59 Aleksandrija, Ēģipte

Lēmums nebraukt uz Kairas lidostu izrādījās pareizs, lai gan sākumā tā nešķita. Greisija attapās, ka uzņēmusies sarežģītos pie­nākumus, kas parasti bija Finča ziņā, piemēram, mēģināja aizvest tēvu Hieronimu garam ēģiptiešu pasu kontrolierim - maniakā­lam pedantam vai seksistam, kurš turklāt ienīda amerikāņus, bet varbūt tā bija kāda šo iezīmju kombinācija.

Kad viņi ieradās, lidmašīna jau gaidīja. Dārbijs bija izpildījis solījumu. Viņi devās uz civilās aviācijas biroju, lai nokļūtu uz skrejceļa bez iešanas cauri galvenajam terminālim un turētu tēvu I lieronimu pēc iespējas tālāk no svešām acīm. Visi ļoti labi sa­prata, ka sāksies panika, ja kaut viens pazīs šo cilvēku. Viņš bija pārāk labi pazīstams - varbūt pats pazīstamākais cilvēks pasau­le. Atbildīgais ierēdnis izrādījās kopts - Ēģipte tāda iespēja bija viena no desmit -, turklāt patiesi dievbijīgs. Viņam pietika vien paskatīties uz brāļa Emma sutanu, lai jau pēc dažām minūtēm viņu pases būtu apzīmogotas, vārti atvērti un viņi varētu pa tra­pu kāpt nofraktētajā lidmašīnā. Bija iecerēts, ka šoferis pagaidīs un pārliecināsies, vai lidmašīna netraucēti pacēlusies gaisā, un tad zvanīs abatam. Tas savukārt izplatīs paziņojumu, ka prieste­ris vairs neuzturas klosterī. Tādējādi bija plānots gaisināt sprie­dzi, kas valdīja pūlī pie klostera mūriem.

Greisija pamazām nomierinājās, kad slaidais Culfstream 450 ar četrpadsmit pasažieru vietām atrāvās no skrejceļa un pacēlās vēlamajā augstumā. Diemžēl šim atvieglojumam izrādījās īss mūžs, jo prātu pārņēma drūmas domas - par Finču, kurš palicis guļam smiltīs. Miris.

Viņu nomāca skumju vilnis.

- Kaut nebūtu viņš jāatstāj tur! - Greisija sacīja Doltonam, kurš sēdēja viņai pretī, ar seju pret lidmašīnas pakaļgalu. - Es jūtos šausmīgi. Mēs esam šeit, bet viņš… - Žurnālistes balss apsīka.

- Mums nebija izvēles, - Doltons mierināja. - Turklāt viņš bū­tu vēlējies, lai mēs tā rīkojamies.

- Un tā bija viņa mūža lieliskākā reportāža! - Greisija paraus­tīja plecus. - Pēc visa, ko viņš pārdzīvojis, pēc visiem kariem un katastrofām… nomirt šādi.

Doltons piekrītoši pamāja, un turpmāk viņi sēdēja klusēdami, zaudējuma sagrauzti.

- Kad būsim mājās, mums viss jāizstāsta kolēģiem, - pēc brī­ža sacīja Doltons. Kad Greisija klusējot palocīja galvu, viņš pie­bilda: - Jāpaziņo Ogilvijam mūsu ielidošanas laiks. Iešu aprunā­ties ar pilotu.

Viņš jau piecēlās kājās, bet Greisija pasniedzās un satvēra viņu aiz rokas.

- Pagaidi mazliet, ja? Dažas minūtes pasēdēsim tāpat vien, labi?

- Protams. - Doltons atskatījās uz pilotu kabīni un piebilda: - Palūkošu, vai viņiem ir svaigi vārīta kafija. Gribi?

- Paldies. - Greisija palocīja galvu un tad turpināja: - Ja tā beigusies, tad man pietiks arī ar pārdesmit gramiem viskija.

Viltus priesteris, kuru dēvēja par brāli Emīnu, vēroja, kā Dol­tons pieceļas kājās un dodas prom. Viņš veltīja operatoram drau­dzīgu smaidu, kad tas pagāja garām uz lidmašīnas pakaļgalu. Tad viņš aizgriezās un lūkojās ārā pa iluminatoru.

Šīs misijas laika viņš nogalināja pirmo reizi, lai gan slepkavo­jis bija daudz. Karš viņa dzimtenē bija nežēlīgs un daudzus ser­bu jaunekļus pārvērta par cietsirdīgiem slepkavām. Kad karš bei­dzās, dažiem izdevās noklusēt savu pagātni un kļūt par normālu vidusmēra pilsoni. Savukārt citiem patika ciņu laikā apgūtā mā­ka. Un vairāki no tiem, arī Dario Arapovičs, atskārta, ka arī miera laikos ir pieprasīti talanti, kas kaldināti tādās vietās kā Vukovarā un tādās operācijās kā Otkos 10. Reģionā joprojām nevaldīja sta­bilitāte. Cīņas turpinājās, un ikviens klusuma brīdis bija tikai īs­laicīga pauze Lielajā spēlē, kura aktīvi piedalījās tādi cilvēki kā Medokss un kurā bagātīgi tika atalgoti Dario un līdzīgo talanti. Viņš gan lepojās, ka spēlējis slepenu lomu savas dzimtenes nā­kotnes veidošanā, taču vēl lielāku apmierinājumu nesa iespēja iz­pildīt atbildigo Medoksa uzdevumu daudz svarīgākā mačā. Un lēmums piekrist nesa pievilcīgu algu.

Daudz labprātāk viņš producentu būtu atstājis dzīvu. Risks, ka viņu atklās, bija liels. Tikpat bistams bija risks sabojāt plānu, kas līdz tam realizējies nevainojami. Reportieru komanda bija iz­darījusi visu, kas no viņiem gaidīts. Viņi strādāja tik izcili, it kā paši būtu slepenajā dienestā. Finča nāve sagrāva visu. Komandā viņi bija lieliski. Redzēja vajadzīgo un reaģēja tieši tā, kā plānots.

Tie bija profesionāļi, kuri zina, ka viņu pienākums ir sekot labi pardomātai metodoloģijai - iedziļināties cēloņos un atbilstoši rī­koties. Finčs bija šīs sistēmas neatņemama sastāvdaļa. Bez viņa atvērsies jaunas durvis, kas vedīs uz neiemītu taku. Viņa vietā nāks kāds cits. Jauns producents. Kads stūrgalvis, kuru vadīt ne­būs tik viegli kā Finču.

Taču viņam nebija izvēles. Nebija cita ceļa. Dario zināja, ka Finčs nenoticētu nekam, ko viņš ātrumā sacerētu, lai izskaidrotu ar šifrēšanas moduli aprīkota satelīttelefona turēšanu rokā.

Dario pagriezās un palūkojās uz Greisiju. Viņa sēdēja viena, mazliet sagumušiem pleciem, un skatījās ārā pa iluminatoru. Da­rio zināja - viņa nesalūzīs tikai tādēļ, ka Finčs miris. Arī viņa bi­ja profesionāle. Un, kā jau visi profesionāļi, apveltīta ar sparu. Ambīcijām. Un vēso, racionālo spēju tikt pāri tādām traģēdijām kā producenta nāve un dzīvot tālāk.

Tas bija labi.

Viņai joprojām bija sava loma. Turklāt ļoti svarīga.

Pusstundu pēc tam, kad Gulfstream bija pacēlusies no lidostas Aleksandrijā, tai pa pēdām sekoja cits lidaparāts. Nu tas atradās pāris simtus jūdžu attālumā un devās tajā pašā virzienā - uz rie­tumiem.

Tas bija nofraktēts Boeing 737 - daudz lielāks un vecāks lid­aparāts. Divdesmit sešu gadu kalpošanas laikā tas atradās dažā­du aviolīniju pārziņā, taču neviens no uzdevumiem nebija tik ne­parasts kā šis.

Kravas nodalījuma atradās iekārojamas modernas tehnoloģi­jas iekārtas, tostarp tāla darbības rādiusa akustiskā iekārta, kon­teineri ar gudrajiem putekļiem un ārkārtīgi klusi saspiesta gaisa metēji. Vēl tur bija ne tik smalks, taču tikpat efektīvs aprīkojums: snaiperu šautenes, ar skaņas slāpētāju apgādātas pistoles, armi­jas dunči un maskēšanās piederumi. Lidmašīnas salonā bija vien­līdz izcila krava - septiņi vīri, kuru darbs bija aizrāvis visu pa­sauli. Seši no tiem bija lieliski profesionāļi: trīs viru komanda, kas vairāk nekā gadu pavadījusi tuksnesī, un vēl viena, kura pārcie­tusi ekstrēmus laika apstākļus dažādās planētas vietās. Septītais bija nepiederošais, bez īpašas apmācības un mērķa apziņas, kas vienoja pārējos.

Denijs Šērvuds tur sēdēja tikai baiļu dēļ.

Viņš bija gūsteknis jau divus gadus. Tas bija pielabošanas, pār­baužu un atkārtotu pārbaužu, kā arī gaidīšanas laiks. Uztrauk- šanās, viltīgu, sarežģītu bēgšanas plānu izdomāšanas, fantazē- šanas un ieceru atmešanas laiks. Un tad beidzot tas bija sācies. Tieši tādēļ viņš bija atstāts dzīvajos. Tādēļ viņš tiem vajadzīgs. Tagad tas notika.

Viņš nezināja, kādi ir šo cilvēku plāni un kā tas viss beigsies. Viņš bija dzirdējis tikai sarunu druskas. Šķita gan, ka viņu mērķi ir zināmi, taču pārliecināts viņš nebija. Viņš bija domājis par sa- botāžu, par plānu izjaukšanu, par programmatūras mainīšanu, lai mistiskās zīmes vietā parādītos milzīga Coca-Cola vai Bosto- nas beisbola komandas Red Sox reklāma. Taču zinaja, ka viņa darbs dek stingri uzraudzīts un slepenās ieceres var atklāt, iekams viņam radusies iespēja tās realizēt. Vēl viņš zināja, ka jebkurš mē­ģinājums kaut ko tādu uzsākt nozīmētu nāvessodu gan viņam, gan varbūt arī Metam un vecākiem. Un tā viņš domāja par to, ap­svēra, sapņoja un priecājās par īsajiem apmierinājuma mirkļiem, ko šī iztēlošanās deva, bet apzinājās, ka nekad neko tādu neizda­rīs. Viņš nebija cīnītājs. Nebija stiprais puisis.

Ja viņi būtu sagūstījuši Metu, viss noteikti izvērstos citādi. Taču Meta te nebija. Tikai Denijs.

Dažkārt viņš vēlējās, kaut izdzīvošanas instinkti butu likušies mierā toreiz, kad džips metās pāri kanjona malai. Kaut roka nebū­tu pastiepusies un atvērusi automobiļa durvis. Kaut viņš nebūtu izlēcis no džipa, kad priekšējie riteņi jau bija zaudējuši saskari ar cietzemi. Kaut nebūtu pieķēries bezdibeņa malai un nebūtu ska­tījies uz riņķojošo plēsīgo putnu, kas tobrīd gatavojās nolaisties un aizraut viņu prom.

Taču tā notika. Un nu viņš, lidmašīnā pie sēdekļa pieķēdēts, traucās uz nākamo pasaules nostūri un prātoja, kad šis murgs beigsies.

Загрузка...