Zīme

37 Sīriešu klosteris, Vādī en Natrūna, Ēģipte

Kā jau Greisija bija paredzējusi, viņi tik tikko paguva izvairī­ties no žurnālistiem un nokļūt drošajās klostera sienās. Pie vār­tiem pulcējās arvien vairāk automobiļu un furgonu. Muki - klos­teris bija mājas vismaz diviem simtiem cilvēku - manāmi uztraucās par pēkšņajām aktivitātēm, tādēļ abats devās viņus nomierināt, savukārt brālis Emīns tika norīkots sarunām ar žurnālistiem. Viņš paziņoja, ka tēvs Hieronims pagaidām komentārus nesniegs, un lūdza sapulcējušos cienīt viņa tiesības uz privātumu. Reportieri^ skaļi protestēja, taču velti.

Aplenkums bija sācies.

Greisijas satelīttelefons atkal strādāja - vairs nebija nozīmes slēpties. Gluži preteji. Viņa, Doltons un Finčs atradās ļoti izdevī­gā pozīcijā, lai pārspētu savus konkurentus ciņā par materiālu, kas bija iekarojis visus lielākos ziņu kanālus un pieprasīja nepār­trauktas reportāžas un svaigus faktus. Viņu ekskluzīvais sižets nebija zaudējis aktualitāti, un mazāk nekā pusstundu pēc atgrie­šanās viņi jau nosūtīja pirmo tiešā ētera materiālu, atrazdamies uz torņa jumta līdzās klostera ieejas vārtiem.

Stāvēdama milzīgā smilškrāsas kuba virsotnē, Greisija rūpīgi apsvēra vārdus un tad ieskatījās Doltona kameras objektīvā.

- Viņš vēl nav nācis klajā ar paziņojumu, Džek. Kā jau varat iztēloties, viņu ir saviļņojuši pēdējo dienu notikumi. Patlaban es varu apstiprināt tikai to, ka tēvs Hieronims uzturas klosterī.

- Bet tu taču esi runājusi ar viņu, vai ne? - Roksberijs jautāja Greisijai austiņās.

- Jā, esmu, - viņa atzina.

- Un ko viņš stāstīja?

Roksberija vilšanās bija skaidri jūtama, un Greisijas izvairīgās atbildes iespaidu tikai pastiprinaja. Viņa nepieminēja, ka parādī­jusi tēvam Hieronimam sižetus par zīmēm debesīs, un neatklāja, ko viņš pavēstījis alā. Kopā ar Finču viņa bija ļoti rūpīgi izsvēru­si, kas būtu sakāms un kas ne, un abi nolēma, ka nedrīkst nodot priestera uzticēšanos, turklāt citi itin visu pamanītos izraut no konteksta un sakropļot faktus. Apzinādamies, ka būs grūti notu­rēt tādu sensāciju pie sevis, viņi nosprieda, ka dos tēvam Hiero­nimam iespēju pašam visu izstāstīt, ja viņš to vēlēsies. Tiklīdz viņš būs atpūties un attapies, abi piedāvās viņam interviju tiešajā ēterā.

- Tēvs Hieronims lūdza mūs respektēt viņa vēlēšanos pēc miera, un mēs to pilnībā saprotam.

Šova vadītājam cēlās asinsspiediens - to Greisija juta pat no attāluma.

Viņi ar Finču bija debatējuši arī par to, vai rādīt alā uzņemto materiālu. Greisija apzinājās privileģēto stāvokli un mocījās ļau­nās priekšnojautās, ka nevajadzētu uzfilmēto rādīt, lai nebūtu jā­nodod priestera uzticēšanās. Bet, kā aizrādīja Finčs, arī neizman­tot materiālu nedrīkst. Tas bija pārāk labs, turklāt daļa no kopējā stāsta, un britu dokumentālistu komandai bija atļauts filmēt, lai sagatavotu raidījumu. Tas jau bija parādīts pasaulei. Finčs neuz­skatīja, ka britu pārraidē pasniegto faktu apstiprināšana atnesīs kādu ļaunumu, un Greisija viņam piekrita.

Pabeigusi reportāžu, Greisija jau gaidīja aizkaitinājuma pilnu zvanu no ziņu dienesta un piegāja pie plakanā jumta malas. Tā bija tikai trīs collas plata, tādēļ Greisija jutās neomulīgi, skatīda­mās lejup tai pāri. Kamēr viņa pētīja līdzeno, neauglīgo ainavu, kas stiepās aiz klostera sienām, sirdi nospieda vēl kada nelāga sajūta. Pāri tuksnesim tuvojās neskaitāmi automobiļi - to aplieci­nāja daudzās starmešu gaismas. Viņa pietiekami labi pazina ap­kārtni, lai saprastu, cik ātri situācija kļūs nekontrolējama, cik pēk­šņi var iekvēlināt reliģiskas kaislības, kas noved pie asinsizliešanas. Atrāvusi skatienu no spocigā gaismu šova, viņa pievienojās Finčam un Doltonam, kas stāvēja pie atvērta klēpjda- tora un sekoja līdzi AI jazeera tiešraidei - reportieris stāvēja pie klostera vārtiem.

- Savādi, vai ne? - Greisija bilda. Viņu pārņēma pēkšņs nogu­rums, un viņa apsēdās, sakrustojusi kājas. - Ir savādi atrasties šeit, klosterī, un vērot sevi no ārpuses.

- Gluži kā dīvaiņu uzņemtā versijā par ķīlnieku krīzi, - Dol­tons novilka.

Tumsā pie jumta lūkas Greisija manīja kādu kustību - parādī­jās brālis Emīns. Viņš tikko jaušami palocīja galvu un pa ļodzī- gām kāpnēm pievienojās viņiem uz jumta.

- Kā klājas tēvam Hieronimam? - Greisija jautāja.

Mūks viegli paraustīja plecus.

- Apmulsis. Nobijies. Lūdzas Dievam palīdzību.

Sarūgtināta, ka nespēja atbildēt uz visiem viņa jautājumiem,

Greisija līdzjūtīgi pamāja ar galvu. Viņa zināja, ka pašreizējais satraukums ir tikai sākums. Ziņu reportāžas klēpjdatora ekrā­nā tikai apstiprināja šādu uzskatu. Materiāli no Kairas un Alek- sandrijas bija biedējoši. Atklāsme, ka tēvs Hieronims pareģojis • to, kas joprojām nav pienācīgi izskaidrots, izraisīja valstī milzu kņadu. Viedokļi šķita diametrāli pretēji, lai gan materiāls tik tik­ko bija parādījies. Ēteram izvēlētie klipi atspoguļoja vietējo kris­tiešu apmulsumu un vienlaikus arī satraukumu. Viņiem tēvs Hieronims jau sen bija pozitīvu pārmaiņu paraugs, un caurmē­rā šķita, ka viņi priestera iesaistīšanos uztver kā kaut ko iedves­mojošu un grib zināt vairāk. Aptaujātie musulmaņi savukārt bi­ja vai nu strikti savos izteikumos, vai arī nikni. "Iespējams," Greisija nodomāja, "šie izvēlēti tieši dedzīgo runu dēļ, jo tā var piesaistīt vairāk skatītāju uzmanības." Garīdznieki apsūdzēja

tēvu Hieronimu un aicināja savus sekotājus nenonākt acīmre­dzamu blēdību varā.

Viņa palūkojās uz jauno mūku, kurš rādīja saspringtu vaigu.

- Kas noticis? - Greisija viņam jautāja.

Kādu brīdi viņš vērās ekrānā un tad pagriezās pret Greisiju.

- Es nesaprotu, ko jūs tur visi skatāties. Es neizprotu arī tē­va Hieronima vīzijas un to saistību ar jūsu materiāliem. Taču dažas lietas man ir pilnīgi skaidras. Ēģipte nav bagāta valsts. Pusei iedzīvotāju trūkst izglītības un jāiztiek ar mazāk nekā diviem dolāriem dienā. Pat ārstiem valsts slimnīcās nemaksā vairak. Taču mēs esam arī ļoti reliģiska valsts, - mūks turpinā­ja, pievērsdams skatienu haotisko starmešu gaismu šovam le­jā. - Cilvēki reliģijā meklē mierinājumu, jo citur ceribu neredz. Viņi netic politiķiem, ir noguruši no spraigās satiksmes, gaisa piesārņojuma, cenu celšanās, algu samazināšanās un korup­cijas. Viņi var uzticēties tikai Dievam. Tā ir it visur šajā pasau­les reģionā. Reliģiskā piederība cilvēkiem ir svarīgāka par pil­sonību. Un mēs šajā valsti sektantisma jautājumos atrodamies uz naža asmens. Par to runāt ir aizliegts, taču tā patiešām ir problēma. Bijuši daudzi incidenti. Pērn divas reizes uzbrukts mūsu brāļiem no Svētā Bana klostera. Otrajā reizē viņi piekau: ti, pērti un pēc tam piespiesti spļaut uz krustu. - Apklusis viņš pagriezās, nopētīja visus trīs reportierus un pēc tam skatījās tikai uz Greisiju. - Šajā valstī valda milzīga spriedze un nesa­prašanās. Un miljoniem dedzigo atrodas tikai stundas brau­ciena attālumā no šejienes.

Greisija saprata, ka neko labu tas nesola.

- Bija prātīgi atvest tēvu Hieronimu šurp, - mūks turpināja, - taču iespējams, ka ar to vien nepietiks.

Domādama par to pašu, Greisija juta briestam nepatīkamo at­ziņu, ka pie klostera vārtiem pulcējas divas antagonistiskas gru­pas: koptu kristieši, kas ieradušies svētceļojumā un gatavi uzklau­sīt tēvu Hieronimu, un musulmaņi, kurn mērķis ir atvairīt jebkuru ļaunumu, ko varētu izraisīt kuffār - neticīgie.

Nelāgs kopums. Ja vien kādam nav prātā rotaļas ar nitroglice­rīnu.

- Kur ir armija? - Greisija jautāja. - Vai tad viņi nezina, kas šeit notiek? Vai viņiem nevajadzētu atsūtīt viras klostera aizsar­dzībai? Un alu? Palikusi bez uzraudzības, tā dks izdemolēta.

-Jārunā nevis par armiju, - mūks drūmi paskaidroja, - bet gan par iekšējās drošības spēkiem. Tie ir divkārt lielāki par armiju un tādējādi apliecina, kur valdība saskata nopietnākos draudus. Ta­ču tos parasd uz notikuma vietu izsūta tikai tad, ja parādījusies uguns. Un tad parasti kļūst vēl sliktāk, jo viņi nekautrējas lietot spēku, lai normalizētu situāciju. Un šī spēka mēdz būt ļod daudz.

Greisijai kļuva neomulīgi, un viņa pievērsās Finčam.

- Vai vari sazinādes ar kādu no vēstniecības? Varbūt viņi spēs kaut ko izdarīt?

- Varu mēģināt, taču brālim Emīnam taisnība. Iespējams, ir la­bāk braukt prom no šejienes, kamēr vēl nav par karstu. Tas attie­cas arī uz tēvu Hieronimu.

Doltons ar galvas mājienu norādīja uz pūli pie klostera vār- dem.

- Viegli nebūs.

- Mums ir mašīna un šoferis, - Greisija sacīja, sabijusies vēl vairāk. - Ārā joprojām viss ir mierīgi. Mēs varam doties prom līdz ar pirmo gaismiņu. Kamēr to vēl var izdarīt. - Viņa palūkojās uz Finču. - Mēs varam aizvest tēvu Hieronimu uz vēstniecību. Jāpa­ziņo viņiem, ka mēs braucam. Pārējo izlemsim tur.

- Ja nu viņš negribēs braukt? - Finčs jautāja.

Greisija paskatījās uz brāli Eminu. Tas nedroši paraustīja plecus.

- Es aprunāšos ar viņu, taču nezinu, ko viņš teiks.

- Iešu jums līdzi, jo mums viņš ir jāpārliecina, - Greisija pazi­ņoja un piecēlās kājās. Brālis Emīns palocīja galvu un devās uz lūkas pusi. Greisija paraudzījās uz Finču. - Ar pirmo gaismiņu, ja? - Viņa veltīja producentam apņēmības pilnu skatienu, ieķērās lūkas malās un nozuda torņa sienās.