Viesis no bezgalības

2.

Tīrīšanas vienību galvenā bāze atradās uz asteroīda Cereras, pašā darbu centrā, kurus cilvēki veica jau sešdesmit piecus gadus.

Sākumā par bāzi noderēja viena no raķetēm, kas atradās uz planētas. Bet ar laiku šeit izveidojās vesela pilsētiņa. Darba kuģu startam un finišam bija ierīkots milzīgs laukums, kuram visapkārt grupējās pazemas ēkas, celtas no caurspīdīga plastiskā stikla, kas bija tik stiprs kā staļinīts. Tajās gadiem ilgi dzīvoja vie­nību darbinieki, vieni paši vai arī ar ģimenēm. Pilsē­tiņā bija visas ērtības, kādas pazina Jaunās ēras devī­tais gadsimts. 4

Ar Zemi un Marsu Cereru savienoja starpplanētu sakaru līnijas, pa kurām regulāri «kursēja» pasa­žieru raķetes.

Planētu ieskāva blīva atmosfēra, kas pēc sastāva bija līdzīga Zemes atmosfērai. Mazā gravitācijas lauka dēļ šī atmosfēra nemitīgi izkliedējās izplatī­jumā, un to tāpat nemitīgi papildināja daudzās auto­mātiskās «gaisa rūpnīcas». Spēcīgas iekārtas pārstrā­dāja gāzē pašas planētas dzīles, tāpēc izejvielas ne­vajadzēja gādāt kaut kur no ārpuses. Granīts, bazalts, metāli — viss tika pārvērsts ūdeņradī, slāpekli, skā­bekli, hēlijā.

Cerera lēnām, bet nenovēršami «kusa». Tomēr tās masa bija tik liela, ka pārstrādei izejvielu pietiktu simtiem gadu .. .

Cilvēki nedomāja šeit dzīvot tik ilgi. Pēc plāna darbu vajadzēja pabeigt pēc astoņdesmit gadiem. Ap šo laiku visai asteroīdu joslai starp Marsa un Jupitera orbītām vajadzētu izzust. Cereru bija pare­dzēts iznīcināt pēdējo.

Mazo planētu sildīja un apgaismoja mākslīgā saule, kas apriņķoja ap Cereru cilvēkiem ierastā laikā — divdesmit četrās stundās.

Uz Cereras varēja dzīvot bez aizsargtērpiem. Tikai apaviem vajadzēja biezas un smagas svina pazoles, lai cilvēki pie katra soļa nepalēktos augstu gaisā.

Tie, kas te dzīvoja ilgāku laiku, bija tā pieraduši, ka jutās tikpat kā uz Zemes. Pat uz Marsa dzīves apstākļi daudz mazāk atgādināja apstākļus uz Zemes.

Atmosfēra daļēji pasargāja planētas iedzīvotājus no meteorītiem. Taču neatkarīgi no tā meteorītu no­krišana uz Cereras virsmas tika uzskatīta par ārkār­tēju notikumu, par sava veida brāķi darbā. Pēdējos četrdesmit gados tas bija atgadījies tikai trīs reizes, un ziņojums par šo notikumu uz Zemes skanēja tā­pat, kā senos laikos varētu skanēt ziņojums par ugunsgrēku ugunsdzēsēju depo.

Tāpat kā visur un visās vietās, kur dzīvoja tagadē­jais cilvēks, atomlidmašīnas šķēla Cereras debesis un spēja aplidot tai apkārt pusstundā.

Tādas pašas bāzes kā uz Cereras, tīrīšanas vienību darbinieki bija ierīkojuši arī uz asteroīdiem Pallādas, Vestas un Einomijas.

Uz Junonas, Hēbes, Irisas un dažiem citiem lielā­kiem vai mazākiem asteroīdiem atradās starpplanētu raķetodromi, ko apkalpoja automātiskas ierīces. Tā kā ap šiem asteroīdiem nebija iespējams izveidot atmosfēras joslu, cilvēki tur nedzīvoja, taču katram gadījumam bija ierīkotas hermētiski noslēgtas paze­mes telpas, kur darba kuģu komandas nepieciešamī­bas gadījumā varēja atpūsties.

Cilvēki uz kādreiz kailās, neapdzīvotās Cereras, kur trūka gaisa, bija radījuši tik ērtus dzīves apstāk­ļus, ka pavisam nesen uz šejieni nolēma pārvietot kosmisko dispečeru staciju, kas līdz tam atradās uz Jupitera pavadoņa Ganimēda.

Lai darbā netraucētu spēcīgās teleofa sakaru staci­jas un daudzās radiosakaru ierīces starp ostu un darba kuģiem, dispečeru staciju pārvietoja uz Cere­ras otro puslodi. Tur tā atradās haotiski sablīvējušos klinšu vidū, kuru asās radzes izskatījās kā zemē iegrimušu senu baznīcas torņu smailes.

Stacijas dzīvojamās un darba telpas atradās tuvu cita citai un veidoja it kā vienu ēku. Visapkārt aug­stu debesīs slējās masti ar raidītājām un uztvērējām antenām, kas darbojās nepārtraukti. Vairāk nekā septiņsimt metru augstās konstrukcijas apveidi tikko bija saskatāmi uz tumšzilā, gandrīz vai violetā, vien­mēr skaidrā debess fona.

Stacijas «vērīgās» ausis dienu un nakti uztvēra no kosmosa plūstošās skaņas un gaidīja, vai neatskanēs kāda kosmosa kuģa signāls.

Apmēram kilometru no malējiem mastiem klin­šainā līdzenumā varēja redzēt dīvainu priekšmetu, kura izlietojuma iespējas grūti bija iedomāties.

Tur zeltaini, metāliski spīdēja trīs milzīgi gredzeni, kas bija ievietoti cits citā un savienoti ar tievu šķērs- cauruli. Arējā gredzena diametrs sasniedza divsimt metru. Acīmredzot šiem gredzeniem nebija nekāda sakara ar kosmiskās stacijas iekārtu.

Stacijā pastāvīgi dzīvoja divpadsmit dežurējošie dispečeri. Divi no tiem atradās darba telpās, pārējie atpūtās. Viss personāls mainījās katru pusgadu.

Tā bija vienmēr. Cilvēki neatcerējās tos laikus, kad kosmiskās dispečeru stacijas nebūtu bijis. Tā bija šeit, uz Cereras, tā bija uz Ganimēda, bet vēl agrāk — uz Plutona. Tā tas bija jau pusotra tūkstoša gadu.

Tā bija īpaša profesija, savā ziņā vienīgā. Par dis­pečeriem varēja būt cilvēki ar speciālām zināšanām. Cilvēki, kas bija izvēlējušies šo darbu, parasti to vairs nekad nemainīja. Viņi palika par kosmosa dispeče­riem visu mūžu.

Stacijas uzdevums bija sagaidīt kosmiskās ekspe­dīcijas. Šo darbu bija aizsākuši tagadējo cilvēku tāli senči.

Pirmā fotonu raķete «Ļeņins», kas tagad šķita arhaiska, bija atstājusi Saules sistēmu pirms astoņ­padsmit gadsimtiem, kristiānisma ēras divdesmit pirmā gadsimta sākumā. Precīzu tās atgriešanās laiku neviens nezināja. Stacijas sarakstā tā figurēja kā pir­mais numurs.

Pēc «Ļeņina» Zemi un Sauli bija atstājuši citi kuģi.

Astoņpadsmit gadsimtu laikā izplatījuma bezgalībā cita pēc citas bija devušās sešsimt četrdesmit ekspe­dīcijas ar dažādiem mērķiem un uzdevumiem. Vairāk nekā puse no tām jau bija atgriezusies. Četras, kuras gaidīja pirms divsimt un trīssimt gadiem, acīmredzot bija gājušas bojā, divsimt sešpadsmit atradās kos­mosā.

Divsimt piecu ekspedīciju atgriešanās laiks bija aptuveni zināms. Par vienpadsmit pašām pirmajām nezināja neko.

Tomēr gaidīja — tāpat kā gaidīja tās divsimt pie­cas, kas kosmosā bija devušās krietni vēlāk.

Kosmonautikas tehnika mainījās un pilnveidojās ar katru gadsimtu. Zvaigžņu kuģu vecās konstruk­cijas, to darbības principi novecoja. Radās jauni. Pē­dējam kuģim, kas atstāja Zemi pirms gada, nebija vairs nekā kopēja ar to pirmo, ko uzbūvēja kosmo­nautikas rītausmā.

Bet, lai arī cik novecojuši bija kosmosa kuģi, to­mēr tie bija un tiem vajadzēja atgriezties Saules sistēmā, un tos vajadzēja sagaidīt.

Gluži kā kosmisko lidojumu vēstures muzejā, iz­platījumā atradās visvisādu konstrukciju kuģi. Tie uzskatāmi liecināja, kā zvaigžņu kuģi būvēti astoņ­padsmit gadsimtu laikā.

Šajos kuģos atradās cilvēki. Viņi bija dzimuši un uzauguši dažādā laikā, runāja dažādās valodās un pārstāvēja gandrīz katra pagājušā gadsimta Zemes civilizāciju.

Kuģu sakaru ierīces atšķīrās cita no citas, tām bija dažāda jauda, dažādi darbības principi, dažāda sig­nalizācijas ābece un sistēma.

Kuģu piedziņai bija izmantoti dažādi enerģijas avoti: sākot no fotonu izstarojumiem un beidzot ar antigravitāciju. To lielums, svars un nolaišanās ātrums bija atšķirīgs.

Visu to pilnīgi vajadzēja pārzināt kosmosa dis­pečeriem.

Gravitācijas kuģi varēja nolaisties jebkurā vietā, kaut vai Cereras ostā, bet fotonu raķete bija jāno­virza uz turieni, kur tās nolaišanās nenodarītu postu. Jaunākās konstrukcijas kuģis nolaistos nemanāmi, vecākas konstrukcijas kuģis varēja ar reaktīvās strā­vas vareno spēku sagraut tuvējās ēkas.

Katram kuģim vajadzēja norādīt nolaišanās vietu, nosūtīt pretī sagaidītājkuģi, nogādāt atbraucējus pēc obligātās karantīnas uz Zemi, ja apkalpe bija apmek­lējusi citas planētas ārpus Saules sistēmas.

To visu pārzināja dispečeri.

Viņiem bija jāprot visas valodas, kādās runāja gaidāmo kuģu komandas, jāprot izmantot visu gad­simtu sakaru veidi, jāzina, kur, kad un kas tieši būvēts uz visām Saules sistēmas planētām un to pa­vadoņiem, kur un kādā laikā tur var būt cilvēki.

Dažreiz aizritēja gadi, bet no kosmosa neatgriezās neviens kuģis. Taču dispečeri arvien bija pilnīgā gatavībā sagaidīt ikvienu no tiem. Jebkurā brīdī «pie apvāršņa» varēja parādīties kuģis, un tad lēmums bija jāpieņem ātri, precīzi, nekļūdīgi.

Stacija atradās uz Cereras, bet tās «acis» — super- spēcīgās lokācijas ierīces — bija izvietotas tālu no tās, uz Plutona un uz Saules sistēmas otrās, ārējās joslas lielajiem asteroīdiem.

Tur cilvēku nebija, tikai ideāli automāti — tie modri vēroja apkārtējo izplatījumu, gaidīdami kos­miskā kuģa tuvošanos. Nepārtrauktie sakari ļāva dis­pečeriem tieši redzēt uz ekrāniem visu «apvidu» ap Sauli un tās planētām.

Ja viens no lokatoriem pamanīja tikko jaušamu kosmisko kuģi, tad neizlaida to vairs no «redzes loka». Ar lokatoru saistītā vadāmā antena, kas atra­dās uz Cereras, automātiski pagriezās pret pamanīto objektu. Sakaru kanāls izveidojās ātri un precīzi. Atlika tikai gaidīt, kamēr kuģis pienāks tik tuvu, ka varēs apmainīt ar to pirmos vārdus.

«Ļeņinu» pamanīja sen pirms radiogrammas nosū­tīšanas, kuras nesaprotamie punkti tā pārsteidza visu komandu.

Tādā attālumā atšķirt kosmiskā kuģa kontūras un konstatēt tieši, kurš no tiem tuvojas, bija neiespējami. Kuģis izskatījās kā blāvi spīdošs punkts. Dispečeri nevarēja zināt, kas tas ir.

Līdzko konstatēja, ka pamanītais objekts tiešām ir kosmosa kuģis, nevis liels meteorīts, ziņa par to nekavējoties tika noraidīta uz Zemi un Marsu. Maz­liet vēlāk par kosmosa kuģa tuvošanos uzzināja visi cilvēki, lai kurā Saules sistēmas vietā tie arī atradās.

Kosmosa ceļotāju pārrašanās arvien bija saviļņo­jošs notikums. Kādus jaunus Visuma noslēpumus tiem bija izdevies atklāt? Ko tie dos cilvēkiem? Ar kādām atziņām kļūs bagātāka zinātne? Šie jautājumi vienādā mērā interesēja visus.

Telpā, kurā atradās stacijas galvenā pults, sapul­cējās visi divpadsmit dispečeri. Viņi visi ļoti gribēja novērot, kā nolaidīsies šis kuģis. Pēc tradīcijas, kas bija izveidojusies kopš neatminamiem laikiem, tiem, kas pirmie pamanīja tuvojošos kuģi, bija pašiem jā­nodibina ar to sakari, pašiem jārūpējas par tā no­laišanos.

Lai gan šiem dispečeriem vairākas stundas, bet dažreiz pat vairākas diennaktis vajadzēja nogurdi­noši nepārtraukti strādāt, tomēr visi uz tiem raudzījās ar skaudību.

Šīs dežūras bija viņu darba jēga. To dēļ cilvēki visu mūžu ziedoja kosmosa dispečera profesijai. Agrākajos laikos daudzi no viņiem tā arī nomira, nesagaidījuši nevienu kuģi.

Pieņemt kosmosa kuģi! Tas ikvienam bija senlolots sapnis.

Tajā dienā, kad uz Cereras bija agrs rīts, kā arvien dežurēja divi — Rādijs un Lēda. Viņi bija vēl gluži jauni, tikai pirms trim gadiem beiguši dispečeru skolu. Un tieši viņu dežūras laikā parādījās kosmosa kuģis. Kāda laime!

Stacijas personāla vidū bija pavecāki, pieredzes bagāti dispečeri. Viens no tiem pirms astoņiem ga­diem bija sagaidījis Jaunās ēras ceturtā gadsimta kuģi. Bet Rādijs un Lēda zināja, ka neviens neatcels tos rīkojumus, kurus viņi dos kuģa komandierim. Viņi vieni paši atbildēja par visu, kas gaidāms tuvā­kajā laikā.

Aizritēja divas stundas pēc pirmā no Plutona sa­ņemtā signāla. Sestā masta šauri orientētā antena jau bija pagriezusies uz kosmosa kuģa pusi. Viss bija sagatavots sakaru nodibināšanai.

Taču kuģis vēl atradās ļoti tālu — uz ekrāna tik tikko bija saskatāms sudrabains punkts. Attāluma rādītāja smalkā bultiņa it kā stāvēja uz vietas.

— Viņi tuvojas ar sen ieslēgtiem bremzēšanas dzi­nējiem, — Rādijs teica. — Tātad tas nav jaunākas konstrukcijas kuģis.

— Man šķiet, — Lēda atbildēja, raudzīdamās ekrānā, — ka mēs redzam nevis pašu kuģi, bet tikai tā sprauslu.

— Sprauslu? — Rādijs brīnījās. — Vai tu domā, ka, tas ir tik sens kuģis?

— Man tā šķiet. Paskaties pats, punkts nav skaidri konturēts. Tas it kā šūpojas.

— Jā, tas tiesa, — atbildēja viens no dispečeriem, dažas minūtes uzmanīgi vērojis ekrānu. — Pamēģi­niet ieslēgt maksimālo inhaliskopu.

—■ Vai nav par agru?

— Nē, īstais laiks.

Rādijs paklausīja vecākā biedra padomam.

Punkts uz ekrāna palielinājās, izplūda, pārvērtās par neskaidru plankumu. Visi uzreiz pārliecinājās, ka Lēdai bijusi taisnība. Bija redzams nevis kuģis, bet bremzēšanas dzinēju izpūstās liesmas atblāzma. Taču nē … tā nebija liesma, bet gaisma … gaisma!

— Fotonu raķete! — Rādijs iesaucās, vairs neslēp­dams savu sajūsmu.

Padomā tikai! Sagaidīt nevis parastu kuģi, bet vienu no tiem pirmajiem vienpadsmit, kas jau kļu­vuši par leģendāriem kosmonautikas pionieriem.

— Tūlīt paziņot visiem! — Lēda pavēlēja.

Trīs cilvēki metās izpildīt viņas pavēli.

Sensācija! Neparasta sensācija! Tur, kur bija re­dzams tikai neskaidrs gaismas plankums, atradās,

tuvojās Saulei, atgriezās uz dzimteni kuģis, kurā bija …

— Taja ir Dmitrija Volgina laikabiedri, — no sa­traukuma drebošā balsī teica Rādijs.

Pēc stundas nebija vairs nekādu šaubu. Atgriezās cilvēki, kas bija atstājuši Zemi pirms astoņpadsmit gadsimtiem.

Ja tie arī nebija Volgina laikabiedri šā vārda tiešā nozīmē, tad tomēr viņam tuvi cilvēki, kas dzimuši apmēram tajā pašā laikā. Simt gadu — tas nebija pārāk daudz.

Dažādā veidā ieradušies Jaunās ēras devītajā gad­simtā, sastapsies divdesmitā un divdesmit pirmā gad­simta cilvēki. Tā būs jauna pasaule, vienlīdz jauna kā Volginam, tā arī tiem no fotonu kuģa!

— Volgins mūsu vidū vairs nejutīsies vientuļš, — Lēda teica.

— Jā, tā ir viņa laime, — Rādijs atsaucās.

— Labi būtu paziņot viņam to personiski!

-— Vai tiešām tas nebūtu vēl izdarīts? Esi mierīga, viņš jau visu zina.

Kosmosa kuģis tuvojās. Tagad viņi varēja tam se­kot pēc attāluma rādītāja. Tuvojās sakaru uzņem­šanas laiks.

Kosmosa dispečeri zināja, ka četrām pirmajām fotonu raķetēm — «Ļeņinam», «Komunistam», «Ze­mei» un «Saulei» — ir vecās radiotelegrāfa sistēmas, pēc Morzes ābeces. Ar septiņām pārējām varēja sa­zināties pēc vienotās vizuālā telegrāfa kosmisko sig­nālu sistēmas. Lai nodibinātu sakarus ar četrām pir­majām, vajadzēja lietot veco krievu vai angļu va­lodu. Rādijs un Lēda prata šīs valodas tik daudz, cik

bija nepieciešams, lai dotu norādījumus kuģu koman­dieriem.

«Ļeņinam» un trim nākamajām raķetēm radiogram- mas teksts bija detalizēts, iepriekš sagatavots un to vajadzēja tikai automātiski noraidīt, izdarot tajā ne­pieciešamās korektīvas. Sarunām ar visiem pārējiem kosmosa kuģiem nekādi sagatavoti teksti nebija va­jadzīgi. Dispečeri zināja signālu sistēmu no galvas.

Lai gan Rādijam un Lēdai pat prātā nenāca, ka viņiem tā veiksies, un viņi bija pārliecināti, ka pa­manītais kuģis nepieder pie četriem pirmajiem, viņi tomēr izpildīja visu, ko paredzēja instrukcija, — sa­dabūja radiogrammas tekstu un sagatavoja pārraidei automātus. Lēda ķērās pie teksta pārbaudes.

— Kur tu domā nozīmēt tam nolaišanos? — Rādijs jautāja. — Uz Plutona vai uz Ganimēda?

Lēda pacēla galvu un pavīpsnāja.

— Ko tas nozīmē? — viņa jautāja. — Vai tā ir kārtējā pārbaude, cik es esmu kompetenta, vai arī tu tiešām nezini, ka uz Plutona strādā vairākas ekspe­dīcijas, par kuru atrašanās vietu mums nav ziņu? Labi, es nedusmojos uz tevi, — viņa piebilda, redzē- dzama Rādija sejā apmulsumu. — Uz Ganimēda ir daudz jaunceltņu. Tas nozīmē, ka arī tur nedrīkst. Tā taču ir fotonu raķete.

— Tātad uz Eiropas?[3]

— Protams, es jau tekstā «Plutona» vietā ierakstīju «Eiropa». Domāju, ka kuģa komandieris zina šo no­saukumu. Tas ir ļoti sens. Kā tu domā?

— Ko tas nozīmē? — Rādijs šķelmīgi vaicāja.

•— Vai tā ir manu zināšanu kārtējā pārbaude, vai ari tu tiešām nezini, ka planētu un to pavadoņu nosau­kumi nav mainījušies vairāk nekā divtūkstoš gadu?

Visi, kas atradās galvenās pults telpās, sāka smie­ties.

— Tagad mēs esam norēķinājušies! — Lēda sacīja. — Tātad uz Eiropu. Sāc izsaukt! Bet es nodibināšu sakarus ar Marsu. Tur ir piemērots raķetoplāns. Tas izlidos viņiem pretī.

— Bet kur būs karantīna?

— Kā vienmēr, uz Ganimēda.

Kosmosa kuģim pretī trauca vienotā kosmosa koda signāli. Uz kuģa uztvērēja ekrāna tiem vaja­dzēja pārvērsties par daudzkrāsainiem aplīšiem un punktiem. Apsveikuma vārdi un galvenais jautā­jums — kas?

Stacijā vēl neapjauda īstenību. Pārāk neticami li­kās, ka tā varētu būt viena no pirmajām raķetēm, par kurām visi domāja, ka tās palikušas izplatījumā uz mūžīgiem laikiem. Tās gaidīja, bet neticēja, ka sagai­dīs. Starp četriem pirmajiem un septiņiem pēdējiem fotonu kuģiem bija milzīga atšķirība jaudas ziņā.

Visi divpadsmit dispečeri bija cieši pārliecināti, ka kuģis, kas tuvojas, nav ne «Zeme», ne «Saule», bet viens no septiņiem.

Viņi gaidīja atbildi, uzmanīgi vērodami ekrānu, nezinādami, ka tur, kosmosa kuģa radiokabīnē, viņu sūtītie vārdi pārvērtās par neko neizteicošiem vienā­diem melniem punktiem.

Taču neziņa nebija ilga.

Kad pienāca laiks, kas bija nepieciešams, lai radio­vilnis sasniegtu kuģi un atgrieztos atpakaļ, negaidot sāka darboties jaunākās konstrukcijas aparāts, kas

bija paredzēts radiogrammu pieņemšanai un raidīša­nai pēc visvecākās, kādreiz pastāvējušās radiosakaru sistēmas —pēc Morzes ābeces.

Rādijs metās pie aparāta tik steidzīgi, ka tikko ne­nogāza no kājām kādu, kas gadījās ceļā.

Visi steidzās viņam nopakaļ.

Uz uztvērēja matētā stikla jau bija salasāmi vārdi… vecajā krievu valodā: «Atkārtojiet! Atkār­tojiet! Atkārtojiet!»

Radiogrammas domu zīmes un punkti automātiski pārvērtās burtos. Taču visiem kļuva skaidrs, ka nezi­nāmais kosmosa kuģa radists strādāja nevis ar tele­taipu, bet ar parasto kodu.

— Viens no četriem… — Lēdai aiz muguras kāds nočukstēja.

No uztraukuma Rādijs aizmirsa noraidīt tradicio­nālos apsveikuma vārdus.

— Kas runā? Kas runā? Kas runā? Atbildiet!

Lēda metās pie aparāta «AJ» («Ārkārtējs jaunums

visai Zemei»).

Pusstunda! Un visu Zemi aplidoja sensacionālā vēsts.

Cilvēki pārtrauca parastās sarunas. Mājas ekrāni, kas bija nomainījuši sen izzudušās avīzes un žurnā­lus, acumirklī kļuva balti. Saspringtās gaidās sastinga miljoniem un miljoniem cilvēku. Tiešie Zemes un Cereras sakari, kurus uztvēra Marsa spēcīgā stacija, kas tūlīt pārtrauca visus raidījumus, it kā sastinga gaidās.

Kas?! …

«Ļeņins», «Komunists», «Zeme» vai «Saule»? . <.

Kosmosa dispečeriem vēl nekad nebija nācies pie­dzīvot tādu sasprindzinājumu. Pats viņu dienests, kas likās izveidots teiksmainā pagātnē, taču bija radies vairākus gadsimtus pēc šā kuģa izlidošanas!

Viena no pirmajām cilvēku radītajām fotonu raķe­tēm! Nepilnīga, mazas jaudas, blakus tagadējiem kos­mosa kuģiem tā izskatījās pēc aizvēsturiskas dīzeļ­lokomotīves, un tieši šī raķete ar panākumiem atgriezās no kosmosa, no tālajām Galaktikas dzīlēm!

— Savādi un pat baigi iedomāties, — teica viens no dispečeriem, — ka atgriežas tikai viena trīstūk­stošā daļa no sākotnējās raķetes. Visu pārējo viņi pārvērtuši fotonu izstarojumā.

— Toreiz vēl nezināja citus anihilācijas izmanto­šanas paņēmienus, — cits atsaucās.

■— Uzmanību! — Rādijs teica. — Tūlīt būs.

Matētais stikls vēl bija tukšs. Bet viņi skatījās tajā tik saspringti, ka šķita redzam uz Cereru trauk­smaini lidojošo radiovilni.

Satraukums bija tik liels, ka visi divpadsmit cilvēki bez jebkādas ārējas jūtu izpausmes uzņēma vārdus, kas beidzot parādījās uz ekrāna: «Kosmosa kuģis «Ļeņins» … Kosmosa kuģis «Ļeņins» …»

3.

Trīs reizes pēc kārtas no Cereras tika saņemta gara telegramma, tās pēdējais burts uz šaurās papīra strē­meles nogula kā skaidra, melna svītriņa.

Aparāts apklusa.

Kosmosa kuģa komanda trīs reizes izlasīja katru vārdu. Ar tādu pašu saspringtību viņi būtu varējuši izlasīt ilgi gaidīto radiogrammu arī ceturto un piekto reizi. Sausais, tehniskais teksts viņiem, kas tik ilgi bijuši šķirti no cilvēkiem, šķita skaists un skanīgs kā liriska poēma.

Viktoram Ozerovam, kas atradās pie vadības pults, Zemes ziņojumu pārraidīja trīs reizes pa iekšējo sa­karu līniju.

Divpadsmit cilvēki ilgi klusēja. Katrs no viņiem šo saviļņojošo brīdi pārdzīvoja citādi.

Sakari nodibināti! Kosmiskais reiss pabeigts!

Viņi šo stundu bija gaidījuši astoņus gadus.

Aiz muguras palika nogurdinošie lidojuma gadi Visuma tumsā un tukšumā, izplatījuma aukstumā. Pagājībā aizslīdēja vientulības sajūta, kas pārņēma neierobežotajā bezgalībā, un reizēm šaušalīgās do­mas, ka ikviena viņu nodzīvotā diena tur uz Zemes līdzinās septiņarpus mēnešiem.

Viss nostājās savā vietā, viss ieguva ikdienas reali­tāti.

«Cerera. Kosmosa dispečeru stacija. 860. gada 18. septembris. Pēc jūsu skaitījuma — 3860. gads.

Kosmosa kuģa «Ļeņins» komandierim Vtorovam.

Ziņojam jūsu kuģa nolaišanās koordinātes …»

Tā sākās radiogramma.

3860! Viņi to zināja, bet ikviens nodrebēja, kad radiokabīnes klusumā vienaldzīgajā domu zīmju un punktu salikumā «atskanēja» šis skaitlis.

Tātad tas noticis! Nebija vairs ne ko cerēt, ne šau­bīties. Nodzīvojuši pēc kuģa pulksteņa, pēc savas sirds pukstiem astoņus gadus, viņi, izkāpuši uz Zemes, tūlīt kļūs vecāki par astoņpadsmit gad­simtiem!

Viņi zināja, kas gaidāms. Tas, kas notiks tagad, viņiem bija zināms arī starta dienā. Kāpēc gan sirds sāpīgi sažņaudzās un neviļus pār muguru pārskrēja baiļu trīsas? Viena lieta bija teorija, bet pavisam kas cits — prakse! Viegli ir spriest — grūti izjust uz savas ādas!

Datums, kas tika paziņots dispečeru stacijas pavē­les lietišķajā valodā, pārvilka svītru visai bijušajai dzīvei, atsvieda to atpakaļ gadsimtu tālē, nostājās kosmosa kuģa «Ļeņins» ikviena komandas locekļa dzīves ceļā kā ļaunu vēstījošs robežstabs, no kura varēja iet tikai uz priekšu — atpakaļceļa nebija!

Bet priekšā — jauna, nepazīstama dzīve!

3860!

— Esmu dzimusi divi tūkstoši desmitajā gadā, — tikko dzirdami teica Marija Aleksandrovna Meļņi- kova.

Mihails Krivonosovs palika sev uzticīgs pat šai brīdī.

— Tu nu gan esi veca večiņa! — viņš teica.

Un, lai cik savādi, šis ne visai izdevies joks izklie­dēja smago iespaidu, ko radīja sen gaidītais un tomēr pēkšņais radiogrammā minētais skaitlis. Cilvēki it kā atdzīvojās.

— Nu mēs esam mājās, — Križevskis teica.

— Mājās? — no pults atskanēja Viktora balss. Šajā vārdā skanēja grūtsirdība un sāpes. — Nekad un nekur mēs vairs nebūsim mājās. To atcerieties.

Kuģa komandieris pievērsās ekrānam, bet tas pēk­šņi apdzisa: Viktors negribēja neko klausīties. Vtorovs klusēdams paraustīja plecus.

— Protams, mājās, — ar neizpratnes pieskaņu balsī iebilda Križevskis. — Lidojums beidzies.

Inženieris Džordžs Vilsons pasmaidīja un teica angliski (astoņu gadu laikā viņš tā arī nebija iemācī­jies krieviski):

— Atlicis «sīkums». Izlidot cauri visai Saules sistēmai…

Tomēr Križevskim bija taisnība. Viņi varēja jau uzskatīt, ka ir mājās. Starp kuģi un Zemi pastāvēja droši radiosakari. Viņi vairs nebija tālu no cilvēkiem, viņi apmainījās ar tiem domām.

Divpadsmit cilvēki atgriezās cilvēces klēpī.

Lai arī ziņojums vēl nav noraidīts no pašas Zemes, bet tikai no Cereras, — tam nav nozīmes. Viņi to uztvēra kā Zemes balsi.

Un vai gan varēja būt citādi?

Jau pirms astoņiem … nē, pirms tūkstoš astoņsimt gadiem cilvēki bija apguvuši Saules sistēmu un tajā visur jutās gandrīz kā «mājās». Kad «Ļeņins» uzsāka savu tālo ceļu, jēdziens «dzimtene» pamazām beidza saistīties tikai ar planētu Zeme, tas ieguva plašāku jēgu — Saules sistēma. Astoņpadsmit gadsimtos šim gandrīz vai kosmiskajam priekšstatam vajadzēja no­stiprināties vēl vairāk.

— Mēs esam Saules bērni! — Igors Zaharovičs mīlēja atkārtot.

Viņa biedri šo frāzi bija arvien dzirdējuši visus astoņus gadus. Bet tikai tagad, sastopoties ar šo jē­dzienu tieši vaigu vaigā, viņi sāka nojaust, ka kuģa komandieris un ekspedīcijas priekšnieks ar nolūku, ar noteiktu mērķi bija atkārtojis šo patiesību. Vtorovs labi saprata, saprata kopš pirmās lidojuma dienas, cik smagi būs pārdzīvot nenovēršamās pārmaiņas, kas notikušas uz Zemes, cik grūti būs apzināties, ka agrāko Zemi viņi vairs nekad neredzēs, un centās visus pie­radināt pie domas: lai arī kādas pārmaiņas būtu no­tikušas, viņi atgriezīsies dzimtenē — Saules sistēmā.

Attiecībā uz komandas deviņiem locekļiem viņš bija mērķi sasniedzis. Deviņi cilvēki uztvēra atgrie­šanos Saules sistēmā kā atgriešanos dzimtenē. Desmi­tais bija pats Vtorovs.

Bet divi nevarēja sevi pārvarēt.

Viktors Aleksejevičs Ozerovs un Marija Alek- sandrovna Meļņikova mokoši ilgojās pēc pagātnes. Gaidāmā tikšanās ar jauno Zemi viņus neiepriecināja.

Sevišķi krasi tas izpaudās Viktora izjūtās.

Jo vairāk kosmosa kuģis tuvojās Saulei, jo drū­māks kļuva vecākais stūrmanis, jo vairāk viņu kaiti­nāja sarunas par Zemi.

Pirms radiosakaru nodibināšanas viņš neizturēja un izteica visu, kas bija sakrājies sirdī.

r— Nesaprotu, par ko jūs priecājaties, — viņš ar rūgtumu sacīja. — Mēs redzējām Veģu un 61. Gulbja planētu. Tikai vienu no tām apdzīvoja saprātīgas būtnes. Pārējās planētas bija neapdzīvotas, bez dzī­vības. Mēs ar prieku tās atstājām, pat Sapni. Vai jūs gribētu atgriezties atpakaļ? Nē? Kāpēc gan jūs tieca­ties pēc Zemes? Tā jums būs tikpat sveša kā Sapnis. Jums liekas, ka Zemes cilvēki būs tikpat tuvi kā agrāk. Bet tas nepavisam tā nebūs. Viņi jūs nesapra­tīs, un jums ar viņiem nebūs nekā kopēja. Būtu la­bāk, ja Zemes vietā mūsu priekšā atkal būtu Sapnis. Tā iedzīvotāji mums bija sveši, un mēs no viņiem arī negaidījām nekā kopēja. Es gribētu atgriezties pie viņiem … — Viktoram izlauzās. — Vismaz tik krasi neizjustu svešatnību, kas radusies, bet uz Zemes tā tikai pastiprināsies. Saprotiet, mūs gaida nevis Zeme, bet sveša, nepazīstama planēta!

Neviens neiebilda Viktoram ne vārda. Runāt ar viņu par šo tematu bija bezcerīgi.

Mazliet vēlāk Igors Zaharovičs teica Meļņikovai;

— Ne jūs, ne Ozerovu nevajadzēja ieskaitīt mūsu komandā. Tā tika pieļauta kļūda, psiholoģiska pār­skatīšanās. Bet jūs paši esat vainīgi. Kāpēc jūs uzstājāt, kāpēc bijāt ar mieru? Jūs labi zinājāt…

— Attiecībā uz mani stāvoklis nav tik bries­mīgs, — Marija Aleķsandrovna atbildēja komandie­rim. — Esmu samierinājusies ar to, kas mūs sagaida. Man nav prieka par atgriešanos uz Zemi, tas tiesa, bet man tā arī nav traģēdija.

— Ļoti baidos par Viktoru, — Vtorovs norūpējies teica.

— Gan pāries. Tā ir viena no kosmiskās traumas formām. Mēs visi esam ar to lielākā vai mazākā mērā slimojuši. Izņemot jūs, — viņa piebilda ar cieņas pieskaņu balsī. — Jūs vienīgais bijāt imūns pret kos­mosa ietekmi. Viss pāries, kad mēs nokļūsim uz Ze­mes. Esmu dziļi pārliecināta, ka pārmaiņas nebūs tik ievērojamas. Viktors iedzīvosies un vairs neilgosies pēc jauna lidojuma.

— Vai viņš ilgojas atpakaļ?

— Jā, viņš par to runāja. Viktors uzskata, ka viņam uz Zemes nebūs ko darīt. Viņš grib tūlīt lūgt, lai sūta jaunā ekspedīcijā. Kur tīk, kaut vai uz kai­miņu Galaktiku vai vēl tālāk.

— Ak tā! — Vtorovs domīgi atkārtoja.

— Viktoram, — Meļņikc>va turpināja, — rodas dīvainas idejas. Vai jūs zināt, par ko viņš visbiežāk domā? Par satikšanos ar mūsu laikabiedriem. Viņš man ir vairākas reizes teicis, ka tikai cerība tos satikt dod viņam spēku.

— No kurienes gan uz Zemes var rasties mūsu laikabiedri?

— Piemēram, «Komunista» vai kāda cita kos­miskā kuģa komanda, kas atstājis Zemi pēc mums. Mēs taču esam pirmie, nevis pēdējie.

— Vai tad viņš ir aizmirsis… —■ Igors Zaharovičs iesāka, bet pēkšņi apklusa, vērīgi lūkodamies savas sarunu biedrenes sejā. Pēc tam nedroši iejau­tājās: — Bet jūs pati… vai ari jūs cerat uz tādu tikšanos?

— Tas, protams, būtu ļoti patīkami, bet es negaidu nekā tamlīdzīga.

— Kāpēc?

r— Tāpēc, ka nākamais kosmosa kuģis var atgriez­ties ļoti ļoti vēlu.

— Jums taisnība, — Vtorovs apstiprināja. — Ar «Komunista» komandu mēs nekā nevaram sastapties. Vai tiešām Viktors ir aizmirsis, ka šis kuģis saņēma pavisam citu uzdevumu? Viņiem vajadzēja doties nevis astoņus gadus ilgā ceļojumā kā mums, bet vien­padsmit gadus ilgā ceļojumā. Spriediet pati, kādas ir mūsu izredzes sastapties. Neviens no mums nebūs dzīvs, kad, atgriezīsies šis kosmosa kuģis. Turpmāko mūža daļu mēs visi taču pavadīsim uz Zemes, paras­tos apstākļos.

•— Acīmredzot viņš to nav ievērojis. Nabaga Vik­tors! '— Marija Aleksandrovna nočukstēja.

Astoņus gadus ilgais lidojums kosmosa kuģa no­slēgtajā pasaulītē, ārpus pārējās cilvēces, bija saistījis komandas locekļus lielā un stiprā draudzībā. Divpad­smit cilvēki, tik dažādi pēc rakstura, apvienojās cīņai pret kosmosu vienotā saimē. Viņus uz mūžiem sais­tīja kaut kas lielāks nekā radniecības saites. To, ko nācies kopā pārdzīvot, nekad nevar izdzēst no atmi­ņas. Un viena prieki bija visu prieki, viena bēdas — kopīgas bēdas.

Visi no sirds mīlēja Viktoru, žēloja viņu, juta līdzi, bet nespēja palīdzēt. Tikai laiks un cilvēki — jā, cil­vēki tur, uz Zemes — varēja izkliedēt mokošo grūt­sirdību, kas arvien stiprāk pārņēma stūrmani.

Neviens uz «Ļeņina» nešaubījās, ka astoņpadsmit gadsimtos cilvēce nogājusi garu un slavas pilnu ceļu. Cilvēki, protams, ir pārvērtušies, kļuvuši citādi — ne vien morāliski, bet, iespējams, arī fiziski. Viņiem bija jākļūst daudz labākiem, cēlākiem, atsaucīgākiem nekā agrāk. Vai tiešām viņi neradīs iespējas, kā iz­kliedēt domas par bijušo cilvēkam, kas iekļuvis viņu vidē no tālas pagātnes? Protams, var rast un radīs!

Uz to cerēja visi.

— Marija Aleksandrovna, — Vtorovs atkal iejau­tājās, — vai var jums uzdot kādu nedelikātu jautā­jumu? Jūs esat ļoti tuva draudzene Ksenijai Nikola- jevnai. Kāda ir viņas attieksme pret Viktoru?

— Es domāju, tāda pati kā visiem.

— Ne vairāk?

Meļņikova brīdi domāja.

— Es jūs saprotu, Igor Zaharovič, — viņa teica. — Tas, protams, varētu atstāt labvēlīgu ietekmi. Bet es nezinu, Ksenija ir ļoti noslēgta. Kādu laiku man šķita, ka viņa un Viktors viens otru mīl. Bet šai pē­dējā gadā viņu ceļi it kā šķīrušies.

— Tas varētu būt par iemeslu Viktora tagadējam noskaņojumam.

— Diezin vai. Tomēr tad būtu izredzes uz izvese­ļošanos, jums taisnība. Mēģināšu aprunāties ar viņu, panākt, lai atklāj sirdi. Bet kad to lai izdara? Šobrīd taču nav īstais laiks sarunām … Visi domā par Zemi.

— Tieši tā, par Zemi. Dzīve, parastā Zemes dzīve ieņem savas tiesības. Labs iegansts.

— Es pamēģināšu.

— Nav obligāti to darīt uz kuģa. Mūs gaida neiz­bēgama karantīna. Var tajā laikā. Bet tikai pirms izlidošanas uz Zemi.

— Labi, Igor Zaharovič.

Viņai bija saprotamas un tuvas komandiera rūpes. Lai tur vai kas, bet saslimušo biedru vajadzēja at­griezt dzīvei! Mīlestība? Tas ir iedarbīgs līdzeklis. Visi zināja, ka šo astoņu gadu laikā Viktors bija izrādījis sevišķu uzmanību Ksenijai Nikolajevnai — otrajam stūrmanim. Šī uzmanība ļoti atgādināja mī­lestību. Bet vai Ksenija mīlēja Viktoru? To neviens nezināja.

Bija tāds gadījums. Uz Sapņa notika smaga avārija ar pašgājēju ekipāžu (mazliet līdzīgu Zemes automo­bilim), tajā smagi cieta Viktors. Vairākas dienas viņa dzīvība karājās mata galā. Ksenija pašaizliedzīgi kopa Viktoru. Viņa pa šīm dienām manāmi novājēja, it kā sakritās; atlaba tikai tad, kad Meļņikova pateica, ka Viktoram vairs briesmas nedraud. Šķita, ka viņa ne­laimi Ksenija pārdzīvo vairāk nekā visi pārējie. Bet vai tā cēlonis bija mīlestība, vai arī Ksenijas maigais raksturs un labā sirds? Pēc tam kad Viktors bija pa­visam atveseļojies, viņu attiecības kļuva tādas pašas kā agrāk. It kā pat mazliet vēsākas no Ksenijas pu­ses. Piemiņai no katastrofas Viktoram sejā palika dziļa rēta. Meļņikova tomēr nešaubījās, ka tas nebija meitenes vēsuma iemesls. Viņu ar Kseniju Staņislav- sku saistīja ne tikai biedriskas, bet arī tiešas radnie­ciskas attiecības: viņas bija māsīcas un draudzējās kopš bērnības.

Vtorovs zināja, kam var uzdot risināt delikātu sarunu.

Pagāja diennakts, un negaidīti ātri nodibinātie sakari ar Cereru novirzīja Meļņikovas domas citā plāksnē. Tagad nebija īstais laiks sarunām ar Kseniju, kas gandrīz vai vairāk nekā visi pārējie uz kuģa prie­cājās, ka reids beidzas.

Arī Viktors kļuva mazāk drūms. Visi ievēroja, ar kādu satraukumu viņš lasa saņemto radiogrammu, lasa trīs reizes, tāpat kā visi. Tā bija laba zīme.

Kosmosa kuģis lidoja jau tik lēnām, ka līdz Jupi­tera orbītai (uz Jupitera pavadoņa Eiropas bija paredzēts finišs) atlika lidot ne mazāk par nedēļu.

Šīs dienas aizritēja nemanot. Komandai pat likās, ka laiks steidzas. Cilvēki bija pieraduši pie mēnešiem un gadiem ilgā vienmuļā lidojuma izplatījuma bez­galībā, no vienas zvaigznes līdz otrai. Un viņi prata aizpildīt lēni ritošo laiku ar interesantu darbu. Tagad, kad reiss tuvojās nobeigumam, darbu nevajadzēja meklēt, tas pats meklēja darītājus. Divpadsmit cilvēki saspringti strādāja, atpūtas stundas saīsinādami līdz minimumam.

Komandieris un abi stūrmaņi, gatavojoties nolais­ties, ar skaitļojamo mašīnu palīdzību aprēķināja vis­izdevīgāko un ērtāko trajektoriju, — līdz ar palēni- nājumu taču radās iespēja manevrēt. Lai aizkļūtu garām asteroīdu ārējai joslai, viņi nolēma tuvoties Eiropas orbītai no apakšas, zem ekliptikas plaknes.

Aprēķinus vajadzēja izdarīt no jauna. Viss, kas bija sagatavots agrāk, vairs nebija izmantojams. Viņi domāja, ka kosmosa kuģis nolaidīsies turpat, kur bija startējis, — uz Plutona, bet nezināmā kosmosa dis­pečeru stacija norādīja Eiropu, kuru viņi nekad sa­vos aprēķinos nebija paredzējuši.

— Droši vien uz Plutona vairs nav tukšums vien kā agrāk, — Staņislavska ieminējās. — Un viņi bai­dās, ka nolaižoties mūsu kuģa fotonu izstarojums var nodarīt postu.

Abi radioinženieri — Krivonosovs un Vilsons — viens otru nomainīdami, nepārtraukti dežurēja radio- kabīnē, gaidīdami, vai nepienāks vēl kāds ziņojums no Cereras. Taču uz asteroīda esošā stacija tikai divas reizes paprasīja datus par nolaišanās trajektoriju un … vairāk neko. Neviena vārda par Zemi. Bet paši kosmosa kuģa radisti nejautāja neko. Tūkstoš astoņsimt gadu laikā vajadzēja būt notikušām tādām pārmaiņām, par kurām radiogrammā izstāstīt nevar. Vairāk par visiem strādāja astronomi. Novērot Saules sistēmas planētas, pašiem atrodoties ārpus šīs sistē­mas, — vai viņi varēja palaist garām tik retu gadī­jumu! Bet pati Saule! To varēja aplūkot tieši 'tele­skopā.

Viņi saprata, ka cilvēki droši vien jau daudz reižu izdarījuši tādus novērojumus un ka viņi neatklās neko jaunu, Zemes zinātniekiem nezināmu, taču . .. paši viņi to redzēja tikai otro reizi!

Kopā ar astronomiem kuģa observatorijā dienas un naktis pavadīja divi biologi un Vsevolods Križev­skis, kamēr, pēc kosmosa kuģa rūpīgā saimnieka ve­cākā inženiera skarbā un prasīgā Konstantina Dmit- rijeviča Kotova lūguma, Vtorovs pavēlēja viņiem pa­līdzēt savest kuģi pilnīgā kārtībā.

Starp citu, viens no biologiem, Fjodors Jakovļe- vičs Fjodorovs, otrais ārsts, ilgi nedabūja noņemties ar «uzkopšanu». Viņu pieprasīja Meļņikova.

«Ļeņina» komandai bija paredzama ilga karantīna. Izšķirošais vārds būs sakāms kosmosa kuģa ārstiem.

304

Viņiem būs jāizteic Zemes ārstiem savs viedoklis par karantīnas režīmu un ilgumu. Vajadzēja vēl un vēl­reiz rūpīgi pārbaudīt visus ekspedīcijas locekļus, iz­darīt daudzas analīzes.

Darba pietika visiem.

Un dienas, kurām visiem vajadzēja likties neiz­turami garām, aizsteidzās gluži nemanot.

Un tad pienāca brīdis, kad sēdekli pie vadības pults ieņēma uzreiz divi — Vtorovs un Ozerovs. Tas notika tikai pirms nolaišanās vai pacelšanās.

Līdz finišam bija atlikušas dažas stundas.

Tagad sakari ar Cereru tika uzturēti nepārtraukti. Kosmosa dispečeru stacija sekoja katrai kuģa kus­tībai.

Kārtējā radiogr^mma skanēja šādi:

«Jūsu komandas pārvietošanai uz Ganimēdu izli­dojis raķetoplāns «LļMn-258». Vecākais pilots — Stroncijs. Raķetoplāns atrodas Eiropas orbītas tuvumā un gaida «Ļeņina» nolaišanos, lai sekotu tam. «LļMIT» piezemēsies pēc jūsu signāla. Nodibiniet sakarus ar Stronciju pa vilni 0,876. Dispečere Lēda.»

Lēda! Stroncijs!

Kosmonauti saprata, ka uz Zemes radušies jauni vārdi. Acīmredzot izzuduši uzvārdi. Savstarpējās at­tieksmes kļuvušas vienkāršākas. Bet viņiem šķita, ka tādā gadījumā neizbēgami vajadzēja rasties saju­kumam.

— Tagad mēs visi varam savus uzvārdus aiz­mirst, — Krivonosovs sacīja. — Es kļūšu Miša, bet jūs — Džordžs.

Vilsons pamāja ar galvu.

— Lēda! — viņš atkārtoja, stiepdams vārdu. — Lē-ē-ē-da! Man šis vārds liekas pazīstams.

— Varbūt jūs ar viņu esat kādreiz ticies, — Krivonosovs jokoja. — Bet tiešām, man ari tā liekas. It kā gleznas nosaukums.

— «Lēda un gulbis», — Vilsons atcerējās.

— Pareizi. Tieši tas. Amizanta sagadīšanās!

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka, atgriezušies no Gulbja, mēs sastopam Lēdu.

Beidzot atskanēja Vtorova komanda:

— Pārtraukt sakarus! Ieņemt vietas pēc nolaišanās saraksta!

Visās kosmosa kuģa telpās uz ekrāniem parādījās milzīgi liels Eiropas atveids.