Viesis no bezgalības

OTRA NODAĻA 1.

— Vai tu esi nospraudis kādu maršrutu? — Vladi­lens jautāja.

— Jā, i— Volgins atbildēja. — Es nedomāju apce­ļot visus Zemes kontinentus. To varēs darīt vēlāk. Tagad es vispirms gribu paciemoties savā dzimtenē, tur, kur agrāk bija Krievija, — viņš paskaidroja. — Es zinu, ka Ļeņingrada un Maskava pastāv arī tagad. Ar tām arī sāksim. Pēc tam es gribētu apmek­lēt vietu, kur atradās mans kaps. — Volgins redzēja, kā Mērija, dzirdot šos vārdus, sarāvās. — Pēc tam mēs dosimies uz Parīzi, apmeklēsim Ņujorku, San­francisko, Japānu … — Viņš ievēroja, ka sarunu biedri saskatās, un paskaidroja: — Bija tāda zeme Āzijas austrumos. Kā tā tagad saucas, nezinu. Un caur Sibīriju … nu, kā gan lai jums pasaka? Caur Āziju vai dosimies uz Ēģipti. .. Vai arī šo vārdu jūs nezināt?

— Kāpēc ne? — Vladilens atbildēja. — Mēs esam mācījušies seno Zemes ģeogrāfiju. Sibīrija, Ēģipte, — tagad es atceros,,. Tu tik viegli izrunā šos nosau­kumus. No tevis varētu iznākt brīnišķīgs senās ģeogrāfijas lektors.

Volgins iesmējās.

— Esmu nodomājis izvēlēties citu profesiju, — viņš teica. — Bet no Ēģiptes mēs atgriezīsimies šurp. Tas ir viss. Pārējais mani pārāk neinteresē.

i— Šis maršruts aizņems maz laika, — Mērija teica. Viņa atcerējās sava tēva lūgumu — aizkavēt Volginu ceļojumā pēc iespējas ilgāk. — Bez tām, ko tu minēji, uz Zemes ir vēl daudz vietu, kas tevi var interesēt. Tu neesi ņēmis vērā mūsdienu pārvietoša­nās līdzekļus. Atomlidmašīna mūs aizvedīs ļoti āti5 !.

— Bet katrā jaunā vietā mēs pakavēsimies neno­teiktu laiku, — Volgins iebilda. — Ar tām pilsētām, kuras nosaucu, es iepazīšos pamatīgi. Tā ka mēs neat- griezīsimies tik drīz.

— Kā vēlies, — Vladilens atteica.

Viņš arī zināja par Lūcija lūgumu un šā lūguma motīviem, kurus Lūcijs bija izskaidrojis. Bet ko viņi varēja darīt? Volgins izteica savu vēlēšanos pietie­kami skaidri. Palika cerība, ka ceļā viņš pārdomās.

«Viņu aizraus ceļojums, un viņam gribēsies redzēt vairāk,» domāja Mērija.

Izlidošana bija norunāta nākamās dienas rītā. Trīs­vietīgā atomlidmašīna, skaistā, ķiršbrūnā krāsā, ele­ganta un glīta kā rotaļlieta, jau stāvēja pie mājas verandas priekšā. Cilvēks, kas to pēc Lūcija lūguma bija atgādājis šurp, paņēma, nevienam neko nepra­sījis, kādu no Muncija atomlidmašīnām un aizlidoja atpakaļ, it kā nepievērsdams Volginam nekādu uz­manību. Droši vien viņš domāja, ka Volgins vēl nav izlēmis iepazīties ar pasauli.

Nekautrība, ar kādu šis cilvēks bez atļaujas pa­ņēma svešu mantu, pārsteidza Volginu, bet viņš neko neteica un neko nevaicāja, lai gan jautājums bija mēles galā. Laikam tā rīkojās visi. Muncijam bija trīs atomlidmašīnas. Viņš pats varēja izmantot tikai vienu, bet Muncijs taču dzīvoja kopā ar citiem cilvē­kiem, piemēram, ar Volginu. Cilvēks, kas atlidoja, nevarēja zināt, cik atomlidmašīnas vajadzīgas mājas iedzīvotājiem, tāpēc viņa pienākums bija apjautāties par to.

Tā atklājās viena no tagadējās, Volginam nepazīs­tamās dzīves iezīmēm, un viņš ilgi domāja, cenzda­mies to izprast. Beigu beigās viņš visu saprata. Lūcijs, lūgdams atomlidmašīnu, nebija neko teicis, kādā veidā atbraukušais atgriezīsies atpakaļ. Tāpēc atbrau­cējs secināja, ka var izmantot mājas saimnieka lid­aparātu, un rīkojās saskaņā ar savu secinājumu. Vai Lūcijs gan bija domājis, ka cilvēks dosies atpakaļ kājām?

Cilvēki vienmēr un visos gadījumos domāja par citiem, rūpējās par tiem, bet ne tikai par sevi. Un pierada pie uzmanības. Neviens nešaubījās, ka ik­viens cilvēks, izteicis kādu lūgumu, rūpēsies par tā izpildītāju. Tā bija arvien bijis daudzu gadsimtu gaitā. Tā rīkojās visi.

Lidojuma priekšvakarā Volgins jutās satraukts un naktī slikti gulēja. Ne kupolveida paviljonā Kiprā, ne arī Muncija mājā, kur viņš pavadīja laiku vientu­lībā, nesāksies viņa otrā dzīve. Tai bija jāsākas tieši rīt, kad, ne ar ko nesaistīts, brīvs kā putns, viņš me­tīsies dzīvē līdzīgi tam, kā metās Vidusjūras viļņos. Ar jūru viņš prata labi tikt galā, bet vai pratīs tikt galā ar dzīves okeānu?

Viņam bija mīļi un uzticami draugi, uz kuriem sā­kumā varēja balstīties. Tie neļaus «noslīkt», iemācīs «peldēt», kā nākas. Un parādīs pareizo virzienu.

«Viss būs labi,» Volgins nodomāja, iemigdams pašā rīta pusē.

Diena atausa skaidra un bez mākoņiem. Debesis šeit arī iepriekš reti kad bija apmākušās, taču Vol­gins jau zināja, ka laiks uz visas Zemes atkarīgs no saraksta. Visur izvietotās spēcīgās laika stacijas regu­lēja mākoņu daudzumu, nokrišņus un gaisa tempera­tūru atkarībā no visas planētas saimnieciskajiem plā­niem. Lietus lija iepriekš nosacītā vietā un iepriekš noteiktā laikā, vējš pūta tajā vietā un tad, kad bija nepieciešams novirzīt sablīvējušās siltā vai aukstā gaisa masas uz citurieni. Tādas parādības kā krusu, pēkšņu salnu vai negaidītu atkusni cilvēki vairs ne­pazina. Nekas viņus netraucēja. Katrs cilvēks zināja gadu uz priekšu, kāds būs laiks tajā vai citā vietā jebkurā dienā. Pat dodamies pastaigā, cilvēki ielū­kojās laika kalendārā, lai uzzinātu, kas gaidāms, — aukstums, siltums vai vējš. Nepieciešamības gadī­jumā cilvēks varēja pēc vajadzības pasūtīt, piemē­ram, lietu dārza aplaistīšanai, ja lietus nebija pare­dzēts pēc saraksta. Vairākas reizes Volgins bija re­dzējis, kā Muncijs pieprasīja lietu tuvākajā stacijā. Dažreiz viņam ieteica pagaidīt, citreiz paziņoja, ka tajā pašā dienā nevar izveidot lietus mākoni, un ap­solīja dot to nākamajā dienā no rīta. Un no rīta lija lietus, lija tik ilgi, cik bija vajadzīgs. Bet pēc tam debesis atkal noskaidrojās.

Uz visas Zemes klimats bija pakļauts cilvēka gri­bai. Vasara un ziema, pavasaris un rudens iestājās tikai tad, kad to «atļāva» laika stacijas. Daudzās vie­tās, kur agrāk bija neganti plosījies sals, ziema vispār neiestājās. Atvietojot ziemas mēnešos Saules staru trūkumu, virs milzīgām platībām mirdzēja mākslīgās saules. Tās sildīja Zemi tikpat spēcīgi kā īstā Saule vasarā, naktīs apdzisdamas un ļaudamas cilvēkiem mierīgi gulēt, bet rītā agri sākdamas atkal spīdēt. Kad pienāca īstais pavasaris, šīs saules nodzisa un palika karāties pie debesīm kā aukstas bumbas vai arī tika pārvietotas citur.

Tas viss Volginam likās kā pasakā. Taču viņš zi­nāja, ka tagadējie cilvēki nav apmierināti ar sa­sniegto. Viņi saskatīja trūkumus tur, kur Volginam viss likās pati pilnība. Reiz viņš noklausījās kāda zinātnieka lekciju, kas bija domāta visas Zemes skolu audzēkņiem, un uzzināja daudz ko interesantu. Izrā­dījās, ka laika regulēšanas sistēma novecojusi, ka tā jāpārveido. Vislielākais pārsteigums viņu gaidīja lek­cijas beigās. Nevis kā par fantastisku hipotēzi, bet gan kā par pilnīgi reālu iespēju, kas līdz šim nav īstenota tikai aiz «zinātniskās domas konservatīvis­ma» (tieši tādi bija lektora vārdi), zinātnieks pastās­tīja klausītājiem par detalizēti izstrādātu projektu … par Zemes orbītas, planētas attāluma no Saules un tās ass nolieces leņķa izmainīšanu.

«Tad,» sacīja lektors, «pašas par sevi izzudīs dau­dzās grūtības laika staciju darbā, samazināsies to enerģijas patēriņš. Planētas klimats visumā būs tāds, kādu mēs tagad iegūstam mākslīgi. Tieši jābrīnās, cik ilgi Zinātnes padome un Tehnikas padome nevar izlemt tik vienkāršu un skaidru jautājumu.»

«Vienkāršs un skaidrs jautājums» — šie vārdi vēl ilgi skanēja Volginam ausīs.

Cilvēks bija pakļāvis sev Zemi. Tagad viņš ar valdonīgu roku gatavojās iejaukties planētu dzīvē.

Cilvēki jau sen bija Saules sistēmas valdnieki, kāpēc gan viņi nevarēja pārvietot «mēbeles» šai savā lie­lajā mājā tā, kā gribēja, kā viņiem bija ērtāk? …

«Vienkārši un skaidri!» Volgins pasmaidīja, bet viņa domās valdīja juceklis. Zeme nav galds, ko var pārnest, kurp vajag. Un arī ne ēka, ko tāpat var pārvietot, izmantojot zemi par atbalsta punktu. Bet pati Zeme? Uz ko balstīties, lai pārvietotu planētu? Kur rast atbalsta punktu? Reaktīvie spēki? Bail pat iedomāties, cik daudz enerģijas vajadzēs tik «vien­kāršai» lietai.

«Ja Saules sistēmas uzbūves pārveidošana viņiem ir šīsdienas uzdevums,» Volgins domāja, «par ko tad gan viņi sapņo? Kas viņiem ir fantastika?»

Daļēju atbildi viņš saņēma no Muncija, kuram iz­stāstīja par dzirdēto lekciju.

— Es zinu par šo uzstāšanos, — Muncijs teica, — un uzskatu, ka Josi, tu klausījies zinātnieka Josi lekciju, ir pilnīga taisnība. Zinātnes padome jautā­jumu apspriedusi vairākas reizes. Projekts ir realizē­jams, taču vairākums Padomes locekļu uzskata, ka enerģija tagad vairāk vajadzīga citiem mērķiem. Bet projekts, bez šaubām, tiks realizēts samērā drīz. Tas sola lielas priekšrocības. Jūs jautājat, par ko sapņo fantasti? Es reti lasu fantastisko literatūru. Pēdējā laikā bieži parādās darbi, kuros runāts par visas Sau­les sistēmas pārvietošanu uz citu vietu, augstāk par Galaktikas putekļu slāni. Daži ierosina pārvietot Sauli ar tās planētu saimi tuvāk Galaktikas centrāla­jiem apgabaliem. Fantastika arvien nosaka zinātnes uzdevumus. Jācer, ka šie jautājumi briest, ja jau par tiem domā.

— Kas ir šis Josi? — Volgins jautāja. — Vai tas, kas oponēja jums diskusijā par mani?

■— Nē, cits. Jūsu aizstāvis, — Muncijs pasmai­dīja, — ir ķīmiķis. Starp citu, viņš bieži man apvai­cājas par jums. Viņš, protams, grib ar jums tikties.

Diena bija skaidra bez mākoņiem. Debess it kā aici­nāja pacelsies zilgmē.

Jegājis ēdamistabā, Volgins tur sastapa Jo un Lū­ciju), kas Ijija atbraukuši viņu pavadīt. Mērija un Vla­dilens jau stāvēja saģērbušies ceļam. Viņiem bija vienādi tērpi: garas bikses ar atlokiem un krekli, g'a- rām piedurknēm.

— Ļeņingradā ir auksti, — Mērija paskaidroja. — Tev arī vajag pārģērbties.

— Bet kur es Ķemšu citas drēbes? — Volgins jau­tāja.

— Es tās atvedu, — Lūcijs atbildēja.

Pēc brokastīm Jo paņēma Volginu zem rokas un ievada guļamistabā. Lūcijs viņiem sekoja.

— Izģērbies, — Jo sacīja. — Es gribu tevi izmeklēt.

Iepriekšējo mēnešu laikā Lūcijs bija izdarījis šo

procedūru vairākas reizes, un Volgins labi zināja, ko tas nozīmē.

Izģērbies Volgins nostājās Jo priekšā, nelielā attā­lumā no viņa. Dažreiz ārsts lūdza pagriezt muguru.

Jo nenāca tuvāk Volginam, bet stāvēja vienā vietā, turēdams rokā nelielu ierīci un uzmanīgi sekodams tās bultiņām un miniatūrajām slīdošajām lentēm. Viņš bieži grozīja mazas sviriņas un nospieda sīkas po­dziņas.

Ko viņš redzēja un kā saprata redzēto, Volgins nezināja, taču nebija grūti nojaust, ka ierīces nere­dzamie stari «izklausa» un «izmeklē» pēc kārtas visus viņa ķermeņa orgānus.

— Tu pēdējā laikā esi ļoti atspirdzis, — Lūcijs pie­zīmēja. — Arī rēta uz krūtīm gandrīz vairs nav redzama.

i— Labi! — Jo teica, iebāzdams ierīci kabatā. — Es neatrodu Dmitrijam vairs neviena defekta. Viņš ir absolūti vesels. Viņš var nēsāt jostu.

Volgins jautājoši paskatījās Lūcijā. Pēdējie, Jo vārdi nebija saprotami.

«. Volgins sen zināja, ka visi Jaunās ēras cilvēki nēsā ļoti platas jostas, taču uzskatīja tās tikai par tērpa piederumu. No viņam tuvajiem cilvēkiem tikai Mērija nenēsāja jostu. Arī paša Volgina uzvalkam bija šī acīmredzot obligātā apģērba detaļa. Bet te nu Jo runā, ka Volgins varot «nēsāt jostu». Kā to lai saprot, ja viņš to nēsā jau sen?

— Josta, kuru tu nēsā, — Lūcijs teica, — ir pa­rastas drēbes, turpretim mūsējās izgatavotas no īpaša auduma.

— No kāda?

— Vai tu kādreiz esi dzirdējis par antigravitāciju?

— Kaut ko esmu, tikai ļoti sen. Apmēram pirms tūkstoš deviņsimt gadiem, — Volgins iesmējās.

— Antigravitācija, — Lūcijs paskaidroja, — ir prin­cipā tas pats, kas antipievilkšana. Tehnika izmanto šo spēku visur. Piemēram, atomlidmašīnās. Zinātni, kas pētī, kā cīnīties pret smaguma spēkiem, sauc par graviloģiju. Tā derīga nē tikai tehnikā, bet arī medi­cīnā. Tu, protams, zini, ka cilvēks vislabāk atpūšas guļus stāvoklī. Kāpēc? Tāpēc, ka ķermeņa smaguma spēka spiediens uz skeletu ir mazāks. Cilvēka ķer­meņa vissmagākā daļa ir augšdaļa. Dabiski, radās doma par antigravitācijas jostām. Krūtis, rokas, galva sver mazāk, ja cilvēkam ir tāda josta. Tā, izrādās, ir ļoti noderīga veselībai. Var pat sacīt, ka jostu ievie­šana pagarinājusi cilvēka mūžu. Tagad tās valkā visi kā obligātu apģērba piederumu.

— Es domāju, ka tā tikai mode, — Volgins pie­bilda.

— Šī «mode» pastāv jau sešsimt gadu. Un diezin vai kādreiz izzudīs. Varbūt atklās iespējas šīs jostas izgatavot šaurākas.

— Bet kāpēc Mērija nenēsā jostu?

— Nēsā, tikai zem kleitas. Tā dara daudzas sievie­tes.

— Tu arī vari to nēsāt zem apģērba, — teica Jo,

— ja tev tā patīk labāk.

— Es ģērbšos tāpat kā visi, — Volgins atbildēja.

— Bet kāpēc es līdz šim valkāju drēbes jostu?

— Tāpēc, ka tavam organismam vajadzēja nostip­rināties tev parastajos apstākļos.

Palikdams uzticīgs savam lēmumam, Volgins ne­vaicāja sīkāk par antigravitāciju. Diezin vai kāds spētu izskaidrot to tā, lai viņš saprastu. Tas bija kār­tējais nesaprotamais fakts, un viņš to uztvēra tāpat kā visu pārējo. Tā bija — un viss!

Ļoti senos laikos cilvēki uztvēra visu, kas bija pasaulē, uz Zemes un Visumā, gluži tāpat kā tagad Volgins. Viņi neizprata parādības un uztvēra tās kā pašas par sevi saprotamas, nemeklēdami izskaidro­jumu.

Tāds salīdzinājums Volginam bieži ienāca prātā. Viņa lepnums no tā cieta, tomēr vajadzēja izturēt, šobrīd viņš tik un tā nespēja daudz ko saprast.

— Tātad, — viņš teica, — es jau esmu pilnīgi vesels?

— Jā, pilnīgi, — Jo atbildēja.

— Kur ir josta?

Lūcijs norādīja uz krēslu pie gultas. Tur jau bija nolikts gaišpelēks sporta tērps. Mērijai un Vladile- nam bija tādi paši, tikai tumšzili.

— Bet kāpēc man citā krāsā?

— Tev patīk pelēks, — Lūcijs atbildēja. — Vai tad tā nav?

Tas tā, bez šaubām, bija. Trīsdesmit devītā gadsimta cilvēki bija visu ievērojuši.

Pie krekla mirdzēja Zelta Zvaigzne. Atbraucis Muncija mājā, Volgins to bija noņēmis un noglabājis naktsgaldiņa atvilktnē. Tagad kāds, droši vien Lūcijs, bija uzskatījis par vajadzīgu to atkal piestiprināt. Kāpēc?

— Tev jāparādās cilvēkiem tādam, kādu viņi tevi pazīst, — Lūcijs paskaidroja. — Zvaigzne ir tikai tev vienam uz visas Zemes. Tu esi Padomju Savie­nības Varoņu leģendārās plejādes pārstāvis, un neva­jag par to kautrēties. Protams, tu vari, ja vēlies, noņemt zvaigzni, bet es neieteicu to darīt.

— Es to nēsāšu, — Volgins pievienojās.

Saruna par zvaigzni atkal uzvēdīja domu, kas Vol­ginu sen interesēja, — kā tagadējie cilvēki uztver Padomju Savienības Varoņa nosaukuma piešķiršanu viņam? Naidu viņi nepazina, karš bija kļuvis par senu nostāstu. Visi cilvēki izturējās cits pret citu kā brāļi. Nogalināt cilvēku — viņu acīs tam vajadzēja būt kaut kam neiedomājamam. Bet viņš, Volgins, taču bija iznīcinājis vairāk nekā četrsimt cilvēku! Vai

Lūcijs, Jo, Mērija spēja saprast skaudro nepiecieša­mību, kas viņu spieda to darīt?

— Es sen gribēju jautāt, — viņš teica, — vai jums neliekas briesmīgs tas iemesls, kāpēc mani apbalvoja ar šo zvaigzni?

— Briesmīgs? — Jo brīnījās. — Nē, itin nemaz. Lielais Tēvijas karš, kas notika Komunistiskās ēras pirmajā gadsimtā, bija tavai zemei taisnīgs karš. Un tam bija milzīga nozīme visā turpmākajā cilvēces vēsturē. Mēs zinām un saprotam visu, kas toreiz no­tika. Tu un tāpat daudzi citi, visa jūsu tauta ne jau aiz laba prāta ķērās pie ieročiem. Jums nebija citas izejas kā tikai iznīcināt iebrucējus. Un cilvēks, kas piedalījies šai karā, turklāt vēl ļoti aktīvi, mums ir jo dārgāks.

— Tajā ziņā, ka tu esi tieši tāds cilvēks, — Lūcijs piebilda, — mums ir veicies.

— Nu, ar mani jums nav sevišķi veicies, — Vol­gins pasmaidīja. — Būtu daudz labāk, ja manā vietā bijis kāds zinātnieks.

— Ģērbies taču! — Lūcijs teica. — Mērija un Vla­dilens tevi gaida.

Volgins ātri apģērbās. Paņēmis rokā jostu, kas, kā viņam nupat teica, bija antigravitācijas josta, viņš brīnījās, ka nejūt šā auduma gabala tieksmi pacel­ties augšā. Jostai taču vajadzēja atgrūsties no Zemes, nevis pievilkties pie tās? . ..

— Kāpēc tā nepaceļas gaisā, — Volgins jautāja, — kad nav aplikta cilvēkam?

— Tāpēc, ka nav aiztaisīta aizdare, — Lūcijs atbil­dēja.

Viņš izņēma Volginam no rokam jostu un aiztai­sīja aizdari. Josta rāvās uz augšu, bet Lūcijs to neizlaida no rokām. Bija skaidrs, ka, atstāts savā ziņā, auduma gabals būtu acumirklī uzlidojis līdz griestiem.

— Pēc noņemšanas nekad netaisi to ciet, — Lūcijs paskaidroja.

Atvienojis jostas galus, viņš pasniedza to Volgi­nam.

— Vai tas nav briesmīgi?

Jo un Lūcijs iesmējās.

— Tu jutīsies neparasti viegli, — Jo sacīja, — bet drīz pieradīsi. Tu redzēsi, ka nogurumu sajutīsi krietni retāk.

Pārvarēdams instinktīvās bailes, Volgins aplika sev jostu.

Līdzko viņš to bija izdarījis, visu ķermeni pārņēma apbrīnojama viegluma sajūta. Josta manāmi pacēla viņu uz augšu, bet ne tik daudz, lai kājas neskartos pie grīdas. Rokas it kā zaudēja svaru.

Šai brīdī viņš saprata, kāpēc visi apkārtējie cilvēki staigā tik apbrīnojami viegli. Līdz tam viņš nekādi nebija varējis izprast, kāpēc tik liela auguma un līdz ar to diezgan smagi cilvēki var kustēties tā, it kā Zemes pievilkšanas spēka nemaz nebūtu.

— Man šķiet, — viņš teica, — ka es tūlīt uzlēkšu līdz griestiem.

— Nē, — Jo nopietni atbildēja. — Josta samazina tava ķermeņa augšējās daļas svaru divas reizes. Daži cilvēki nēsā jostas, kuru iedarbības koeficients ir viens pret trīs, viens pret četri un pat — viens pret pieci. Bet tev sākumam pietiks ar viens pret divi..

Bet kā jostas nēsāšana ietekmē ķermeņa iekšējo orgānu, piemēram, sirds darbību?

— Tikai pozitīvi. Sirdij ir daudz vieglāk. Bez šīm

jostām mūsu zinātnei būtu bijis daudz grūtāk paga­rināt cilvēka mūžu līdz divsimt gadiem.

Viņi atgriezās ēdamistabā. Volginam likās, ka viņš pie katra soļa palecas, un tāpēc jautāja Vladilenam, vai tas tā ir.

— Itin nemaz, — Vladilens atbildēja. — Tu ej tāpat kā visi.