Zīme

44 Sīriešu klosteris, Vādī en Natrūna, Ēģipte

Kopš satricinājuma pilnā brīža uz torņa jumta Greisija teju ne­pārtraukti runāja tiešajā ēterā. Viņa ik pēc stundas lūkojās Doltona kameras objektīvā, apmierinādama pasaules nepiesātināmās alkas pēc informācijas - neatkarīgi no tā, cik jauna tā bija. Kakls šķita aizsmacis, nervu gali atkailināti, kājas kā no gumijas, taču citādi nebija iespējams. Visa pasaule sēdēja pie televizoru ekrāniem, klau­sījās un kāri tvēra ikvienu jaunumu drusku. Par neparasto parādī­bu vēstīja ikviena ziņu pārraide. Un viņa atradās pašā notikumu sirdī - vienīgā, ko pēc sejas un balss jau pazina visa pasaule.

Un tomēr - viņa joprojām nespēja noticēt, ka tas patiešām no­tiek, ka viņa tiešām atrodas epicentrā, tiešraidē vēsta par epohā- lajiem brīnumiem un atrodas līdzās cilvēkam, kurš var izrādīties pats Dieva sūtnis.

Drošības nolūkos viņi bija aizveduši tēvu Hieronimu prom no jumta, lai nekaitinātu pūli pie klostera mūriem. Pēc tam, kad de­besīs bija parādījusies zīme, cilvēku skaits bija desmitkāršojies, un viņu saradās arvien vairāk. Abats un brālis Emīns pavadīja tēvu Hieronimu klostera telpās. Viņš šķita pagalam apmulsis un acīmredzami zaudējis spēkus, tādēļ viņam bija vajadzīgs laiks at- labšanai un notikumu izvērtēšanai. Doltons, Finčs un Greisija vēl vairākas reizes kāpa atpakaļ uz jumta, un Doltons pielīda pie pa­šas malas, lai uzņemtu kadrus pie klostera mūra. Viņš izmisīgi vēlējās izmantot skycam, taču negribīgi piekrita Greisijai un Fin­čam, ka tas nebūtu prātīgi pūļa svārstīgā noskaņojuma dēļ.

Zīme izgaisa piecpadsmit minūtes pēc tam, kad parādījās virs tēva Hieronima galvas, un viss šķita mierīgi, lai gan spriedze bija jūtama. Jaunas sadursmes vairs neizcēlās, taču cilvēki sadalījās atsevišķās grupās, prednieku nometnēs, kuras satraukti vēroja ci­ta citu. Kristieši bija pulcējušies izrādīt godbijību un lūgties. Mu­sulmaņus valdzināja brīnums, un viņi pievienojās citiem lūgša­nās, lai gan nebija pārliecināti, kā vērtēt zīmes parādīšanos virs priestera galvas. Fundamentālistiski noskaņotie musulmaņi attei­cās pieņemt jebkādu vēsti par jaunu pravieti, un viņu klātbūtne pašķīra malā daudz mērenāk noskaņotos.

Starp pārraidēm Greisija, Finčs un Doltons skatījās reportāžas no visas pasaules un saņēma informāciju no kanāla kontaktper- sonam Kairā. Pirmais ievērojamākais reliģiskas organizācijas pār­stāvis, kurš sniedza oficiālu komentāru notikušajam, bija Kon- stantinopoles patriarhs. Atšķirībā no pāvesta, neapstrīdama Romas katoļu līdera, kura vārds tika uzskatīts par nemaldīgu, pat­riarham bija daudz mazākas iespējas tieši ietekmēt sadrumstalo­to ortodoksālās baznīcas pasauli. Tomēr tas neatturēja viņu iz­mantot savu skanīgo vēsturisko titulu, lai paustu bažas par apkārtējo vidi un pasludinātu to par reliģisku atbildību. Šajā kon­tekstā viņš izplatīja paziņojumu, kurā lūdza cilvēkus pievērst uz­manību tam, ko viņi redz savām acīm, un pauda savu ieinteresē­tību tikties ar tēvu Hieronimu, lai labāk izprastu notiekošo.

Vērojot masas pie klostera mūriem, Greisija izjuta arvien pie­augošu neomullbu. Gaiss šķita smags spriedzes uzlādētā klusu­ma dēļ. Virmoja nojausma par plašākas vardarbības izraisīšanos. Viņa pateicīgi pieņēma svaigas limonādes glāzi, ko atnesa kāds no mūkiem, tad sakrustotām kājām apsēdās jumta tālākajā stūri un atspieda muguru pret aprīkojuma saini. Doltons un Finčs, arī glāzēm rokās, pievienojās viņai.

Kādu brīdi viņi sēdēja klusēdami, ļāvās pārdomām un pūlē­jās nomierināties.

- Pārsteidzoši, vai ne? - Finčs noteica, skatīdamies tālumā pāri neregulārajiem, kupoliem nosētajiem klostera jumtiem. - Kā viss var mainīties vienā acumirklī!

- Vēl vakar mēs izsalām līdz kaulam Dienvidpolā, - Doltons piebilda noguruma un neticības iekrāsotā tonī. - Kas notika?

- Tas ir grandiozākais sižets mūsu dzīvē, - Greisija atbildēja.

- Neapšaubāmi. - Doltons papurināja galvu un savilka lūpas tikko jaušamā smīnā.

Greisija to pamanīja.

- Kas tad nu?

- Tomēr savādi, kā viss noticis, vai ne? Nu, es nezinu, kā lai to nosauc. Veiksme? Liktenis?

- Ko tu ar to gribi teikt?

- Mēs taču pavisam viegli varējām visu palaist garām! Iedo­mājies… Ja tu nebūtu atbildējusi brālim Eminam pa telefonu, kad mēs vēl bijām uz kuģa… Ja viņam nebūtu izdevies mūs pārlieci­nāt, ka jābrauc šurp… Ja tā filmēšanas grupa nebūtu ieradusies pirms mums un nebūtu uzņēmusi tos tēva Hieronima zīmējumus uz alas sienām… Mēs visu būtu palaiduši garām, vai ne? - Viņš skatījās te uz Greisiju, te uz Finču. - Tad mēs te tā nesēdētu, un varbūt vispār nekas no tā visa nebūtu noticis.

Mirkli apsvērusi šādu viedokli, Greisija paraustīja plecus.

- Tad šeit būtu kāds cits. Gluži vienkārši sižetu taisītu kāds cits.

- Tiešām? Ja nu dokumentālisti nebūtu uzfilmējuši savu mate­riālu? Ja nu neviens nebūtu ieradies, lai aprunātos ar tēvu Hiero­nimu? Tad pūļa lejā nebūtu. Tēvs Hieronims nestāvētu uz jumta.

Un zīme neparādītos. - Doltons iepleta acis, mudinādams kolē­ģus apdomāt tādu iespēju. - Jāsāk prātot, vai viņš ir pirmais. Var­būt agrāk bijuši arī citi.

- Cid? - Greisija pārjautāja.

- Nu, saproti, ķertie, kas dzird balsis, it visur atstāj dīvainas zīmes un piesmērē žurnālus ar saviem savārstījumiem. Ja nu pirms tēva Hieronima bijuši arī citi? Tikai par viņiem neviens ne­ko nav zinājis? - Doltons domīgi palocīja galvu un turpināja: - Un kāpēc viss nodek deši tagad? Mēs taču arī citkārt biitu varē­juši redzēt to zīmi, saņemt vēsd. Kāpēc tas nenotika pirms Hiro- simas? Vai Kubas raķešu krīzes laikā?

- Vai tevi vienmēr pārņem apskaidrība, kad esi iedzēris limo­nādi? - Greisija pajautāja.

- Viss atkarīgs no tā, ko krietnie mūki tai pievieno. - Doltons plati pasmaidīja un iepleta acis.

Tobrīd jumta lūkā parādījās brālis Emins. Viņa seja pauda ba­žas.

- Lūdzu, nāciet man līdzi! Jums tas jādzird.

- Kur? - celdamās kājās, jautāja Greisija.

- Lejā, pie mašīnas. Nāciet!

Nokāpuši lejā, viņi sekoja brālim Emīnam pie Toi/ota Previa, kas joprojām atradās pie klostera vārtiem. Vienlaikus ar viņiem iera­dās arī abats. Automobiļa durvis bija vaļā, apkārt drūzmējās Jū­sufs un vairāki mūki, kas uzmanīgi klausījās arābu radiopārrai­di. Viņi izskatījās pārbijušies.

Vēl viens reliģiskais līderis nācis klajā ar paziņojumu, taču šis. nebija dk iedvesmojošs kā iepriekšējais. Greisija nesaprata vārdus, taču toni uztvert nebija grūti. Šķita, ka runātājs pauž tas pašas negantās, kaismīgās, skaļās frāzes, kādas neskaitāmas reizes bija dzirdētas arābu pasaulē. Viņa nojauta situāciju, iekams brālis Emīns izskaidroja to.

- Tas ir imāms, no Kairas, - viņš sacīja drebošā balsī. - Viens no karstgalvīgākajiem garīdzniekiem šajā valstī.

- Laimīgs viņš neizklausās, - Doltons piebilda.

- Nav jau arī, - brālis Emīns atbildēja. - Viņš aicina savus se­kotājus neļauties acu apmānam. Teic, ka tēvs Hieronims ir vai nu

Dižā Sātana Amerikas izdomāts triks, safabricējums, vai ari pats šaitāna, velna sūtnis. Jebkurā gadījumā viņš uzskatāms par vil­tus pravieti, kurš ieradies sēt bailes un apmulsumu īsteno ticīgo vidū. - Mirkli ieklausījies, viņš piebilda: - lmāms mudina pildit krietna musulmaņa pienākumu un atcerēties vienīgās īstās ticī­bas uzdevumu.

- Kādu? - Finčs pajautāja.

- Viņš pieprasa tēva Hieronima galvu, - brālis Emīns atbildē­ja. - Burtiskā nozīmē.