Zīme

28 Kaira, Ēģipte

Greisija ieraudzīja melnā sutanā ģērbušos vīrieti ar raižpilnu seju. Viņš centās piesaistīt Greisijas uzmanību cilvēku pūlī, kas bija sastājies pie spoguļstiklu logiem Kairas Starptautiskās lidos­tas ielidošanas zālē. Viņa uztvēra brāļa Emīna skatienu un vilci­nādamās pamāja ar roku. Mūks atbildēja ar biklu, atturīgu vēzie­nu, cauri pūlim sāniski lauzdamies viņai pretī.

Ceļojums bija nogurdinoši ilgs. Helikopters nogādāja viņus Ro- tera stacijā, Dash-7 lidmašīna aizveda uz Mauntplesantu - mili­tāru lidlauku Folklenda salās. Tur viņi iekāpa pavecā Karalisko gaisa spēku Tristar lidaparātā, kas piedāvāja komerciālu reisu uz Vaideveika lidlauku Debesbraukšanas salā un pēc tam uz Kara­lisko gaisa spēku bāzi Braiznortonā Oksfordšīras grāfistē. Tad vi­ņi ar taksometru aizbrauca līdz Hītrovai un no turienes ar avio­kompānijas Eg\/ptAir lidmašīnu veica pēdējo ceļa posmu.

Debesbraukšanas salā viņi piedzīvoja nelielu satraukumu, • tik tikko spēdami izvairīties no satikšanās ar britu filmēšanas grupu, kas devās pretējā virzienā. Lidošanas laiku viņi izman­toja, lasot materiālus par koptu reliģiju un klostera vēsturi. Kat­rā apstāšanās vietā viņi pārbaudīja savus tālruņu aparātus, lai izlasītu saņemtās ziņas, taču neatbildēja uz tām. Kolumbijas ap­gabalā nevienam - pat Roksberijam, par pārsteigumu Greisijai, Doltonam un Finčam - netika pavēstīts par viņu aizlidošanu no ledus kontinenta un nākamo apmešanās vietu. Par pārvietoša­nos tika informēts vien kanāla ārzemju ziņu dienesta direktors Ogilvijs. Greisija un Ogilvijs lieliski zināja, cik nežēlīgi mēdz būt kolēģi un konkurenti. Pats galvenais šajā lietā bija materiāla eks- kluzivitāte.

Jaunais terminālis-spīdīga, modema tērauda un stikla struk­tūra - izbrīnīja Greisiju, jo šķita ļoti racionāli iekārtots, bet ēģip­tieši jau parasti pārspēja citas reģiona valstis un neslinkoja. Rin­da pie pasu pārbaudītājiem pienāca ātri, un viss noritēja pieklājīgi. Bagāža uz karuseļa parādījās gandrīz tam pašā brīdī, kad tur piegāja viņi. Vēl pārsteidzošāk šķita tas, ka cilvēki ievēro­ja nesen ieviesto nesmēķēšanas politiku - valstī, kur visi piera­duši ignorēt likumus un lielākā daļa vīriešu kārtas pārstāvju smēķē teju no dzimšanas, tas dešām ir varoņdarbs.

Doltons, Greisija un Finčs jau zināja par jauno parādību Gren- landē. Kad Boeing 777 nolaidās, viņu BlackBerry viedtālruņi at­dzīvojās gandrīz vienlaikus, brīdinot par steidzamu ziņu. Vare­nās, aizraujošās vēstis izdzenāja nogurumu un deva jaunu sparu. Sasēdušies Jūsufa vadītās Toi/ota Previa aizmugurē, viņi lēni vir­zījās uz priekšu agra rīta rosīgās satiksmes straumē un nespēja vien iztaujāt satraukto brāli Eminu.

Viņš arī bija redzējis jauno parādību ziņu pārraidē un apstip­rināja, ka tā ir identiska brīnumam, kas novērots virs šelfa ledāja, un tikpat identiska simbolam, kas sazīmēts uz tēva Hieronima alas sienām. Tēvs simbolus sācis zīmēt pirms septiņiem mēne­šiem.

Greisija jau jutās pārliecināta, ka bijis pareizi pievērst uzma­nību muka zvanam un doties uz Ēģipti. Lai ari nācās pārlidot no kontinenta uz kontinentu un pārciest visas ar to saistītās grūtī­bas, viņa nespēja atcerēties laiku, kad viņu pārņēmusi tāda ener­ģija. Retā, patīkamā sajūta - saviļņojums par ekskluzīva, sensa­cionālā jaunuma parādīšanos - šajā gadījumā pārsniedza visas normas, ņemot vērā atklājuma apmērus un atstāto iespaidu. Ta­ču joprojām bija daudz jautājumu, uz kuriem Greisija vēlējās sa­ņemt atbildes. Pirmais no tiem - par ceļojuma mērķi, proti, tēvu Hieronimu.

- Kāpēc viņš atbrauca šurp? - Greisija jautāja mūkam.

Brālis Emīns mirkli vilcinājās.

- Patiesību sakot, - viņš iesāka, - mēs īsti nezinām.

Finčs un Greisija apmainījās jautājošiem skatieniem.

- Viņš strādāja Sudānā, vai ne? - Finčs vaicāja.

-Jā. Pēdējos gados, kā jau jums droši vien zināms, tēvu Hiero- nimu ļoti satrauca notikumi Dārforā. Šī gada sākumā viņš tur at­vēra vēl vienu bāreņu namu, jau ceturto Sudānā, netālu no robe­žas ar Ēģipti. Un tad… viņš pats to īsti nesaprata. Kādu nakti viņš pameta bāreņu namu, viens pats, kājām, bez jebkādām mantām, ēdiena vai ūdens. Gluži vienkārši izgāja tuksnesī, un viss.

- Tiešām? Viņš droši vien saslimis, ja? Vai tad neviens neuz­traucās, ka viņš nolaupīts vai nogalināts? Viņš taču ļoti kritizēja militāristu akcijas tajā reģionā, - Greisija aizrādīja. - Viņš tiem būtu lielisks ķēriens.

- Kaujas, masu slepkavības Dārforā… tas uz tēvu Hieronimu atstāja dziļu iespaidu. Novājināja viņu, un viņš smagi saslima. Taisni brinums, ka viņš izdzīvojis. - Mūks palocīja galvu, balsī ieskanējās skumjas. - Tonakt viņš dažiem saviem palīgiem patei­ca, ka grib uz kādu laiku tikt projām… un "atrast Dievu". Tie ir viņa paša vārdi. Viņš pateica, ka uz kādu laiku dodas projām, un lūdza palīgus viņa prombūtnē turpināt labo darbu. Un gluži vien­kārši aizgāja. Piecus mēnešus vēlāk beduīni atrada viņu saļimu- šu tuksnesī, dažus kilometrus uz dienvidiem no šejienes. Mugu­rā viņam bija tikai krekls, noskrandis un netīrs. Kailās pēdas bija sarepējušas, pats viņš murgoja, šķita apjucis un tik tikko dzīvs. Bez ūdens un ēdiena, un tomēr… likās, ka viņš šķērsojis visu tuk­snesi. Viens pats. Kājām.

Greisijas acis neizpratnē iespīd ējās.

- Bet no šejienes līdz robežai taču ir… cik? Pieci vai seši simti jūdžu, vai ne?

- Tieši tā, - brālis Emīns apstiprināja biedējoši rāmā tonī.

- Viņš taču… tas nav iespējams šādos apstākļos. - Greisija ar grūtībām izrunāja vārdus. - Apkārt ir viens vienīgs tuksnesis. Saule karsē, āda… Vai viņš nebija pamatīgi apdedzis? Kā viņam izdevās izdzīvot?

Mūks jautājoši paplēta rokas ar plaukstām uz augšu, taču ne­ko neteica. Viņa vaibsd pauda tikpat lielu apmulsumu kā Greisi­jas seja.

Žurnālistes domas mutuļoja. Varbūt notikušais bija iespējams, taču stāstā joprojām palika daudz nezināmo.

- Ko sacīja pats tēvs Hieronims? Viņš taču neapgalvoja, ka visu ceļu no Sudānas veicis kājām, vai ne?

- Viņš neko neatceras, - muks paskaidroja, pacēla pirkstu un iepleta acis arvien platāk, kad balsi ieskanējās noteiktāka nots.

- Taču tic, ka šim ceļojumam uz mūsu klosteri, uz mūsu alu bijis mērķis. Viņš to uzskata par aicinājumu. Par daļu no Dieva plāna. - Mūks uz bridi apklusa, un tad viņa sejā parādījās nožēla. - Man tiešām nevajadzētu runāt tēva Hieronima vārdā, - viņš piebilda.

- Izvaicāsiet viņu pašu, kad satiksiedes.

Greisija palūkojās uz Finču. Viņš neuzkrītoši pielieca galvu, pauzdams savu apjukumu.

- Un kā ar filmu? - Greisija jautāja. - Izstāstiet par to!

- Kā jūs par to zināt?

- Kā tas notika? Vai jūs arī bijāt tur, vai satikāt tos puišus?

Brālis Emins paraustīja plecus.

- Nav nekā daudz, ko stāstīt. Viņi sazinājās ar mums. Teica, ka uzņem dokumentālo filmu, ka ir dzirdējuši par tēvu Hieroni- mu, kurš dzīvo alā, un grib viņu uzfilmēt. Abatam tas nepatika, ari pārējie nebija sajūsmā. Tas nav mūsu dabā, mēs neesam pie­raduši. Taču tie puiši pārstāvēja visnotaļ respektablu kanālu un bija tik laipni, un visu laiku mūs tincināja un nekādi neatlaidās. Beigu beigās mēs piekritām.

- Labi vien, ka tā, - Finčs sacīja. - Citādi mūsu te nebūtu.

- Ak, nezinu, nezinu, - brālis Emīns attrauca, un viņa acīs jau­tās smaids. - Dieva ceļi ir neizdibināmi. Domāju, ka Viņš atrastu ari citu veidu, kā atvest jūs šurp, vai ne?