Viņa svētības Nelsona Dārbija mobilais tālrunis iezvanījās brīdī, kad garais, elegantais vīrietis kāpa ārā no sava šofera vadītā
Lincoln Toiun Car. Viņš bija lieliskā garastāvokli, jo tikko bija noskatījies Ziemassvētku pasākuma ģenerālmēģinājumu, kurā piedalījās piecsimt cilvēku liels koris. Ieraudzījis ekrānā zvanītāja vārdu, viņš pamāja ar roku savam palīgam un iepalika plašajās kāpnēs, kas veda uz pievilcīgu ēku. Tajā atradās viņa plaukstošās "Kristiešu vērtību" impērijas administrācija. Šīs impērijas flagmanis bija greznā, no stikla un tērauda radītā baznīca ar septiņpadsmit tūkstošiem vietu, viena no daudzajām kristiešu celtnēm, kas sniedz pilnu pakalpojumu klāstu un kam līdzīgas nav redzētas kopš trīspadsmitā gadsimta, kad Eiropā būvēja milzīgas katedrāļu pilsētas.
- Jūsu svētība! - zvanītājs sacīja. - Kā klājas?
- Roj! - sirsnīgi iesaucās garīdznieks, vienmēr priecādamies aprunāties ar Roju Būsemu. Viņa svētība bija četrdesmit gadus vecs, mundrs vīrs ar stūrainu seju, dziļi iegrimušām acīm un plānām lūpām. Ar atpakaļ atsukātajiem, nevainojami safrizētajiem piķa melnajiem matiem un Brioni uzvalku viņš vairāk līdzinājās nevis garīdzniekam, bet pirmskrīzes investīciju baņķierim karjeras pilnbriedā. Un kāds tur brīnums, jo abi amati ir saistīti ar daudzmiljonu dolāru vērtu uzņēmumu vadīšanu konkurentu pārpilnā tirgū. - Kāds prieks tevi dzirdēt! Kā klājas tev?
Visnotaļ komunikablais Washington Post žurnālists Būsema satika mācītāju pirms gada, kad bija nosūtīts sagatavot aprakstu par viņu avīzes svētdienas numuram. Smalki iezīmētais un augstā komplimentārā stilā ieturētais raksts bija ielicis pamatus abu draudzībai, kas pārauga neoficiālās consigliere un krusttēva attiecībās, un viņi neskaitāmas stundas pavadīja stratēģu diskusijās par mācītāja ieguldījumiem prezidenta amata kandidātu nosaukšanas kampaņā, kas notika iepriekšējā gadā. Būsema tik gudri un allaž tik pareizi vērtēja notikumus, ka ļāva mācītājam vairākkārt gūt labu peļņu. Mācītājam tas iepatikās. Viņš žurnālista saskatīja viedu analītiķi, kas izprot situāciju un zina, ko darīt, lai sasniegtu izvirzīto mērķi. Tā ka Dārbijs bija viens no labējo kristiešu politiskajiem dūžiem, Būsema izrādījās nenovērtējams palīgs.
īpaši tagad, kad izvērtās tādi notikumi.
- Trakāk nekā jebkad, - Būsema atbildēja. - Taču es tiešām nevaru sūdzēties. Tāds taču ir mūsu mērķis. Vai redzējāt to zīmi virs ledāja?
- Kurš tad neredzēja?
- Ko domājat?
- Godīgi sakot, esmu mazliet samulsis, Roj, - mācītājs atzinās ierasti atbruņojošajā vaļsirdībā. - Dieva vārdā, kas tur īsti notiek?
Būsemas balsī ieskanējās nopietna nots.
- Domāju, ka mums vajadzētu aprunāties. Rit būšu pilsētā, - viņš sacīja. - Ja jums būtu mazliet laika, varbūt satiksimies?
- Ļoti labi, - Dārbijs atbildēja. - Nāc uz māju. Es degu nepacietībā dzirdēt tavu viedokli.
"Neapšaubāmi," Būsema nodomāja, kad abi vienojās par tikšanās laiku. Viņš atvadījās, nolika klausuli un tad kontaktu sarakstā uzmeklēja vēl vienu tālruņa numuru. Saruna bija gandrīz identiska.
Tai drīz sekoja vēl viena - gluži tāda pad.
Tikpat rūpīgi pārdomāta bija vēl divu līdzīga profila cilvēku rīcība - viņi zvanīja citiem ietekmīgiem evaņģēliskajiem līderiem dažādos valsts nostūros.