Zīme

15 Amundsena jūra, Antarktīda

-Ja kaut ko noskaidrosi, piezvani, labi? Zvani jebkurā laikā. - Greisija nosauca savu satelīttelefona numuru, nolika klausuli un neapmierināta smagi nopūtās.

Atkal nekā.

Paberzējusi seju ar plaukstām,'viņa izlaida pirkstus cauri ma­tiem un pamasēja galvvidu. Viņai bija izdevies izlūgties no Simonsa un citiem zinātniekiem dažus lieliskus videomateriālus. Kamēr Doltons tos apstrādāja, lai uz kanāla mītni Kolumbijas ap­gabalā nosūtītu augstas izšķirtspējas reportāžu - daudz labāku par graudaino tiešraides materiālu, kas tika rādīts pirmajā reizē, un iekļaujot vairāk "Armagedona" un mazāk "Nezvēra", - Grei­sija zvanīja pa tālruni.

Strādājot televīzijā, viņa bija iekrājusi pabiezu vizītkaršu kau­dzi, ko glabāja Rolodex firmas turētājā, un tagad izmantoja visu, kas tajā atrodams. Viņa aprunājās ar paziņu NASA pārvaldē un ar projektu direktoru, ko bija sadkusi, taisot reportāžas par kos­mosa kuģa Colutnbia katastrofu divtūkstoš trešajā gadā. Vēl viņa piezvanīja paziņām Kalifornijas Tehnoloģiju institūtā un Penta­gonā, tāpat arī žurnāla Science redaktoram un kanāla zinātnes un tehnoloģiju guru.

Viņi visi bija dkpat apjukuši kā Greisija.

Tikko žurnāliste bija nolikusi klausuli, tālrunis iezvanījās.

Tas bija kārtējais reportieris, kas vēlējās uzklausīt komentāru.

- Kā viņi tikuši pie ši numura? - ievaidējusies Greisija jautāja Finčam.

Kolēģis savilka seju grimasē, it kā paustu: "Kas to lai zina?" Tad viņš paķēra klausuli, lai noskaldītu kārtējo pieklājīgo, taču stingri noraidošo atbildi.

Greisija nebaidījās no kameras un publicitātes. Nebūt ne. Te­levīzijas žurnālistes karjera viņai nebija nejauša - viņa to vēlē­jās jau kopš vidusskolas gadiem. Viņa bija izmantojusi katru ie­spēju, lai tiktu pie šī darba, un pēc tam smagi strādāja, izcīnot sev ētera laiku un pārvarot industrijā valdošo endēmisko sievie­šu nīšanas sērgu un slēptas ārpusreglamenta attiecības. Viņa mā­cījās no katra atspoguļotā notikuma un guva pieredzi, kurā da­lījās ar saviem skatītājiem, un viņai patika stāties kameras priekšā un stāstīt pasaulei, ko pati noskaidrojusi. Nenoliedza­mi, arī kamerai Greisija patika - viņai piemita tas netveramais magnētisms, ko nevarēja saukt tikai par fizisku. Cilvēkiem gluži vienkārši patika ieslēgt televizoru un izbaudīt viņas sabiedrību. Fokusa grupas aptaujās apliecināja, ka Greisija valdzina. Sie­vietes nejutās apdraudētas un lepojās ar to, cik žurnāliste piere­dzējusi. Laikmetā, kad publiskais tēls ir viss un ikviens vārds tiek rūpīgi apsvērts, viņas godigums un taisnīgums tika augsti novērtēts. Savukārt vīrieši labprāt atzina, ka ar prieku novilktu viņai biksītes, bet daudz biežāk minēja, ka tādas smadzenes iz­raisa satraukumu.

Tā nu viņa no vietējās reportieres kanāla filiālē Viskonsinā bi­ja izaugusi par nedēļas nogales raidījumu vadītāju daudz lielā­kā filiālē Uinoisā un visbeidzot kļuvusi par vadītāju un korespon­denti kanāla galvenās mītnes īpašo izmeklēšanu vienībā. Viņa bija kļuvusi par cilvēku, kam Amerika uzticas neatkarīgi no tā, vai re­portāža tiek raidīta no Kuveitas, kur armija gatavojas iebruku­mam Irākā, vai no Greenpeace kuģa klāja, kur dabas draugi cīnās ar japāņu vaļu medniekiem, vai no cunami plosītās Taizemes un orkāna "Katrīna" nomocītās Ņuorleānas.

Nesen viņa nevilšus tika iesaistīta emocionāli piesātinātās de­batēs par globālo sasilšanu. Viņa tēmu apskatija kā skeptiķe, un instinkti noveda viņu pie nepieciešamības tiešajā ēterā apšaubīt nereti dīkos mūžam modernās, gandrīz reliģiozās dabas aizsar­dzības kustības pieņēmumus. Viņa zināja, ka nedrīkst uzticēties ilgtermiņa prognozēm; ka vēsture ir piemēslota ar maldīgiem pa­reģojumiem, ko izteikuši spožākie prāti par visu ko - sākot no ie­dzīvotāju skaita un beidzot ar naftas cenām. Un tādēļ, paužot sa­vu skepticismu, viņa nevairījās no skarbiem vārdiem. Līdz tam laikam godīgums un taisnīgums bija lieliski kalpojuši, bet globā­lās sasilšanas jautājumā tā izrādījās problēma. Reakcija bija izni­cinoša. Pārmetumi bira no visām pusēm, un viņas karjera karājās mata galā.

Greisija nosprieda, ka temats pelnījis viņas uzmanību - neat­karīgi no tā, kurā frontes pusē viņa beigās nostāsies. Viņa nolē-, ma uzņemt visaptverošu dokumentālo filmu, kuras pamatā ir pla­ši pētījumi, un kanāla priekšniecība apklusa. Un tādējādi laikā, kad lielākā daļa kolēģu iestiga priekšvēlēšanu kampaņas mara­tona plūstošajās smiltīs, viņa savu enerģiju tērēja, iedziļinoties vi­sos pieejamajos datos par klimata pārmaiņām un satiekoties ar ikvienu, kas šķita noderīgs. Drīz Viņa pārliecinājās, ka siltumnī­cas gāzu apjoms pēdējos gadu desmitos neapšaubāmi ir pieau­dzis un planēta patiešām uzsilst, taču vēl joprojām bija jānoskaid­ro, vai saikne starp šiem diviem faktiem ir tik tieša, kā tiek apgalvots. Tādēļ viņa izbraukāja pasauli krustu šķērsu, apmek­lēja attālo zinātnisko staciju Čerskas ciemā Sibīrijā, kur sācis kust četrdesmit tūkstošus gadu sens mūžīgais sasalums un šī procesa laikā atmosfērā nonāk milzīgs daudzums siltumnīcas gāzu, un aizbrauca uz Grenlandi, kur masīvi glečeri ar ātrumu divi jardi stunda virzās uz jūras pusi. Ceļojumu laikā viņa cītīgi studēja ik­vienu jaunu ziņojumu par šo tēmu.

Izmeklēšanas tvēriens kļuva ciešāks, kad viņa pamatīgāk ielū­kojās Globālajā klimata koalīcijā, Apkārtējās vides informatīvajā padomē un Zaļojošās Zemes biedrībā - organizācijas ar šādiem maldinošiem nosaukumiem dibināja automobiļu, naftas un ogļu rūpniecības pārstāvji, un nolūks bija viens, proti, mānīt sabiedrī­bu ar melīgu informāciju un globālo sasilšanu nežēlīgā mierā dē­vēt vairāk par teoriju nekā faktu. Greisijai nebija vajadzīgs ilgs laiks, lai gūtu arvien lielāku un lielāku pārliecību, ka planēta pa­tiešām ir apdraudēta un vainīgi ir cilvēki. Diemžēl nebija iespē­jams skaidri pateikt, ko reāli - un praktiski - varētu darīt lietas labā. Tas bija daudz strīdīgāks un nepatīkamāks jautājums, bet Greisijai ļoti padka.

Taču viņa nebija domājusi, ka nonāks tik tālu.

Viņa satraukta nopūtās.

-Tā es nekur netikšu. Vai tev veicas labāk? - viņa jautāja Fin- čam, piecēlusies no krēsla un piegājusi pie iluminatora, lai nopē­tītu debesis.

Finčs pirms mirkļa bija runājis ar ziņu dienestu Kolumbijas apgabala un pārbaudījis pats savu kontaktpersonu sarakstu.

- Nē. Ja tas ir dabisks, tad neviens neko tādu nav redzējis. Ja mākslīgs, tad visi apgalvo, ka pasaulē neeksistē tehnoloģijas, ar kurām kaut ko tādu var uztaisīt.

- To mēs nezinām, - Doltons iebilda, pacēlis acis no sava mo­nitora. - Es esmu pārliecināts, pasaulē ir daudz tādu lietu, par kurām mums nav ne jausmas.

-Jā, bet tas, ko nezinām, šajā gadījumā nav būtisks, jo mums nav ne mazākās atskārtas par to, kas nāks.

- Nesapratu.

- Tehnoloģiskie sasniegumi ar kaut ko sākas, - Finčs skaidro­ja. - Tie neuzrodas nez no kurienes. Neviens pēkšņi neizdomāja mobilos telefonus. Tiem pirmsākumi meklējami pie Aleksandra Greiema Bella pirms divsimt gadiem. To sauc par progresu. Pa­rastais telefons, tad bezvadu mājas telefons, digitālais telefons un, visbeidzot, mobilais telefons… Mēs neko nezinājām par radariem neredzamiem iznicinātājiem, taču ari tie radušies evolūcijas ceļā uz citu iznīcinātāju bāzes. Saprotat, ko es gribu teikt? Tehnoloģi­jas attīstās. Un tas, ko mēs redzējām… Šķiet, ka nav neka tada, uz ko mēs varētu norādīt un teikt: "Ja mēs paņemtu to un uztaisītu lielāku vai spēcīgāku, vai izmantotu tā, tad viss būtu skaidrs." Tā ir pavisam cita opera. Un visi mēģina to saprast. Redzat šo? - Viņš parādīja kolēģiem pēdējo elektroniskā pasta vēstuli no Ko- lumbijas apgabala. - Iesaistījušies smagsvari, - viņš sajūsminā­jās. - Reuters, AP, CNN. Raida visi. Ikviena stacija no Londonas līdz Pekinai. Digg vietnē šī ziņa pasludināta par pirmo numuru, un mēs esam pārsnieguši divsimt tūkstošus trāpījumu YouTube vietnē. Arī tērzētavās visi trako.

- Ko viņi spriež?

- Manuprāt, cilvēki sadalījušies trīs nometnēs. Vieni domā, ka tas ir kaut kāds nekaitīgs triks, kaut kas līdzīgs datora ģenerē­tiem specefektiem "Pasauļu karos". Arī otri domā, ka tā ir krāp­šanās, taču saskata šajā parādībā kaut ko ļaunu un izteic visda­žādākās un visneprātīgākās idejas par tās izcelsmi, taču neviena no tām, šķiet, neiztur kritiku, vismaz spriežot pēc komentāriem, ko raksta cilvēki, kuri pārzina konkrēto tematu.

- Vai ir kāds, kurš nedomā, ka tas ir mūsu pirksts?

-Jā. Trešā grupa, profiņi. Tie tic, ka tas bijis reāls objekts, no- Dieva, nevis ārpuszemes civilizācijas. Viens no viņiem nosaucis mūs par "Otrās atnākšanas heroldiem".

- Nu es jūtos daudz labāk, - Greisija novaidējās. Sirdi žņau­dza šāda neziņa. Uzbruka alkatība un bailes. No vienas pu­ses, bija patīkami apzināties, ka esi karstākās ziņas prezentē­tajā; to nevarēja noliegt. Bet, no otras puses, prāts mudināja atturēties. Viņa zināja, ko ir redzējusi, tikai nesaprata, kas tas ir. Līdz brīdim, kamēr viss būs skaidrs, viņu grauzīs neomulī- bas sajūta, jo nezināmo nevar kontrolēt. Ja izrādīsies, ka tas ne­maz nav tik nozīmīgs objekts kā visi apgalvo… Greisija jau iz­tēlojās, kā Džons Stjuarts ķircina viņu ar mudinājumu doties pensijā.

Finčs atkal pagrieza savu klēpjdatoru un nospieda dažus taus­tiņus.

- Runājot par ārpuszemes izcelsmi, - viņš sacīja, zīmīgi pa­skatīdamies uz Doltonu, - kāds paziņa no Discovery Channel at­sūtīja man šo. - Finčs pagrieza ekrānu pret kolēģiem. - Daži no tiem ir kaut kādi mākoņi vai Concorde lidmašīnas izplūdes grīste, ko cilvēki notur par NLO. Nezinu, vai vajadzētu brīnīties, bet mans paziņa apgalvo, ka mēnesī Amerikā tiek saņemti divi simti ziņojumu par redzētiem NLO. Mēnesī! Bet ir zināms ari lērums vēsturiski dokumentētu faktu par neizskaidrotām parādībām, kas redzētas tūkstoš gadu laikā. Mēs varam atrast simtiem vēsturis­ku ziņojumu par košām uguns bumbām, lidojošiem "māla ku­ģiem", luminiscējošiem diskiem. Tas nav tikai mūsdienu feno­mens. Ņemiet kaut vai šo. "Japāna, tūkstoš četrsimt piecdesmit astotais: objekts debesīs ir spilgts kā pilnmēness un tam seko in­teresantas zīmes." Vai šo. "Londona, tūkstoš piecsimt deviņdes­mit trešais: virs pilsētas karājies liesmu ieskauts lidojošs pūķis."

- Ar opiju tādu efektu var panākt katru reizi, - Doltons pajo­koja. - Nopietni. Toreiz narkotikas bija legālas, vai ne?

- Turklāt neviens no šiem ziņojumiem nav pārbaudāms, - Greisija piebilda.

- Protams, taču galvenais ir daudzums. Tie sarakstīti dažādos kontinentos, kad ceļošana no viena uz otru faktiski nebija iespē­jama un lielākā daļa pasaules iedzīvotāju bija analfabēti. Līdzī­gas ziņas ir pat Bībelē.

- Tad nu gan pārsteigums, - Greisija pasmējās. Iestājās klu­sums. - Tātad? Ko, tavuprāt, mēs redzējām?

Finčs noņēma brilles un noslaucīja stiklus piedurknē.

- Ja mēs to nefilmētu, tad es teiktu, ka tā bija masu halucināci­ja. - Neticības mākts, viņš lēni nopurināja galvu, uzlika brilles un palūkojās uz Greisiju. - Es nespēju to izskaidrot.

- Dolton? - Greisija uzsauca.

Operatora seja neziņā satumsa. Viņš atslīga krēslā un atglau­da matus.

- Nezinu. Tas objekts šķita… ēterisks, saprotiet? Tas neizskati­es pēc parasta, projicēta objekta, bet nelikās ari ciets un fizikāls. (irūti izskaidrot. Tas tomēr šķiet organisks, primitīvs. It kā tā bu­lu daļa no debess; it kā pati debess būtu iegailējusies. Vai sapro­tat, ko es gribu pateikt?

- Saprotu, - Greisija samulsusi atbildēja. Prātā atausa košā, mirdzošā zīme, tikpat spilgta kā pirmajā reizē. Atkal pārņēma ar­vien pieaugošā sajūsma, ko viņa izjuta arī tobrīd, kad redzēja šo objektu parādāmies no zila gaisa. "It kā Dievs pats būtu sapūtis gaisu, iededzis un izveidojis tādu formu," Greisija sprieda. Un tāda doma biedēja. Ticēt Dievam viņa bija pārstājusi dienā, kad mira viņas māte, kuru nepielūdzamais audzējs krūtīs atrāva no mazās meitiņas. "Un tagad es redzu neizskaidrojamu zīmi debe­sis. It kā šī zīme izsmietu mani."

Viņa aizgainīja šo domu. "Saņemies! Mēs pārāk steidzamies. Tam noteikti ir loģisks izskaidrojums."

Taču uzmācīgais jautājums neatkāpās.

"Un ja nu tāda nav?"

It kā gribēdama ieraudzīt vēl kādu parādību, Greisija lūkojās ārā pa iluminatoru un pētīja debesis. Prāts izmisīgi meklēja atbil­di. Iezvanījās satelīttelefons. Kad Finčs pastiepa roku, lai paņem­tu klausuli, Greisija domās pievērsās jociņiem ar NLO, par ku­riem tapa zināms pirms gada. Klipu par to, kā NLO zemu un lielā ātrumā pārlido Haiti pludmali, YouTube vietnē dažu dienu laikā noskatījās vairāk nekā pieci miljoni. Par to sprieda tērzētavās un rakstīja ziņu agregatori, informācija parādījās katrā FunVJalI sa- " daļā Facebook sociālajā tīklā. Miljoniem cilvēku bija aizrāvušies - līdz brīdim, kad izrādījās, ka šo klipu dažā? stundās uztaisījis franču datoranimators ar MacBook klēpjdatora palīdzību, izman­tojot tirgū pieejamo programmnodrošinājumu un negribīgi skaid­rojot to kā zināmu "socioloģisku eksperimentu" filmai par NLO, kuru šis francūzis gatavojās uzņemt. Zinādama, kā radīt specefek­tus un pavairot viltotus videomateriālus tik augstā kvalitātē, ka tie pārliecina pat viszvērinātākos skeptiķus, Greisija nonāca pie kāda būdska jautājuma: "Vai cilvēki saprastu, ka redz "īstu" noti­kumu, ja tāda laime gadītos?" Viņa zināja, ko redzējusi. Objekts bija viņas acu priekšā, turpretī pārējie visu vēroja ekrānā. "Vai vi­ņi, neredzējuši parādību savām acīm, pieņems to par realitād? Brī­numainu, neizskaidrojamu un varbūt pat pārdabisku vai dieviš­ķu realitād? Bet varbūt tā nogrims skepticisma jūrā?"

- Greisija? - uzsauca Finčs, aizklājis klausules mikrofonu ar plaukstu.

Viņa pagriezās.

Kolēģa seja pauda apmulsumu.

- Tevi.

- Kas tad atkal? - viņa norūca.

- īsti nezinu, bet… zvana no Ēģiptes. Un es domāju, ka tev va­jadzētu aprunāties.