32 Vādī en Natrūnas kalni, Ēģipte

Tēvs Hieronims izskatījās pilnīgi citāds, nekā Greisija bija iz­tēlojusies. Tas nepārsteidza. Viņa no pieredzes zināja, ka patiesī­bā cilvēki izskatās citādi nekā uz fotogrāfijām vai filmā. Nereti reālais tēls bija labāks, taču lielākoties mūsdienās - ņemot vērā Photoshop iespējas - nācās vilties. Šajā gadījumā Greisija bija gai­dījusi būtiskas atšķiribas no tā, kas redzēts pēdējā reportāžā par šo cilvēku. Un tiešām: tēvs Hieronims izrādījās daudz tievāks, vā­jāks un manāmi trauslāks, nekā palicis viņai atmiņā. Taču arī no­mācoši tumšajā alā, ko izgaismoja vien trīs gāzes laternas un da­žas sveces, viņa mirdzošās zaļpelēkās acis šķita valdzinošākas nekā filmā un līdzsvaroja jebkuru vājumu, ko nesis smagais pār­baudījums.

- Tātad jūs neatceraties, kas notika tā ceļojuma laikā? - Grei­sija jautāja. - Jūs taču bijāt prom vairākas nedēļas, vai ne?

- Trīs mēnešus, - vecais vīrs atbildēja, skatīdamies viņai acīs. Greisiju, Finču un Doltonu patīkami pārsteidza tas, ka tēvs Hie­ronims nebija atteicies no tikšanās ar viņiem. Gluži pretēji, viņš šķita laipns un labvēlīgs. Pats mierīgs, balss sdngra un rimta, vār­di skaidri un nesteidzīgi. Viņš nebija zaudējis spāņu noti, kas tik brīnišķīgi iekrāsoja viņa vārdus. Greisijai uzreiz iepatikās šis cil­vēks, kuru viņa tā apbrīnoja nesavtības un pazemības dēļ.

- Un… pilnīgs tukšums, - Greisija secināja.

- Nekad agrāk es neko tādu neesmu piedzīvojis. Prātā paliku­šas vien vārgas atmiņas, gaistoši tēli… Ka es eju, viens. Redzu, ka man kājās ir sandales, es eju pa smiltīm, apkārt ir bezgalīga aina­va. Zilas debesis, nokaitēta saule, karstums… Es to saožu. Jūtu, kā man dedzina seju un plaušas. Un tas ari viss. Tikai druskas. Pēkšņi apziņas uzplaiksnījumi citādi pilnīgi baltā lapā. - Viņš izmisis viegli papurināja galvu, it kā norātu sevi par tādu neveik­smi.

Lai gan arī Doltons un Finčs sēdēja alā kopā ar abatu un brāli Emīnu, Greisija nolēma nedlmēt pirmo interviju. Tas nebija viegls lēmums. Lai gan juzdama, ka sākumā vajadzētu mazliet laika pa­vadīt kopā ar tēvu Hieronimu, lai iepazītos un viņš justos ērti, Greisija tomēr nebija pārliecināta, kā vecais vīrs reaģēs, noskato­ties reportāžu par zīmēm debesīs. Un viņai šķita negodīgi pazi­ņot par tām kameras priekšā.

Viņa palūkojās uz alas griestiem. Tos viscaur klāja baltie mu­tuļi, kas stipri līdzinājās zīmei, ko viņa bija redzējusi virs šelfa ledāja.

- Izstāstiet mums par šiem! - viņa lūdza, ar roku norādot uz griestiem.

Priesteris domīgi paraudzījās uz augšu, nopētīja uzzīmētos simbolus, kādu brīdi apsvēra Greisijas lūgumu un tad atkal pie­vērsās viņai.

- Drīz pēc ierašanās šeit, - viņš sacīja, - mani pārņēma tāda prāta skaidrība, kādu es nekad vēl nebiju pieredzējis. Es daudz labāk sāku saprast lietas. It kā mans prāts pēkšņi būtu atbrīvojies no jucekļa un iemācījies skatīt patieso dzīvi. Un šīs domas, šīs idejas… tās nāca pār mani tik skaidras, tik spēcīgas! Es nespēju tās kontrolēt un visas pierakstīju. - Viņš norādīja uz nodeldētu galdu, kur kaudzē bija saliktas vairākas piezīmju burtnīcas, sa­vukārt citas atradās uz dzegas pie loga. - Kā uzticams pārrakstī­tājs, - viņš piebilda, vāri smaidīdams.

Greisija nespēja atraut acis no vecā vīra. Viņa balss šķita ne­parasti stingra un pavisam normāla, ikdienišķa. It kā viņš stāstī­tu par visparastākajām un garlaicīgākajām lietām.

- Un šis simbols? - Greisija tincināja, atkal rādīdama uz augšu. - Arī to esat zīmējis jūs, vai ne?

Tēvs Hieronims lēni palocīja galvu, seja pauda sīku apmulsumu.

- To es nevaru izskaidrot. Kad domas pārņem mani, kad es dzirdu vārdus gluži tikpat skaidri kā tagad dzirdu jūs, es redzu arī šo, - viņš atbildēja, norādīdams uz zīmi. - Tā gluži vienkārši ir dziļi iededzināta manā apziņā. Pēc kāda laika es attapos, ka atkal un atkal zīmēju to. Nezinu, ko tā nozīmē, bet… tā visu laiku turas man prātā. Es to ļoti skaidri redzu. Un… ir vēl kas, - vecais vīrs skumji piebilda. - Tā ir… skaidrāka. Greznāka. Krāšņāka. Daudz… dzīvāka. - Viņš novērsās, nezinādams, vai turpināt par to runāt. - To ir grūti izskaidrot. Piedodiet, ja tas izklausās pārāk miglaini, bet… es dešām to nespēju saprast un kontrolēt.

- Varbūt jūs to esat redzējis sapnī?

Papurinājis galvu, tēvs Hieronims pasmaidīja.

- Nē, tā ir šeit. Atliek vien aizvērt acis, un es to redzu. Vien­mēr.

Greisija juta, kā šermuļi pārskrien pār muguru.

- Tātad patiesībā jūs to nekad neesat redzējis? Proti, dabā? - Greisija vaicāja, rūpīgi izvēlēdamās vārdus. Pēkšņi viņai prātā ie­šāvās kāda ideja. - Varbūt jūs to redzējāt, kamēr bijāt tuksnesī? Kaut kas tāds, ko jūs redzējāt, taču neatceraties?

- Redzēju? Kur? - tēvs Hieronims jautāja.

Vilcinādamās Greisija atbildēja:

- Debesīs.

Priesteris viegli pielieca galvu un sarauca uzacis, kādu brīs­niņu apsvērdams šo minējumu.

- Domāju, ka tas ir iespējams, - viņš sacīja. - Viss ir iespējams, ņemot vērā to, ka man tās nedēļas ir pagaisušas no atmiņas.

Greisijai aizžņaudzās kakls, tomēr viņa izdabūja vārdus pār lūpām.

- Es gribētu jums kaut ko parādīt, tēvs. Mēs to redzējām un uzfilmējām Antarktīdā, tieši pirms braukšanas uz šejieni pie jums. Es mazliet bažījos, ka jārāda jums šis materiāls bez iepriekšējas sagatavošanas, taču, manuprāt, jums tas noteikti jāredz. Tas ir saistīts ar simbolu, kuru jus te zīmējat. - Uz mirkli apklususi, Greisija pētīja tēva Hieronima seju, lai manītu kādas neomulības pazīmes. Tādu nebija. Norijusi siekalas, viņa jautāja: - Vai jūs vē­lētos to redzēt?

Priesteris savādi palūkojās uz viņu, mierīgs kā allaž, un palo­cīja galvu.

- Ludzu. - Viņš aicinoši paplēta rokas.

Doltons piecēlās, nolika klēpjdatoru uz zema galdiņa prieste­rim priekšā un pagrieza to tā, lai visi varētu skatīties ekrānā. Viņš nospieda atskaņošanas pogu. Parādījās videomateriāls no Ant- arktidas - rediģētais variants, kas tika nosūtīts kanālam. Greisija neatrāva acis no tēva Hieronima, kurš neatņemdamies skatījās ne­parastos kadrus. Viņa gaidija kaut jel kādu emociju izpausmes - pārsteigumu, izbailes, uztraukumu, bažas - un cerēja, ka prieste­ris nesajuks prātā. Cerības piepildījās, tomēr šķita, ka viņš jūtas mazliet apjucis. Paliecies uz priekšu, viņš manāmi sastinga, ne­daudz pavēra muti un sarauca pieri.

Kad sižets beidzās, tēvs Hieronims pagriezās pret pārējiem un šķita apmulsis.

- Jūs to uzfilmējāt?

Greisija palocīja galvu.

Likās, ka priesteris zaudējis valodu. Viņa acīs parādījās baiļu un sāpju izteiksme.

- Ko tas nozīmē?

Uz šo jautājumu Greisijai atbildes nebija. Un klusums liecinā­ja, ka ari pārējie to nezina. Mazliet sarāvusies, viņa sacīja:

- Vēl viena tāda pati parādība novērota virs Grenlandes. Pirms dažām stundām.

- Vēl viena?

- Jā, - Greisija apstiprināja.

Tēvs Hieronims pietrausās kājās, aizšļūca līdz logam un, ne­ticīgi šūpodams galvu, skatījās uz savu galdu, tad pasniedzās un paņēma vienu no savām piezīmju kladēm. Pāršķirstījis to, viņš stāvēja un lūkojās meklētajā lappusē.

- Nesaprotu, - viņš nočukstēja. - Arī es to esmu redzējis. Tikai… - Viņš pievērsās Greisijai un pārējiem. Atvērtā burtnīca joprojām bi­ja viņam rokā. Greisija vilcinādamās pastiepa roku. Viņš atdeva piezīmes. Šķita, ka tēvs domās atrodas tālu prom, acīs vīdēja bai­les. Greisija ieskatijās lapā un tad pāršķīra citas. Tās visas šķita līdzīgas, blīvi aprakstītas glītā rokrakstā, vietām redzams punktē- jums, vietām izsmalcināti zīmes atdarinājumi. Viņa palūkojās uz Finču un pasniedza kladi viņam. Pirksti viegli drebēja. - Kad es to redzu, - vecais priesteris turpināja, - tas… tas runā ar mani. Nez kādēļ liekas, ka tas ieliek vārdus un domas manā galvā. - Viņš uzmanīgi pētīja apkārtējos, viņa skatiens šķita magnetizē­jošs, acis šaudījās no viena cilvēka pie otra un meklēja mierināju­mu. - Vai jūs nedzirdat?

Greisija nezināja, ko atbildēt. Ari pārējie apmulsuši neveikli sarosījās. Abats piecēlās kājās, piegāja klāt tēvam Hieronimam un uzlika roku viņam uz pleca.

- Varbūt vajadzētu mazliet atpūsties, - viņš ieteica, pamādams ar galvu Greisijai. - Lai krietnā tēva prāts nomierinās. Tas bija liels pārdzīvojums.

- Protams, - Greisija piekrita, sirsnīgi pasmaidot. - Mēs pa­gaidīsim ārpusē.

Trijotne atstāja tēvu Hieronimu, abatu un jauno mūku alā un izgāja ārā. Diena bija beigusies. Cik vien tālu sniedzās acs, nebija redzama pat gaismas atblāzma, un tintes melnais, zvaigznēm iz­raibinātais kupols virs galvas šķita nereāls, pārsteidzošs un pa­galam vienkāršs. Kaut ko tādu redzēt Greisijai nenācās bieži.

Visi klusēja. Šķita, ka ikviens apsver priestera vārdus, cenšo­ties tos racionāli izskaidrot. Greisija izklaidīgi palūkojās savā ro­kas pulkstenī. īstā stunda tuvojās. Pēkšņi viņa atcerējās vienoša­nos ar Ogilviju.

- Kur ir satelīttelefons? - viņa jautāja.

Finčs izņēma to no somas, ko bija atstājis pie ieejas alā, ielika aparātā bateriju un ieslēdza telefonu. Pēc dažām sekundēm at­skanēja signāls, vēstot par pienākušām īsziņām. Viņa uzmanību piesaistīja Ogilvija sūtījums. Tas bija rakstīts ar īpaši izceltiem lie­lajiem burtiem: "Piezvani man, dklīdz saņem šo." Finčs pasnie­dza aparātu Greisijai.

- Kaut kas ir noticis, - viņš sacīja.

īsā frāze satrauca. Greisija drebošiem pirkstiem spieda nu­muru. Ogilvijs atsaucās jau pēc pirmā signāla un tūdaļ izplūda vārdu straumē.

- Tikko ēterā palaista dokumentālā filma, ko viņi uzņēma alā.

Greisija sastinga.

-Ko?

- Viņi to parādījuši pasaulei, - Ogilvijs apstiprināja. - Tā ir eterā. Redzams pilnīgi viss. Tēvs Hieronims, klosteris, simbols, ko viņš zīmējis uz alas sienas. Visos TV ekrānos no šejienes līdz Šanhajai, - ziņu dienesta direktors sacīja neierasti nervozā balsi, acīmredzot mēģinādams saprast, ko tas viss nozīmē. - Tagad tas ir gaisā, Greisij, un tu atrodies notikumu epicentrā.

Загрузка...