Zīme

34 Braitona, Masačūsetsas štats

Mets bija novietojis automobili ielas pretējā pusē sešu mašīnu garuma attālumā no vajadzīgās mājas. Viņš jau vairāk nekā stun­du tur pieliecies sēdēja un gaidīja. Apdomāja savas izredzes, ku­ras pašam ne sevišķi patika.

Viņš pameta RAV4 un izvēlējās baltu Toi/ota Camry, kas ražota pirms tūkstoš deviņsimt astoņdesmit devītā gada un tātad nav apgādāta ar transponderu atslēgām. Iespējams, šī bija parastākā automašīna, kādu viņš jebkad zadzis - tā savā vienkāršībā pār­spēja pat Taurus, kas jau nebija nekas izcils. Un tomēr - uzlauša­nas bridi viņu pārņēma vainas apziņa, jo viņa dēļ vairākiem cil­vēkiem nu nāksies ķerties pie nepatīkama pienākuma, proti, sazināties ar apdrošināšanas kompāniju, lai saņemtu kompensā­ciju par nozagtu automobili. Diemžēl viņam nebija citas izvēles. Viņš sprieda, ka varbūt šo mašīnu īpašnieki viņu saprastu, ja zi­nātu visus lietas apstākļus.

Pelēkā māja, kuru viņš novēroja, bija tikpat neuzkritoša. Ne­liela, nolaista, ar diviem stāviem, saidinga dēļu apdari, divslīpju jumtu. Varbūt iznomāta uz fiktīvas firmas vārda. Par nomu mak­sāts uz priekšu. "Būtībā neizsekojama," Mets sprieda. Vienkārša­jos pelēkajos dēļos atspoguļojās drūmās ziemas debesis - tikpat nemīlīgas un nedzīvas kā kailie sarkanie ozoli, kas auga šai klu­sajā apkārtnē. Gar māju lidz segtai garāžai veda neliels piebrau­camais ceļš. Chri/sler bija novietots ārā, tāpat kā furgons - tas pats, no kura viņš izlēca un kuru redzēja aiztraucamies pa piesnigušo avēniju.

Nervu gali kaisa nepacietībā un gaidās. Iespējams, šajā mājā bija rodamas vajadzīgās atbildes, taču viņš neuzdrīkstējās tā vien­kārši iet iekšā un tās pieprasīt. Vajadzēja nogaidīt izdevīgu bridi. Vērot. Pētīt. Un izdomāt plānu. Tādu, kas vismaz daļēji ir realizē­jams. Tādu, kas nebeigsies ar viņa nāvi.

Vienu viņš bija izdomājis jau pirmīt, vēl moteli pirms braukša­nas uz šo pelēko māju. Diženu, saviļņojošu plānu. Diemžēl tas iepriecināja tikai īsu laiku.

Plāns paredzēja zvanīšanu policijai. Kāds "anonīms zvanī­tājs" paziņotu policijai, ka īstie Belindžera slepkavas slēpjas šajā mājā. Tiktu atsūtīta patruļmašīna. Policisti - iespējams, tie paši, kas parādījās pie Belindžera dzīvokļa, - pieietu pie durvīm un pieklauvētu. Atvērtu viens no neliešiem - meiča noteikti ne, jo vi­ņa skaitījās "lieciniece", kas "redzējusi" Metu dzenamies pakaļ Belindžeram. Sāktos saruna, dažu jautājumu apspriešana.

Un tad pie lietas ķertos pats Mets.

Viņš no netālā konteinera paņemtu pāris tukšu pudeļu un kā­du vecu lupatu. Degvielas uzpildes stacijā nopirktu transportkan- nu ar benzīnu un šķiltavas. Piepildītu pudeles ar benzīnu. Saplēs­tu lupatu strēmelēs, iebāztu pudeļu kaklos un izmantotu par degļiem. Un tad šīs degbumbas iemestu mājā.

Varbūt no pagalma puses. Vai no sāniem. Ielīstu vietā, kur vi­ņu nevar redzēt, un iemestu abas pudeles pa logu. Un vērotu. Vi­ņiem tas noteikti būtu pārsteigums. Policisti palīdzētu dzēst ugu­ni. Nelieši pretotos, jo negribētu, lai policisti ieiet mājā un visu redz savām acīm. Viņi noteikti izturēsies visnotaļ nepiesardzīgi un tādēļ arī izraisītu aizdomas. Policisti kļūtu ziņkārīgi - īpaši tādēļ, ka atcerēsies ierašanās sākotnējo iemeslu. Iespējams, viņi izsauktu papildspēkus. Uz laiku visi būtu aizņemti. Neliešiem nāktos sniegt garus paskaidrojumus. Izmeklējot neizprotamās ļaunprātīgas dedzināšanas faktu, policisti furgonā atrastu dažus lietiskos pierādījumus, kas novestu līdz Belindžera slepkavības atklāšanai. Nelieši tiktu ievilkti procesuālajā purvā un tātad lik­tu mierā Metu, bet viņu savukārt - ja kaut mazliet paveiktos - vairs neturēs aizdomās par cilvēka noduršanu.

Varbūt.

No otras puses, viss varēja noiet greizi - viņu nošautu policis­ti, un lieta tiktu izbeigta. Jebkurā gadījumā viņš nedabutu to, pēc kā visvairāk kāroja, - nevarētu noskaidrot, kas noticis ar brāli.

Un tādēļ Mets atteicās no šī plāna. Nolēma rīkoties daudz pie- sardzīgāk. Spert soļus pakāpeniski. Mēģināt satikties ar vienu no neliešiem. Tādā situācijā noderētu ierocis. Furgonā - un vieglajā automobilī - tāds varbūt glabājās. Kaut kas tāds, ko viņš varētu izmantot, lai izlīdzinātu spēku samēru. Varbūt - ja kaut mazliet paveiktos - viņš varētu sagūstīt vienu no slepkavām un saņemt vajadzīgās atbildes.

Varbūt.

Kopš Meta ierašanās neviens nebija mājā ne iegājis, ne ari no tās iznācis, taču automobiļi un apgaismojums pirmā stāva istabā

apliecināja, ka nelieši ir tur. Mets mēģināja atcerēties, cik cilvēku bija furgonā. "Šķiet, četri," viņš secināja. "Diezgan slikti." Viņš nezināja, vai abi Chrysler viri ir tās pašas komandas locekļi, vai ari ar tiem jārēķinās kā ar papildspēku - tad kopā būtu seši preti­nieki. Un tas būtu vēl ļaunāk.

Blakus māja izskatījās tumša un tukša - nebija nevienas dzī­vības pazīmes, ja neskaita Ziemassvētku eglīti, kas mirguļoja apakšstāva logā nama ielas pusē. Starp īpašumiem gar pelēkās mājas piebraucamo ceļu auga piecas pēdas augsts dzīvžogs. Mets sprieda, ka vajadzētu nogaidīt līdz tumsai, kas sniegtu papildu aizsegu, taču viņam negribējās tik ilgi vilcināties, turklāt nebija zināms, cik ilgi nelieši uzturēsies šajā vietā.

Viņš nolēma rīkoties.

Gar dzīvžogu viņš ieskrēja mājas pagalmā, paslēpās aiz Chri/sler un neuzkrītoši palūkojās ārā no sava patvēruma. Mājā nekādu kustību nemanīja, pagalma pusē tā bija tumša un klusa. Tad viņš pa logu ieskatījās automobiļa salonā. Redzams nebija nekas, taču viņu interesēja cimdu nodalījums un bagāžnieks. Dur­vis bija aizslēgtas - diemžēl to jau varēja gaidīt. Automobilis bija jauns, ar daudzām specifikācijām, sdngrām atslēgām un jau stan­dartā aprīkots ar perimetra aizsardzību un gaisa spiediena sen- soru. Tātad pirms sēšanās pie stūres vajadzētu pacelt motora pār­segu, neizraisot pārāk lielu troksni. "Šādu mašīnu uzlauzt nav viegli, īpaši ar dk primitīviem instrumentiem," Mets secināja.

Tad viņš aizlīda līdz furgonam. Tas bija mazliet vecāks un vien­kāršāks modelis, kas padotos daudz ātrāk. Viņš ielūkojās salonā. . Atkal neko nevarēja saskatīt, taču, dcis iekšā, viņš varētu kaut ko iesākt.

Noslīdzis ceļos pie pasažieru puses durvīm, Mets jau dzirās uzlauzt atslēgu, bet tad izdzirdēja, kā piebrauc un pagalmā ie­griežas automobilis. Pieliecies viņš ieslīdēja aiz furgona un vēro­ja, kā pie mājas apstājas melns Mercedes S-Class.

Gulēdams teju uz vēdera, Mets paraudzījās ārā no furgona apakšas. Mercedes durvis atvērās, no automobiļa izkāpa kāds vīrs, kurš devās taisnā ceļā uz māju. Mets uzdrošinājās palūkoties gar furgona kreisās puses spārnu. Vīrietis bija gandrīz sešas pēdas

garš un spēra noteiktus, precīzi aprēķinātus soļus. Kā likās - mērķtiecīgs. Viņam bija noskūta galva, mugurā tumšs uzvalks. Tas šķita mazliet apspīlēts, bet ne jau tādēļ, ka valkātājs būtu pārlie­ku tukls. Metam šāda auguma uzbūve bija pazīstama kopš cietu­ma laikiem. Nedaudz līkas kājas, tik tikko jaušami izvirzīti elko­ņi, locekļi, kurus novietot ierastā pozā traucēja muskuļi. Ne pārāk lieli. Ne visai uzkrītoši. Slaidā auguma maskēti. Taču gatavi dot triecienu.

Kad vīrietis pagriezās, Mets pamanīja vietu, kur trūka auss un vīdēja zirnekļa tīklam līdzīgā rēta. Šī savādā aina pārsteidza. "Vai šis būtu kāds bijušais karavīrs?" Mets prātoja. "Varbūt visi viņi tādi?" Spriežot pēc gaitas, uzvalka un automobiļa, šis vīrs nelī­dzinājās pārējiem neliešiem. "Tātad viņu priekšnieks." It kā ap­stiprinātu šādu secinājumu, atvērās mājas durvis - brīdī, kad uz­valkā ģērbtais piegāja tām klāt. Viens no neliešiem iznāca ārā un instinktīvi palūkojās apkārt, savukārt tikko atbraukušais pagāja viņam garām bez sasveicināšanās un nozuda mājā. Pēc mirkļa viņam sekoja arī algotais bandīts, cieši aizverot durvis aiz sevis.

Pieplacis zemei, Mets apsvēra jaunos apstākļus un savas iespē­jas. Viens gājiens uzreiz šķita acīmredzams. Viņš nolēma to izmantot, tādēļ aizlavījās līdz Chri/sler un paslīdēja zem tā.