara.