Zīme

47 Sīriešu klosteris, Vādī en Natrūna, Ēģipte

- Vai nav neviena, kurš atbrauktu ātrāk? - Doltons jautāja. - Kur ir tā sasodītā sestā flote, kad to visvairāk vajag?

Viņi stāvēja torņa pakājē - Greisija, Finčs, Doltons, brālis Emins un abats. Aiz biezajiem klostera mūriem pāri līdzenumam skanēja nepacietīga murdoņa. No automobiļa radioaparāta plū­da naidpilnā imāma balss - nebeidzamais, negantais aicinājums ķerties pie ieročiem atbalsojās arī citos radio, kas bija ieslēgti aiz mūra.

- Jā, tas tiešām būtu lielisks skats, - Finčs sāji novilka. - Ame­rikāņu karaspēks atlido, lai izrautu kristiešu svēto vīra no sanik­notu musulmaņu rokām. Uzreiz sāksies cīņa par sirdīm un prā­tiem.

- Mums jādabū tēvs Hieronims prom no šejienes, - Greisija sacīja.

- Piekrītu, - Finčs atbildēja, - bet… kā?

- Varbūt izsaukt helikoptera? - minēja Greisija.

- Kur tas piezemēsies? - Finčs attrauca. - Klostera sienās nav pietiekami plaša laukuma.

Greisija norādīja uz torņa jumtu.

- Varbūt tur?

Finčs papurināja galvu.

- Tas ir simtiem gadu vecs un nav diez ko stiprs, tātad heli­koptera svara neizturēs. Un es nedomāju, ka izdosies tēvu Hiero- nimu uzvilkt augšā. Viņš tam ir par vecu, turklāt kāds var viņu nošaut.

Doltons vārgi pamāja ar galvu uz torņa pusi.

- Tad ko iesāksim? Slēpsimies? - Viņš norādīja uz torņa otro stāvu, kur atradās paceļamais dlts. - Tas joprojām darbojas? - viņš jautāja abatam, pa pusei jokodamies. Nocietināto torni ar pārti­kas glabātavām, ūdens aku, bibliotēku un augšstāva kapelu iz­mantoja par patvērumu uzbrukuma laikos, taču pēdējoreiz tas no­ticis pirms tūkstoš gadiem.

- Nē, bet… mums vajadzētu palikt šeit un gaidīt drošības spē­kus. Tagad viņiem ir pienākums tos nosūtīt. Turklāt pie mūriem nav tikai musulmaņi, - abats skaidroja. - Daudzi no tiem ir mū­sējie. Kristieši. Viņi aizstāvēs tēvu Hieronimu, ja būs nepieciešams.

- Droši vien, bet tas nav galvenais, - Greisija neatlaidās. - Es labprāt aizvestu viņu no šejienes, vēl pirms sāksies sadursmes. Lai būtu pārliecināta, ka nekas nenotiks.

- Varbūt ir vēl kāda izeja, - ieminējās brālis Emins.

Visi pievērsās viņam.

- Kāda? - Greisija pajautāja.

- Tunelis, - brālis Emins atbildēja, veltījis abatam vaicājošu skatienu.

- Kur ir tunelis? Uz kurieni tas ved? - Greisija neatlaidās.

- No šejienes līdz tuvākajam klosterim, kuram mēs šurpceļā pabraucām garām.

- Līdz Svētā Psoja klosterim, - abats apstiprināja.

- Tas? Pāri līdzenumam? - Greisija rādija uz ziemeļaustru- • miem un mēģināja iztēloties klostera atrašanās vietu, liekot lietā visu, ko bija redzējusi no torņa jumta.

Abats palocīja galvu.

-Jā. Tunelis ir vecāks par pašu klosteri. Redziet, mūsu kloste­ri uzcēla virs mūka Psoja mītnes, virs alas, kurā viņš mēdza uz­turēties. Ņemot vērā pastāvīgos uzbrukuma draudus, mūki nolē­ma izbūvēt bēgšanas ceļu prom no Svētā Psoja klostera un par galamērķi izvēlējās viņa veco alu. Daudzus gadus vēlāk, kad briesmas mazinājās, virs alas tika uzbūvēta neliela kapela, kas beigu beigās izauga par šo klosteri.

-Jūs domājat, ka to joprojām var izmantot? - Finčs jautāja.

- Pēdējoreiz cilvēks lejā nokāpis pirms daudziem gadiem, un toreiz tunelis bija tirs. Nedomāju, ka tagad kaut kas ir mai­nījies, - abats atbildēja. - Te nav bijušas ne zemestrīces, ne kas tamlīdzīgs.

Greisija šaubīgi palūkojās uz Finču. Diemžēl citas iespējas ne­bija.

- Ja mēs tiksim tik tālu, vai tur būs mašīna, ar ko slepus aiz­braukt prom? - viņa jautāja.

Brīdi apdomājies, abats paraudzījās uz Toyota Previa šoferi un pārējiem, kas nervozi smēķēja un klausījās radio. Tad abats pie­gāja pie Jūsufa un uzrunāja viņu arābu valodā. Jūsufs atbildēja, un abats pievērsās Greisijai.

-Jūsufa svainis arī vada tādu automobili. Ja viņš drīkstētu iz­mantot jūsu telefonu, lai piezvanītu, mēs ar viņa svaini varētu sa­tikties Psoja klosterī.

- Labi. Bet kurp mēs dosimies pēc tam? - Doltons jautāja. - Uz vēstniecību?

- Tur būs tāpat, - iejaucās brālis Emīns. - Varbūt pat vēl ļau­nāk. Daudz drošāk būtu ar lidmašīnu izvest viņu no valsts.

Finčs sarauca pieri un centās izdomāt loģisku risinājumu.

- Vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Vai tēvam Hieronimam vispār ir pase?

- Mums viņš jāizved slepus, - Greisija izteicās. - Ja kāds viņu ieraudzīs, sāksies sarežģījumi.

- Viņš var izmantot manu pasi, - abats piedāvāja. - Talārā un kapucē viņu tik centīgi nepētīs. Un jums līdzi būs brālis Emīns, lai novērstu jebkādās problēmas.

Greisija paskatījās uz Finču, lai saņemtu apstiprinājumu. Viņš īsi apdomājās un tad palocija galvu.

- Labi, ir vērts pamēģināt. Es piezvanišu uz Kolumbijas apga­balu, - viņš teica, - un noskaidrošu, cik ātri mums var sagatavot lidmašīnu. - Viņš pagriezās pret mūkiem. - Cik garš, jūsuprāt, ir tas tunelis? Puskilometru?

- Neesmu pārliecināts, - abats atbildēja. - Varbūt mazliet vai­rāk.

- Mēs nevarēsim paņemt lidzi visu savu aprīkojumu, - Finčs sacīja, saraucis pieri, un tad pievērsās Doltonam. - Nesīsim visu lejā. Sdepsim visu, ko vien spēsim.

Imāma runa radio kļuva arvien kaismīgāka un negantāka. Greisija iztēlojās klišejiskos, vardarbības pilnos vētrainās reģio­na vēstures gadījumus, ko allaž izraisījis reliģiskais dedzīgums, - Savienoto Valstu vēstniecības ieņemšana Teherānā, Danijas vēst­niecības nomētāšana ar akmeņiem un aizdedzināšana Beirūtā, galvas nociršanas gadījumi Irākā un Afganistānā. Viņa nevēlējās būt viena no upuriem.

- Labāk dosimies ceļā. - Viņa pagriezās pret mūku un abatu. -Jums jāaprunājas ar tēvu Hieronimu.

Emīns palocīja galvu.

- Es nu iešu, - viņš sacīja un tad nozuda durvīs. Viņam pa pēdām gāja abats.

- Viņi mēģina izvest tēvu Hieronimu no klostera, - Būsema ziņoja Dārbijam.

-Jau? Kas?

-Tikko piezvanīja mans cilvēks no kanāla, - žurnālists stāstī­ja mācītājam. - Klosterī kopā ar viņu joprojām uzturas reportieru komanda, un viņi negaida oficiālu iestāžu rīcību. Viņi ir gatavi paši tikt galā.

- Protams. - Dārbijs iesmējās. - Viņu reitingiem tas par ļaunu nenāk, vai ne? Kā viņi grasās to izdarīt?

- īsti nezinu. Viņi steidz sadabūt lidmašīnu, lai tiktu prom pēc . iespējas ātrāk.

- Uz kurieni viņu vedīs? - Dārbijs jautāja.

- Nav ne jausmas. Un nedomāju, ka viņi to zina. Viņiem gal­venais ir dabūt tēvu Hieronimu prom, iekams visi tiek saplosīti gabalos.

Mācītājs paklusēja, pēc brīža lēni nopūtās, it kā būtu pieņē­mis lēmumu, un tad teica:

- Vedīsim viņu šurp.

- Šurp?

- Pie velna, jā! Šī ir Dieva zeme, vai ne? - viņš noskaldīja.

- Tas nebūs viegli. Viņu iekāros ari citi, - Būsema iebilda. - Vai redzējāt tos mītiņus Romā?

- Pāvests pagaidām vēl nav paudis savu viedokli, vai ne? - Mācītāja vārdos ieskanējās neierasta panikas nots.

- Nē. Vatikāns nav izslavēts ar veiklu reakciju.

- Tātad uz kurieni vēl viņš varētu dodes? Uz Franciju? - Dār­bijs minēja.

- Varbūt uz Spāniju. Tā ir viņa dzimtene. Un arī briti parasti nevilcinās izklāt sarkano paklāju visiem, kas nonākuši nelaimē.

- Nekādā gadījumā. Mums viņš jādabū šurp. Turklāt, kā jau tu teici, - mācītājs piebilda, - viņam ir milzīgs atbalsts. Ari šejie­nes cilvēki gribētu dzirdēt visu, kas viņam sakāms.

- Valdība vēl nav nākusi klajā ar oficiālu paziņojumu šajā jau­tājumā.

- Lai būtu, - Dārbijs Jaunā priekā noteica. - Tad man ir iespē­ja pašam rīkoties un izglābt viņu no to austrumu barbaru nagiem.

"Lūk," Būsema domās nosprieda.

-Jūs pats gribat ar visu tikt galā? - Žurnālistā balsi ieskanē­jās tēlots pārsteigums.

- Dievs sūta mums vēsti, - Dārbijs aizstāvējās. - Es darīšu visu, lai cilvēki to dzirdētu skaidri un gaiši.

Uz bridi apklusis, Būsema sacīja:

-Ja Valsts departaments dos vēstniecībai zaļo gaismu, un tā arī notiks, tas viss būs beidzies. Ja gribat, lai notiek pēc jūsu prā­ta, tad jārīkojas ātri.

Mācītāja balss skanēja raiti un bija asa kā nazis.

- Bez šaubām.

Greisija, Doltons un Finčs nonesa savu aprīkojumu lejā no jumta un pie ieejas bibliotēkā sāka to šķirot. Tunelis solījās būt garš, tumšs, šaurs un netīrs, un viņi nedomāja, ka varēs paņemt līdzi pilnīgi visu. Pats svarīgākais bija kamera, aprīkojums tieš- raides nodrošināšanai un tēva Hieronima piezīmju burtnīcas. Dol­tona sfo/cam aparatūra gandrīz tika sadalīta pa detaļām, kad abats izvēlējās dažus mūkus, kuri pavadīs viņus gājienā pa tuneli un palīdzēs nest pārējo aprīkojumu.

Finčs bija runājis ar Ogilviju, kurš sāka rosīties, lai sadabūtu lidmašīnu, kas bez liekas kņadas izvestu viņus no bīstamās zo­nas. Viņiem, protams, nāksies izturēt drošības pārbaudes lidostā, taču Finčs zināja, ka tās nebūs tik bargas pret privātas lidmašī­nas pasažieriem. Vēl gan jātiek līdz lidostai, bet par to Finčs se­višķi neuztraucās, jo arī agrāk bija nācies izkulties no daudz sa­režģītākām problēmām.

Taisīdams ciet savu mugursomu, Finčs joprojām prātoja par Doltona vārdiem. Kaut kas nelika mieru. Kā jau Doltons bija tei­cis, viss sācies no tā pirmā dokumentālā sižeta. "Bez tā," Finčs sprieda, "nekas nebūtu noticis. Mēs noteikti nebūtu devušies ce­ļā." Bet satrauca vēl arī citas dīvainības. Piemēram, pūlis, kas ie­lenca automobili, bija atkāpies un devis iespēju iebraukt atpakaļ klostera teritorijā. Finčs īsti nesaprata, kas tā nomoka prātu, jo bēg­šanas mēģinājums bija pagājis vienā trakumā. Un tomēr kaut kas nešķita kārtībā.

Viņš vēlreiz pārdomāja iespēju piezvanīt dokumentālistu pro­ducentam, lai noskaidrotu, kā Isd viss noticis. Ieskatījies rokas pulksteni, viņš jau grasījās kaut ko teikt, bet Doltons nepacietīgi paraudzījās apkārt un sacīja:

- Kur ir de puiši? Mums jādodas ceļā.

- Es domāju, ka Emins un abats aizgāja pakaļ tēvam Hieroni- mam, - Finčs atbildēja.

- Palūkošu, vai varu viņus atrast, - Greisija piedāvājās.

Nonākusi pagalmā, viņa devās uz nelielo ēku, kurā atradās

mūku celles. Finčs noraudzījās viņai pakaļ, notrauca sviedrus no • pieres, tad kadu brīdi soļoja šurpu un turpu. Tad viņš nolēma, ka piespiedu gaidīšanas laiku var izmantot, lai piezvanītu dokumen­tālistu producentam. Viņš atkal ieskatījās rokas pulkstenī, veikli aprēķināja Ēģiptes un Anglijas laika zonu atšķirības un secināja, ka neizcels producentu no gultas pārāk agrā rīta stundā. Paņē­mis satelīttelefonu, viņš pārbaudīja savas kabatas, lai uzmeklētu mobilo tālruni, taču tas nebija atrodams.

- Vai esi redzējis manu BlackBern/?

Doltons pavērās visapkārt.

- Nē. Kas nodcis?

- Es domāju par taviem vārdiem, - Finčs paskaidroja, pārbau­dīdams savu mugursomu. - Nolēmu piezvanīt tiem dokumentā­listiem.

- Izmanto satelīttelefonu! Atceries, ka tavs telefons te dkpat ne­darbosies.

Finčs veltīja viņam visziņa skatienu.

- Bet manā telefonā ir numuru saraksts, muļļa!

Apdomājies Doltons sacīja:

- Ja pareizi atceros, pēdējoreiz tu to lietoji augšā. - Viņš norā­dīja uz torni. - Pirms zvana no satellttelefona.

Saraucis pieri, Finčs nopētīja torni, kas slējās pāri klostera iežo­gotajam pagalmam.

- Būšu atstājis tur, kamēr mēs kravājāmies, - viņš sacīja. - Tūliņ būšu atpakaļ!

Viņš pameta Doltonu, šķērsoja pagalmu, uzsteidzās augšā līdz paceļamajam tiltam un tad nozuda tornī.

Tāpat kā ikreiz, kad viņš tajā iegāja, acīm pēc Ēģiptes saules spožuma bija jāpierod pie tumsas, kas valdīja tornī bez logiem. Pa eju ticis līdz šaurajām kāpnēm, viņš devās augšā.

Tornis bija tukšs. Dažas telpas tika izmantotas kā noliktavas, jo tumsa un biezās sienas uzturēja relatīvi zemu temperatūru, sa­vukārt citas gadiem un varbūt pat gadsimtiem ilgi šķita pames­tas novārtā. Griesti bija zemi, logu vietā vīdēja šauras spraugas - ne gluži piemērota vieta darbam vai gulēšanai, jo tornis bija celts pavisam citiem nolūkiem. Ticis trīs stāvus augstāk, viņš atrada nelielo laukumiņu ar koka kāpnēm, kas veda uz jumtu.

BlackBerri/ tiešām bija tur, nokrids putekļos aiz apmestā skur­steņa. Finčs pacēla aparātu un jau dzīrās aizlīst līdz jumta ma­lai, lai vēl pēdējo reizi palūkotos uz pūli aiz klostera vārtiem, ta­ču pārdomāja, uzmeklēja dokumentālistu producenta tālruņa numuru, tad paņēma satelīttelefonu un piezvanīja viņam.

Gerets Vilebijs bija cienījams, pasauli apbraukājis filmu pro­ducents ar iespaidīgu CV, kurā minētas lieliskas dokumentālās filmas par dažādām tēmām. Finčam izdevās tikt tikai līdz viņa balss pastkastītei. Viņš atstāja ziņu, izskaidrojot nodekošo un lū­dzot piezvanīt.

Vēlreiz paskatījies uz tuksnesi, viņš devās atkal lejup. Kad kā­ja skāra pēdējo pieslienamo kāpņu šķērsi, viņš sadzirdēja kādu virieti runājam - klusu murdoņu, kas plūda no telpas aiz kape­las. Tikai daži vārdi, taču klusajā, labirintam līdzīgajā plašumā tie līdzinājās dārdam. Nez kādēļ viņam gribējās ieklausīties uz­manīgāk. Attālinājies no kāpnēm, viņš pa šauro gaiteni sekoja bal­sij - lidz telpai tālākajā stūrī, prom no klostera. Vārdus Finčs ne­saprata, taču jutās pārsteigts, jo vīrietis runāja angliski.

Viņš aizgāja līdz durvīm, nostājās blakus un tad paliecās uz priekšu, lai mēģinātu kaut ko saskatīt. Vīrietis telpā bija viens pats. Mūks. Tāpat kā citi, ari šis valkāja tradicionālo melno suta- nu ar īpaši izšūtu kapuci, kas sedza galvu. Viņš stāvēja ar mugu­ru pret durvīm. Pārsteigts Finčs dkai pēc brīža atskārta, ka vīrie­tis runā pa mobilo tālruni.

- Mums vajadzētu doties prom pēc desmit vai piecpadsmit mi­nūtēm, - viņš kādam sacija. - Lai tiktu cauri, pietiktu ar divdes­mit. - Mirkli paklusējis, viņš noteica: - Labi. - Un tad viņš beidza sarunu.

Pazinis balsi, Finčs sastinga un droši vien apjukumā paspēra soli par kādu collu atpakaļ - ne vairāk. Taču mūkam ar to pieti­ka, lai pamanītu Finča klātbūtni.

Tas bija brālis Emins.

Situācija šķita pagalam savāda. Finčs neatrāva acu no tālruņa aparāta - tas likās dīvains, taču pagurums traucēja aptvert iemes­lu. Mirkli raudzījies mūkam tieši acis, viņš apķērās un izmocīja paviršu, pamuļķīgu smaidu.

- Es, ē… - Viņš saminstinājās un tad norādīja uz jumtu. - Es augšā aizmirsu savu telefonu.

Brālis Emīns neatbildēja. Un arī nepasmaidīja. Viņš gluži vien­kārši stāvēja, gluži kā zemē ieaudzis.

Finčs juta, ka mūks sasprindzina muskuļus. Tad viņš pievēr­sās tālruņa aparātam un saprata, kas šķitis tik dīvains. Tas nebi­ja parasts mobilais tālrunis, jo tādi klostera sienās nedarbojās. Tas bija satelīttelefons ar iespaidīgu izvelkamu antenu. Aparāta pa­matnē bija iesprausta neliela kastīte - Finčs zināja, ka tas ir šifrē­šanas modulis.