Zīme

83 Hjūstona, Teksasas štats

Tēvs Hieronims raudzījās uz pūli un vilcinājās. Lūpas notrī­sēja, pirksti nodrebēja. Piere nosvida. Prātā drūzmējās neskaitā­mas domas, kuras pūlējās pievērst priestera uzmanību. Skatiens gluži kā noklīdis šaudījās pa labi un pa kreisi, apliecinādams viņa šaubas. Tad ausīs atskanēja pazīstamā balss.

-Jums lieliski izdodas, - Greisija sacīja. - Tā tik turpināt! At­cerieties visu, par ko mēs runājām. Padomājiet, ko jūs patiešām vēlaties pateikt cilvēkiem. Pārējo izslēdziet no prāta un atveriet sirdi viņiem, tēvs. Mēs esam kopā ar jums.

Viņa sejā atplauka savāds smaids. Sajutis mostamies jaunu ap­ņēmību, viņš nolūkojās uz pūli, pašūpoja galvu un tad turpināja.

Notupusies furgona kravas nodalījumā, Greisija nolika binokli un pāri palielajai tāla rādiusa darbības akustiskajai iekārtai pa­skatījās uz Metu.

- Šī ir apbrīnojama lieta. - Viņa plati pasmaidīja, uzsitusi pa iekārtu. - Es gribu tādu.

- Kāpēc ne? Ir taču Ziemassvētku laiks, vai ne? - Mets attrau­ca un pasmējās. Tad viņš atkal kļuva nopietns un sacīja: - Pasaki viņiem, ka es eju. Un nenovērs acu no tēva Hieronima. Ja nu viņš atkal sāk svārstīties. - Un tad Mets atrāva vaļā furgona durvis.

- Lai veicas! - Greisija pasmaidīja.

Atbildējis smaidam, Mets teica:

- Tiksimies pēc brīža. - Tad viņš sakārtoja mobilā tālruņa aus­tiņu un palūkojās uz Doltonu, kas sēdēja pie stūres. Abi pamāja viens otram, tad Mets izslīdēja ārā no furgona un devās uz lau­kuma pusi.

Iekārtojies aiz Millera Brīvdabas teātra, Denijs binoklī vēroja laukumā notiekošo, savukārt Raidels nemitīgi sarunājās ar Grei- siju pa tālruni. Navigator bija novietots netālu, dienesta automo­biļu stāvvietā aiz teātra ēkas. Aizmugures durvis bija vaļā. Līdzās Raidelam atradās starta iekārtas, kuru sprauslas piepildītas ar pē­dējiem gudro putekļu krājumiem.

- Mets jau ir ceļā, - Raidels paziņoja Denijam.

Denijs palocīja galvu un jautāja:

- Vai iekārtas ir gatavībā?

- Viss kartībā, - Raidels apstiprināja. - Vai esi pārliecināts, ka tev piedka laika, lai uzrakstītu jaunas programmas?

- Bez šaubām, - Denijs stingri noteica.

Abi saskatījās. Denija acīs joprojām vīdēja vārdos neizteikts niknums. Raidels savilka seju grimasē un sacija:

- Es visu atlīdzināšu. Apsolu.

Paraustījis plecus, Denijs attrauca:

- Labāk strādāsim un vispirms tiksim galā ar šo. - Tad viņš pievērsās tēvam Hieronimam. - Gatavs?

Raidels pamāja.

- Gatavs.

- Uz priekšu!

- Mēs dzīvojam salauztā pasaulē, - tēvs Hieronims pazi­ņoja. - Pirms manis ir bijuši citi. Svētīti ar atklāsmēm, iedves­mu. Ar viedām un cildenām domām, ko viņi mēģināja izskaid­rot arī citiem. Lai palīdzētu cilvēcei. Lai dotu mums vielu pārdomām. Taču panākts vien tas, ka cilvēks ir nostājies pret cilvēku. Viņu viedie un cildenie vārdi un nesavtīgie darbi pār- . prasti, sagrozīti, izmantoti ļaunprātīgos nolūkos… tos piesavi­nājušies citi, lai vairotu savu slavu. Viņu vārdā dibinātas in­stitūcijas… uzcelti milzīgi neiecietības tempļi, un katrā no tiem apgalvots, ka tieši tur mīt vienīgā un īstā ticība, un atkal tiek nostādīts cilvēks pret cilvēku. Viņu vārdi pārvērsti par kontro­les instrumentiem. Naida instrumentiem. Kara instrumentiem.

- Uz brīdi apklusis, viņš strauji un saraustīti elpoja. Viņš juta, ka pūlis sāk justies neomulīgi. Saraukdams pieri, viņš pūlējās koncentrēties, aizgainīja pretrunīgās domas un teica: - Mums jāmēģina to labot.

Taru mirklī gaismas lode izpletās, palielinājās apmēros un iz­auga tik milzīga, ka teju klāja visu laukumu. Skatītājiem aizrāvās elpa, un tie izbrīnīti raudzījās uz zīmi, kas pulsēja un dzīvi ņir­bēja, bet pēc tam pārtapa ģeometriskās figūrās, kādas bija parādī­jušās arī iepriekš. Tikai šoreiz figūru rinda beidzās ar kādu nere­dzētu tēlu. Tas bija krusts. Debesīs virs Hermanna parka spīdēja milzīgs, mirguļojošs krusts.

Pūli pāršalca skaļa prieka vilnis un izsaucieni "lai slavēts Dievs" un "āmen". Taču viņu sajūsma pārtrūka, kad zīme atkal mainīja formu. Noelsušies cilvēki vēroja, kā zīme sāk ņirbēt, tad izplešas un pārtop par kādu citu zirni. Tikai šoreiz tas nebija krusts. Tā bija zvaigzne. Dāvida zvaigzne. Pārsteigtie skatītāji sa­rāvās, sāka jau dusmoties par tādām izmaiņām, mulsa, bijās un zaudēja mieru, taču zīme turpināja pārveidoties. Formām nebija gala. Tā pēc kārtas pārtapa dažādos simbolos, kas tika saistīti ar reliģijām - islāmu, hinduismu, budismu, bahāismu - un veda klāt­esošos arvien tālāk vēsturē, atgādinot par visdažādākajām reli­ģiskajām kustībām, gan par zirnekļu kuldem Peru, gan par Senās Ēģiptes un Mezopotāmijas saules dieviem, pamazām nonākot līdz pat civilizācijas pirmsākumiem.

Tēli mainijās arvien ātrāk, simboli pārtapa no vienas formas otrā, aizvien straujāk un straujāk, pilnīgi nejaušā secībā - tas bija reibinošs gaismas šovs. Beigu beigās simbolus vairs nevarēja iz­šķirt, un spozme nežēlīgi žilbināja. Un tad - pēkšņi - zīme pazu­da. Izdzisa. Vienā acumirklī, bez brīdinājuma. Noslāpa, un viss.

Pūlis kļuva mēms - šķita, ka laukumā sanākuši roboti, kam nospiesta klusuma podziņa. Pārsteigtie skatītāji neizpratnē vērās cits uz citu un nezināja, ko domāt. Un zīme atkal parādījās savā iepriekšējā godībā - ierastajā formā, kādu to pasaule redzēja pir­mo reizi virs šelfa ledāja. Tā vairs nepiedzīvoja nevienu pārtap­šanu un spoži mirdzēja priesterim virs galvas.

- Ļoti interesants gaismas šovs, - aiz muguras kāds teica.

Pagriezušies Denijs un Raidels ieraudzīja tuvojamies Medok- su. Plecā viņš nesa garu, melnu somu un kreisajā, veselajā, rokā turēja ieroci. Noguruma izmocītajā sejā vidēja savāds dusmu un apmulsuma sajaukums.

Medokss nostājās apmēram desmit pēdu attālumā no viņiem un palūkojās pāri viņu galvām uz milzīgo zīmi, kas karājās de­besīs apmēram pārsimts jardu no tās vietas, pie monumentālās arkas.

Viņus atrast nemaz nebija tik grūti. īpaši tad, ja cilvēks zina, ko meklē. Proti, viņam bija vajadzīgs novērošanas punkts ar no­teiktu redzamības rādiusu, vieta, kur strādāt un vērot, pašiem pa­liekot nemanītiem. Daudz tādu iespēju nebija. Pareizā izrādījās jau trešā vieta, kuru viņš pārbaudīja.

- Es jūtos tik aizkustināts! - Medokss nosprauslājās un ar mā­jienu lika gūstekņiem pacelt rokas. - Mīlestība, miers, labvēlība visiem cilvēkiem. Vai to jūs gribat viņiem iestāstīt?

- Mums izdodas, - Raidels atcirta, palūkojies uz Deniju, un nolika blakus neizslēgto mobilo tālruni. Tad viņš pacēla rokas. - Viņi ieklausās.

- Un tev šķiet, ka tas kaut ko mainīs? - Medoksa balsī ieska­nējās dusmas. - Tu domā, ka arī mūsu ienaidnieki uzķersies uz šī muļķību āķa? Pie velna, Lerij, mosties! Viņi varbūt arī ieklau­sās, taču tas neko nemainīs.

- Bet varētu. Paklau, es nezinu, kas ir prātā tev un Kinenam, taču negribu, ka cilvēki pārstāj ticēt Dievam, - Raidels sacīja maz­liet skaļākā balsī, atbildēdams Medoksa dusmām. - Es tikai gri­bu panākt, lai viņi kaut mazliet iedziļinās. Uzklausa tēvu Hiero­nimu. Ieklausās viņa vārdos.

- Slavējama doma, - Medokss zobgalīgi attrauca. - Mēs esam pasaule, mēs esam bērni, vai ne? Lieliski. Viss, ko viņš tur melš, ir lieliski, bet… vai tu zini, ar ko tas beigsies? - Viņš nolika savu neš- ļavu zemē un izņēma snaipera šauteni. - Viņu nošaus.

Greisija sastinga, tiklīdz šie vārdi nonāca viņas mobilā tālru­ņa austiņās.

Medokss bija dzīvs - un šeit. Un, kā likās, sagādājis viņiem pārsteigumu.

Pār muguru pārskrēja panikas izraisīti šermuļi. Viņa sabiju­sies pagriezās pret Doltonu un sacīja:

- Jāpiezvana Metam! Mums ir problēmas.