Zīme

6 Bostona, Masačūsetsas štats

Neviens pārpildītajā arēnā nespēja atraut acis no milzīgajiem rezultātu tablo. Ne līdzjutēji, ne sportisti. Tāpat kā visi, kas atra­dās lieliski izvietotajā Lerija Raidela luksusa ložā Garden arēnā.

Viņa viesi - dizaineru komanda, kas izstrādā absolūti jaunu elektromobili, kuru viņš cer izlaist tuvāko gadu laikā, - baudīja cienastu. Visu dienu viņi bija pavadījuši projekta vadības centrā Voltemā, stāstot Lerijam Raidelam, cik tālu tikuši ar elektrokāru, kādas problēmas izdevies atrisināt un kuras tikko atklātas. Kā it viss, pie kā ķērās Raidels, arī šis projekts bija satriecošs un ambi­ciozs. Viņa draugs Ilons Masks - vēl viena interneta sensācija, pa­teicoties nelielam tiešsaistes kopuzņēmumam ar nosaukumu Pai/Pal, - jau bija izlaidis savu elektromobili Tesla, taču tā bija spor­ta mašīna. Raidels domāja par citiem šoferiem - tiem, kas ik die­nu brauc ar Camry, Impnla un Accord markas automašīnām. Tādēļ viņš nolīga labākos un spožākos dizainerus un inženierus, deva tiem visu nepieciešamo, lai radītu jaunu elektromobili. Tas bija viens no Raidela izlolotajiem projektiem - parasti viņš realizēja vairākus vienlaikus. Citas komandas izstrādāja daudz lietderīgā­kos vēja parkus, saules baterijas un elektroinstalāciju, lai iegūto enerģiju ērtāk transportēt. Atjaunojamā enerģija un zaļā enerģija solījās sākt nākamo rūpniecisko revolūciju, un Lerijs Raidels bija fantasts.

Vienīgais resurss, ar kuru cīnījās projektā iesaistītie, bija laiks. Par naudu uztraukties nevajadzēja, arī par neseno sabrukumu tir­gū ne. Raidels ļoti labi apzinājās, ka viņam naudas ir krietni vai­rāk, nekā jebkad būs nepieciešams. Ikviens dators un mobilā tāl­ruņa lietotājs pasaulē bija ziedojis savu artavu viņa bagātības vairošanā, bet pārējo paveica stratosfēriski augstā uzņēmuma da­ļu cena. Lai arī Raidelam patika labi dzīvot, viņš savu naudu iz­lietoja nevis piecsimt pēdu garu jahtu būvēšanai, bet citiem mēr­ķiem.

Diena bija gara un produktīva, tika pārvarēti milzu šķēršļi, kas traucēja jau vairākas nedēļas, tādēļ viņš nolēma dāsni atalgot ko­mandu, nosūtot visus gada nogales atvaļinājumā. Visiem tika lie­liskas vakariņas un ikviens iekārots dzēriens, tāpat labākās sēd­vietas arēnā. Tiklīdz viņi bija noskatījušies, kā Pols Pīrss paslīd garām Kobi Braientam un ar abām rokām no augšas ietriec bum­bu grozā, un dzirdējuši pirmā perioda beigu signālu, tūdaļ ieslē­dzās visapkārt ierīkoti ekrāni un arēnā iestājās klusums.

Kamēr Lerijs Raidels stāvēja, sirreālās ainas apburts, kabatā ievibrējās viņa BlackBerri/ viedtālrunis. Signāls bija viens no tiem trim, kas palika ieslēgts vienmēr - ari tad, ja tālrunis darbojās pri- vātuma režimā, un tā notika teju visu laiku. Pirmais bija atvēlēts viņa personīgajai palīdzei Monai - pareizāk sakot, vecākajai per­sonīgajai palīdzei no četrām, kas kontrolēja darbu viņa birojā. Otrs tika viņa bijušajai sievai Ešlijai, lai gan viņai vieglāk šķita sazi­nāties ar Monu un palūgt, lai Lerijs piezvana. Trešais tagad cen­tās piesaistīt viņa uzmanību un apliecināja - zvana viņa deviņ­padsmit gadus vecā meita Rebeka.

Parasti viņa tā nemēdza darīt, ja atradās kādā tālā pludmalē - un tā bija gan šoreiz, gan lielākoties arī citkārt. "Ģimenes vil­la Meksikā," Raidels nodomāja, taču nebija pārliecināts. "Tik­pat labi viņa varētu būt Veilas kūrorta kotedžā vai uz jahtas An- tigvā." Starp meitas vēlēšanos piedalīties ballītēs un tēva nevēlēšanos darīt neko tādu, kas nav saistīts ar viņa mīļajiem projektiem, bija pamatīga sprauga šādas informācijas druskas caurkrišanai.

Viņš piespieda tālruņa aparātu pie auss, taču acis no videoek- rāna neatrāva.

- Tēt, vai tu skaties?

-Jā, - viņš samulsis atbildēja. - Mēs visi stāvam Gardeti arēnā un skatāmies kā zombiji.

- Te ir tāpat, - meita sacīja, nervozi iesmiedamās. - Mēs jau grasījāmies iet ārā, kad mana draudzene no Losandželosas pie­zvanīja un visu izstāstīja.

- Kur tu esi?

- Meksikā, tēt, - viņa novaidēja, un balsī ieskanējās pārme­tums. Tobrīd arēnā šoku nomainīja gaviles un aplausi, jo līdzju­tēju emocijas jau bija sakarsušas līdz baltkvēlei un nu viņi ļāva tām vaļu. Troksnis atbalsojās visā arēnā. - Oho! - Rebeka iesau­cās. - Izklausās traki.

- Tā arī ir, - Raidels atbildēja, ziņkārīgi smaidīdams. - Cik ilgi to jau rāda?

- īsti nezinu, mēs ieslēdzām pirms dažām minūtēm. - Uz mir­kli Rebeka apklusa, bet tad piebilda: - Tēt… tavuprāt, kas tas ir?

Pirmo reizi mūžā tādam cilvēkam, ko visā pasaulē sumināja par teju ģēniju, Lerijam Raidelam nebija ne vārda, ko atbildēt mei­tai. Vismaz neviena tāda, ko varētu viņai atklāt.

Vismaz pagaidām.

Vai vispār jebkad.