Zīme

63 Freimingema, Masačūsetsas štats

Apmēram pusnaktī Chn/sler 300C iebrauca Comfort Inn stāv­laukumā. Izkāpa divi viri tumšos uzvalkos, baltos kreklos, bez kaklasaitēm. Ar skaidru skatienu un mērķtiecīgu soli. Trešais vīrs palika automobilī pie stūres. Dzinējs joprojām darbojās. Viņi ne­plānoja ilgi uzturēties šai viesnīcā.

Abi viri iegāja askētiskajā foajē. Tas bija tukšs - kā jau gaidīts. Freimingema nebija tā vieta, kur naktī valdītu jautrība. Viņi pie­gāja pie reģistratūras. Tur vientuļš latīņamerikānis gados sagu- mis sēdēja stūrī un skatījās nekvalitatīvu futbola mača pārraidi. Atnācēju vadonis pamāja viņam ar roku. Tumšā uzvalka, īgnās sejas un asā toņa dēļ reģistratūras darbinieks tūdaļ pielēca kājās. Svešinieks no žaketes krūšu kabatas izņēma trīs lietas, ko izklāja uz letes zem darbinieka deguna. Tur bija divas fotogrāfijas - Mets . un Čaba - un piecdesmit dolāru banknote.

Reģistratūras darbinieks nopētīja visu, paskatījās uz svešo vī­ru, tad atkal pievērsās letei un palocīja galvu. Tad viņš pasnie­dzās un drebošiem pirkstiem iebāza naudas zīmi kabatā. Tad sve­šais saņēma atbildi, taču ne tādu, kādu bija vēlējies. Viņi bija reģistrējušies jau pievakarē. Paņērhuši istabu. Pavadījuši tur pā­ris stundu. Tad samaksājuši un aizbraukuši. Reģistratūras darbi­niekam prātā ienākušas visnotaļ miesiskas domas, kas pašam nav šķitušas patīkamas.

Viņi ir prom.

Vīrietis no Chrijsler 300C sarauca pieri, nopētīja darbinieku, sa­prata, ka neko vairāk nepanāks, un devās ārā no viesnīcas. "Viņi samaksājuši - tātad neatgriezīsies." Kaut kas nešķita loģiski. "Kā­pēc ņemt istabu tikai uz dažām stundām? Droši vien noticis kaut kas negaidīts," vīrs sprieda. "Kaut kas tāds, ko viņi uzzinājuši bez mobilā starpniecības." Tās bija sliktas ziņas, jo liecināja, ka viņiem ar ārpasauli iespējams sazināties vēl kādā veidā, par kuru izsekotājiem nav ne jausmas.

Kopā ar biedru izgājis ārā, viņš apstājās pie automobiļa un no­pētīja stāvlaukumu. Neko aizdomīgu nemanīja. Viņš izvilka tāl­ruņa aparātu un piezvanīja. Pavēstīja priekšniekam visu, ko bija noskaidrojis. Saklausīja aizkaitinājumu un dusmas priekšnieka balsī. Un saņēma pavēli doties uz konspiratīvo dzīvokli un gai­dīt tālākus norādījumus.

Abi vīri iekāpa automobilī. Šoferis pagaidīja, kamēr aizbrauc cits auto, un tad izstūrēja iespaidīgo Chri/sler uz ceļa un devās prom. Nepamanīdams tumši zaļo Pontiac Bonneville, kas tam se­koja drošā attālumā.

Mets un Čaba neizlaida no acīm Chrysler 300C aizmugures gaismas un pārmija vien dažus vārdus. Šajā vēlajā stundā vien reta mašīna patraucās garām, tālab viņi bija labi pamanāmi. Vaja­dzēja būt sevišķi modriem. Nekādas skaļas pļāpāšanas vai plānu mainīšanas. Nevienas liekas frāzes. Totāla koncentrēšanās.

Ēsmu viņi izlika, ieslēdzot Čabas iPhone. Līdz ar Omjsler pa­rādīšanos apstiprinājās Meta aizdomas, ka Medokss ar saviem neliešiem izseko viņus par spīti visiem Čabas veiktajiem piesar­dzības pasākumiem, lietojot tālruni ļoti īsu laiku. Kaut kā viņiem tas tomēr bija izdevies. Tas deva Metam iespēju pievilināt nelie­šus. Un gaidīt.

Chrysler 300C turējās uz Koučičūitas ceļa, tad pa viaduktu uz­brauca uz maģistrāles un devās austrumu virzienā. Uz maģistrā­les automobiļu bija vairak, tāpēc varēja mazāk bažīties par pama- nīšanu, toties vairāk nācās raizēties par iespēju pazaudēt Chri/sler no redzesloka. Taču Mets bija tiešām prasmīgs un modrs autobrau­cējs, ja vajadzēja saskatīt pat vissīkākās izmaiņas uz ceļa.

Viņiem nebija ne jausmas, kas atklāsies, kad Chnjsler nonāks galamērķi. Kā Mets bija teicis Čabam, diez vai tur būs atrodams Denijs, taču iespējams, ka tur tiek turēta Rebeka Raidela. Nešķita, ka Medokss šo lietu uzticējis veselai brigādei. Viņiem tas bija ti­kai sīks, nenozīmīgs uzdevums, tātad maz ticams, ka tā izpildei atvēlēts vairāk neka viens konspiratīvais dzīvoklis un Rebeka Raidela tur tiek rūpīgi slēpta. Nelieši noteikti uzskata, ka tas ir pietiekami drošs, un taupa resursus. Mets jau sāka prātot, kas bū­tu noticis, ja viņš nepārvietotu trekeri uz Medoksa automašīnu, taču rimās, kad saprata, ka tādējādi zaudē koncentrēšanās spēju. Viņš negribēja izlaist neliešus no acīm. Šī bija iespēja ne tikai at­brīvot Rebeku Raidelu, bet arī iecirst robu Medoksa plānos - un Metam tas padešām sagādātu prieku.

Nogriezušies viņi pāris jūdžu nobrauca uz ziemeļiem pa deviņ­desmit piekto starpštatu maģistrāli un tad nonāca Vestona ielā. Sa­tiksme kļuva arvien retāka, un Mets iepalika, taču neatlaidīgi seko­ja milzīgajam automobilim austrumu virzienā līdz pat Bekona ielai, kur tas nogriezās pa kreisi. Pakaļdzīšanās kļuva arvien bīstamā­ka. Automobiļu iela bija pavisam maz, un Metam nācās krietni at­palikt. Viņš izslēdza tālās gaismas ikreiz, kad tika mainīts virziens, lai Pontiac Bonneville neparādītos Chrysler spoguļos.

Izlikumojis pa vairākām dzīvojamā rajona ieliņām, Chrysler beidzot iegriezās kādā neapgaismotā piebraucamajā ceļā. Mets jau bija izslēdzis automobiļa lukturus, apstājās pāris māju tālāk un vēroja. No Chn/sler izkāpa trīs vīri, kas devās uz mājas pusi. Pē­dējais - šoferis - nospieda automašīnas centrālās atslēgas pogu. Vēl viņš steidzīgi nopētīja ielu un tad sekoja saviem biedriem.

Pēc brīža Chnjsler salona gaisma automātiski nodzisa, auto­mobilis un māja ieslīga dziļā tumsā.

Tā bija neliela divstāvu celtne. Mets tādas mājas pazina ļoti labi - apmēram tādā viņš bija uzaudzis Vusterā -, tātad arī plā­nojums varēja būt tikpat standartizēts. Pretī vai sānos ieeja lielajā dzīvojamā istabā, tālāk virtuve, vidū kāpnes uz divām vai trim guļamistabām un vannas istabu, varbūt divām, augšstāvā. Vēl bija pagrabs, un Mets bija visnotaļ pārliecināts, ka tieši tur izmitināti gūstekņi.

Augšstāvā gaismas nedega, un ari dzīvojamā istabā valdīja tumsa. Pa dzīvojamās istabas erkera logu varēja samanīt apgais­mojuma strēles mājas dziļumā. Tās meta bālas ēnas uz istabas griestiem.

Mets paskatījās uz Čabu un palocīja galvu. Uz piebraucamā ceļa bija redzama vēl viena automašīna. Melns Durango, ko viņi manīja lidostā. Tajā Medoksa rokaspuiši bija iegrūduši Rebeku Raidelu.

Vieglākais uzdevums bija izpildīts. Pienācis laiks doties cie­mos nelūgtam.

Par laimi, viņi nebija atnākuši tukšām rokām.

Vīri no Chri/sler sēdēja virtuvē, pļāpāja, smēķēja, sūca aukstu kolu no kārbām. Apsprieda dienas notikumus. Atpūtās. Visnotaļ pārliecināti, ka vairāk izsaukumu nebūs.

Visu mainīja kāds skaļš blīkšķis.

Tas atbalsojās mājā un pievērsa vīru uzmanību. Troksnis nā­ca no pirmā stāva ielas pusē. No dzīvojamās istabas. Šķita, ka tur izdauzīts stikls - kaut kas truls smagi atsitās pret sienu un dobji nobūkšķēja pret grīdu, bet pēc tam nošķindēja stikli.

Visi kā viens vīri pielēca kājās un steidzās uz dzīvojamo ista­bu, bet vadonis jau bija izrāvis ieroci un izkliedza pavēles. Vie­nam no vīriem viņš norādīja palikt virtuvē, bet otrs sekoja viņam līdz kāpnēm un nostājās pie durvīm, kas veda uz pagrabu. Tre­šais aiztraucās līdzi galvenajam uz dzīvojamo istabu.

Tai bija plats erkera logs ar žalūzijām, kas sedza apmēram pusi rūts un sniedzās aptuveni piecu pēdu augstumā no zemes. Pie­sardzīgs būdams, vadonis neiededza gaismu un paļāvās uz blā­vo strēli, kas plūda no gaiteņa. Istaba bija tukša, jo māju izīrēja nemēbelētu, taču uz koka grīdas mētājās stikla lauskas. Tās krak- šķēja vīram zem kājām, kad viņš iegāja istabā, vērsdams ieroci te uz vienu, te atkal citu pusi. Viņš apstājās un nopētīja erkera logu - tā centrā vīdēja milzīgs caurums paliela ķirbja izmērā. Palūkojies apkārt, viņš mēģināja saprast, kas noticis, un pie tālākās sienas ieraudzīja akmeni futbolbumbas lielumā. Viņš jau sāka prātot, kā­dēļ kāds būtu metis pa logu ar akmeni, un pēkšņi atskanēja vēl viens blīkšķis - varenāks un skaļāks par iepriekšējo. Priekšmets ķēra saplēstā loga malu, padarīja caurumu vēl lielāku un dk tik­ko netrāpīja vīram, apšļācot viņu ar stikla drumslu lietu un kādu skābeni smakojošu šķidrumu. Nokritis uz grīdas, tas vēl kādu brī­di kūleņoja un tad apstājās. Sekundes simtdaļu vīrs apstulbis lū­kojās uz to. Tā bija sarkana benzmkanna no vieglas plastmasas un ar skrūvējamu vāciņu. Tikai vāciņa nebija. Un šķidrums bija izšļakstījies gluži kā no rotējošas pirotehnikas ierīces un tagad izplūda pa grīdu.

- Nolādēts! - vīrs iesaucās, mezdamies uz priekšu un paķer­dams kannu aiz roktura, lai nostādītu taisni un degviela vairs ne­lītu ārā. Diemžēl tas nelīdzēja, jo šķidrums sūcās ārā pa neskai­tāmiem, speciāli izsistiem caurumiņiem kannas sānos, nonākot arī uz vira rokām un kājām. Noplūdi apturēt nebija iespējams. Tas vēl nebūtu ļaunākais, ja vien pa logu netiktu iemests trešais lā­diņš. Tas liesmoja un lidoja vīram tieši virsū.

Mets vēroja kustīgās ēnas istabā un aizdedzināja šķiltavas. Ot­rā rokā viņš turēja ūdens pudeli, kuru bija iztukšojis, bet pēc tam piepildījis ar benzīnu un motoreļļu līdzīgās daļās. Kakliņa bija iebāzts deglis - putekļu lupatas vīkšķis, kas piesūcināts ar ben­zīnu. Pie kājām gulēja sagatavoti vairāki šādi lādiņi.

Akmens bija ievilinājis vīrus istabā - tieši laikā, lai viņi saņem­tu triecienu ar sacaurumoto benzīna kannu. Mets zināja, ka jārī­kojas ātri un jāpārsteidz pretinieks, iekams tas paguvis novērtēt situāciju. Viņš aizdedzināja lupatu un aizlidināja pudeli. Pašga-. tavotā bumba apmeta loku vēsajā nakts gaisā un pa izdauzīto lo­gu iekrita istabā. Aiz slēģiem uzliesmoja gaisma, kam sekoja vēl lielāks zibsnis, jo liesmas ieķērās benzīnā, kas bija izlijis no kan­nas. Atskanēja panikas pārņemts kliedziens. Mets aizdedzināja otro pudeli, ielidināja to pa logu, paķēra trešo un aizskrēja aiz mājas.

Vadonis iekliedzās, kad aizdegās viņa rokas un kājas. Viņš ne­ganti locījās, kailām plaukstām mēģināja apdzēst liesmas. Otrs vīrs sāniski slīdēja viņam apkārt un pārbijies nezināja, kā palī­dzēt. Liesmas izrādījās stūrgalvīgas - daudz stūrgalvīgākas, bries­mīgākas un karstākas nekā gaidīts. Degošu benzīnu nodzēst bija vieglāk. Motoreļļas izraisītu ugunsgrēku noslāpēt izrādījās kriet­ni grūtāk. Tā bija lipīga kā darva un dega stiprākām liesmām, ku­ras neizdevās padzīt no apģērba vai ādas un kuras tikai pieņē­mās spēkā, aprijot savā ceļā it visu. Tās jau bija sagrābušas savā varā koka grīdu un pamazām aptvēra visu telpu.

- Palīdzi! - vadonis uzkliedza dēmona cienīgā balsī, nokrita zemē un sāka velties, cenšoties apslāpēt liesmas. Tie bija veltīgi pūliņi. Svilstošajā ādā iedūrās stikla drumslas, un sāpes kļuva neciešamas. Otrais vīrs novilka žaketi un nometās četrrāpus, lai uzmestu to vadonim. Istabu pildīja biezi pelēki dūmi, kas oda pēc apogļojušās miesas, matiem un degošas motoreļļas. Istabā iestei­dzās arī trešais vīrs, kurš pirmīt bija palicis pie kāpnēm, un pār­bijies vēroja savu vadoni. Viņš satraukts raudzījās visapkārt, mek­lēdams jel ko piemērotu, lai nodzēstu liesmas, taču istabā nekā nebija - ne paklāju, ne aizkaru, ne dīvāna pārklāju.

- Pie velna, kas te notiek? - no mājas dzīlēm atskanēja ceturtā vīra balss.

- Uz virtuvi! - otrais virs pavēlēja trešajam. - Piesedz pagal­ma pusi!

Bet bija jau par vēlu.

Ceturtais vīrs virtuvē bija viens pats. Viņš stāvēja pie durvīm un mēģināja saskatīt, kas notiek, vienlaikus negribēdams pamest nepieskatītu sētas puses ieeju. No dzīvojamās istabas atskanēja kliedzieni, bija redzamas liesmas un jūtami dumi. Caurvējš izdze­nāja uguni pa visu māju, un ceturtais vīrs jau krita panikā. Tik briesmīgā, ka aizmirsa par sētas puses durvīm. Šādu nepiesar- dzību izmantoja Mets.

Viņš turējās pie mājas tālākās sienas un ieskatījās iekšā pa vir­tuves logu. Tas bija viens no vīriem, kurš pavadīja Rebeku Raide- lu ārā no lidmašīnas. Tas tikai vēl stingrāk apliecināja, ka viņa ir šajā mājā. Mets pārliecinājās, kur nelietis stāv, un tad aizdedzi­nāja pēdējo pudeli ar Molotova kokteili, trīs soļus atkāpās, lai at­vēzētos un lādiņš lidojumā izsistu loga rūti. Iekritusi virtuvē, pu­dele nobūkšķēja pret sienu dažu collu attālumā no vira. Tas pa­šāvās sānis, bet liesmas jau pieņēmās spēkā. Pretinieka uzmanī­ba bija novērsta, un Mets tūdaļ ielauzās iekšā pa durvīm, pārstei­dzot vīru nesagatavotu. Tas joprojām vicināja ieroci, bet Mets viņu nomierināja ar diviem šāvieniem krūtīs.

Nevilcinādamies viņš devās tālāk mājā un meklēja aizslēgtas durvis, neizlaizdams no rokas savu Para-Ordnance P14. Viņš ju­tās pagalam savādi un prātoja, vai Denijs vispār jebkad turēts ša­jā mājā. Šīs domas tikai uzdzina niknumu. Aizgainijis tās, viņš turpināja Rebekas Raidelas meklējumus. Viņš sprieda, ka gūstek­ne dek turēta pagrabā un durvis uz turieni ir slēgtas, jo kāda sie­viete izmisīgi klauvēja pie tām no iekšpuses, raustīja rokturi un skaļi kliedza. Gluži kā apstiprinot Meta secinājumus.

Tobrīd viņš neapstājās Rebekai palīdzēt. Mājā bija vismaz čet­ri nelieši. Ja arī divi padarīti nekaitīgi, tomēr palika vēl divi, ar kuriem jātiek galā vispirms. Mets paslīdēja garām kāpnēm, bet tanī brīdī dzīvojamās istabas durvīs parādījās vīrs - acīmredzot stei­dzās palīgā savam jau mirušajam kolēģim virtuvē. Mets atcerējās manījis viņu lidostā. Kavēties nedrīkstēja, tādēļ viņš lēcienā pie- plaka zemei. Vīrs vairākkārt izšāva, taču lodes trāpīja sienā. Tik­mēr Mets lika lietā savu ieroci, ķerot nelieti augšstilbā. Tas sagrī­ļojās, pakāpās atpakaļ un tad saļima. Celdams pistoli uz augšu, viņš mēģināja izšaut vēlreiz, taču bija zaudējis spēkus, tādēļ no malas izskatījās, ka viņš pūlas pacelt svina bluķi. Mets pietrau- sās četrrāpus, piespiedās sienai un raidīja vēl divus šāvienus, no­galinot ievainoto.

Brīdi Mets tupēja, nopētīdams kāpnes un aizgainīdams domu, ka augšstāvā slēpjas vēl kāds. Viņš gaidīja - vērodams dzīvoja­mās istabas durvis, dūmus un liesmas, ieklausīdamies kliedzie­nos un klauvējienos. Bija skaidrs, ka vēl nāks ceturtais virs - ja vien nav nolēmis izcepties dzīvs. Un izeja no istabas bija tikai viena.

Bet jau nākamajā mirklī atskanēja sirēnas - klusas, griezīgas, vēl attālas, taču tās tuvojās. Tieši tas Metam bija vajadzīgs. Viņš bija licis Čabam zvanīt uz 911 brīdī, kad uzsprāgst pirmā deg- maisījuma bumba, - viņam pietiktu laika iebrukt mājā vēl pirms ugunsdzēsēju ierašanās, turklāt glābšanas dienests varētu node­rēt, ja plāns kādu iemeslu dēļ neizdotos. Sirēnas kļuva arvien ska­ļākas. Mets sasprindzis pieplaka grīdai un gaidīja, kad izmisu­šais vīrs šausies ārā no dzīvojamās istabas Bača Kesidija un Sandensa Kida cienīgā izrāvienā. Un tad viņš saklausīja kaut ko pavisam citu - stikla šķindu un skaļu būkšķi. Tātad vīrs bija no­lēmis aizbēgt pa izdauzīto erkera logu.

Iedomājies par Čabu, Mets izjuta panikas lēkmi, jo varenais puisis bija palicis pie mājas bez ieroča, taču automobili viņi at­stāja vairākas mājas tālāk, un kaimiņi, liesmu un šāvienu mudi­nāti, varbūt jau snaikstījās ārā pa logiem vai pulcējās kopā. Tā­tad Čaba atradās drošībā.

Mets nogaidīja vēl mirkli un ieklausījās trokšņos, kas nodevī­gi ziņotu par kādu rosību, un pēc tam aizrāpoja līdz slēgtajām durvīm. Rebeka Raidela - tā noteikti bija viņa - joprojām dauzīja tās un kliedza.

- Ei! Kas notiek? Laidiet mani ārā!

- Atkāpies no durvīm! - Mets uzsauca, kad bija paraustījis rok­turi. - Es šaušu uz slēdzeni. - Pāris sekundes nogaidījis, Mets jautāja: - Atkāpies?

- Jā, - sieviete atsaucās.

Tad viņš izšāva - divas reizes. Ar to vairāk nekā pietika. Slē­dzene bija veca un vienkārša, pašas durvis savu mūžu nodzīvo­jušas. Viņš tās viegli izspēra ar kāju. Koka pakāpieni veda lejup, kur pie sienas tupēja pievilcīga, iedegusi, panikas pārņemta sie­viete.

Pastiepis roku, Mets māja viņai.

- Nāc, mums jāiet! - viņš centās pārkliegt uguns šņākoņu, kas arvien pieņēmās spēkā. Sieviete mirkli vilcinājās, tad nervozi pa­locīja galvu un piecēlās kājās.

Viņi izskrēja no mājas, patraucās garām vairākiem pārbiede- tiem kaimiņiem un ugunsdzēsēju automobilim, kas jau griezās piebraucamajā ceļā. Tumsā Mets mēģināja saskatīt zaļo Pontiac Bonneville, taču ar šausmām secināja, ka mašīnas vairs nav. Bries­mīgs kliedziens apstiprināja viņa ļaunākās priekšnojautas, un viņš sāka skriet vēl ātrāk. Sirds pukstēja kā neprātīga, iztēle pie­dāvāja nežēlīgas ainas. Ticis tuvāk, viņš pamanīja Čabas siluetu - varenais puisis gulēja uz ietves pie tuvējās mājas.

Nekustigi.

Apkārt rosījās vairāki ziņkārīgie, kāds uzmanīgi pārbaudīja pulsu, bet izbijusies sieviete skatīdamās bija aizšāvusi plaukstu priekšā mutei.

- Čaba! - Mets iesaucās, notupies līdzās viņam.

Tumsā bija grūti saskatīt ievainojumu, taču uz zemes sūcās asi­ņu peļķe. Čabam bija grūti noturēt acis vaļā, taču viņš pamanīja Metu un mēģināja kaut ko pateikt, tomēr balsi nomāca klepus.

- Vai sameklēji viņu? - Čaba ar piepūli izdabūja vārdus pār lūpām.

Palocījis galvu, Mets sacīja:

- Jā, stāv tepat līdzās. - Viņš pagriezās, lai Čaba ierauga Re- beku Raidelu, kura nobēdājusies paliecās uz priekšu. - Nerunā, - Mets brīdināja Čabu un satvēra viņu aiz rokas. - Turies, ja? Ar tevi viss būs kārtībā. - Viņš pievērsās pārim, kas atradās blakus. - Izsauciet ārstu! - viņš uzkliedza. - Nekavējoties!

Sieviete ieskrēja mājā. Mets tupēja līdzās Čabam - cerēdams, ka ļaunākais nenotiks, un lādēdams sevi, ka paņēmis puisi lidzi. Kad parādījās neatliekamās palīdzības automobilis, Metam šķi­ta, ka pagājušas jau vairākas stundas, lai gan tās bija tikai des­mit minūtes.

Mets neatkāpās, kamēr mediķi apskatīja cietušo un tad satrie­coši lietišķi uzcēla uz nestuvēm.

- Vai ar viņu viss būs kārtībā? - Mets nemitējās jautāt, taču* tiešu atbildi tā arī nesaņēma. Milzu zaudējuma sajūtas mocīts, viņš nolūkojās, kā Čaba tiek iestumts automobilī, kā dek aizvēr­tas durvis un kā mediķi aizbrauc.

Atskanēja vēl kāda sirēna - tuvojās policijas patruļa. Mets pa­lūkojās uz Rebeku Raidelu, kas sēdēja mauriņā un joprojām dre­bēja.

- Ejam! - viņš uzsauca. Klusi noskaitijis lūgšanu par ievaino­to draugu, viņš paņēma Rebeku aiz rokas un aizveda tālāk no ziņkārīgo pūļa un degošās mājas.