38 Hjūstona, Teksasas štats

Viņa svētības Nelsona Dārbija mobilais tālrunis iezvanījās brī­dī, kad garais, elegantais vīrietis kāpa ārā no sava šofera vadītā

Lincoln Toiun Car. Viņš bija lieliskā garastāvokli, jo tikko bija no­skatījies Ziemassvētku pasākuma ģenerālmēģinājumu, kurā pie­dalījās piecsimt cilvēku liels koris. Ieraudzījis ekrānā zvanītāja vārdu, viņš pamāja ar roku savam palīgam un iepalika plašajās kāpnēs, kas veda uz pievilcīgu ēku. Tajā atradās viņa plauksto­šās "Kristiešu vērtību" impērijas administrācija. Šīs impērijas flag­manis bija greznā, no stikla un tērauda radītā baznīca ar septiņ­padsmit tūkstošiem vietu, viena no daudzajām kristiešu celtnēm, kas sniedz pilnu pakalpojumu klāstu un kam līdzīgas nav redzē­tas kopš trīspadsmitā gadsimta, kad Eiropā būvēja milzīgas ka­tedrāļu pilsētas.

- Jūsu svētība! - zvanītājs sacīja. - Kā klājas?

- Roj! - sirsnīgi iesaucās garīdznieks, vienmēr priecādamies aprunāties ar Roju Būsemu. Viņa svētība bija četrdesmit gadus vecs, mundrs vīrs ar stūrainu seju, dziļi iegrimušām acīm un plā­nām lūpām. Ar atpakaļ atsukātajiem, nevainojami safrizētajiem piķa melnajiem matiem un Brioni uzvalku viņš vairāk līdzinājās nevis garīdzniekam, bet pirmskrīzes investīciju baņķierim karje­ras pilnbriedā. Un kāds tur brīnums, jo abi amati ir saistīti ar daudzmiljonu dolāru vērtu uzņēmumu vadīšanu konkurentu pārpilnā tirgū. - Kāds prieks tevi dzirdēt! Kā klājas tev?

Visnotaļ komunikablais Washington Post žurnālists Būsema satika mācītāju pirms gada, kad bija nosūtīts sagatavot aprak­stu par viņu avīzes svētdienas numuram. Smalki iezīmētais un augstā komplimentārā stilā ieturētais raksts bija ielicis pamatus abu draudzībai, kas pārauga neoficiālās consigliere un krusttē­va attiecībās, un viņi neskaitāmas stundas pavadīja stratēģu dis­kusijās par mācītāja ieguldījumiem prezidenta amata kandidā­tu nosaukšanas kampaņā, kas notika iepriekšējā gadā. Būsema tik gudri un allaž tik pareizi vērtēja notikumus, ka ļāva mācītā­jam vairākkārt gūt labu peļņu. Mācītājam tas iepatikās. Viņš žur­nālista saskatīja viedu analītiķi, kas izprot situāciju un zina, ko darīt, lai sasniegtu izvirzīto mērķi. Tā ka Dārbijs bija viens no labējo kristiešu politiskajiem dūžiem, Būsema izrādījās nenovēr­tējams palīgs.

īpaši tagad, kad izvērtās tādi notikumi.

- Trakāk nekā jebkad, - Būsema atbildēja. - Taču es tiešām ne­varu sūdzēties. Tāds taču ir mūsu mērķis. Vai redzējāt to zīmi virs ledāja?

- Kurš tad neredzēja?

- Ko domājat?

- Godīgi sakot, esmu mazliet samulsis, Roj, - mācītājs atzinās ierasti atbruņojošajā vaļsirdībā. - Dieva vārdā, kas tur īsti notiek?

Būsemas balsī ieskanējās nopietna nots.

- Domāju, ka mums vajadzētu aprunāties. Rit būšu pilsētā, - viņš sacīja. - Ja jums būtu mazliet laika, varbūt satiksimies?

- Ļoti labi, - Dārbijs atbildēja. - Nāc uz māju. Es degu nepa­cietībā dzirdēt tavu viedokli.

"Neapšaubāmi," Būsema nodomāja, kad abi vienojās par tik­šanās laiku. Viņš atvadījās, nolika klausuli un tad kontaktu sa­rakstā uzmeklēja vēl vienu tālruņa numuru. Saruna bija gandrīz identiska.

Tai drīz sekoja vēl viena - gluži tāda pad.

Tikpat rūpīgi pārdomāta bija vēl divu līdzīga profila cilvēku rīcība - viņi zvanīja citiem ietekmīgiem evaņģēliskajiem līderiem dažādos valsts nostūros.

Загрузка...