Zīme

8 Amundsena jūra, Antarktīda

Greisija vēroja, kā ekrāns pamazām kļūst blāvi pelēcīgs, un pa­purināja galvu. Adrenalīna skrējiens asinīs palēninājās, un viņa

pēkšņi sajutās nogurusi, izvārguši pēc tadas emociju, apmulsu­ma un nepatīkamu pārdzīvojumu pārpilnības. Taču to varēja la­bot ar vēl vienu tasi pārsteidzoši labās kafijas, kas bija pieejama uz kuģa.

- Paskatīsimies vēlreiz, - viens no zinātniekiem sacīja Dolto- nam.

Operators palūkojās uz Greisiju, kas paraustīja plecus, piecē­lās un devās pie bāra stūrī, lai saņemtu savu kofeīna devu. Kakls šķita izkaltis un aizsmacis, viņa jutās zaudējusi laika izjūtu. Ilg­stošā, teju nebeidzamā dienas gaisma nepalīdzēja atgūties.

Vēl stundu pēc parādības izgaišanas viņi bija palikuši uz klā­ja, lai pētītu debesis, un tikai tad devās siltumā. Daži apkalpes locekļi palika ārā novērošanas posteņos - ja nu savādais objekts atkal parādās -, savukārt Greisija un pārejie sapulcējas virsnie­ku un zinātnieku atpūtas telpā, kuras nosaukums bija lepnāks par realitāti. Tur viņi lielā plazmas ekrānā noskatījās materiālu, ko Doltons bija uzfilmējis ar abām kamerām. Diemžēl pat pēc vai­rākkārtējas kadru izpētes un neskaitāmām kafijas tasēm viņi ne­bija ne soli tuvāk tam, lai izskaidrotu, ko visi redzējuši.

Visvieglāk butu parādību norakstīt uz iespaidīga dabas feno­mena rēķina, taču šis variants ātri tika atmests. Acīmredzamie kandidāti - polārblāzma dienvidu puslodē, baltā varavīksne, za­ļie stari - nederēja. Nelielas debates izraisīja minējums, ka tie va­rētu būt ta sauktie dimanta putekļi. Greisija par tiem dzirdēja pir­mo reizi. Simonss paskaidroja, ka tas ir dabas fenomens - ledus kristāli, kas veidojas no atmosfēras ūdens tvaika kondensāta, krī­tot zemē, īpašā leņķī uztver saules gaismu un rada spožu, dzirk­stījošu efektu, dažkārt oreola formā. Tā varētu izskaidrot pirmo parādības daļu, taču nekādi nebija izskaidrojama objekta pārvēr­šanās par žilbinošu simbolu.

Paskatījusies apkārt, Greisija atskarta, ka diskusija ir visnotaļ zinātniska. Lai arī argumentu un kaismīgu strīdu netrūka, viņi ķērās pie salmiņiem un vairījās no acīmredzamā. Saspringtās se­jas, šaubu pilnās balsis un satraukums acīs apliecināja - neviens no klātesošajiem netic, ka tas bijis dabas fenomens. Un šie nebija prasti laji no laukiem, kam piemīt tieksme ļauties iztēles māņiem.

'mc bija augsti kvalificēti zinātnieki, eksperti savā jomā, kuri prot novērtēt unikālus apstākļus. Un visus neparastā lode bija nopiet­ni satricinājusi. Secinājums bija viens: ja tas nav dabisks objekts, lad tas ir vai nu cilvēka radīts, vai ari pārdabisks.

Pirmo variantu pieņemt bija visvieglāk.

Aizgriezies no ekrāna, Doltons sarauca pieri.

- Ja tas nav dabas jociņš, tad varbūt tas ir kāda nelgas izdo­māts triks.

- Tu domā, ka tas ir blefs? - Greisija jautāja.

- Jā gan. Atceries tos NLO pirms dažiem gadiem Ņujorkā? - Doltons turpināja. - Puse pilsētas noticēja! Bet izrādījās, ka daži puiši tikai izmēģinājuši ultravieglu lidaparātu.

- No otras puses, neviens tā arī nespēja izskaidrot savādās gaismas virs Fīniksas tūkstoš deviņsimt deviņdesmit septītajā ga­dā, - iebilda ģeofiziķis Teo Diniks, kam bija bieza kazbārdiņa. Tie­šām, parādību Fīniksā, ko novēroja simtiem neatkarīgu un visno­taļ uzticamu cilvēku, joprojām neviens nebija izskaidrojis.

- Jūs aizmirstat, ka šodien viss notika gaišā dienas laikā, - Greisija sacīja.

Simonss, paleoklimatologs ar binokli, šaubīdamies palocīja galvu.

- Ja tas ir kāds triks, man gribētos satikt un iztaujāt puišus, kas to uztaisījuši, jo es to noteikti nespēju izskaidrot.

Greisija palūkojās apkārt. Acis pievērsās glaciologam Masgrei- vam, kas sadusmojās jau uz klāja, un viņa sievai. Abi sēdēja klu­si, diskusijās neiesaistījās un apmulsuši klausījās sarunā, laiku * pa laikam saskatīdamies viens ar otru. Masgreivs šķita pamatīgi aizkaitināts un beidzot piecēlās kājās.

- Dieva dēļ, cilvēki! Būsim nopietni, - viņš aicināja. - Jūs to redzējāt. Mēs visi to redzējām. Jūs tiešām domājat, ka brīnišķīgais… kaut kas tik… cēls… jūs tiešām ticat, ka tas bijis prasts triks?

- Un ko domājat jūs? - vaicāja Simonss.

- Vai tad tas nav acīmredzami? Tā ir zīme!

- Zīme?

- Tieši tā, - glaciologs apstiprināja. - Dieva sūtīta zīme.

Iestājās smagnējs klusums.

- Kāpēc Dieva? Kāpēc ne citplanētiešu? - beidzot ierunājās Doltons. Masgreivs veltīja viņam ledaini niknu skatienu, bet Dol­tons pat aci nepamirkšķināja. - Nopietni. Tas bija pirmais, kas ienāca man prātā.

- Nekļūstiet smieklīgs! - Masgreivs pat nemēģināja slēpt savu nicinājumu.

- Kāpēc tas ir smiekligi? - Doltons neatlaidās. - Jūs taču ari apgalvojat, ka tas ir pārdabisks, vai ne? Jūs labprāt pieņemat, ka zīmi sūtījis "Dievs"… - Doltons ar pirkstiem atdarināja pēdiņas. - …lai ko tas ari nozīmētu, bet negribat pat domās pieļaut, ka pa­rādība nākusi no kādas saprātīgas ārpuszemes būtnes? Kādēļ mans priekšlikums ir smieklīgāks par jūsējo?

- Varbūt tas ir brīdinājums, - ieminējās Masgreiva sieva.

- Ko? - neticīgi iesaucās Simonss.

- Varbūt tas ir brīdinājums. Tas parādījās šeit un tagad, virs šelfa ledāja un sairšanas brīdī. Tā nevar būt nejaušība. Tādai pa­rādībai noteikti ir iemesls. Varbūt tā liek mums kaut ko saprast.

- Tūdaļ es pateikšu, kas ir skaidrs man. Es saprotu, ka mums jātaisās no šejienes prom, kamēr tas nav parādījies vēlreiz. Tās ir sliktas ziņas, - sacīja Doltons.

- Nolādēts! - Masgreivs izgrūda. - Vai nu runājiet nopietni, vai ari…

- Labi, nomierinieties, - Greisija pārtrauca Masgreivu un tad veltīja savam operatoram nosodošu skatienu. - Mēs visi esam uz­traukušies.

Doltons palocīja galvu un atslīga krēslā, dziļi ievilkdams elpu.

- Jāteic, ka es piekrītu viņam, - Simonss piebilda, norādījis uz Doltonu. - Redziet, mēs visi esam zinātnieki. Lai arī lāzeri, holo­grammas vai sazin vēl kādas ellišķīgas parādības nav mūsu kom­petencē, mēs tomēr visnotaļ skaidri apjaušam, ka redzētais noteikti pārsniedz mums zināmās tehnoloģiskās iespējas. Un tas, ko es nespēju izskaidrot, mani gan satrauc, gan biedē vienlaikus. Jo… ja tas nav lāzeršovs, ja tas nenāk no Aizsardzības ministrijas Per­spektīvo pētījumu projektu aģentūras, kādas japāņu laboratorijas vai Silīcija ielejas, ja tas nav radies uz šīs planētas… tad tas ir vai nu dievišķs, kā norāda Gregs, vai ari no citas planētas, kā min mūsu draugs. Godīgi sakot, abi varianti ir neparasti, un es šobrīd nedo­māju, ka mums būtu jāstrīdas par atšķirībām starp tiem.

- Jūs nesaskatāt atšķirību? - nikni noprasīja Masgreivs.

- Es negribētu ieslīgt dziļās teoloģiskās debatēs ar jums, Greg, bet…

- …bet jūs acīmredzot neticat Dievam, lai gan redzējāt brīnu­mu, tātad debates ir bezjēdzīgas.

- Nē, tā es negribētu teikt, - Simonss rāmi atbildēja. - Jūs apgal­vojat, ka Dievs, mūsu Radītājs, kaut kādā nolūkā ir izvēlējies šo dienu, šo vietu un šo metodi, lai parādītos mums. Šeit un šodien…

Viņu pārtrauca Greisija ar vārdiem:

- Vai mums ir zināms, ka līdzīgi notikumi risinājušies vēl kaut kur? Vai kāds ir pārbaudījis ziņas?

- Es tikko sazvanījos ar mūsējiem, - atbildēja Finčs. - Par līdzī­giem novērojumiem netiek ziņots.

- Labi. Ja Viņš vēlējies parādīties šeit un tagad, - turpināja Si­monss, - tad man jādomā, ka Viņam ir sasodīti labs iemesls.

- Puse Rietumantarktīdas šelfa ledāja grimst jūrā. Vai vaja­dzīgs vēl kāds iemesls? - aizkaitināta jautāja Masgreiva sieva.

- Kāpēc, jūsuprāt, mēs esam šeit? - piebilda Masgreivs. - Kā­pēc mēs visi esam šeit? - Viņš drudžaini palūkojās apkārt un tad pievērsās britu zinātniekam. - Džastin, - viņš turpināja, - kāpēc jus esat šeit?

- Anglija ar Aļasku atrodas vienā ģeogrāfiskajā platumā, - bri­tu zinātnieks atbildēja, - un tā ir apdzīvojama tikai tāpēc, ka ga­rām plūst Golfa straume. Ja tā pazūd, un tā var pazust, ja izkūst ledus, tad Londona ir Manhetenas vietā tajā filmā, kur pilsētu pār­klāja ledus un sniegs. Tāpat kā lielākā daļa Eiropas, starp citu.

- Tieši tā, - Masgreivs neatlaidās. - Mēs visi atrodamies šeit, jo esam uztraukušies. Visas zimes apliecina, ka mums ir viena liela problēma. Un varbūt šis… šis brīnums mums parāda, ka beidzot jāsāk rīkoties.

Greisija un Finčs apmainījās šaubu pilniem skatieniem.

- Labi, - Simonss piekāpās, - es gribu pateikt tikai vienu, pro­ti, ja nolūks bija brīdinājums, tad… kādēļ tas nevarēja nākt no daudz attīstītāka saprāta būtnes?

- Es piekritu jaunajam cilvēkam, - atbruņojoši smaidīdams un rādīdams uz Doltonu, ierunājās Diniks. - Tas tiešām ir smieklīgi.

Masgreiva sieva bija acīmredzami nikna.

- Ar jums ir bezjēdzīgi diskutēt. Jūs neesat atvērti jaunai iespē­jai.

- Gluži pretēji, es esmu atvērts visām iespējām, - Diniks iebil­da. -Ja mēs spriežam, ka ar mums sazinājusies kāda entitija… - Viņš ar galvu pamāja uz Simonsa pusi. - …lai mūs brīdinātu, un tādējādi būtu skaidrs, kādēļ izvēlēta šī vieta un laiks… Ja jūs pie­ņemat Radītāja un kreacionisma jēdzienu, apzinātās radīšanas teoriju… kādēļ šis apzinātās radīšanas izpildītājs nevarētu būt kā­das attīstītākas rases pārstāvis?

- Dievu nevar atrast zinātniskās fantastikas grāmatā, - aiz­kaitināts sacīja Masgreivs. - Jūs nemaz nesaprotat, kas ir ticība, vai ne?

- Vienalga. Mums pagaidām pietrūkst zināšanu, lai to izskaid­rotu, vai ne? - Diniks jautāja.

- Manis pēc. Es vairs nepiedalos. - To pateicis, glaciologs iz­steidzās no telpas.

Viņa sieva piecēlās un paskatījās uz visiem pēc kārtas. Acīs vidēja dusmu, nicinājuma un nožēlas sajaukums.

- Domāju, ka mēs visi zinām, ko tur redzējām, - viņa sacīja un tad sekoja savam vīram.

Telpā iestājās neomulīgs klusums.

- Ei, tas puisis nekad nav dzirdējis par scientoloģiju! - iesau­cās Doltons, un daži par viņa asprātību nervozi pasmējās.

- Kamēr es biju ārā, - beidzot ierunājās britu zinātnieks, - un skatījos uz to… man tas šķita… dievišķs. - Viņš palūkojās apkārt, it kā meklēdams apstiprinājumu. Daži kolēģi palocija galvu.

Pēkšņi Greisija atskārta šo vienkāršo vārdu patieso, dziļo jē­gu, un augumu pārņēma tik negantas trīsas, kādas neizraisītu pat visstiprākais vējš. Klausīdamās argumentos, viņa aizklīda seman­tikas un pārējo jēdzienu labirintā un aizmirsa padomāt par strī­da objekta īsto nozīmi. Par to, kas patiesībā notika un ko viņi re­dzēja… Kaut kas neizskaidrojams. Nesaprotams. Neticams, ja nav redzēts pašas acīm.

Bet viņa redzēja.

Domas pievērsās dažādajām versijām. "Vai tas būtu iespē­jams?" viņa prātoja. "Vai tiešām mēs bijām liecinieki būtiskam pa­vērsienam cilvēces vēsturē un pēc tam par to varēsim runāt kate­gorijās "pirms" un "pēc"?" Iedzimtais nelokāmas reālistes skepticisms mudināja ar skanīgu "nē" izrauties no sapņainu pie- ņēmumu virpuļa.

Neiespējami.

Un tomēr… Viņa nespēja ignorēt apziņu, ka bijusi lieciniece kā­dam neparastam notikumam. Tā viņa nekad vēl nebija jutusies.

Apvaldījusi trīsas un aizgriezusies prom no citiem, Greisija ne­droši paskatījās uz Finču un jautāja:

- Ko viņi saka?

- Cenšas sadabūt visus, ko vien var, lai novērtē materiālu, - I inčs atbildēja. - Un saņem zvanus no visas pasaules ziņu die­nestiem, jo ikviens grib zināt, kas notiek. Ogilvijs uzstāj, lai nosū­tām viņam materiāla fragmentus augstā rezolūcijā, - viņš zīmīgi piebilda, runādams par kanāla ārzemju ziņu dienesta direktoru un mātes uzņēmuma padomes locekli Helu Ogilviju.

- Labi. - Greisija palocīja galvu. - Šur un tur piezvanīsim. No­skaidrosi, vai mēs varam okupēt konferenču telpu?

Finčs pamāja.

- Jā. Iesim prom no šejienes.

- Āmen, - Doltons piebilda.

Viņam pievērsās vairāki acīmredzami uzjautrinātu cilvēku acu pāri.

Doltons savilka lūpas muļķigi greizā smaidā.

- Piedodiet, - viņš atvainojās un izgāja no atpūtas telpas.

Tālāk viņi devās klusēdami, apdomājot nopietnās diskusijas

atstāto iespaidu. Kad viņi nonāca līdz kāpnēm, Greisija pamanī­ja, ka Doltons šķiet aizdomājies.

- Kas ir? - viņa noprasīja.

Apstājies viņš mirkli pavilcinājās un tad teica:

- Ja nu tam Bībeles mīlētājam tomēr taisnība?

Greisija papurināja galvu.

-Jābūt labākam izskaidrojumam.

- Un ja nu nav?

-Ja tā, ja tas patiešām ir Dievs, - bridi apdomājusies, sacija Greisija, - tad Viņš izvēlējies sasodīti labu momentu, lai parādī­tos cilvēkam, kurš Viņa eksistencei netic.