Viesis no bezgalības

2.

Gulēdams ar aizvērtām acīm, nekā neredzēdams un bez panākumiem mēģinādams pacelt nepaklau­sīgos plakstus, viņš dažreiz bija iztēlojies, kas varētu būt visapkārt.

Viņš bija pārliecināts, ka atrodas pierastos apstāk­ļos.

Bet tagad acis atvērtas.

Kur gan viņš atrodas?

Tūlīt radās šaubas — vai tikai tas nav sapnis? Vai tikai viņš sapnī neskata vairāk nekā dīvaino, pil­nīgi nepazīstamo ainu, kas nebija līdzīga nekam ag­rāk redzētajam? . ..

Guļvieta atgādināja turku dīvānu, bet bez sānu atzveltnēm. Vai šī savādā guļvieta atradās milzīgas, augstas … istabas pašā vidū?

Nē, tā nepavisam neizskatījās pēc istabas.

It kā milzīga koši gaišzila bumba būtu pārgriezta uz pusēm un viena puse novietota uz zemes tā, lai tā veidotu griestus un sienas. Ģeometriski pareizais sfē­riskais kupols likās veidots no nepazīstama mono­līta materiāla, kas ļoti atgādināja metālu, bet kam nebija metāliskā spīduma.

Grīda, tādā pašā koši gaišzilā krāsā, bija gluda, bet nespīdēja, acīmredzot kupols tajā neatspoguļojās.

Ne mazākās miņas no logiem un durvīm! Izņemot «dīvānu», nekādu citu mēbeļu — istaba bija pilnīgi tukša!

Acis pierada pie gaismas, un tad viņš saprata, ka pēc ilgās pilnīgās tumsas apgaismojums tikai bija licies spilgts.

Nekur nebija manāma ne mazākā ēna. Cik varēja saskatīt, galvu nemaz nepakustinot, priekšmets, uz kura viņš gulēja, nemeta ēnu.

Dažas minūtes uzmanīgi vērojis, slimnieks nolēma, ka gaisma, lai cik tas savādi, laikam plūst no kupola un grīdas. Telpa bija vienlaikus apgaismota no visām pusēm.

Volgina izbrīns pieauga vēl vairāk, kad viņš pa­skatījās uz to, kas agrāk bija šķitusi sega.

Plats tumšzils pārklājs, krizdams mīkstās krokās, sedza viņu līdz pat krūtīm. Spilvens un guļvietas Virspuse, ko varēja saskatīt zem pleciem, arī bija zili. Uz šī fona viņš redzēja savas krūtis un rokas. Pēc paraduma viņš cerēja ieraudzīt baltus palagus, bet to nebija. Viss bija tumšzils, samtains un saplū­dis kopā.

Apģērba nekāda nebija.

Kailās rokas izraisīja jaunas domu straumes. Viņš atcerējās, cik ļoti pēdējā laikā pirms samaņas zau­dēšanas bija novājējis. Tagad no vājuma nebija pa­licis ne miņas. Rokas izskatījās kā veselam cilvēkam, tās klāja vienmērīgs, brūns iedegums, kāda agrāk nebija.

Šķielēdams ar vienu aci, viņš aplūkoja savus ple­cus un pārliecinājās, ka tie, tāpat kā rokas, ir apbrī­nojami pārvērtušies. Atslēgas kauli un plecu locī­tavas, kas agrāk spiedās ārā no ādas, tagad gandrīz nebija redzami.

Bet, ja nu slimību, kas viņu gandrīz noveda kapā, kaut kādā nesaprotamā veidā bija nomainījusi zie­doša veselība, kāpēc tad viņš nevar kustēties?

Izbrīnu nomainīja satraukums.

Kāpēc viņu tik ilgi atstāj vienu? Kāpēc neviens nenāk? Kas notiks ar viņu turpmāk?

Cilvēkiem, lai kas tie būtu, vajadzētu apjaust, ka «paviljona» iekārtojums (viņš nopriecājās par veik­smīgi atrasto nosaukumu) slimniekam nav saprotams un var viņu satraukt. Ja viņu ārstē, bet tas, bez šau­bām, tā ir, tad ārsti nevar ignorēt sava pacienta mieru. Tiem jāatnāk, turklāt pēc iespējas ātrāk.

Ķermeņa nekustīgums kļuva mokošs.

Slimniekam ārkārtīgi gribējās kliegt, pasaukt kādu, taču visi mēģinājumi beidzās ar to, ka caur sakos­tiem zobiem izdabūja tikko dzirdamu skaņu.

s

Niecīgais rezultāts tomēr viņu iepriecināja gandrīz tāpat kā atgūtā elpošana un redze. Nu bija skaidrs — ja šodien atgriezusies redze, tad rīt atgriezīsies va­loda.

Šoreiz viņš ilgi bija pie apziņas un, cik nu ļāva nekustīgais galvas stāvoklis, ar pieaugošu neizpratni aplūkoja dīvaino telpu.

Ļoti drīz viņš pārliecinājās, ka kupols patiešām iz­staro gaismu. Vērīgi ielūkojoties, varēja manīt, ka dažreiz tas kļūst gaišāks vai ari mazliet tumšāks nekā iepriekš. Pār «griestu» un «sienu» gludo, it kā ar plānu stiklu pārklāto virsmu pārskrēja dzirkstoši punkti vai tikko jaušamas, nespodras joslas.

Kādreiz, kad gandrīz kupola centrā sevišķi spoži iedzirkstīja mazai zvaigznītei līdzīgs punkts, viņš ieraudzīja uz grīdas tā atspīdumu.

Tātad grīda tikai likās matēta.

Acis, tikko atguvušas redzes spēju, nogura un sāka sāpēt. Viņš tās aizvēra.

Bet noslēpumainā telpa joprojām rēgojās arī aiz­vērtu acu priekšā, satraukdama un izraisīdama ne­mieru ar savu absolūto neizprotamību.

Kur viņš atrodas?

Atkal uzradās jautājums, kas tik bieži bija aizņē­mis prātu. Un, lai gan viņš beidzot ieraudzīja savu apkārtni, tas neviesa skaidrību, bet, gluži otrādi, sa­mulsināja vēl vairāk.

«Paviljons» bija tik dīvains, tik atšķirīgs no visa agrāk redzētā, ka neviļus radās doma, vai tikai viņš nesapņo, vai tikai tā nav slimības dezorganizēto sma­dzeņu halucinācija.

Viņš pat nopriecājās par «izskaidrojumu» un steig­šus atvēra acis, gandrīz pārliecināts, ka vairs ne­ieraudzīs fantastisko un neizprotamo kupolu, ka vis­apkārt būs ierastais, labi pazīstamais iekārtojums.

Tomēr nekas nebija mainījies.

Tāpat kā iepriekš, viņu apņēma «griestu» ģeomet­riski pareizās sfēriskās virsmas gaišzilais mirdzums. Ne sienu, ne durvju, ne logu!

Nevis sapnis, nevis halucinācija, bet reāla un ne­apšaubāma īstenība . . .

«Tomēr,» viņš nezin kāpēc nodomāja, «durvīm jā­būt. Kāds taču nāca pie manis. Iespējams, ka tās at­rodas aizmugurē, tur, kur es nevaru redzēt.»

Vairākas reizes viņš klusi atkārtoja šo frāzi, mie­rinādams sevi ar domām, ka kāds jau nāca pie viņa, tātad nāks atkal. Viņš nav viens, visapkārt ir cilvēki. Viņi, protams, zina, ko nozīmē viss apkārtējais, un izskaidros to, kad pienāks laiks . . .

Kaut tas notiktu ātrāk!

Un viņš nepacietīgi klausījās, gaidīdams soļus, ku­rus kādreiz jau bija dzirdējis.

Tomēr viss palika klusu, tik klusu, ka satrauktā sirds likās pukstam, skaļi kā sienas pulkstenis, kas atradās viņa dzīvoklī kopš neatminamiem laikiem un tā vienmērīgā tikšķēšana bija nesaraujami saistīta ar bērnības atmiņām.

Neviens nenāca.

Laiks ritēja bez kādām pārmaiņām. Daudzreiz viņš iemiga un atkal pamodās, lai turpinātu gaidīt bez panākumiem.

Visapkārt viss likās nekustīgi sastindzis uz mūžī­giem laikiem. Vienīgi tikko manāmas gaismas svār­stības kupolā, tajā uzliesmojošās dzirkstis liecināja, ka tur, aiz paviljona sienām, eksistē kustība un dzī­vība.

Pamazām viņu pārņēma izmisums. Cik ilgi vēl būs jāgaida mokošā vientulībā?

Beidzot taču vajadzēja atnākt cilvēkiem un atnest viņam kaut paēst.

«Bet kā mani var paēdināt,» viņš nodomāja, «ja es nespēju pakustināt lūpas? Laikam ēdina māk­slīgi.»

Tas, ka viņu kaut kā baro, bija skaidrs gan pēc ārējā izskata, gan tāpēc, ka viņš nejuta izsalkumu.

«Es neparko vairs neiemigšu,» viņš reiz nolēma. «Gaidīšu atnākam cilvēkus. Lai tur vai kas, bet man kāds jāredz.»

Cik ilgi vajadzēs gaidīt? To viņš nezināja.

Taču viņam neatlika nekas cits kā pacietīgi gaidīt nezināmo brīdi. Viņš bija pavisam bezpalīdzīgs un nekādi nespēja ietekmēt apkārtni, nevarēja to pār­veidot pēc sava prāta. Skaidrs, ka viņš bija pilnīgi atkarīgs no svešajiem cilvēkiem, kuri viņu ārstēja ar kaut kādiem neparastiem paņēmieniem. Nebija zināms, kad tie uzskatīs par vajadzīgu atnākt. Varbūt tie tīšām gaidīja, lai slimnieks iemieg, novērodami viņu no kaut kurienes, visdrīzāk no aizmugures.

Šoreiz viņš ilgi cīnījās ar miegu, nolēmis savu no­domu piepildīt, taču beigu beigās tomēr iemiga, ne­vienu nesagaidījis.

Atvēris acis, viņš ieraudzīja to pašu telpu, bet tū­līt arī saprata, ka notikušas krasas pārmaiņas.

Grīda un kupols, kas tik ilgu laiku šķita koši gaiš­zils (viņš bija pārliecināts, ka tā ir to parastā,

pastāvīgā krāsa), bija kaut kādā nesaprotamā veidā kļuvis pienbalts, un «paviljonā» likās daudz gaišāks.

Tas vēl nebija viss. Zilais pārklājs, zem kura viņš gulēja, un zilais spilvens bija nomainīts ar baltu. Tādā pašā krāsā tagad likās arī guļvietas virsma.

Viss bija kļuvis balts kā tikko uzkritis sniegs, tikai viņa paša ķermenis palicis tāds pats — zeltaini brūns.

Viņš vēl nebija paguvis pilnīgi apjaust notikušo pārmaiņu, kad izdzirda vāju, bet pavisam skaidru skaņu, — tieši tā, it kā tālumā būtu nošķindis zva­niņš.

Viņš tūlīt pazina šo skaņu, to pašu, ko bija dzir­dējis, kad vēl gulēja ar aizvērtām acīm, — skaņu, kas viņu atgrieza dzīvē un ko viņš cītīgi pūlējās at­cerēties. Šī bija tā pati skaņa, pēc kuras otro reizi atskanēja soļi.

Beidzot tomēr!

Tūlīt viņš visu uzzinās!

Un tieši viņam iepretī kupola apakšējā daļa pēkšņi atvērās, veidodama ieeju. Telpā kāds ienāca. Siena aiz ienācēja tūlīt sakļāvās, bet slimnieka acīs no ārienes paguva iespīdēt spoža gaisma, tik žilbinoša, ka acis pašas no sevis aizvērās.

Un atkal, tāpat kā tajā senajā dienā, viņš izdzirda tuvojamies soļus. Gluži tāpat kā toreiz!

Nē, šoreiz viņš nezaudēs samaņu!

Slimnieks atvēra acis.

Ienācējs stāvēja pāris soļu atstatumā.

Vienā mirklī gulošais paguva aplūkot savu viesi, pareizāk sakot, namatēvu, no galvas līdz kājām.

Viņš nevis izjuta atvieglojumu, ka piepildījusies

ilgotā vēlēšanās un beidzot atnācis otrs cilvēks, bet gan pēkšņu nemieru.

Visā ienācēja izskatā un augumā, katrā sejas vaibstā, katrā neparastā apģērba detaļā gulošais sa­skatīja kaut ko svešu. Viņš uzreiz ar visu savu būtību, ar katru ķermeņa šūnu sajuta, ka nepazīsta­mais ir pilnīgi svešs, ka šai būtnei, kam piemīt visas parasta cilvēkā ārējās pazīmes, nav ar viņu pašu nekā kopēja, ka viņi ir pilnīgi atšķirīgi, tāpat kā at­šķirīgiem vajadzētu būt dažādu planētu iedzīvotā­jiem.

Nepazīstamais bija ļoti liela auguma, ar spēcīgu atlētisku stāvu. Uz pleciem, kas būtu Herkulesa cie­nīgi, atradās galva, kas gulētājam pirmajā mirklī šķita gandrīz vai pusotras reizes lielākā nekā paras­tam cilvēkam. Vēlāk viņš saprata, ka tā ir tikai pro­porcionāla nepazīstamā augumam.

Iedegušajai sejai bija tik pareizi un skaisti vaibsti, ka radās pat kaut kāds nedabiskuma iespaids, it kā tā būtu klasiskas statujas, nevis dzīva cilvēka seja.

Mati bija īsi apgriezti. Zods un augšlūpa gludi no­skūti, bet varbūt uz tiem vispār neauga bārda.

Visneparastākais bija apģērbs. Tas atgādināja tērpu, kādu eiropieši valkā tropos, un acīmredzot bija šūts no plāna un viegla auduma. Krekls, īsām piedurknēm un bez apkaklītes, atsedza kaklu un spē­cīgās, muskuļainās rokas. Vidukli cieši apņēma ļoti plata josta. Bikses tik tikko sniedzās līdz ceļgaliem.

Šis tērps dīvainā veidā harmonēja ar neparastā cilvēka vareno augumu. Grūti bija viņu iedomāties citādā apģērbā. Tik dabiski cilvēkam piestāv tautas tērps. No pirmā acu uzmetiena bija redzams, ka ienā­cējs pie tā pieradis.

Ikviena kustība neapšaubāmi kaut kā tikko ma­nāmi atšķīrās no parasto cilvēku kustībām — to vingrums un precizitāte atgādināja meža zvēru kustības, un tai pašā laikā tās bija graciozas un spor­tiskas.

Visu to gulošais saskatīja vienas divu sekunžu laikā. Tādos mirkļos smadzenes strādā neparasti ātri un precīzi.

. . . Ieraudzījis slimā aizvērtās acis, nepazīstamais nedroši apstājās. Bet, kad gulošais atvēra acis, sve­šinieks priecīgi iesaucās, steigšus pienāca klāt un noliecās pār guļvietu.

Viņa iedegusi seja mazliet nobāla.

Gandrīz veselu minūti viņš vērīgi lūkojās slim­nieka acīs. Šajās acīs, tumšās un dziļās, bija sastin­dzis mēms jautājums.

Nepazīstamais saprata.

Viņš noliecās vēl zemāk un jautāja krievu valodā, bet ar kaut kādu savādu akcentu:

— Vai jūs mani redzat?

Slimā lūpas nodrebēja, un caur tām izlauzās tikko dzirdama skaņa.

— Jūs mani dzirdat, bet nevarat atbildēt. Bet kus­tināt plakstiņus jūs varat. Aizveriet acis, ja jūs mani redzat.

Slimā plakstiņi uz mirkli sakļāvās.

Nepazīstamais izslējās taisni. Viņa seja nobāla vēl vairāk, dūres drudžaini sažņaudzās, it kā/viņš tādē­jādi censtos apvaldīt augošo saviļņojumu. Pāris mi­nūtes viņš smagi elpoja. Tad, acīmredzot mazliet no­mierinājies, atkal noliecās pār slimo.

— Es jums uzdošu dažus jautājumus, — ienācējs teica. Pat viņa balss atšķīrās no visu to cilvēku bal­

sīm, kuras slimajam bija nācies dzirdēt. — Jūs man atbildēsiet ar acīm. Ja gribēsiet teikt «jā», pamirk­šķiniet vienu reizi, bet, ja gribēsiet teikt «nē», — di­vas reizes. Jūs mani sapratāt?

«Jā,» — acis atbildēja.

— Vai jūsu redze ir pilnīgi normāla?

«Jā.»

— Bet dzirde?

«Jā.»

— Vai jūs varat pakustināt mēli?

«Nē.»

— Vai jūs varat pakustināt roku?

«Nē.»

— Bet kāju?

«Nē.»

—- Vai jūs jūtat kaut kur sāpes?

«Nē.»

— Vai jūs jūtat izsalkumu?

«Nē.»

— Bet slāpes?

«Nē.»

— Vai jūs jūtat kaut kādas neērtības?

«Nē.»

Iestājās neliels klusuma brīdis. Nepazīstamais sa­rauca uzacis un iegrima domās. Gulošais raudzījās viņā, gaidīdams citus jautājumus, bet vēl vairāk — paskaidrojumus. Ļoti mokoši bija tas, ka viņš pats nevarēja jautāt.

— Vai jums ir atgriezusies atmiņa? — nepazīsta­mais atkal jautāja, tāpat kā agrāk noliecies pār guļ­vietu, it kā neuzticēdamies slimā dzirdei. — Vai jūs atceraties savu dzīvi?

«Jā.»

— Pilnīgi skaidri? -

«Jā.»

— Vai jūs zināt, kur atrodaties?

Beidzot bija uzdots jautājums, kuru ar tādu nepa­cietību gaidīja slimais^

«Nē . . . nē … nē!» Atrā acu mirkšķināšana pateica vairāk nekā vārdi.

— Jūs nezināt, kur atrodaties un kāpēc. Vai jūs to gribat zināt?

«Jā.»

— Jūs to uzzināsiet, tikai ne tūlīt, bet mazliet vē­lāk. Tagad es to nevaru teikt, jo tas jums būs kai­tīgi. Jūs esat pie draugiem. Viņi jūs mīl un gaida, kad varēsiet piebiedroties. Pacietieties vēl mazlietiņ, un viss jums kļūs skaidrs. Nebaidieties. Nedomājiet par tām dīvainībām, kas ar jums notikušas un var vēl notikt. Viss ar laiku noskaidrosies. Jūs redzat un dzirdat, jūs esat atguvis atmiņu, bet smadzenes vēl nav pilnīgi atbrīvojušās no .. . bezsamaņas stā­vokļa sekām. Tāpēc jūs vēl nevarat kustēties. Bet tas nevilksies ilgi. Mēs nedomājām, ka tā notiks, un man ļoti žēl, ka esat atguvis samaņu, pirms ārstēša­nās process vēl nav beidzies. Tas jums radīs dažas neērtības, bet tur, diemžēl, neko nevar darīt. Cerē­sim, ka šīs neērtības drīz beigsies. Jūs ātri atvese­ļojaties, tāpēc drīz vien būsiet pavisam vesels. Vai sapratāt visu, ko es teicu?

«Jā.»

— Es tūlīt no jums aiziešu. Ārstēšanās procesu nedrīkst uz ilgu laiku pārtraukt, bet, kad es esmu šeit, tas jādara. Viss, kas derīgs jums, ir kaitīgs man. Mēs jūs patlaban ārstējam ar apstarošanu. Nebrīnie­ties, ka sienu un grīdas krāsa mainās. Tās tiek ap­

gaismotas no ārpuses jums nepieciešamajā elektro­magnētisko viļņu secībā. Vislabāk būtu, ja jūs iemigtu. Pēc noteikta laika es atkal ieradīšos pie jums. — Ienācēja lielā roka ar neparasti gariem, smal­kiem un lokaniem pirkstiem (nekad nevienam slim­nieks nebija redzējis tādas rokas) maigi pieskārās viņa plecam. — Vai jums nekas nesagādā neērtī­bas? — viņš atkal iejautājās. Acīmredzot šī doma viņu sevišķi satrauca.

«Nē.»

— Vai jūs tagad esat mierīgs?

Slimajam ļoti ļoti gribējās atbildēt «nē», viņš nav mierīgs un nevar būt mierīgs, kamēr neuzzinās, kas šī par dīvainu telpu un kas ir viņa ne mazāk dīvai­nais namatēvs. Bet viņš nevarēja neko jautāt, neva­rēja prasīt paskaidrojumus un atbildi.

«Jā, es esmu mierīgs,» acis atbildēja.

— Palieciet sveiks uz neilgu laiku. Kad es atkal atnākšu, jūs jutīsieties vēl labāk nekā pašlaik, un mēs parunāsimies ilgāk.

Viņš pasmaidīja (pamirdzēja nevainojamu zobu rinda), noglāstīja slimā roku un lēnām virzījās uz sienas pusi. Likās, viņam ļoti negribējās tik ātri aiz­iet. Un tiešām, paspēris tikai dažus soļus, viņš ap­stājās, gluži kā šaubīdamies, un atgriezās atpakaļ.

— Man jums ir viens jautājums, — viņš teica re­dzami satraukts. — Ļoti svarīgs mums visiem. Man negribētos atlikt tā noskaidrošanu. Ja esat pilnīgi atguvis atmiņu, vai jūs atceraties, kā jūs sauc?

«Nu, protams,» slimajam gribējās atbildēt, bet viņš varēja tikai lēnām aizvērt acis:

«Jā.»

-— Jūs man savu vārdu nevarat nosaukt, bet eš pats jums nosaukšu kādu, visticamāko. Mums ir hi­potēze … tiesa, tā ir gandrīz ticama, bet tomēr … Visa planēta gaida šā noslēpuma atrisinājumu, — viņš apklusa, it kā sakopodams spēkus, lai varētu izteikt savu jautājumu. Pēc tam lēnām, pa balsienam izrunāja: — Dmitrijs Volgins?

Slimnieka acis atbildēja: «Jā.»