- Ja es pareizi saprotu, jūs cenšaties pēc iespējas ātrāk tikt prom no turienes, - Dārbijs sacīja lietišķā tonī.
Pārsteigta Greisija raudzījās taisni uz priekšu.
- Kā, lūdzu?
Doltons paliecās sānis un ar lūpām atveidoja kādu jautājumu. Greisija nedroši paskatījās uz viņu.
- Jums vajadzīga palīdzība, Ļoganas jaunkundz, - Dārbijs teju pašapmierināts noteica. - Un es zvanu, lai jums to piedāvātu.
Greisija centās izprast šī zvana jēgu. Dārbija vārdu viņa, protams, bija dzirdējusi, taču neuzskatīja sevi par šī mācītāja atbalstītāju. Patiesību sakot, absolūti neuzskatīja. Bet tobrid tam nebija nozīmes, turklāt arī izpratni šis secinājums nevairoja.
- Kā jūs… - viņa izstomīja. - Kurš jums iedeva šo numuru?
- Ak, Ļoganas jaunkundz, man ir daudz draugu! Un tiem ir labi sakari. Esmu pārliecināts, ka jūs to zināt. Bet tas neattiecas uz jautājumu par jūsu un mana cienījamā dcības brāļa izpestīšanu no briesmām. Es jums varu palīdzēt. Vai vēlaties?
Mēģinādama nolikt tālākos prāta apcirkņos šo piedāvājumu, Greisija centās aptvert dažādās informācijas druskas un izanalizēt situāciju. Finčs bija zvanījis Ogilvijam. Viņam vajadzēja sagādāt lidmašīnu, taču Greisijai vēl nebija radusies iespēja ar viņu parunāt. Viņai pat bija pietrūcis laika izstāstīt ziņu dienesta direktoram par Finča bojāeju. Viņa arī nezināja, ko tieši Ogilvijs teicis Finčam - būs vai nebūs iespējams noorganizēt lidmašīnu un cik ātri tas varētu notikt. Tāpat viņa nezināja, kurp dek vesta. Uz vēstniecību Kairā? Uz lidostu? Viņiem nebija konkrēta mērķa - ne Ēģiptē, ne jebkur citur. Galvenais bija tikt pēc iespējas tālāk no pūļa pie klostera mūriem. Par pārējo vēl netika runāts. Viss notika pārāk strauji, turklāt organizatoriski jautājumi bija Finča ziņā, bet viņš vairs nebija starp dzīvajiem.
Bija vajadzīga papildu informācija.
- Kāds ir jūsu priekšlikums?
Mācītājs šķita pasmaidām klausulē.
- Par visu pēc kārtas. Tēvs Hieronims ir kopā ar jums, vai ne?
- Protams, - Greisija atbildēja, jo saprata, ka tikai tas interesē Dārbiju.
- Vai varat tikt prom no klostera?
Greisija nolēma neatklāt visas kārtis.
- Jā, - viņa droši paziņoja. - Tāda iespēja ir.
- Lieliski. Tad pirmām kārtām dodieties uz lidostu Aleksandri jā.
- Kāpēc uz Aleksandriju? - Greisija noprasīja.
Doltons veltīja viņai vēl vienu mulsinošu skatienu. Viņa nepacietīgi atgaiņājās.
- Tā jums ir tikpat tuvu kā Kaira, taču līdz Aleksandrijai jūs tiksiet daudz ātrāk, - Dārbijs paskaidroja. - Krietni vieglāks ceļš. Divu stundu laikā es sadabūšu lidmašīnu. Kad jūs varētu būt galā?
"Aleksandrija izklausās loģiski," Greisija domās sprieda. "Lidosta nav tik liela, nav arī tik populāra, daudz mazāk komerciālo reisu, daudz mazāk iespēju, ka mūs kāds pamanīs."
- Visnotaļ drīz, - viņa atbildēja. - Divas stundas nemaz nebūs vajadzīgas.
- Ideāli! - Dārbijs iesaucās. - Nosaukšu jums savu numuru. Piezvaniet, kad tuvosieties.
- Kurp jūs domājat mūs vest? - Greisija pajautāja, juzdamās neomulīgi, ka jāizlaiž situācijas kontrole no savām rokām un jānodod sevi un tēvu Hieronimu šī mācītāja ziņā.
- Kurp tad vēl, Ļoganas jaunkundz? - Dārbijs norūca. - Uz vietu, kur cildenais tēvs būs pilnīgā drošībā. - Mirkli paklusējis, viņš lepni pavēstīja: - Uz mājām. Jūs brauksiet uz mājām, Ļoganas jaunkundz. Uz Dieva sargāto zemi. Un, ticiet man, cilvēki tur būs ļoti priecīgi iepazīties ar jums.